Atzīšos, ka šoreiz bloga virsraksts ir nedaudz maldinošs — es neesmu idejas par tautas vēlēta prezidentu atbalstītāja, jo pagaidām neesmu dzirdējusi pietiekami pārliecinošus argumentus šādas izmaiņas pozitīvajiem ieguvumiem Latvijā. Šī iemesla dēļ es arī neesmu šīs idejas norakstītāja, tomēr man ir lielas bažas par nepieciešamību tautas vēlēta prezidenta institūtu ieviest jau ar 2015.gadu. Kāpēc?

1. Idejas ieviešanu plāno virzīt pārāk straujos tempos. Ja tiešām tautas vēlēta prezidenta institūta ieviešana ir nepieciešama, par to vispirms nepieciešama kvalitatīva diskusija, analizējot iespējamos šīs idejas ieviešanas ieguvumus un riskus, un meklējot Latvijai labāko risinājumu. Jārod skaidrība par prezidenta pilnvaru apjomu — vai tautas vēlētam prezidentam nepieciešamas vai vēlamas plašākas pilnvaras nekā prezidentam, ko ievēl tautas pārstāvji Saeimā? Ja pilnvaru apjoms palielinās, jāizanalizē šāda risinājuma ietekme uz citu augstāko Latvijas amatpersonu un institūciju lēmumu pieņemšanas un atbildības pilnvarām, jo katra izmaiņa groza līdzsvaru. Tāpat jāizanalizē tautas vēlēta prezidenta vēlēšanu kārtības un priekšvēlēšanu kampaņu noteikumu detaļas, tai skaitā, par kampaņā ieguldāmo līdzekļu grieztiem un finansējuma avotu atklātību, aģitācijas ierobežojumiem plašsaziņas līdzekļos, kā arī atbildīgajiem par šo noteikumu ievērošanas uzraudzību. 

Skaidrs, ka šis darbs prasa nopietnu iedziļināšanos un laiku, tāpēc diskusijas par šādu izmaiņu gatavošanu uz jau nākamajā gadā ieplānotajām prezidenta vēlēšanām ir vairāk nekā satraucošas.

Diemžēl piemēri par pārāk strauju un nepārdomātu lēmumu pieņemšanu, lai iegūtu rezultātu "uz brokastu laiku", nav tālu jameklē.

Turklāt tie skar gan uzņēmējdarbību un iedzīvotāju labklājību (piemēram, elektrības tirgus atvēršanas mājsaimniecībām pārcelšana), gan pamattiesības (piemēram, vēl tikai dažus mēnešus pirms 2014.gada Saeimas vēlēšanām vairāk nekā 20 000 Latvijas pilsoņu nezināja, kādā kārtībā varēs izmantot savas balsošanas tiesības). 

2. Idejas ieviešanā ieguldāmie resursi atņems uzmanību no prioritātēm. Vēl viens arguments, kāpēc tautas vēlēta prezidenta institūta ieviešana nav strauji virzāms jautājums, ir fakts, ka tas atņems lēmumu pieņēmēju un īstenotāju uzmanību no citām, manuprāt, svarīgākām prioritātēm kā ienākumu nevienlīdzības mazināšana, veselības aprūpes uzlabošana, kvalitatīvas izglītības nodrošināšana, kā arī iekšējās un ārējās drošības stiprināšana. 

Man nereti jāšaubās par cilvēku spēju izvēlēties prioritātes, kurām tad būtu jāvelta nepieciešamie resursi — cilvēkkapitāls (radošums un produktivitāte), atjaunojamie resursi (cilvēku enerģija) un neatjaunojamie resursi (laiks un finanses). Varbūt, ka tā ir nepacietība pēc padomju laikiem dzīvot labāk "te un tagad", vai pieejamo resursu ierobežotības neapzināšanās (ierēdņi ir daudz — lai tikai strādā; rīt būs atkal jauna diena, tāpēc nav jo pārdzīvot, ka nesanāk sasniegt produktivitāti, u.c.). Bet katra mazāk svarīga (ne prioritāra) jautājuma risināšana atņem uzmanību no prioritātēm. Es apzinos, ka manas darba tikšanās, uzstāšanās, blogu rakstīšana, telefona sarunas ar medijiem un nesteidzamu e-pastu atbildēšana attālina apjomīga pētījuma pabeigšanu un produktīvas (ar ieplānotiem konkrētiem sasniegumiem) darba dienas noslēgšanu tā, lai man atliek arī laiks ārpus darba dzīvei, sevis un sev tuvāko saudzēšanai. Tāpat ir arī ar konkrētu lēmumu pieņemšanā iesaistīto ierobežotajiem resursiem — ja nevienojamies par kopīgu darbu konkrētu prioritāšu sasniegšanai, nevis resursu šķiešanu mazāk svarīgu lietu kustināšanā, tad grūti cerēt uz labu iznākumu.

Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc nereti jūtamies kā pie sasistas siles — mazāk svarīgu lēmumu kaudze pieņemta, bet tā kā prioritātes nav sasniegtas (jo tām nepieciešamie resursi ieguldīti mazāk svarīgo lēmumu kaudzes pieņemšanai), gandarījuma vietā sarūgtinājums un nolaisto roku (entuziasma kritums turpināt labi strādāt) sindroms.

Ja personīgu piepildījumu par šāda darba jēgu grūti iedomāties, tas prasa arī visas sabiedrības resursus. Nesen publicētā Tieslietu ministrijas ziņojumā ieskicēts, cik sabiedrībai izmaksā lēmumu pieņemšanas (likumu un Ministru kabineta noteikumu grozīšanas) "radošums" — atsevišķi Saeimas deputāti aprēķinājuši, ka viena likuma grozījumu projekta pieņemšana Saeimai izmaksā 20 000 latu (aptuveni 28 000 EUR). Te netiek iekļauti ministriju ieguldītie resursi, kā arī katrā lēmuma pieņemšanā iesaistītā nevalstiskā sektora pārstāvju ieguldītie resursi — pilsoniskās sabiedrības, uzņēmēju un darbinieku pārstāvju un mediju darbs, kā arī plašākas sabiedrības ieguldījums (ikviens cilvēks, kas cenšas sekot līdz izmaiņām caur plašsaziņas līdzekļiem, tos pārrunā ar savu ģimeni un paziņām, u.c.). 

3. Idejas ieviešana nerisinās problēmas cēloni. Iespējams, idejas atbalstītāji uzskata, ka tautas vēlēts prezidents ir risinājums, lai tieši mazinātu sarūgtinājuma un sasistās siles sajūtu par lēmumu pieņemšanas rezultātiem — daudzajām problēmām, kuras Latvijā vēl neesam atrisinājuši. Daļēji pateicoties šiem nepārdomātu lēmumu rezultātiem, sabiedrībā arī ir dzīvas gaidas pēc stingrās rokas jeb Laimes lāča — lai nāk viens, kas visu sakārtos. 

Esmu atvērta diskusijām un atzīšu, ja būšu savos novērojumos kļūdījusies, bet manuprāt, tautas vēlēts prezidents nav pareizā recepte. Vēl jo vairāk, es baidos, ka šīs idejas ieviešana radīs vēl lielāku vilšanos, jo arī tautas vēlēts prezidents — tāpat kā daudzi citi ar labiem nodomiem bruņojušies lēmumu pieņēmēji un ieviesēji — nespēs neko būtiski mainīt, ja lēmumus pieņemam nepārdomāti. 

Tāpēc, manuprāt, risinājums ir cits — zināšanās balstīta politika. Minimālajā programmā tas nozīmē, ka ir jāstiprina vide, kurā par absolūti nepieņemamiem (vienalga no kādas amatpersonas nākuši) tiek uzskatīti priekšlikumi:

• kuri nebalstās rūpīgā analīzē par situāciju, izmantojot datus, uz kuriem iespējams paļauties, tādējādi arī kvalitatīvi vērtējot plānotā lēmuma ietekmi uz konkrēto un citām jomām. Ne labākais piemērs — Reemigrācijas atbalsta pasākuma plāna gatavošana (ar manu iesaisti), kad valstij pieejamos oficiālos datus par emigrācijā dzīvojošo (pārāk nelielo) skaitu ir pārāk viegli apšaubīt, un valsts nav — pirms plāna izstrādes — plānojusi un ieguvusi kvalitatīvu pētījumu par emigrācijā dzīvojošo pieredzēm un plāniem. 

• kaut ko ieviest "rīt uz brokastu laiku", tātad, nedodod pietiekami daudz laiku, lai par nepieciešamo lēmumu kvalitatīvi diskutēt varētu visas iesaistītās puses. Ne labākais piemērs — darbu sākušās valdības deklarācijas (18 lappušu dokumenta) komentēšanai tika atvēlētas 24 stundas (dokuments tika atsūtīts trešdien plkst. 16:30, ar aicinājumu komentārus iesniegt līdz ceturtdienai plkst. 17:00).

• kaut ko nolemt, zinot, ka pēc konkrētā lēmuma pieņemšanas jau būs jāsāk gatavot tā izmaiņas. Iespējams, ka šo fenomenu izskaidro dažādu iemeslu dēļ esošas ierobežotas spējas vai vadības uzstādījuma trūkums censties panākt visaptverošu un kvalitatīvu risinājumu kādas jomas sakārtošanai, kas prasa visaptverošāku kompromisu starp iesaistītajām pusēm.

Tā vietā tiek lemts par nelieliem jomas sakārtošanas jautājumiem, bet tādā veidā katrs jauns lēmums jauc jau pieņemto mazo lēmumu līdzsvaru — visu iesaistīto pušu apmierinātību ar panākto kompromisu — un lai to iegūtu, nepieciešams pārskatīt agrāk pieņemtos lēmumus.

Tas arī padara par neiespējamu ļaut "lēmumam strādāt" un pie konkrētās jomas sakārtošanas atgriezties pēc vairākiem gadiem, kad — atkal, izmantojot kvalitatīvus datus — visas iesaistītās puses var vērtēt lēmuma reālo ietekmi un spriest, vai nepieciešamas kādas lielākas vai detalizētākas izmaiņas. Ne labākais piemērs — likums ar "nolikto atslēgu principu", par ko jau pēc pieņemšanas bija skaidrs, ka, visticamāk, to tuvākajā laikā būs nepieciešams grozīt no jauna. 

Es ticu, ka tagad ir labs laiks šādām izmaiņām, jo mēs vairs neesam spiesti pieņemt lēmumus ārkārtas jeb force majeure apstākļos, kas bija, kad: 

• atguvām neatkarību un atjaunojām neatkarīgas, demokrātiskas un tirgus ekonomikā balstītas valsts pamata funkcijas,

• kad steidzām pārņemt ES likumdošanu, lai dotu Latvijas iedzīvotājiem vienlīdzīgu tiesību un iespēju kopumu, iestājoties Eiropas Savienībā,

• kad valsts bija uz bankrota sliekšņa.

Šajos posmos esam ieguvuši vērtīgu pieredzi un daudz mācību, lai šķirotu "graudus no pelavām" un spētu vienoties par kvalitatīvu darbu, lai izpildītu prioritāros mērķus. Mums jābūt gudriem neieguldīt savus resursus tādu ideju attīstīšanā, kas nav prioritāras.