Par nekustamā īpašuma tirgu Spānijā, un arī par to, kā paši spāņi ir pārdzīvojuši smagu finansiālu krīzi — Pjotra Andruševiča stāsts, kurš daudzu gadu garumā nodarbojas ar šo biznesu Alikantē.
 
 
— Var teikt, ka pašlaik ir sākusies Spānijas nekustamo īpašumu tirgus uzplaukums. Viss sliktais, kam bija jānotiek — jau ir noticis: cilvēki tika iegādājušies nekustamos īpašumus par paaugstinātām cenām, tika sagrābušies kredītus un nespēja vēlākā gaitā tos atdot. Bankas šos iegādātos nekustamos īpašumus tika atņēmušas, „nolieca” un izputināja būvniecības kompānijas. Viss šis process notiek aktīvi kopš 2008. gada un mēs uzskatām, ka 2013. gadā tas ir beidzies: visi, kas varēja ir izputējuši, cietuši zaudējumus, jeb arī kādā citā veidā tika cietuši.
 
Pie kam, viss jau ir izsāpēts ne tikai biznesa procesu līmenī, bet arī emocionālajā plānā. Un pašlaik ir uzsākusies nekustamo īpašumu tirgus atdzimšana no baltas lapas. Arī daudz zemākā cenu līmenī.
 
2013. gada sāka sekmēties nekustamā īpašuma pārdošana. Pirmkārt ārzemniekiem: viņi ir daudz drošāki un daudz turīgāki, kā spāņi. Tāpēc pašlaik galvenā darījumu ģeogrāfija ir Spānijas piekraste un lielpilsētas. Pirmkārt jau Barselona — kas sevī vienlaicīgi apvieno gan pilsētu, gan arī kūrortu.
 
Tādēļ, ka tiek reģistrēts vairāk darījumu ar nekustamo īpašumu, tad arī, gluži saprotams, ir parādījusies cenu paaugstināšanās tendence.
 
 
 
Bankām ir palikusi nogulējusies prece
 
— Vai pie Jums arī, gluži tāpat kā Latvijā, pēc krīzes bankas kļuva par milzīga nekustamo īpašumu skaita īpašniekiem?
 
— Manā skatījumā, Spānija nebūt ne tālredzīgi un necilā veidā izrīkojās ar savu būvniecības nozari — ar būvniekiem. Tā vietā, lai censtos glābt šo biznesu, kaut ko samazinot no parāda summas, vai arī pagarinot atmaksas termiņu, ar viņiem izrīkojās diezgan cietsirdīgi. „Banka, izputini būvnieku! Nepiedod viņam neko! Atņem viņam nekustamos īpašumus un pēc tam tos pārdod par puscenu!” Šāda spēle tika nospēlēta ar Spānijas būvniecības nozari.

Arī 2011.-2012. gados bankām tika uzkrājies milzīgs nekustamā īpašuma portfelis, no kā viņas pašreiz ir atbrīvojušās, iztirgojot objektus par puscenu. Pēc būtības, pašlaik viņām ir palikuši ap 20% no tā, kas tām piederēja vēl dažus gadus atpakaļ. Tā sakot, visvairāk sastāvējusies prece.
 
— Kam tika pārdots? Taču ne jau gala pircējiem?
 
— Ārvalstu investīciju fondiem. Nekustamo īpašumu pārdeva uzreiz lielās partijās. Objekti tika tiem fondiem, kas apgroza pensiju naudas un bankas ieguldījumus. Rupji sakot, tiem pašiem fondiem (nu labi, līdzīgiem), kā tie, kuri būtībā arī savulaik provocēja šo krīzi.
 
Pie kam, pārdošanas tika veiktas pēc sekojošas shēmas: spāņu bankas izveidoja atsevišķas kompānijas, kur arī sagrūda visus atņemtos nekustamos īpašumus. Un ārzemju investīciju fondi jau paši iegādājās šīs kompānijas. Piemēram, Spānijā reiz bija tāda problemātiska banka, kurā valsts ieguldīja 80 miljardus eiro. Tā piemēram, kompāniju, ar tai piederošajiem nekustamajiem īpašumiem, iegādājās fonds ar nosaukumu Cerberus, kas ir reģistrēts ASV.
 
Un nu jau šie fondi uzsāka tirgot nekustamos īpašumus gala pircējiem, pilnīgi bez jebkādas steigas.
 
 
Investoru vīzas — pār vēlu
 
— 2013. gadā pie jums tika pieņemt jauni likumi, kuriem bija jāstimulē investoru-nerezidentu ienākšana…
 
— Jā, ja nu kāds iegādājas māju vai dzīvokli 500 tūkstoš eiro vērtība (jeb arī iegulda miljonu eiro Spānijas kompānijas akcijas) ar skaidru naudu (tas ir — bez kredītiem), tad viņš saņem īpašu rezidenta vīzu. Tā ir laba ar to, ka cilvēkam nav obligāti jāuzturas valstī 180 dienas no 360. Viņš var ilgi šajā valstī nedzīvot.
 
— Vai tad līdzīgu likumu nebija arī iepriekš?
 
— Līdz tam arī tika dota uzturēšanas atļauja par investīcijām nekustamajā īpašumā un biznesā. Taču pilnīgi „manuālā režīmā” — pēc pašvaldības ieskatiem un minimālā apmērā. Šī ir pavisam cita lieta, nekā uzturēšanās atļauja tiek piešķirta automātiski. Pēdējā gadījumā atteikt var tikai krimināliem elementiem.
 
— Vai jau ir pieejami kāda statistika, kas pauž rezultātus?
 
— Cipari ir nožēlojami. Acīmredzami, ka šis pasākums tika pieņemts par vēlu, nelaikā, jā, arī investīciju latiņa ir pacelta par augstu.
 
— Ko var iegādāties Spānija par šo naudu?
 
— Nekustamā īpašuma vidēja cena Spānija (kaut arī tas ir līdzīgi vidējai temperatūrai slimnīcā) — 168 tūkstoši eiro par objektu. Alikantes piekrastē par 168 tūkstošiem eiro var iegādāties pieklājīgu mājiņu, 100 kvadrātmetru platībā, četru-piecu kilometru attālumā no jūras. Tikpat arī maksā dzīvoklis Alikantē, 75 kvadrātmetru platībā. Savukārt, Barselonā par 70 kvadrātmetru lielu dzīvokli, visprestižākajā rajonā, ir jāizdod 200-250 tūkstoši eiro. Lieta ir tāda, ka Spānijā ir nedārgi kūrorta rajoni. Lūk, Alikante ir tāds!
 
— Ko tad var iegādāties par 500 tūkstošiem eiro?
 
— Ja Kosta-Blankas piekrastē, tad villu 250 kvadrātmetru platībā, ar astoņu simtu kvadrātmetru lielu piemājas zemi, ja Barselonā — tad simt kvadrātmetru dzīvokli labā rajonā. Ja nu Barselonas piepilsētā (30 km) — tad villu 180 kvadrātmetru platībā ar 10-12 ha simtdaļu zemītes. Tas nozīmē, ka visnotaļ labus objektus iespējams iegādāties par šādu naudu.
 
— Kas tika domāts kā šī likuma objekts?
 
— Domāti tika gan ķīnieši, gan indieši, gan arī krievi. Bet, es atkārtojos, ka efekta nav gluži nekāda. Manā rīcībā ir nepārbaudīta neoficiāla informācija, ka Maskavā, saskaņā ar šo programmu, tika izsniegtas tikai divdesmit vīzu.
 
— Un tomēr — kāpēc šāda izgāšanas, kā jūs domājat?
 
— Grūti teikt. Iespējams, ka patiesi tas bija novēloti. To pašu Andora tika paveikusi daudz agrāk. Latvija jau arī tika ieviesusi investoru vīzas jau sen.
 
 
Ko var paņemt no parādnieka-brita?
 
— Bet jūs taču tostarp sakāt, ka šobrīd ir radusies interese gala pircējiem, attiecībā pret Spānijas nekustamajiem īpašumiem?
 
— Jūs jau zināt, ka pirmie privātie klienti šobrīd — tie nav krievu miljonāri, bet gan eiropieši. Viņi pērk objektus vērtībā no 100 līdz 200 tūkstošiem eiro, un nekāda rezidenta vīza viņiem nav nepieciešama, viņi galīgi nav informēti par šo likumu. Pērk tāpēc, ka stipri cenas ir kritušās. Turpat divreiz lētāk, salīdzinājumā ar to, kādas tās bija iepriekš. Ļoti daudz pircēju no Nīderlandes, Beļģijas, Skandināvijas.
 
Pircējs tips ir mainījies: līdz krīzei, nosacīti runājot, dzīvokļus un mājas iegādājās britu kalpotāji. Viņiem tas nebija pa kabatai. Viņi pirka par pēdējo naudu, ņēma kredītu bankā un vilka šo slogu. Vispār, velti pirka. Vēlāk, kopā ar krīzi, viņiem beidzās nauda, un viņi savus Spānijas nekustamos īpašumus tika zaudējuši.
 
Tomēr šobrīd šos pašus nekustamos īpašumus, bet jau par pusi no iepriekšējās cenas, iegādājas Norvēģijas vectētiņi un omītes. Kā tika beigusies krīze, viņi vienkārši izņēma no iekrājumu zeķes naudu un sāka pirkt.
 
Viņiem, starp citu, Spānijas bankas arī pašreiz ļoti labprāt izsniegtu hipotekāro kredītu. Bet kopumā mūsu bankas ļoti piesardzīgi attiecas pret kredītiem. Jāteic, ka nozare vēl joprojām nav atguvusies.
 
Savukārt, kad Spānijas bankas sāks izsniegt kredītus uz visām pusēm, tad jau pievilksies Eiropas vidusšķira. Pārdošanas kļūs masveidīgākas. Cerams, ka tas notiks šogad. Nu kaut vai nākamgad.
 
— Vai Spānijā spēkā ir tas pats princips, kāds ir Latvijā: kad var notikt tā, ka tu ne tikai bankai atdod dzīvokli, bet arī paliec tai parādā, jo dzīvokļa vērtība ir pazeminājusies no iegādes brīža?
 
— Nē. Šobrīd, kad galīgi ir radusies skaidrība ar likumdošanu, šāda veida lietas nenotiek. Nav arī tāda veida prakses, kāda ir Amerikā — kad dzīvokļa īpašnieks, nespējot atmaksāt hipotēku — vienkārši nosūta bankai dzīvokļa atslēgas. Spānijā iesākumā būs vairāku gadu tiesvedība, vēlāk tiesa pavēstīs: „Tā, banka! Savāc atslēgas. Atbildētājs tev vairs nav neko parādā!”
 
— Atzīšos, es tiku domājusi, ka šis teiciens „nosūtīt atslēgas pa pastu” ir vienkārši labskaņai.
 
— Nē nē. Viņiem patiesi viss notiek tā. Viss notiek ātri un vienkārši. Tāpēc arī krīze tika beigusies ātrāk. Starp citu, daudzi angļi, kuri nezināja Spānijas likumdošanu, arī krīzes laikā tika sūtījuši bankām atslēgu ar zīmīti: „Uz redzēšanos! Lūk, jums mans dzīvoklis. Visu labu!” Savukārt banka: „Bet kā ar sarunu? Kā ar parādu restrukturizāciju? Un tiesa?” Taču gala beigās viss tāpat sanāca, ka nekādas parādu restrukturizācijas britu parādniekam nebija vajadzīgas. Tāpēc, ka kā gan viņam ko atņems, izņemot šo pašu Spānijas nekustamo īpašumu? Un kādā veidā, interesanti gan, to būs iespējams atņemt?
 
Ko darīt tādā gadījumā, ja ir žēl sava kaimiņa
 
— Kas lielākā mērā tika cietis no krīzes — spāņi vai ārvalstu Spānijas nekustamā īpašuma pircēji?
 
— Domāju, ka tomēr spāņi. Kā tika cietusi būvniecības nozare! Jo līdz pat šim brīdim, bezdarba līmenis ir 26 procenti. Tas ir rekorda līmenī Eiropas Savienībā: lielāks gan kā Ungārijā, gan arī Bulgārijā. Vietējos iedzīvotājus spēcīgi sapurināja, un pats galvenais, viņi pilnībā nebija gatavi nekam tādam. Šeit taču ekonomika, jau kopš 30 gadu beigām ir gājusi tikai augšup! Ir izaugušas četras cilvēku paaudzes, kuri ir pieraduši, ka viss tikai sadārdzinās. Ka dzīve tikai uzlabojas!
 
— Kādā veidā izpaudās šis satricinājums?
 
— Kopumā, psihologiem un advokātiem krīzes laiks ir labākais pļaujas laiks. Pie psihoterapeitiem gāja būvniecības kompāniju strādnieki bariem. Savukārt, banku personālam tika rīkoti īpaši kursi: „Ko darīt, ka tu tiki pārliecinājis kaimiņu iegādāties māju, bet nu viņš ir izputējis, un nokļuvis uz ielas, un tev ir ļoti žēl šī kaimiņa”. Bija ar pašnāvības. Ne īpaši daudz, bet tomēr tās bija. Būvniecības kompāniju direktori lēca laukā pa logiem. Šeit cilvēki vieglāk to uztver. Saku jau, ka tas viss jau ir pagātne.
 
Vai nu arī gluži vienkārši klimats šeit ir tāds?...
 
 
   
 

---

 
Par sevi
 
Pasaulē nācu Pēterburgā, kur tiku pabeidzis spāņu skolu, šobrīd Servantesa Ģimnāzija. Jaunības laikos uzsāku darboties žurnālistikā vēl Ļeņingradā, kā korespondents avīzē „Smena” un radio; institūtā izmācījos līdz inženiera-elektroniķa profesijai.
 
Sociālisma norietā meklēju sevi, gluži tāpat kā citi, visdažādākajās darbības jomās. Piestrādāju tūrisma jomā kā gids Pēterburgā, vēlāk ar domubiedriem izveidoju izdevniecību Ņevas prospektā. Ar partneriem puslegālā veidā tolaik atvedām no Somijas otro PSRS datoru „Apple Macintosh”, un vienu no pirmajiem krāsu lāzerprinteriem. Tos aplūkot, no tipogrāfijām veda ekskursijās. Tiku sapratis vienu — man ir jānodarbojas ar biznesu!
 
1994. gadā pārcēlos uz Spāniju, komandējumā uz gadu attīstīt tūrisma biznesu, taču tā aizrāvos, ka tur paliku uz visiem laikiem. Vēlāk, uzkrājot pieredzi un kapitālu, sāku nodarboties ar daudz mierīgāku lietu — operācijām ar nekustamo īpašumu. Divtūkstošo gadu sākumā aktīvi iesaistījos tautiešu vispasaules kustības tapšanā, vēlāk ļāvu to darīt citiem. Bez nekustamā īpašuma jomas, tiku strādājis Spānijas banku biznesā. Tiku izveidojis un attīstījis Spānijā divas krievu avīzes.
 
Pēdējos gados esmu aizrāvies ar vīna darīšanu, iegādājos savu bodega Katalonijas prestižajā reģionā Priorat. Ļoti patīk ceļot. Uzskatu, ka lietas ir jāskata svaigu skatienu, pret visu ir jāattiecas kritiski un jāmāk ikdienu brīnīties.