Atklāta vēstule M. Aleksandrova kungam, NVS valstu institūta Baltijas valstu nodaļas vadītājam
 
Mihail Vladimirovič, savā rakstā par nepieciešamību ievest Krievijas karaspēku Baltijas valstīs Jūs izteicāt savu personisko viedokli. Man ļoti gribētos, lai Latvijas Ārlietu ministrija Jums cienīgi un profesionāli atbildētu. Taču Ārlietu ministrija nesniegs atbildi privātpersonai. Tomēr, ai, kā vajadzētu uz Jūsu izaicinājumu atbildēt!
 
Rakstu Jums kā privātpersona, atbildu kā analītiķis analītiķim. Ierosinu veikt prāta eksperimentu. Domāju, mums ir, par ko padomāt. Secinājumi, IMHO, ir negaidīti un sabiedrībai nozīmīgi...
 
„Izmēģinājumu trusīša” statusā es piedāvāju sevi pašu – tā vieglāk paust emocijas un rīcības iemeslus. (Reprezentativitātes nolūkos mēs varam atkārtot šo eksperimentu fokusa grupās – uz diskusiju bāzes).
 
Kā iniciators diskusijai par spēka tiesībām politikā Jūs jau esat nācis klajā ar savu rakstu.
 
Līdzsvara labad pastāstīšu īsumā par sevi – esmu dzimis Rīgā, 1954. gadā, parastā apolitiskā latviešu ģimenē, kas nav cietusi ne no cara laiku, ne padomju, ne nacistu represijām. Vecmāmiņa 30. gados bija bezdarbniece un veica gadījuma darbus, pēc tam strādāja par pavāri vienā un tajā pašā kara hospitālī, kurā tika ārstēti Latvijas, pēc tam Vācijas, bet pēc tam – arī padomju armijas karavīri. No šī hospitāļa viņa 60. gados ar godu aizgāja pensijā. Vectēvs pirms kara bija strādnieks Rīgas elektrostacijā. Pirmajam Pasaules karam viņš vēl bija par jaunu, bet Otrajā Pasaules karā viņš sasniedzis jau cienījamu vecumu, tāpēc nekaroja.
 
Māte miglaini atceras, kā kara sākumā viņa vairākas reizes nesa sviestmaizes padomju lidotājam, kurš bija paslēpies meža pļavā – nekādas apzinātas politikas un varonības – tā katrs labi audzināts pusaudzis palīdz nelaimē nonākušam pieaugušajam. Jaunībā (50. gados) māte kādu laiku pastrādāja ministrijā par sekretāri, bet pēc tam bija montētāja komplektācijas cehā un strādniece padomju saimniecībā „Rīga”, PSKP biedre 20 gadus, komunistiskā darba triecienniece. Patēvs brauca Atlantijas okeānā, pildot mehāniķa pienākumus uz tralera.
 
Nekādu sakaru ar Rietumiem ģimenei nebija. Anglofonā kultūra un tirdzniecība ar Rietumu mantām ģimenē nevienu neinteresēja. Māte un vecmāmiņa (tāpat kā daudzi pirmskara paaudzes pārstāvji Rīgā) prata sarunāties vāciski un krieviski. Dzīves apstākļi bija vidēji, bez auto un dzīvokļa šaurībā, taču viņiem bija vasarnīca ar sešiem āriem zemes pusstundas gājiena attālumā no jūras.
 
Līdz skolas gaitu uzsākšanai es zināju tikai savu dzimto valodu. Taču man bija karsta vēlēšanās mācīties un dzīvot interesantu dzīvi, ieraudzīt „lielo pasauli”. (Iespējams, šo sapni esmu pārmantojis no mātes – viņa jaunībā bija beigusi kuģu radistu kursus.) Lai izietu pasaulē, bija nepieciešama krievu valoda. Tādēļ mani sūtīja mācīties krievu klasē (skolā bija divas plūsmas − latviešu un krievu). Pēc tam sekoja dienests armijā, kur man bija piekļuve padomju slepenajiem radiosakariem.
 
Pēc armijas es mācījos Ļeņingradā. Kļuvu par inženieri-okeanologu. 1977. gadā ar aizrautību apguvu programmēšanu, nodarbojos ar matemātisko modelēšanu. Strādāju ZPI, pētīju Baltijas jūru. Man tika piedāvāta iespēja veidot karjeru komjaunatnē, taču jūra mani interesēja vairāk. Gatavojos rakstīt kandidāta darbu. Visvairāk es vēlējos augt un attīstīties savā profesijā. Dzīvot bija interesanti − sapnis piepildījās. Šķita, ka mana nākotne ir redzama kā uz delnas...
 
Šeit es pieminu un izklāstu savus bērnības un jaunības piedzīvojumus. Viss liecina par to, ka ģimene bija apolitiska un lojāla pastāvošajai iekārtai. Mēs ģimenē runājām vienkāršā valodā par parastām sadzīviskām lietām, politiskus jautājumus neapspriedām − klausījāmies plašsaziņas līdzekļus. Domāju, ka es esmu cēlies no tādas „vienkāršās darba tautas”, par kuru solīja rūpēties Latvijā 1940. gadā ieviestā padomju vara.
 
Šeit ir svarīgi pieminēt, ka visas savas dzīves laikā man NE REIZI nav nācies izjust neiecietīgu vai augstprātīgu attieksmi pret mani kā latvieti. Krieviski runājošā vidē es jūtos brīvi − kā līdzīgs ar līdzīgu. Tāpēc es vēlos, lai visi Latvijā justos pārliecināti un vienlīdzīgi komplicētā valodvidē.
 
Visi draugi skolā un institūtā man bija krieviski runājošie. Kopš 50. gadiem jau trešajā paaudzē mūsu ģimene sirsnīgi draudzējas ar dažām ģimenēm Krievijā. Krievijā dzīvo arī mani bijušie pasniedzēji un kolēģi, kurus es ļoti cienu un mīlu, no kuriem es joprojām varu daudz mācīties. Manā ģimenē galvenā saziņas valoda ir krievu valoda (ar meitu dažkārt runājam latviski, bet ar sievu – pat ukrainiski).
 
2012. gada „valodu” referendumā es nepiedalījos nepatīkamā iespaida dēļ, kuru es dabūju izjust pēc V. Lindermana uzstāšanās latviešu televīzijā. Es nespēju iedomāties, KAM būtu jānotiek, lai es sajustu konfliktu ar krievu kultūru un Krievijas cilvēkiem. Tā ir kļuvusi par nozīmīgu manas iekšējās pasaules sastāvdaļu. Kā var dzīvot pretrunā ar sevi?
 
Es saprotu, ka visa šī atzīšanās var tikt publicēta manā dzimtajā latviešu valodā. To izlasīs un, cerams, sapratīs mani draugi un kolēģi, kuri runā latviski. Taču starp latviešiem ir arī tādi, kuri ikdienā reti saskaras ar krievu valodā runājošajiem ļaudīm (daudzi krievi Latvijā jau labi spēj saprasties latviešu valodā).
 
Es regulāri lasu publiskās lapas latviešu valodā un pilnībā apzinos sagaidāmo aso negatīvo reakciju pret mani no krievu kultūras „nesabojāto” latviešu puses, kuri ir sašutuši par Jūsu stratēģiskajiem plāniem un kurus tracinās manā atbildē paustā „krievmīlība”.
 
Kāpēc es tik neizbēgami uzraujos uz karstas publiskas nozākāšanas? Tāpēc, ka vēlos, lai Jūs saprastu savu ģeopolitisko ideju un kara plānu sekas. Īpašu uzsveru: savā cieņā pret krievu kultūru es neesmu unikāls − padomju laikā desmitiem miljonu izglītotu un dzīvē ievērojamus panākumus guvušu krieviski runājošo ļaužu ir uzauguši Baltijā, Polijā, Ukrainā, Gruzijā, Kazahstānā, Azerbaidžānā, Armēnijā, Bulgārijā, Ungārijā, Čehijā, Slovākijā, Izraēlā, Vjetnamā, Kubā un daudzās citās valstīs.
 
Taču mēs nekļuvām par krieviem un nekļuvām par Krievijas tautu. Mēs kopā ar Krieviju cēlām komunismu. Bet tagad mēs savās valstīs būvējam kapitālismu. Komunisma ideja, kas mūs vienoja, ir zudusi, bet privātās kapitālistiskās intereses mēs apzināmies arvien spilgtāk. Nelieciet mums izvēlēties – ar ko būt kopā hipotētiskā Krievijas karaspēka ienākšanas gadījumā!
 
Mihail Vladimirovič, Jūs esat pārāk tālu aizgājis pa kara taku! Jūsu vājā vieta un kļūda slēpjas nesavaldītā augstprātībā. Jūs nez kāpēc uzskatāt krieviski runājošos, kuri ir citu valstu pilsoņi, par gļēviem un nožēlojamiem, jo viņi atdevuši savas zemes bez cīņas un skūpsta svešus tankus. Pieļauju, ka par ideāliem Jūs uzskatītu kaut kādus Krievijas „pārcilvēkus”. Taču mēs no Krievijas cilvēkiem esam mācījušies noteikti virzīt lietas, vadīt, komandēt un karot.
 
Iztēlosimies neiespējamo – Krievijas varas virsotne ir uzklausījusi Jūsu teikto un ievedusi Latvijā savu karaspēku. Un tālāk? Vai tiešām Jūs domājat, ka viegli izdzīsiet NATO „pakalpiņus” un noturēsiet šeit ietekmi? Pilnīgi droši varu teikt, ka šādā situācijā es Krievijas karaspēku neuztveršu kā varas pārstāvi. Es nepakļaušos tai un aicināšu arī citus nepakļauties, kā rezultātā nāksies daudzus apcietināt, kropļot un nogalināt. Vai tiešām Jūs esat tam gatavi?
 
Kam Jums šādas acīmredzamas dramatiskas nepatikšanas? Un kam Jums jaunais impēriskais fašisms? Pret tā acīmredzamajiem draudiem dabiski saliedēsies daudzas valstis. Neapšaubāmi, krievu kultūrai ir ievērojami un autoritatīvi nopelni cilvēces apgaismībā. Uzsākot apspiešanu Jūs tiksiet sakauts, tieši pateicoties apgaismības sniegtajam. Padomājiet – vai tiešām amerikānisma ietekmē vajag mainīt krieviski runājošo civilizācijas koncepciju.
 
Tāpat kā Jūs, arī es neesmu sajūsmā par ASV un Lielbritānijas politiku Sīrijas jautājumā, kurā ir daudz melu, nepieļaujamu dubultstandartu, tāpat kā notika arī Irākas jautājumā. Man nepatīk, ka vairāki Latvijas politiķi pakārto savu darbību „amerikāņu priekšniecībai”. Es nekad nebalsoju par šādiem politiķiem. Taču daudzi Latvijā balso. Tās ir viņu tiesības. Un ne jau Jūs būsiet tas, kurš tās atcels ar spēka tiesībām! Jūsu raksts saistībā ar Jūsu profesionālo statusu ir pastiprinājis Latvijas neuzticību Krievijai − tāds ir Jūsu rīcības reālais iznākums.
 
Un visbeidzot: nekuriniet jaunu pasaules auksto karu no pilsoņu kara Sīrijā. Zobu pastu jauir viegli izspiest no tūbiņas, bet iebāzt atpakaļ gan būs pagrūti.