Latviešu režisors ar pilnmetrāžas filmu ir debitējis... Kazahstānā. Intervijā IMHOklubam viņš stāsta, kāpēc tā, un dalās pārdomās par savu ieceri – fantastisku filmu, kurā darbība notiks arī Salaspils koncentrācijas nometnē 1943. gadā pēc operācijas „Burvīgā ziema”...

Foto: Viktors Vilks

— Kā tas nācās, ka Kazahstāna uzaicināja jūs uzņemt filmu? 
 
— Lieta tāda, ka man ir draugs Jurkstulaistus. Viņam tika izteikts piedāvājums piedalīties šajā projektā, taču viņš bija iegrimis antioligarhu kustībā un izlēma, ka šim projekam ir tieša saikne ar viņa cīņas objektiem. Pilsoniskā sirdsapziņa neļāva viņam uzņemt „Pasniedzēju”, tāpēc par to es varu pateikties viņam, tāpat kā Aināram Šleseram, Aivaram Lembergam un Andrim Šķēlem. 

Man tika dots uzdevums uzņemt jauniešiem paredzētu filmu par studentiem valstī ar spēcīgām islāma tradīcijām. Vienmēr esmu strādājis ar jauniešu auditoriju, taču manus klipus – vismaz līdz šim – bija iespējams parādīt bērniem. Man šķiet, tāpēc producents Sino Alizoda piekrita manai kandidatūrai.

— Par kādiem līdzekļiem filma tika uzņemta?
 
— Protams, par valsts naudu. Kino Kazahstānā nav rentabla nozare, vietējām kinofilmām nākas konkurēt ne tikai ar amerikāņu, bet arī krievu filmām. Kādam nolūkam valsts piešķir naudu? Mūsu kino iespējams nosaukt par propagandisku. Mēs propagandējam kritisko domāšanu.
 
— Filma ir uzņemta krievu valodā, vai ne? 
 
— Uzņemšanas grupā, tāpat kā aktieru sastāvā ir kazahi. Tas ir, ekrānā nav nevienas neaziātiskas sejas. Taču visi runā krievu valodā... Man šķiet, tādējādi Kazahstāna apgāž apgalvojumu par to, ka Krievija ir tur, kur ir krievu valoda. 

Gluži pretēji, kazahi ir ļoti patriotiski. Tas pat šķiet pārsteidzoši, ka šim patriotismam nav nekā kopīga ar nacionālismu. Patriotisms ir, bet nacionālisma nav. Un mūsu varoņi runā ļoti labā krievu valodā bez jebkāda akcenta. Toties savus senčus viņi zina līdz pat septītajai un divpadsmitajai paaudzei. No galvas zina. 


— Kāds ir filmas liktenis nomā? 

Oficiālo datu nav. Kazahstānā nav automātiskas kases ienākumu aprēķina sistēmas. Ar filmu „Pasniedzējs” tika atklāts festivāls „Šakena zvaigznes”, tā piedalījās trīs festivālos reģionā. Filma tika demonstrēta centrālajā televīzijas kanālā „Habar” (15 miljoni skatītāju). Pāris reizes pasēdēju zālē, pavēroju reakciju. Kāda tā bija? Kazahi ir labvēlīgi noskaņoti un pateicīgi skatītāji. Atsauksmes var palasīt šeit: 
http://www.kino.kz/notice/notice.asp?id=4401&page=8
 
— Vai Kazahstānā daudzas filmas tiek uzņemtas par valsts līdzekļiem? 
 
— Ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, apmēram tāpat kā Latvijā: aptuveni desmit filmas gadā.
 
— Vai pastāv iespējas eksportēt filmu, piemēram, uz citiem Āzijas reģioniem?
 
— Visā Āzijā ļoti populāras ir indiešu filmas. Savukārt „Pasniedzējs” ir romantiska komēdija par studentiem ar mūziku un moderno baletu. Man šķiet, to būtu iespējams pārdot Ķīnā un Taizemē. Iespējams izveidot karaoke versiju un pat spēli, taču... vai ir vērts par to runāt? Mūsu darbs ir radīt un iedvest dzīvību.
 
— Vai plānojat arī turpmāk strādāt ar Kazahstānu?
 
— Mums ir izveidojušās labas darba attiecības ar „Kazahfiļm” direktoru Jermeku Amanšajevu. Kompānija Vilks Postproduction sadarbojas ar viņiem vairākos jautājumos: kopējas postproduction kompānijas dibināšana, kazahu klasisko filmu kolorizācijas projekts (tas nozīmē, ka melnbaltais kino kļūst krāsains). 2015. gadā plānojam kopīgi strādāt pie jaunas britu-kazahu filmas. Par ko tā būs? Kā jau teicu, kazahi mīl savu valsti, un viņu patriotiskās jūtas mazliet aizskāra Sašas Barona Koena filma „Borats”. Nekādas nozīmes nav tam, ka valsts kontūra politiskajā kartē Kazahstānu neatgādināja un „kazahu” atmosfēra tika uzņemta Rumānijā. Mūsu uzdevums ir ar jaunās filmas palīdzību atjaunot Kazahstānas Republikas noniecināto imidžu. Daļēji – par angļu naudu. Ne vairāk, ne mazāk.
 
— Vai tiešām kazahu kinostudijas direktoram neviens nepārmeta par to, ka viņš ir uzaicinājis ārzemju režisoru? 
 
— Dažu vietējo režisoru acīs tā bija ļoti sāpīga psiholoģiska trauma: nu, kā tad tā, savējie sēž bez darba, un te pēkšņi ierodas debitants, turklāt vēl ne jau no Parīzes, bet gan no tādas kinematogrāfijas pasaulē labi pazīstamas valsts, kā Latvija. Taču uzņemšanas grupā attiecības lielākoties bija labas. Arī ar operatoru grupu izveidojās draudzīgas attiecības. Tā gan ir tradicionāla draudzība – bez operatora palīdzības režisors ātri vien saskābs. Strādāt ar aktieriem bija viegli.

Tie nebija nekādi aktieri – viņi spēlēja paši sevi. Administrācija niķojās, scenāristu grupu līdz noteiktam brīdim kontrolēt vispār nebija iespējams. Galu galā viņi projektu pameta. Muzikālais producents palūdza dzēst viņa uzvārdu no titriem – Austrumi ir smalka padarīšana. Daudzas ainas tika sarakstītas naktī pirms uzņemšanas. Protams, uzņemšanas grupai tas nepatika. 

Laiku pa laikam jutos kā īsts Matrosovs, kurš metas ar krūtīm priekšā ambrazūrai. Tā nu mēs strādājām divatā ar Slavomiru Ļeontjevu – ar viņu es dalos atbildībā par „Pasniedzēju”. Manā ziņā bija ilustrētais scenārijs, Slava pārzināja vizuālo elementu. Montāžu un ieskaņošanu veicu viens pats.



Pašlaik ar Sino esam labi draugi, domājam par jauniem projektiem, tāpēc man šķiet, ka arī “Kazahfiļm” direktoru mūsu dēļ tomēr “nespārdīja”.


Filmas „Pasniedzējs” treileris 

— Ja pareizi saprotu, jūsu „maizes darbs” tomēr ir klipi, neskatoties uz lielajiem kinoprojektiem? Cik tad pašlaik maksā klips? Kas tos pasūta? 
 
— Jā, es vēl joprojām uzņemu daudzus klipus. Reklāmu tik daudz nav. Reklāma kā māksla ir drausmīgi degradējusies, bet klipos vēl joprojām ir vieta radošai pieejai. Galvenokārt strādāju Kijevā. Cilvēki pie manis stāv rindā. Pateicoties Kijevas cenām, ir izdevies samazināt klipu pašizmaksu, nezaudējot ieceru mērogu un darba līmeni. 

Atklājusies vēl viena klientu kategorija – tie ir muzikanti, kas naudu pelna tieši ar mūziku. Dažkārt uzņemšana notiek Rīgā, taču pie mums tirgus nav tik attīstīts, tātad konkurence ir mazāk sajūtama, un cenas ir augstākas. Starp pasūtītājiem pašlaik ir liels skaits grupu no Ukrainas. Manuprāt, Ukraina jau sen ir okupējusi Krieviju kinoindustrijas pakalpojumu eksporta jomā, tāpat kā populāru mākslinieku eksporta jomā: Ivans Dorns, „Bumbokss”, 5’nizza, SunSay, „Viagra”... un tā tālāk.


— Dzirdēju, ka jūs pašlaik ieinteresējis kāds ar Salaspili saistīts kinoprojekts. Lūdzu, pastāstiet sīkāk...

— Bija tāds britu rakstnieks-futūrists Olafs Stepldons. Viņa grāmata „Pēdējie un pirmie cilvēki” ir iedvesmojusi daudzus XX gadsimta fantastus. Šajā grāmatā īsumā izklāstīta divus miljardus gadu ilga cilvēces vēsture (tas ir, tā mums vēl ir priekšā). No vienas šīs grāmatas rindkopas var izaugt veselas pasaules. Tā nu arī es tādu esmu izdomājis.

Ja vēlaties, īsumā pastāstīšu... Darbība norisinās drausmīgi tālā nākotnē – pēc diviem miljardiem gadu. Astoņpadsmit reizes cilvēcei ir draudējusi iznīcība, taču beidzot ir iestājusies vispārēja labklājība un harmonija. Šajā pasaulē nav ne biznesa, ne valsts, ne baznīcas tajā nozīmē, kā mēs izprotam šos jēdzienus. Rodas iespaids, ka cilvēki pielūdz Sauli, taču nekādu rituālu nav. Tiek veikti dažādi eksperimenti kopējas apziņas radīšanas jomā. Vārdu sakot, cilvēku dzīve ir piesātināta un interesanta. Zinātnieki pēkšņi atklāj, ka tuvākajā nākotnē Zemi sadedzinās zvaigzne no kaimiņu galaktikas, taču laika bēgt kosmosa kuģos vairs nav, pareizāk sakot, tam nav nekādas jēgas, jo ir noskaidrojies, ka zināmā attālumā no Zemes cilvēki zaudē domāšanas spējas, un smadzenes iet bojā. Izstrādājot glābšanās projektu, kļūst skaidrs, ka pietrūkst tikai kādu pārsimt tūkstošu gadu, lai paspētu laikā. 

Jauns ārsts vārdā Aivars piedāvā oriģinālu risinājumu, kas dod iespēju rast glābšanas operācijai nepieciešamo laiku. Aivars ir viens no zinātniekiem, kuri jau vairākas paaudzes eksperimentē ar pāreju pagātnes cilvēku apziņā, pareizāk sakot, ar iespēju sazināties ar viņiem miegā. Tālās nākotnes zinātnieki vēlas nodot zināšanas pagātnes cilvēkiem, lai viņi paspētu aprēķināt Zemes glābšanas plānu. Kāds tas ir? Tā ir atsevišķa tēma.
 
Process ir ļoti sarežģīts – jo tālāk pagātnē viņi ienirst, jo grūtāk ir izprast pieaugušo loģiku. Zinātnieki izlemj, ka kontakts jāveido ar bērniem jaunākiem par 12 gadiem. Taču viņus pagātnes radību pūlī iespējams saskatīt tikai tad, ja viņu dvēseles sauc pēc palīdzības.
 
Tā Aivars nokļūst 1943 gadā Salaspils nometnē – pēc operācijas „Burvīgā ziema” šeit savesti simtiem bērnu, kas atņemti „neuzticamiem” vecākiem.

Saņemtā informācija bērniem ir jānodod padomju zinātniekiem, tātad viņiem ir jābēg no nometnes. Tālākā darbība rit 1943. gadā un tālajā nākotnē. Filmā neatbildēts paliek jautājums: vai Aivars no tālās nākotnes un visa šī misija ir reāla, vai tā ir tikai bērnu spēle, izeja, ko bērnu prāts atrod, lai izkļūtu no briesmīgākās vietas, kas jebkad šeit ir eksistējusi.
 
— Ideja ir interesanta. Kas jādara, lai tā realizētos?
 
— Pašlaik ir jāatrod domubiedrs – scenārists, kurš varētu sinopsi pārvērst par pilnvērtīgu scenāriju. Radusies doma iesaistīt sabiedrību šīs filmas izveidē. Pašlaik ir izstrādāts jauns filmu finansēšanas modelis: projekta autori par saviem līdzekļiem sagatavo scenāriju un uzņem reklāmas ierakstu, kas tiek publicēts specializētā vietnē. Cilvēki balso par to, dalās iespaidos un pārskaita relatīvos piecus dolārus filmas izveidei. Tā sakrājas budžets, piemēram, filmas „Dzelzs debesis” uzņemšanai. 

Nezinu, vai man ir izdevies visu saprotami pastāstīt, taču es no visas sirds ceru, ka šāds skats uz netālo pagātni liks cilvēkiem domāt. Iespējams, skatītāja apziņā kaut kas mainīsies, un vismaz mūsu valstī vairs nevienam nevērsies mute tādu vietu nosaukt par „darba nometni”. Tas mani tracina līdz neprātam.
 
— Paldies par interviju.
 
_____________________

P.S. Ar IMHOkluba atbalstu rīt, 13. decembrī, par godu Kazahstānas Republikas neatkarības 22. gadadienai kinoteātrī Splendid Palace (Rīga, Elizabetes iela 61) notiks slēgts pasākums (biļetes netiek pārdotas), kura ietvaros tiks demonstrēta filma „Pasniedzējs”. 

Sākums pl. 18.00. Piecas minūtes ilgu apsveikuma runu teiks Kazahstānas Republikas Ārkārtējais un Pilnvarotais vēstnieks Bauržans Muhamedžanovs.

Pēc tam – pusstundu ilgs kvinteta „Baižan Group” (Kazahstāna) koncerts – populāra mūzika tautas instrumentu izpildījumā. 

Pēc neliela pārtraukuma režisors Viktors Vilks iepazīstinās ar savu pirmo pilnmetrāžas filmu.

UZMANĪBU: IMHOkluba biedriem rezervēti 20 ielūgumi. Pieteikumus sūtiet šodien uz e-pastu info@imhoclub.lv. Atbildes vēstulē jūs saņemsiet informāciju par to, kur saņemt ielūgumu un slepeno paroli :) Pieteikumu pieņemšana tiks pārtraukta brīdī, kad visi 20 ielūgumi būs izdalīti.

IMHOklubs iepazīstina ar pirmo latviešu režisoru, kurš debitējis Kazahstānā ar pilnmetrāžas filmu, un sniedz iespēju apmeklēt slēgto vakaru Splendid Palace, kurā tiks demonstrēta viņa filma. Biļetes – tikai IMHOkluba biedriem!