Kopīgi stāvot 11. Novembra krastmalā un sarunājoties katrs savā dzimtaja valodā, esam nosvinējuši savas valsts 93. gadadienu. Vai paši ticam šai gadskārtai?

Vai tiešām gandrīz gadsimtu Latvijas intelektuālā elite ir dzīvojusi ar šo valstisko apziņu? Vai ir saprotams — kāds politiskais pamats būs Latvijas pārticībai? Vai tiešām uzplaukumu radīs etnisko kopienu pretimstāvēšana? Bet varbūt kopienu veidotāji saskata kaut ko svarīgāku par mūsu labklājību?
 

Paļaujoties uz politiskās elites valstiskuma apziņu, esam būtisku sava mūža daļu nodzīvojuši pašu veidotā valstī. Tomēr aizritējušie 20 gadi daudziem nav vairojuši drošības un gandarījuma sajūtu. Būtu žēl izniekot visu mūžu, eksperimentējot ar neskaidru vai kļūdainu valsts veidošanas ideju. Tāpēc padomāsim kopīgi — kur esam kļūdījušies savos prieksštatos par valsti?
 

Atmodas gados daudzu neatkarības aizstāvju (un arī mana) pārliecība bija šāda: Latvijai nav nekāda labuma no ražošanas, kura izmanto ievestu darbaspēku un ievestas izejvielas, bet produkciju sūta ārpus Latvijas. Latvijai paliek tikai ekoloģiskais piesārņojums, daudzo svešinieku traucējošā klātbūtne un dzīvokļu rindas cilvēkmūža garumā. Valstiskā neatkarība nozīmēja brīvību patiekt „Nē!” šādai nepatīkamai situācijai Latvijā.
 

Latvieši nelepojas ar to, ka Latvijā kāds ražoja vilcienus, tramvajus, autobusus, mopēdus, radioaparātus, telefonus un elektropreces, kāds attīstīja aviāciju, tāljūru zveju un daudz ko citu. Mēs arī šodien necienām cilvēkus, lielākoties iebraucējus, kuri savu mūžu veltīja zinātnes, tehnikas un ražošanas attīstībai Latvijā. Mūsuprāt, šie cilvēki savā dzīvē nav paveikuši neko vērtīgu, neko ievērības cienīgu.

Mēs nojaušam, ka šāda attieksme nav jādemonstrē atklāti, tomēr noklusētās jūtas izpaužas Latvijas valstiskuma izpratnē. Populārs ir uzskats, ka lielāko ieguldījumu Latvijas atmodā un šodienas pastāvēšanā devuši galvenokārt visdažādākie Latvijas mākslinieki un mākslas zinātnieki, tai skaitā tie, kuri savā spēku plaukumā strādājuši Padomju Latvijā. Rodas iespaids, ka tieši šī intelektuāļu daļa cauri svešām varām vienmēr nesusi savas valsts vīziju, vienmēr zinājusi noteikt — kas ir un kas nav "pareizi” Latvijai.
 

Ir pašsaprotami, ka padomju militārajiem speciālistiem, kuri dienēja Baltijas kara apgabalā, nav nekāda ievērības vērta sakara ar Latvijas valstiskumu. Iespējams, ka padomju militāristi bija prasmīgi kosmiskās nozares inženieri, tankisti vai kara ārsti, iespējams, ka starp viņiem bija spilgtas personības un intelektuāļi, bet noteicošais ir tas, ka tie nebija mūsu Latvijas kareivji. Tāpēc jebkādas viņu prasmes un izcilības šodien nav publiskās ievērības vērtas.
 

Latvijas ievērojamo personu lokā ir salīdzinoši maz dabas un tehnisko zinātņu darbinieku, kā arī tautsaimniecības darbinieku. Kā tad padomju laikos patiesībā bija ar tehnisko zinātņu un tautsaimniecības darbiniekiem — labu speciālistu Latvijā fiziski nebija vai arī labos speciālistus neatzīst, neciena un uzskata par sev un valstij svešiem elementiem dažādi Latvijas elites „ievērojamā” gala ideoloģiskie līderi?
 

2005. gadā veikts sociolingvistisks pētījums [1] liecina, ka ekonomikas nozares Latvijā atšķiras pēc darbā lietotās valodas. „Krieviskās” nozares ir celtniecība, enerģētika, gāzes saimniecība, ūdensapgāde, citas ražošanas nozares, transports, loģistika, sadzīves pakalpojumi. Šajās nozarēs vidēji 20% darbinieku darba jautājumos runā tikai krieviski, turklāt, ļoti reti ir sastopami darbinieki, kuri nepārvalda krievu valodu vismaz minimālā līmenī. „Latviskās” nozares, kurās vismaz 25% darbinieku runā tikai latviski, ir lauksaimniecība, zemniecība, mežsaimniecība, zvejniecība, kā arī juridiskie pakalpojumi, konsultācijas un informatīvie pakalpojumi.
 

Patīk tas, vai nepatīk, bet „krieviskajām” nozarēm ir būtiska loma Latvijas ekonomikā, iedzīvotāju nodarbinātībā, preču eksportā, valsts starptautiskajā konkurētspējā. Ražošana pašlaik ir pat aktuālāka par Latvijas valsts militārās drošības un aizsardzības jomu — drošības uzturēšanu mūsu valsts zināmā mērā ir deleģējusi citām NATO valstīm, bet eksporta preču ražošanu uz ārzemēm deleģēt nav iespējams.
 

Ir skaidrs, ka pirkt un patērēt citu valstu piedāvātos labumus — gan preces, gan militārās drošības pakalpojumus — mēs varam tikai tad, ja paši ražojam un pārdodam kaut ko vērtīgu citiem vai arī tad, ja par patērētajiem labumiem izpārdodam savu īpašumu. Vērtīgi īpašumi Latvijā aptrūksies ātrāk, nekā mums zudīs vajadzība pirkt un patērēt, turpretim, eksporta preču ražošanas nozares Latvijā var darboties vēl ilgā nākotnē. Tāpēc pašsaprotama būtu cieņa pret „krievisko” nozaru ieguldījumu Latvijas pastāvēšanā. Pašsaprotami būtu atzīt, ka arī šo nozaru kvalificētie profesionāļi pilnībā pieder pie Latvijas sabiedrības elites un nav nodalāmi no valstiskās elites „ievērojamā” gala.
 

Ražošanas un tehniskajās nozarēs darba valoda nemainās tik strauji, kā valstiskās ideoloģijas noteicējiem gribētos. Pieaugošu „nelatviskumu” un konkurenci latviešu valodai rada arī angļu valoda, kura aizvien plašāk tiek lietota Latvijas uzņēmumos. Latviešu valodas nostiprināšanai nepieciešama mērķtiecīga izglītības politika, kura ne tikai „latvisko” nozares, bet arī sagatavo uzņēmumiem nepieciešamo darbaspēku, saglabā nozarēs uzkrātās zināšanas un stiprina konkurētspēju ārējos tirgos. Emocionāla un nepārdomāta uzstājība darba valodu jautājumā nodarīs acīmredzamu ekonomisku kaitējumu Latvijai.
 

Kas tad rada pieaugošu vajadzību politiski latviskot „krieviskās” nozares, neraugoties uz radīto risku mūsu valsts ekonomiskajai drošībai? To aplūkosim nākošajā rakstā.

 

_________________________

[1] Sociolingvistisks pētījums „Valodu prasmes ietekme uz ekonomiski aktīvo iedzīvotāju dzīves kvalitāti”, 2005.g., http://www.valoda.lv/downloadDoc_559/mid_510