„Nepilsoņu kongresa” dibināšanas sēdes detalizētu rezultātu jūs atradīsiet vietnē www.kongress.lv. Es šeit tikai paudīšu savu viedokli par kongresu kopumā un dažām tajā teiktajām runām. Šajā gadījumā es tīšām akcentēju savu piederību pie tā sauktās titulētās nācijas, jo uzskatu, ka latviešu informācijas vidē kongress galvenokārt saņems emocionāli negatīvu vērtējumu, nevis kritisku, ar reāliem faktiem pamatotu apskatu.
 
Starp citu, man nepatika dažu kongresa dalībnieku izteiktā vēlme par to, ka ar nepilsoņu problēmu kongresam vajadzētu nodarboties tikai kā ar krievvalodīgo problēmu. Pirmkārt, tādējādi tiek sašaurināta problēmas izskatīšanas loģiskā ķēdīte, otrkārt, iznāk, ka nepilsoņu problēma ir pašu nepilsoņu roku darbs. Manuprāt, tā nav.
 
Tieši tāpat es neesmu sajūsmā par koalīcijas politiķu paziņojumiem par to, ka nepilsoņu problēma nav nekāda politiska rakstura problēma, bet gan tehnisks jautājums. Par politisku problēmu to visiem spēkiem cenšas pārvērst Maskavas uzrīdītie Latvijas nīdēji ar padzīvojušu tantuku un onkuļu palīdzību, kas vairāku gadu desmitu laikā nav varējuši apgūt latviešu valodu. Naturalizējieties, un – nekādu problēmu! Manuprāt, šī pieeja slēpj vairākuma partiju vēlmi padarīt nepilsoņu problēmu par noklusējamu tēmu gan sev, gan sabiedrībai, gan arī Eiropas Savienībai.


Par kongresa likumsakarību

Es uzskatu, ka „Nepilsoņu kongress” mūsu apstākļos ir visai likumsakarīga parādība. Iespējams, pat nedaudz novēlojusies, jo, kā redzu, daudziem cilvēkiem nepilsoņa statuss ir kļuvis par ierastu, dabisku stāvokli. Cilvēki ir pieraduši pie sava nenormālā statusa, politiskās ambīcijas nav domātas viņiem.
 
Manuprāt, par nepilsoņu vai Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju mobilizācijas, separātiskas saliedēšanās, arī „Nepilsoņu kongresa” idejas priekšnoteikumu kļuvusi pašreizējās valsts politikas kvalitāte, nevis Krievijas intereses, tautiešu ilgas pēc savas vēsturiskās dzimtenes vai nostalģija pēc padomju pagātnes. Divu kopienu sabiedrība, divas informatīvās telpas – diezin vai tie ir Latvijas tautas lielākās daļas pūļu augļi.
 
Otrkārt, ciniski spriežot, gadījumā, ja „Nepilsoņu konkresu”, valodas referendumu vai pilsonības nulles varianta referenduma mēģinājumu patiešām būtu ievesmojuši ārējie spēki vai nepārvaramā pagātne, oficiālā politika izskatītos smieklīgi un nožēlojami. Divdesmit gadu laikā tai nav bijis pa spēkam pārvarēt ārējos iemeslus, kas neļauj padarīt ja nu ne trešo, tad vismaz sesto daļu valsts iedzīvotāju par pilnvērtīgu un pilntiesīgu valsts resursu.
 
Treškārt, varas pārstāvji labprāt mēdz piezīmēt, ka ūdeni šeit duļķo tikai „nedaudzi atsevišķi margināļi”. Nu, ja jau tā, un šie „margināļi” spēj iekustināt vairākus simtus tūkstošu cilvēku, rodas jautājums – kā tā, kāpēc oficiālā politika ar visiem saviem varas resursiem nav varējusi neko jēdzīgu likt pretī šiem „margināļiem”? Ak tad visi šie referendumu iniciētāji „grauj pamatus”, tieši viņi ir starpnacionālās spriedzes galvenais iemesls... Kā tad!


Nu, ja nu pavisam ciniski, tad apsūdzība „pamatu graušanā” ir nopietna lieta. Ja šeit kāds pie varas esošais atbild par saviem vārdiem, nevis izturas kā provokators, kas manipulē ar cilvēku noskaņojumu, tad tādiem vārdiem vajadzētu sekot taisnīgām, adekvātām un konkrētām tiesiskajām darbībām. Ja nu nekā tāda nav, tad iznāk, ka pie mums politiķiem trūkst ne tikai smadzeņu, bet arī dažu labu citu orgānu. Kategorijas, kam būtu nepieciešams tiesisks vērtējums, tiek izmantotas kā draudi no citādi domājošo puses.
 
Ar to es gribu teikt, ka mēģinājumus noklusēt problēmu, ieilgušo nespēju to atrisināt, politiku, kura saprātīga risinājuma vietā dod priekšroku negatīvas un naidīgas attieksmes radīšanai un kultivēšanai sabiedrībā pret oficiālajam cilvēku lokam nepatīkamām parādībām vai cilvēkiem – es to uzskatu par totalitārisma pazīmi. Nav saprotams, kāpēc šādā gadījumā tiek kritizēta padomju iekārta, kuras laikā arī valdīja uzskats, ka visus „ne tā” domājošos ir jātur tālāk nost no siles, nevis jāsēdina blakus pie galda principiālai un auglīgai viedokļu apmaiņai.
 
Man šķiet dīvaini, ka valsts vara ne tikai neizrāda iniciatīvu, lai ievērojamai valsts iedzīvotāju daļai rastos pozitīva attieksme pret valsti, bet gan, gluži otrādi, tieši viņi (valsts varas pārstāvji) ir noskaņoti sabojāt šo attieksmi. Divdesmit gadu laikā ir radies iespaids, ka nepilsoņu dobīte valstij ir vitāli nepieciešama.
 
Tāpēc es uzskatu, ka vismaz „Nepilsoņu kongresa” izveides procesā (līdz nepārstāvēto parlamenta vēlēšanām šī gada jūnijā un vēlēšanu laikā) vairākuma partijas centīsies visiem spēkiem izdarīt spiedienu uz tām varas institūcijām (ieskaitot prezidentu), kas atļausies veltīt kongresam kaut vai tikai oficiālu, lietišķu un vēsu smaidu. Tādējādi tiks provocēts nevis viņu autoritātes un slavas pieaugums, bet gan tālāka radikalizācija un atsvešināšanās.
 
Muļķīgi, ka vara tikai kaitē pati sev, veicina pati savu vājumu, kas izpaužas ne tikai tādos paziņojumos, kā „ar Nepilsoņu kongresu” neviens pat neuzsāks sarunas”, bet arī to iebiedēto padoto verdziskajā pazemībā, kuri atteicās piešķirt telpas kongresa organizatoriem. Efekts ir nācis par labu kongresam – vairāk nekā trīs simti cilvēku zālē ar 240 vietām rada pārpildījuma iespaidu. Ja zālē ar 500 vietām ir sapulcējušies 400 cilvēku, tādas sajūtas nav.


Par naturalizācijas partejiskumu

Ir arī kāds lineārs iemesls, kas noveda pie „Nepilsoņu kongresa” idejas. Tā bija CVK atteikšanās vākt parakstus referendumam par pilsonības „nulles” variantu. Šajā gadījumā tiek ierobežotas nevis nepilsoņu, bet gan PILSOŅU tiesības. Kongresa dibināšanas sēdē nepilsoņu kustība tika salīdzināta ar Mārtina Lutera Kinga kustību ASV.
 
Es gribētu atzīmēt paralēles ar Igaunijas „Tautas sapulci”. Principā, „Tautas sapulce” ir pēc valsts prezidenta (!) Ilvesa iniciatīvas izveidots interneta resurss sadarbībā ar vairākiem igauņu intelektuāļiem. Mērķis – uzzināt un apkopot sabiedrības ieteikumus par izmaiņām, kādas būtu nepieciešamas politiskajā sistēmā, jo „igauņu demokrātija grūst mūsu acu priekšā...” 6. aprīlī Igaunijā notiks sēde, kurā aptuveni 500 delegāti atbalstīs ieteikumus, ko eksperti ir izstrādājuši konkrētu likumprojektu līmenī. Prezidents šos likumprojektus iesniegs parlamentā.
 
Tā arī Latvijā pazīstamais igauņu sabiedriskais arbinieks Reins Veidemans salīdzināja šo iniciatīvu ar Īslandes un Zviedrijas pieredzi, kur cilvēki pauž savu gribu ar viegli pieejamu referendumu palīdzību. Kā tad nu iznāk? Latvija salīdzinājumā ar Igauniju ir izvēlējusies demokrātijai pretēju ceļu? Tas, kas Igaunijā tiek oficiāli atbalstīts, Latvijā tiek ierobežots? Latvijā referendums vairs nav tautas instruments. Tagad tas jau ir valdošo partiju instruments.
 
Arī naturalizācijai pie mums ir piešķirts galēji politisks un partejisks raksturs. Arī tas ir viens no „Nepilsoņu kongresa” iemesliem. Minēšu dažus apgalvojumus, kam, pēc manām domām, ir zināms pamats: 


- „Nepilsoņiem ir viena izeja – dibināt savu pārstāvniecību. Likvidēt netaisnību.” (E.Krivcova.)
 
- „Nekādi rietumu labdari nav ieinteresēti nepilsoņu institūta likvidācijā. Šis projekts ir eirokrātijas iniciatīva ar mērķi nodot varu nevis elitei, bet gan ērtiem pārvaldniekiem, kas saņem algu. Nepilsoņi – tā ir varas nemainīguma garantija.” (J.Petropavlovskis.)
 
- „Valdošie ievieš domu par to, ka nepilsoņi ir nepilnvērtīgi pilsoņi. Tāpēc arī cilvēki nedodas naturalizēties, jo viņus neapmierina pats dalījums pilsoņos un nepilsoņos. Tā ir viņu pozīcija.” (J.Aleksejevs.)
 
Ja es būtu nepilsonis, šķiet, es arī neietu naturalizēties, ja būtu padzirdējis koalīcijas partijas vadītāja paziņojumu par to, ka naturalizācija vairo tautas ienaidniekus pilsoņu vidū, ka viņi pirmajā izdevīgajā brīdī nodos Latviju. Droši vien tādā gadījumā es piekristu Igoram Vatoļinam, kurš nepilsoņus salīdzināja ar aristokrātiem (nepilsonis var tikai būt vai piedzimt par tādu), nākamie eiropieši, kuri, pateicoties savam statusam ir realizējuši Šarla de Golla sapni par Eiropu no Atlantijas līdz par Klusajam okeānam. Un iestātos Igora ieteiktajā principiālo nepilsoņu klubā.
 
Sapulcē tika demonstrēts grafiks, kurā redzami divi krasi  naturalizācijas kāpumi. 2000. un 2005. gads. 2005. gads – tas ir saprotams. Tika noņemti „logi”. Taču 2000. gada kāpumu es uzskatu par vairāk vai mazāk saprātīgas, uz labvēlības un izpratnes pamatiem vairāk vai mazāk veidotas naturalizācijas politikas rezultātu. Tāda bija jūtama tikai pāris gadus. Attieksme pret cilvēku ir ļoti nozīmīga, un, šķiet, nekas īpašs nav vajadzīgs.
 
Arī es esmu palīdzējis pāris desmitiem cilvēku apgūt latviešu valodu. Dažam labam – ar grāmatām, citam – ar padomu par kursiem, ar kādu esmu vienkārši sarunājies. Tie visi ir bijuši vienkārši cilvēki – sētnieki, pārdevēji, automehāniķi... Tagad manas mājas apkaimē gandrīz visi ar mani runā latviešu valodā. Ne jau tāpēc, ka viņiem tā vajadzētu. Tāpēc, ka viņi redzēja – es ar viņiem runāju krievu valodā nevis caur saviem retajiem zobiem, bet gan ar prieku. Attieksme pret naturalizāciju mainīsies tad, kad izmainīsies attieksme pret cilvēku.


Par kongresa noklusēšanu

Manuprāt, kongresam gaidāma smaga bērnība. Šķiet, valsts varas pārstāvji jau ir sagatavojuši tam imidžu, ar kuru tas tiks publiskots latviešu informatīvajā telpā. Visi šie „neviens ar viņiem nerunās” tipa paziņojumi liecina par varas pārstāvju, vai, kā mēdz teikt Jura Petropavlovskis, „politiskā istablišmenta” spilgti izteiktu vēlēšanos saglabāt savu status quo. 

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tādus izteikumus, kā „Mēs mainīsim politisko sistēmu, rīkojoties esošās Satversmes ietvaros” varas parstāvji uzskata par draudiem. Un viņi visiem spēkiem centīsies izolēt kongresu krievvalodīgajā telpā, ar kuru viņi neprot un nevēlas strādāt.
 
Neskatoties uz to, ka no politikas viedokļa atteikšanās no tiešas un intelektuālas sadursmes ar pretējo viedokli liecina par gļēvulību un aprobežotību. It īpaši gadījumā, ka tas, kurš izvairās no dialoga, pilnā  sparā apgalvo, ka šis pretējais viedoklis rada šķēršļus valsts kursam.
 
Ja politisko problēmu risinājuma politisko un diplomātisko, kaut arī represīvo ceļu nomaina pļāpāšana un pozas (ak, kāpēc man tas jāuzklausa...), tad tos, kas nes atbildību par šo problēmu risinājumu, neuztrauc ne kontrargumentu kvalitāte, ne valsts. Viņus uztrauc tikai viņi paši.
 
23. martā visiem Latvijas sabiedrības integrētājiem, visiem tās saliedētības sargiem, visiem pilsonības atslēgu glabātājiem un asimilācijas piekritējiem bija lieliska iespēja tieši iebilst trim simtiem „Nepilsoņu kongresa” dibināšanas sapulces dalībnieku (vai piekrist viņeim).
 
Daži no viņiem pat bija īpaši uzaicināti. No valsts prezidenta līdz Sarmītei Ēlertei. Prezidents atsūtīja vēstuli, bet Sarmīte Ēlerte, nevienu nesatikusi un neuzklausījusi, izteica savas domas. Vieglāk ir sēdēt kabinetā un rakstīt par to, kā mīlēt dzimteni, nevis tieši tikties ar nepilsoņiem.
 
Jādomā, ka koalīcijas attieksme pret „Nepilsoņu kongresu” veidosies pēc tāda paša stereotipa, kā, teiksim, attieksme pret „Par dzimto valodul” (ļoti slikti) vai pret „Saskaņas centru” (tāda būtu nedaudz ērtāka). Būšu ļoti priecīgs, ja uzzināšu, ka esmu kļūdījies, taču pašreizējais varas stils liek domāt, ka daudzi sapulcē izskanējušie paziņojumi par Nepilsoņu kongresa  darbības principiem, tiks ignorēti vai paniegti kā krāpšanās.
 
Gan tas, ka „Nepilsoņu kongress” ir sabiedriska organizācija. Tā nav bagātu sponsoru un Maskavas, Vašingtonas un Briseles specdienestu partija...” (J.Aleksejevs.)
 
Arī tas, ka „nepilsoņi – tā ir mūsu iekšējā problēma, tā jārisina mums pašiem.” (J.Krivcova.)
 
Un tas, ka „Nepilsoņu kongress” rīkosies tikai tiesiskā ceļā, visas tā akcijas notiks Latvijas Republikas likumdošanā noteiktajos ietvaros.
 
Tas, ka „Nepilsoņu kongresa” pastāvēšanu nosaka Satversmes 102. pants.
 
Tāpat kā tas, ka „Nepilsoņu kongresa” mērķis ir Latvijas politiskās nācijas apvienošana.
 
Vai tas, ka attiecībās ar „Nepilsoņu kongress” ievēros vienlīdzīgas atsvešināšanās principu.
 
Tāpat kā arī A.Gapoņenko teiktais: „Vai Latvijā ir līdztiesības tradīcijas? Jā, tā ir 1922. gada Satversme. Mēs savu darbu veidosim uz šīs Satversmes pirmā panta pamatiem. Nesekosim 1934. gada diktatūras tradīcijām un pašreizējiem šis diktatūras elementiem. Mūsu vienīgais instruments ir mierīga pilsoniska nepretošanās. Mēs vēlamies sadarboties, nevis graut varu. Šim nolūkam mēs izstrādājam sadarbības instrumentu.”
 
Vārdu sakot, diezin vai varas pārstāvji (it īpaši darbības sākumā) pievienosies „Nepilsoņu kongresa” vēlmei, lai nepilsoņi aktīvi iekļautos valsts politiskajā darbībā.


Par iekšējo mobilizāciju

Taču, ja mēģinājumi saņemt atbildi, apelējot pie politiskās elites veselā saprāta, ir iluzori, tad būtu saprātīgi censties panākt šo atbildi ar masu palīdzību. Es piekrītu cilvēkiem, kuri sapulcē teica, ka „Nepilsoņu kongresam” ir ļoti svarīgi kļūt par masveida organizāciju un demonstrēt iekšējo organizētību.
 
Tas ir visai sarežģīts uzdevums, ņemot vērā to, ka iespējamas (it īpaši līdz 1. jūnijam) organizēta pretošanās. „Nepilsoņu kongress” centīsies veicināt nepārstāvēto parlamenta masveida vēlēšanas, bet varas aparāts pretosies. Taču, spriežot pēc sabiedriskās aktivitātes, kas bija redzama valodas referendumā, apvienošanās pamatformulas pagaidām ir tikai aptuvenas vai, iespējams, nav atrastas.
 
Sapulce pierādīja, ka krievvalodīgā kopiena nebūt nav tik viendabīga, kā šķiet latviešu plašsaziņas līdzekļiem. „Ilgs laiks nepieciešams interešu saskaņošanai.” (A.Gilmans.) Manuprāt, šī nesaskaņotība ir redzama arī līderu vidū. Ja „Nepilsoņu kongresa” mērķis patiešām ir „nepilsoņu institūta likvidācija”, tad šajā kontekstā es nesaprotu, kāpēc Viktors Guščins ieteica kongresam ķerties pie Latvijas 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas un panākt, lai no tās tiktu izslēgta tēze par Latvijas okupāciju 1940. gadā no Padomju Savienības puses un tēze par Latvijas Republikas kontinuitāti kopš 1918. gada?
 
Ne velti Ēlerte visa cita starpā ievēroja tikai šo ieteikumu un pieķērās tam, paziņojot: „Tas izslēdz jebkādu iespēju "nepilsoņu kongresam" veidot dialogu ar Latvijas tautas leģitīmiem pārstāvjiem. Vispirms ir jāatzīst valsts, kurā tu dzīvo, lai būtu par ko sarunāties.” Zirgam skaidrs, ka tieši šī ideja tagad tiks gremota un atgremota — izmantota kā aizbildinājums, lai galvenā mērķa oficiāla apspriešana tiktu atlikta pēc iespējas tālāk.
 
Skaidrs, ka kongress par ļoti nozīmīgām uzskata „problēmas mūsu, nepilsoņu, vidū: neticība saviem spēkiem, nevēlēšanās uzklausīt biedru, sīki aizvainojumi un dusmas. Tās var sagraut jebkuru organizāciju.” (V.Komarovs.) Domāju, būtu piemēroti atkārtot arī Jurija Petropavlovska vārdus: „Jūs esat atnākuši risināt politiskās problēmas, bet politiskās problēmas tiek risinātas ar politiskām, nevis stomatoloģiskām vai filosofiskām metodēm.” Ja neizdosies saskaņot darbības, būs nevis kongress, bet kautiņš. Un „nepilsoņi no manipulāciju objekta pārvērtīsies par Latvijas sabiedriski politiskās dzīves subjektu” (J.Baginska) tikai formāli.
 
Sapulcējušies nevēlēja „Nepilsoņu kongresam” ilgus dzīves gadus. Tiklīdz nepilsoņu institūts būs likvidēts, kongress pasludinās pašlikvidāciju. Ja pēc 1. jūnija izdosies izveidot saprātīgi vadītu masveida organizāciju, tas varētu notikt visai drīz. Diezin vai pirms 2014. gada (kas paredzētas nākamās Saeimas vēlēšanas), taču arī ne pēc desmit gadiem.
 
Lai nu kā, tagad jau būtu muļķīgi apgalvot, ka nepilsoņi – tā nav politiska problēļma. Varas pārstāvji ir saņēmuši likumsakarīgu savu pūliņu rezultātu.