Turpinājums. Sākums — šeit.


Direktors piespieda pieņemt darbā jūsu nodaļā savu protežē. Šī darbinieka kvalifikācija un disciplīna nekur neder. Tagad viņa vainas dēļ nav izpildīts jūsu nodaļai uzticētais darbs. Kā jūs rīkosieties?

1. Pārkāpums ir acīmredzams, un jūs gatavojat rīkojumu par darbinieka sodīšanu. Bet ja nu direktors to neparakstīs? Lai nu būtu kā būdams, jums ir garantētas sabojātas attiecības, kas noteikti iespaidos attieksmi pret jūsu darbiniekiem un darbu. Vēl interesantāk būs gadījumā, ja direktors parakstīs rīkojumu par jūsu sodīšanu — par to, ka „neesat nodrošinājis”.
 
2. Dodaties pie direktora, lai atrisinātu šo problēmu. Varbūt jūs vēl neesat gatavs patstāvīgam darbam?
 
3. Jūs vienkārši aprunājaties ar darbinieku. Bet kāda būs jūsu darbinieku reakcija? Vai tādējādi jūs nestimulēsiet viņa neizdarību vai pat demonstratīvu nevērību attiecībā uz jūsu norādījumiem? Agada stāsta: „Metās Kains pakaļ Ābelam pa pakalniem un ielejām, līdz panāca viņu. Sākās cīņa. Kains neizturēja, nokrita un, piespiests pie zemes, sāka lūgt žēlastību. Ābels apžēlojās par Kainu un palaida viņu vaļā. Kains piecēlās un nogalināja Ābelu.”
 
4. Nesodāt darbinieku un šaurā lokā izskaidrojat situāciju padotajiem.  Neapšaubāmi, jūs sapratīs, varbūt pat jutīs līdzi, taču kas notiks ar jūsu autoritāti?
 
 
Nevar ne sodīt, ne arī nesodīt
 
Atsauksim atmiņā stāstu par galminieku, kurš ieradās pie karavadoņa armijas ar nokavēšanos. Viņš tika sodīts ar nāvi brīdī, kad nometnē ieskrēja vēstnesis, kurš nesa valdnieka atbildi uz galminieka lūgumu pēc palīdzības. Tālāk Ļu Czi stāsta: „Pulkvedis vaicāja par disciplīnu atbildīgajam ierēdnim: „Kā rīkoties ar vēstnesi, kurš zirga mugurā auļojis cauri armijas nometnei?” „Viņš jāsoda ar nāvi,” atbildēja ierēdnis. Vēstnesis bija pārbijies līdz nāvei. Pulkvedis sacīja: „Ne visas valdnieka pavēles ir jāpilda, taču arī valdnieka vēstnesi nevar sodīt ar nāvi. Par tavu vainu mēs sodīsim manu palīgu.” Un pulkveža palīgam tika nocirsta galva.
 
„Ne visas valdnieka pavēles ir jāpilda” izriet no principa „karavadoņa pēdējā pavēle ir jāizpilda”, kas pauž pilnvaru nodošanas jēgu. Karavadonim ir tiesības pieņemt lēmumus viņam nodoto tiesību ietvaros. Lai izslēgtu iespēju, ka nepatīkamas pavēles netiks izpildītas (vai nu tās atceļot tieši, vai atceļot pulkvedi no posteņa), pastāvēja tradīcija: visas pavēles, ko karavadonis devis, pildot savus pienākumus, tiek izpildītas. Latvijas valsts sistēmā šādas tradīcijas nav. Ja augstākstāvošajiem nepatīk zemākstāvoša darbinieka rīkojums, tas var tikt atcelts, taču to iespējams arī nepildīt, juridiski neatceļot. Šim nolūkam pietiek tikai atcelt no amata rīkojumu devušo ierēdni. Tādā veidā izpaužas ierēdņu personiskās atbildības mazināšanās par pieļauto kļūdu.
 
Kāpēc ar nāvi tika sodīts nevainīgs cilvēks? Saskaņā ar likumu vēstneša izdarītais pārkāpums ir jāsoda ar nāvi. Nav iespējams arī mīkstināt sodu — “dura lex , sed lex”*. Skaidrs, ka arī piedot nedrīkst. Ja sodam jābūt, tad jābūt.
 
Imperatora vēstnesi sodīt ar nāvi nevar, nesodīt arī nav iespējams. Tādā gadījumā mazāka nelaime būs, ja tiks sodīts cits cilvēks. Šajā gadījumā nākamajam pārkāpējam nebūs ne mazākās  cerības tikt vaļā no nāves soda. Ja jau tika sodīts nevainīgs cilvēks, tad vainīgajam noteikti no atmaksas neizbēgt. Kāpēc tika sodīts nevainīgs cilvēks? Lai nerastos nekādu šaubu par to, ka viņš ir sodīts par kādiem citiem pārkāpumiem. Un vienlaikus karavadonis radīja savai rīcībai fonu — piešķīra tai notikuma nozīmi. Aculiecinieki par to pastāstīs citiem.
 
Nevainīgi sodītā cilvēka dzīvības cena ir likuma neiznīcināmība, tātad arī nācijas glābiņš. Pašreizējā valsts pārvaldes kultūrā tādas tradīcijas nav: „Ātri paceltais neskaitās nokritis.” Varam atsaukt atmiņā milzum daudzus stāstus par skandalozām demisijām un izmeklēšanām, kas ne pie kā nav novedušas.
 
Tas tiek daudznozīmīgi „izskaidrots” ar politiskā gribasspēka trūkumu, taču tautā tiek dēvēts par roku, kas roku mazgā. Atmaksa nav ilgi jāgaida — valsts pārvaldes atsvešināšanās no sabiedrības, kas nes atbilstošas sekas — piemēru visas pasaules vēsturē ir papilnam.
 
 
Grēkāzis
 
Bet ja nu sods draud jums? Menedžerim nav tiesību saņemt sodu.
 
Ja Menedžeris saņem sodu, tas ir trieciens viņa autoritātei, viņa komandai un darbam. Komandu un darbu apdraudēt nedrīkst. Tad kam ir jāsaņem sods? Kāds, kura pienākumos tas ietilpst. Normālā armijā kareivis vienmēr ir gatavs piesegt virsnieku, tas ir augstākais kareivja drosmes apliecinājums cīņā. Nevis virsnieks slēpjas aiz kareivja muguras, bet gan kareivis piesedz virsnieku, jo viņi abi kalpo vienai un tai pašai lietai, un kareivis saprot, kas pašlaik ir svarīgākais. Menedžera komandā ir jābūt cilvēkam, kura pienākums ir piesegt vadītāju no sitiena.
 
Neizbēgama soda situācijā ir divas izejas. Viena — ļaut nevainīgam cilvēkam saņemt sitienu un pārliecināties, ka viņš to var izturēt. Cilvēkam ar tādām īpašībām ir jābūt līdzās vadītājam. Taču arī pašam ir jābūt gatavam saņemt sitienu, ja darbiniekam tas var būt iznīcinošs. Šādā izņēmuma gadījumā situācijai, kurā menedžeris uzņemas sitienu, ir jābūt „izstrādātai” — tam ir jābūt varoņdarbam, kas kļūst par leģendu — viņš varēja atvairīt sitienu, taču viņš to uzņēmās, lai pasargātu nevainīgus padotos un nekaitētu darbam. „Tas, kurš atbild par citiem, maksā viņu rēķinus.”
 
Katrai nūjai ir divi gali — darba un komandas aizstāvēšanas pienākumu var izmantot menedžera pretinieki. „Mūsu trūkumi ir mūsu tikumu turpinājums.” Uzskaitot karavadoņa īpašības, kuru dēļ iespējams uzbrukums, Sun Dzi saka: „Ja viņš mīl cilvēkus, viņš var kļūt bezspēcīgs.” Uzbrūkot tam, kas jums dārgs, izmantojot jūsu rūpes par cilvēkiem, gatavību viņus aizsargāt, jūs piespiedīs sadalīt savus spēkus un novērsties no svarīgākā. Galu galā jūs zaudēsiet gan autoritāti, gan komandu jums uzspiestajās cīņās. Iedomājieties, ka šodien jūs aizstāvat vienu padoto, rīt — kādu citu. Parīt neviens jūs vairs neklausīs. „Ja skumstat par kritušajiem, jūsos nav ne kripatas cilvēkmīlestības” (U Czi). Īstena cilvēkmīlestība izpaužas karavadoņa pienākumā nepieļaut liekus upurus. Tā ir vēl viena menedžmenta stūrakmens izpausme — jebkādas priekšrocības slēpj sevī iespējamu ļaunumu, jebkādā ļaunumā slēpjas iespējamas priekšrocības.
 
 
Nevainīgā sodīšana
 
Mūsu situācijā nāksies atcerēties stāstu par vēstneša sodīšanu. Starp jūsu darbiniekiem ir kāds cilvēks, ar kuru jūs esat draudzīgās attiecībās un kam nav nekāda sakara ar notikušo. Piemēram, viņš ir bijis komandējumā, vai arī noteiktais jautājums neietilpst viņa kompetencē. Vārdu sakot, viņš noteikti ne pie kā nav vainīgs, un tas ir zināms visiem. Paaiciniet viņu uz sarunu, pastāstiet par radušos situāciju un piedāvājiet sodīt viņu direktora protežē vietā. Neviena cita nav — sāks rakstīt sūdzības, cilvēki ir vāji. Sodīt jūs varat tikai to, kam uzticaties. Šim darbiniekam jūs uzticaties pilnībā un paļaujaties uz viņu, jo viņš pareizi izprot situāciju. Ja saruna noritēs pareizā gultnē, darbinieks piekritīs saņemt sodu, jo viņš ir ne vien godīgs, bet arī gudrs. Un saprot, ka tas atmaksāsies ne vienu reizi vien.
 
Tā nu jūs atņemat viņam prēmiju. Situācija ir groteska, tāpēc ātri vien runas par to sāk klīst pa visu organizāciju. No citām nodaļām interesējas — kas tur pie jums notiek. Jūsu darbinieki saprot, kas par lietu, un lepni staigā — viņi taču ir uzmanības centrā. Notikums sasniedz aizbildnieciskā priekšnieka ausis un, protams, nedaudz kaitē viņa reputācijai. Noraidīt savu aizbildniecību? Tas būtu muļķīgi. Ne no cilvēciskā, ne administratīvā viedokļa apvainoties uz jums nevar. Arī protežē jūtas neomulīgi. Un jūs zināt — ja viņš izdarīs kādu citu pārkāpumu, jūs varēsiet viņu mierīgi sodīt, viņa aizbildnis vairs neaizstāvēs viņu. 
 
 __________________________
* Likums ir skarbs, taču tas ir likums (latīņu val.)
 


 Turpinājums sekos.