Ir tāds jēdziens, kā kompānijas politika. Ļoti nepieciešama un ērta lieta. Ja klients mācas virsū — sak, kāpēc būtu jāmokās ar akreditīvu, strādāsim ar atvērtu kredītu, mēs taču visu samaksāsim. Var jau paskaidrot, kāpēc tu to negribi, taču vienkāršāk ir izteikt burvju vārdus: „Kompānijas politika!”. Tā nu nav apspriežama.

Kompānijas politika ir konstitūcija. Atšķirībā no Statūtiem, tā visbiežāk ir nerakstīta. Tā norāda darbiniekiem, kā rīkoties jebkurā — gan ierastā gadījumā, gan nestandarta situācijā. Tie ir gan tehniskie, gan ētiskie noteikumi. Nemelot, būt godprātīgam. Vienmēr turēt vārdu. Nekad neekonomēt uz apdrošināšanas rēķina. Vienmēr ievērot maksājumu termiņus (ja nevari, — neizlokies, maini vienošanos, samaksā soda naudu, sedz partnera zaudējumus). Vai arī otrādi — vienmēr aizkavēt maksājumus līdz pēdējam. Rūpēties par darbiniekiem: normāli maksāt, piešķirt papildatlīdzību, vai arī uzskatīt viņus par viegli aizstājamiem ubagiem, kuru pie vienmēr aiz vārtiem ir papilnam.

Londonas Sitijā divpadsmit stāvus augstā milzīgā treideru kompānijā redzēju uzstādītus automātus ar bezmaksas sviestmaizēm un kafiju, bezmaksas ēdnīcu. 17.00 pie durvīm pulcējās milzīga kebu rinda, — darbiniekus bez maksas nogādāja mājās. „Kā tā?” — jautāju. „Šie cilvēki ik minūti pieņem miljoniem vērtus lēmumus,” — man paskaidroja. „Par viņiem ir jāparūpējas.”

Vai atceraties VEF? Neredzēta automātiskā ēdnīca, bērnudārzs, kultūras nams-pils, sava slimnīca. Tās ir privilēģijas darbinieku papildu motivācijai, neskaitot algu.


Divi — krūmos

Būrī sēdina trīs pērtiķus, noliek krēslu un piekarina banānu. Pērtiķi tūlīt apēd banānu. Eksperimenta sākums: tiklīdz pērtiķis uzlec uz krēsla, visi trīs pērtiķi tiek no šļūtenes aplieti ar ledainu ūdeni. Pērtiķi secina, ka banānu ņemt nedrīkst.

Otrs posms: viens pērtiķis tiek aizvests, viņa vietā būrī sēdina citu pērtiķi. Jauniņais lec uz krēsla, bet abi pārējie viņu velk zemē. Viņi zina, ka nedrīkst, citādi šļāksies ūdens.

Trešais posms: tiek nomainīts vēl viens pērtiķis. Jauniņais lec pēc banāna, abi pārējie velk zemē trešo, arī tas, kurš nav sajutis ūdens strūklu.

Visbeidzot tiek nomainīts pēdējais pērtiķis, un atkal abi pārējie jauniņo velk zemē. Rezultāts: būrī sēž trīs pērtiķi, visi zina, ka banānu aiztikt nedrīkst, taču neviens nezina, kāpēc. To sauc par „kompānijas politiku”.

Fjodors Burlackis, lielisks 70. gadu žurnālists, tolaik tuvu stāvoša persona, mēdza atcerēties, kā reiz viņš siltā vakarā vasarnīcā vaicājis valsts vadītājam, kurš sildījās saulītē: „Leonīd Iļjič, vai nevajadzētu cilvēkiem palielināt darba algas, lai samaksa būtu taisnīgāka?” Leonīds Iļjičs iesmējās: „Tu nesaproti. Cilvēki vienmēr kaut ko izgudros. Studiju gados es Astrahaņā krāvu arbūzus. Viens — mašīnā, divi — krūmos.” Tā sprieda valsts vadītājs, un tāda bija par PSRS sauktās kompānijas iekšējā politika. Saskaņā ar to mēs reāli dzīvojām, bet tēlojām, ka rīkojamies tikai saskaņā ar Konstitūciju.

Facebook tīklā man tika uzdots jautājums: „Protams, Maxima nav bez vainas. Taču kāpēc tagad, uzbrūkot Maxima, neviens neprasa, kas pieņēma objektus, kas deva atļauju veikt būvdarbus uz strādājošas ēkas jumta?”

Nepareizi. Jautājumi par celtniecību ir vissvarīgākie, un neviens pat nedomā speciāli uzbrukt Maximai. Taču ugunsdzēsības signalizācija Maxima kļuva par pēdējo posmu notikumu ķēdītē, kas noveda pie cilvēku bojāejas. Protams, katrā otrajā objektā ugunsdzēsības signalizācija neizturēs nekādu daudzmaz rūpīgu pārbaudi, taču fatālas sekas bija tieši šeit.


Vienkārši sabojājās

Maxima vadība nez kāpēc nolēma, ka labākā aizstāvēšanās ir uzbrukums, un Vilniaus Prekyba holdinga direktore Jolanta Bivainīte ar savu īso prātiņu sarunāja tik daudz, ka pietiks vai desmit gadiem pēc panta „noziedzīga nevērība”. Dāma vientiesīgi pastāstīja, ka neapstrīdamās ugunsdrošības instrukcijas var pārkāpt, vajag pārkāpt, tās ir mērķtiecīgi pārkāpt, ka vispirms vajag izanalizēt, vai tā nav kļūda, pirms sākt rīkoties saskaņā ar instrukcijām. Ka nav aizliegts „stāvēt zem kravas”, ja nav acīmredzamu briesmu pazīmju.

— Sirēna skanēja jau pirms nelaimes.
— Es neesmu speciāliste. Jūsu ofisā taču arī droši vien ir signalizācija. Iedomājieties: skan ugunsgrēka trauksme. Ko jūs darāt? Vispirms visi skatās, vai kaut kur nav izcēlies ugunsgrēks. Ja cilvēki būtu gājuši bojā ugunsgrēkā, nespēju iedomāties, ko jūs tagad teiktu. Taču bojāejas iemesls bija citāds. Kāds tam sakars ar signalizāciju?
— Ja cilvēki būtu evakuēti, iespējams, upuru skaits būtu mazāks?
— Kā var pieņemt lēmumu par evakuāciju, ja nav ugunsgrēka? Signalizācija vienkārši bija sabojājusies!

Jautājumi šo dāmu pārsteidza nesagatavotu, un viņa godīgi izmeta, ko domāja. Apdomājusies viņa atvainojās Latvijas iedzīvotāju priekšā par netaktisku uzvedību, nepieklājību un vēl par kaut ko tur. „Es, — sak, — neesmu speciāliste, no ugunsdzēsības signalizācijas neko daudz nesaprotu.” Atkal muļķe — vajadzēja atvainoties par to, ka viņa ir nejēdzīga vadītāja, pamest posteni un izdarīt harakiri, ja vien eksistē harakiri sievietēm. Instrukcija tiek rakstīta tieši nespeciālistiem. Tā ir vienkārša: ja skan sirēna, visiem ir jāglābjas.

Ugunsdrošības instrukcijas ir jāizpilda refleksu līmenī. Piecelties no krēsla, pamest visas mantas un iziet uz ielas. Maxima apsardzes darbinieku pienākums bija, atskanot sirēnai, likt pircējiem pamest neapmaksātās preces pie kasēm, izvest visus uz ielas un izsaukt par ugunsdzēsības signalizācijas darbību atbildīgo personu. Savukārt šī persona pateiktu, ka izcēlusies viltus trauksme, saņemtu rēķinu par zaudējumiem un parakstītos.


Saprātīga attieksme

Kruīzu kuģī jau pirmajā dienā visiem pasažieriem tiek uzvilktas glābšanas vestes; pēc tam viņiem parāda, kurā glābšanas laivā ir jāsēžas, ja nu kas. Katru reizi pirms izlidošanas stjuarte lidmašīnā murmina mantru par to, kā vilkt mugurā vesti. Kad Maxima darbiniekiem pēdējo reizi organizēta mācību ugunsdzēsības trauksmi? Varbūt vismaz tukšā zālē? Varbūt ir vismaz bijusi pirmā reize? Kā jums šķiet, kad kādā universālveikalā Rīgā (runa nav tikai par Maximu) ir organizēta mācību ugunsdzēsības trauksme? Teātrī? Kino?

Ugunsdrošības noteikumi — tā ir pavēle. Pavēles tiek izpildītas nedomājot. Kā karalaika likums. Ja kompānijas galva demonstrē „saprātīgu attieksmi” pret pavēlēm, tā veidojas kompānijas politika. Tātad arī darbiniekiem rodas tieši tāda attieksme pret vadības norādījumiem. Šāda situācija joka pēc tiek aprakstīta kā Izraēlas armijas reglamenta pirmais paragrāfs: „Ļaujiet taču pateikt kādu vārdu arī komandierim”. Atklāti sakot, šādas politikas rezultāti ir noziedzīgi.

Nezinu, vai ugunsdrošības trauksme bija saistīta ar konstrukciju grūšanu. To pastāstīs eksperti. Man grūti noticēt tādai sakritībai, ka tieši šajā dienā signalizācija satrakojās bez redzama iemesla. Varbūt tas bija Dieva pirksts, no kura atkratījās amatpersonas. „Es taču tev sūtīju gan laivu, gan helikopteri.” Ja trauksmes nebūtu bijis, iespējams, neviens neko Maxima nepārmestu. Taču trauksme bija!

Tiklīdz sākās „uzbrukumi” Maxima, savu viedokli pauda tās priekšnieks Latvijā Jasinskis — viņš jūtoties „atbildīgs, bet ne vainīgs”. Vai arī otrādi. Tas patiesībā nav svarīgi. Būtu vēl izskaidrojis starpību: sak, mēs domājām, ka abi jēdzieni ir likumā noteikti. Prokurors pierāda vainu, tiesnesis nosaka atbildības mēru par vainu. Tagad ir izcēlies diplomātisks skandāls, un Jasinska galva aizripoja. Taču viņš tikai pildīja kompānijas politiku.


Cilvēks ar desmit miljoniem

Tas nu ir kaut kas sirreālistisks. Maxima saimnieks ir bagātākais cilvēks Lietuvā, miljardu eiro vērts, taču pārdevēju alga ir viena no zemākajām. Pazīstu vairākas pārdevējas no kādas Latvijas mazpilsētas. Viņas saņem grašus — 160 latus par desmit maiņām mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Taču izvēles nav, citu iespēju šajā pilsētiņā nav. Maigi sakot, savu darba devēju viņas ciest nevar. Kādu atbildības sajūtu varam gaidīt, kādas patstāvīgas darbības, kādu iniciatīvu? Kurš no šiem par vergu baru uzskatītajiem darbiniekiem uzdrošināsies „nospiest stop-krānu”? Kompānijas balsts, tās personāls, kā izrādījies, ir tāds pašvaks. Nu, bet tālāk, visas sistēmas „no augšas lejup laistās” nevērības dēļ arī pircēji pārvēršas par uzmācīgu baru.

Cik galvām ir jāaizripo? Nerunājot jau par kriminālo vai administratīvo atbildību? Cik cilvēkiem vēl ir jāatkāpjas no amata, labprātīgi vai piespiedu kārtā? Vai Bivainītes k-dzei vajadzētu atkāpties no amata? Vai tikai piespriest viņai piecus gadus bez kosmētikas? Varbūt akcionāri var kaut ko izdarīt? Kāds taču ir izstrādājis kompānijas politiku, saskaņā ar kuru strādāja gan Bivainīte, gan Jasinskis?

Mēdz teikt, ka nauda laimi nenes: cilvēks, kuram pieder desmit miljoni dolāru, nu nemaz nav laimīgāks par cilvēku, kam ir deviņi miljoni. Diezin vai Maxima saimnieks būtu kļuvis īpaši „nabagāks”, ja maksātu personālam sakarīgu algu. Taču iespējams, ka Prekyba direktors būtu gudrs cilvēks, nevis dāma ar mājsaimnieces redzesloku.

Premjerministrs ir demisionējis, uzņemoties augstāko atbildību. Acumirklī sākās histērija — lai tad pie viena demisionē arī mērs, vicemērs, ekonomikas ministrs... tā, kas vēl? Ā, iekšlietu ministru esam aizmirsuši. Kāpēc, ja pats galvenais jau ir aizgājis? 

Nu, jāsaka gan — arī viņš nav galvenais. Visi viņi dzīvoja pie esošās likumdošanas. Cits labāk, cits — sliktāk. Administratīvais mehānisms izstrādāja aktus, noteikumus, normatīvus. Ja nu netaisnīgi ir likumi, kuros noteikti celtniecības noteikumi? Varbūt tad visai Saeimai ceļš uz izgāztuvi? Vai tikai spīkerim? Kas īsti formē par Latvijas Republiku sauktās kompānijas iekšējo politiku?

Mēs paši?