Cik labi, ka mūsu mazā Latvija periodiski tiek pieminēta ārvalstu presē. Nu, citādi taču neveikli kļūst.

Piemēram, Vidusjūras valstu kūrortos vietējo suvenīru pārdevēji, dzirdot mūsu “Labdien!”, apjūk un ar akcentu atsaucas: “Здравствуйте”. Un pēc tam, kad tu, cilvēks, sāc skaidrot, ka esi no Rīgas, viņi, parakņājušies pēc skolas vēstures kursa palikušajās atmiņās, priecīgi māj ar galvu un, izdabādami potenciālajam pircējam, droši saka: „Литва, Литва!”

Ar to es gribu teikt, ka mums nāktos pateikties 13. pasaules čempionam šahā Garijam Kimovičam Kasparovam par viņa vēlmi kļūt par Hariju Kasparovu un iegūt jaunu pilsonību. Man patiešām nav nekādu iebildumu. Es no visas sirds esmu par — lai tik brauc, valsts kļūs labāk pazīstama. Kaparovs var kādu labumu valstij nest. Arī viņam pašam nāks par labu — viņš pats savām acīm ieraudzīs mūsu varen suverēno demokrātiju.

Vai arī neieraudzīs? Ja nu arī šeit, gluži kā šahā, var atgadīties kāda rupja kļūda?
Patiešām, rodas iespaids, ka visa šī situācija ar otru pilsonību nav nekas cits, kā īsta lielmeistara izgāšanās, nevis pieredzējuša šaha spēlētāja labi pārdomāta kombinācija.

Spriediet paši: ļoti dīvaini ir tas, ka lielmeistars Kasparovs atsaucas uz Pilsonības likuma grozījumiem, kas tika pieņemti 1. oktobrī, lai gan šajā likumā iespēja Krievijas pilsoņiem kā otro piešķirt Latvijas pilsonību nav paredzēta. Taču Kasparovs, lūgdams Latvijas pilsonību, nevēlas atbrīvoties no Krievijas pilsonības — vai nu goda, vai soda, vai — patētiski izskatoties — likteņa lēmuma. Tā ir īsta kļūme, nekas vairāk.

Nu, kādi tad īsti ir viņa nopelni Latvijas priekšā?

Varbūt starp tiem jāmin viņa šķiršanās no sievas, kas tagad jau kļuvusi par Latvijas pilsoni? Nu, apžēlojieties, kas tad tie par nopelniem! Tā drīzāk gan ir agrāka izgāšanās Latvijas pilsonības iegūšanas ceļā.

Vārdu sakot, nekādu publiski zināmu nopelnu Latvijas priekšā viņam nav. Varbūt varam pieņemt, ka eksistē kādi slepeni, nevienam nezināmi nopelni??? Piemēram, Latvijas tā saukto „kompetento orgānu” priekšā, vai? Pēdējās muļķības! Tādā gadījumā pats lūgums piešķirt pilsonību „kompetento” acīs ir atklāšanās, tātad tā pati izgāšanās vien ir.

Vēl Garijs Kasparovs atzīmē savu saikni ar Latviju, jo (BBC stāsta) „manos jaunības gados, kad tikai sāku ceļu uz šaha virsotnēm, mēs visi bijām vienotas šaha telpas daļa. Rīgā bija organizēta lieliska šaha skola, un šeit regulāri notika bērnu un jauniešu turnīri. Piedaloties tajos un gūstot uzvaras, es veidojos kā šaha lielmeistars.” Par to pašu — vienoto telpu, kaut arī tā būtu tikai šaha telpa, bez trīsām nespēj domāt tie, pie kā Kasparovs vēršas ar savu lūgumu. Tā nav nekāda neliela kļūdiņa — šajā partijā viņš zaudē dāmu!

Lai neapstātos pie viņa prātā jau esošajiem nopelniem, lielmeistars Kasparovs runā arī par nākamajiem — par to, ka viņš varētu sniegt būtisku ieguldījumu Latvijas skolēnu un studentu izglītošanā „Kasparova šaha fonda” programmu ietvaros. Dīvaini, taču arī tā ir kļūme. Labi, paskaidrošu. Mums visiem ir tīri labi zināms kāds plaši pazīstams politiķis — prestižas prēmijas laureāts. Viņa nopelni tika ņemti vēra avansā un viņam tika izrakstīts čeks par veselu miljonu — viņa gaidāmajai cīņai par mieru. Diemžēl avansi neatmaksājās. Ne vienu reizi vien. Visdažādāko rangu politiķi ir izdarījuši savus secinājumus. Tāpēc nopietni rēķināties ar to, ka kaut kādus mājienus par nākotni pat mazas, Eiropas Savienības nomalē esošas valstiņas politiķi ne no šā ne no tā uzskatīs par nopelniem, — tā ir kļūda! Īsta izgāšanās!

Nu, es nekādi nespēju aptvert, kā pasaules čempions šahā, cilvēks, kas neapšaubāmi spēj aprēķināt vairākus gājienus uz priekšu, ir pieļāvis tik daudz kļūdas ne īpaši sarežģītā partijā.

Nu, un tā kā es to nespēju aptvert, gribu izteikt kādu versiju.

Padomāsim. Ne jau viņš pats gatavoja šo iesniegumu latviešu valodā, vai ne? Varbūt tikai parakstīja pats… Uzticējās kāds cilvēka kompetencei. Varbūt tādā gadījumā tā ir viņa vienīgā kļūda, bet viss pārējais ir tikai sekas.

Varam jau saprast arī viņu — nu, kā lai neuztic tik smalka, ētiska, pat diplomātiska jautājuma risināšanu savai pārstāvei — Jeļenai Avotiņai — Jekateriņičevai, kura masu mediju telpā sevi dēvē par ekspertu etiķetes jautājumos. Jā, arī diplomātiskās etiķetes jautājumos. Eksperts, turklāt vēl diplomātiskās etiķetes eksperts — nu, ja nu šaha ranga tabulā tas arī nav lielmeistars, tad starptautiskais meistars jau noteikti. Ne mazāk, — acīmredzot tā sprieda pasaules čempions.

Tiesa, ir vēl kāds vērtējuma kritērijs, ne tikai slava medijos. Tā ir eksperta prakse. Šaha spēlētāja acīs tā ir piedalīšanās turnīros. Savukārt prakses kritērijs ārpus „šaha telpas” — tā ir spēja pārdot savus pakalpojumus. Pieprasījums. Nu, šaha spēlētājam tā ir ne tikai piedalīšanās turnīros, bet arī periodiskas uzvaras tajos.

Savu piedalīšanos turnīros... piedodiet, gribēju teikt — praksi eksperts diplomātiskās etiķetes jautājumos veic ar sava uzņēmuma starpniecību. Un te nu mums palīgā nāks Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra publiskā datu bāze. Patiešām, ekspertam ir uzņēmums!

Pareizāk sakot, bija. Pavisam nesen tas ir likvidēts. Nosaukums bija nemākslots un tiešs — CONSULTANTES D ĒTIQUETTE DIPLOMATIQUE SIA, reģistrācijas numurs 40003949977. Uzņēmums dibināts 2007. gada 24. augustā. Gandrīz sešus gadus ilga eksistence profesionālajā laukā. Godīgi sakot, bēdīga eksistence.
 
Pirmajā darbības gadā sniegti pakalpojumi par veseliem 300 (trīssimt) latiem. Nākamajā — 2008. gadā uzņēmums spējis sniegt cilvēcei pakalpojumus tikai par 1 (vienu) latu.
 
Ar to arī uzņēmuma pieticīgo finansiālo panākumu vēsture noslēdzas. Ne 2009., ne 2010., ne arī vēlāk neviens nav pircis slavenā mediju eksperta pakalpojumus ne par santīmu... Apgrozījuma rādītāji — 0 (nulle)... Nu, citu uzņēmumu Latvijā ekspertam nav bijis...

P.S. Klubā „Kartonažņik” skanēja pārsteigti izsaucieni. Bija gaidāms konflikts. Ostaps zaudēja piecpadsmit partijas no vietas. Tām sekoja vēl trīs. Palika tikai vienacainais.”

To, kas atgadījās tālāk, jūs, godātais lasītāj, droši vien zināt.

Bet tagad mēs ar interesi paskatīsimies, kas notiks...