Kāpēc Laimdotai Straujumai nav politisko perspektīvu, bet Nacionālajai Apvienībai ir? Kāpēc Artim Pabrikam atņemts ministra portfelis? Par Valdi Dombrovski kompromitējošiem materiāliem un Aivara Lemberga ēnu stāsta mūsu spīkeris Einārs Graudiņš.
 

 — Kā jūs vērtējat Latvijas jaunās valdības izveides procesu un jaunās premjerministres Laimdotas Straujumas politiskās perspektīvas?
 
— Man šķiet, nekādu politisko perspektīvu tehniskajam premjerministram nav. Šogad notiks Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanas, un mēs ļoti labi saprotam — cilvēks, kurš vadīs valdību ne vairāk kā deviņus mēnešus, ir kompromisa figūra politiskajā laukumā. Tā ir pieņemama visiem, tātad savas politikas Straujumas kundzei nebūs. Viņa ir tehniskais premjerministrs.
 
Taču notikušais, tāpat kā pats jaunās valdības izveides process pēc Dombrovska atklāj kādu ļoti nopietnu lietu, ko pat mēs, Latvijas iedzīvotāji, vēl neesam līdz galam izpratuši.
 
Latvijas politiskajā un ekonomiskajā laukā darbojas divi grupējumi. Viens no tiem ir tā saucamā vietējā „elite”. Tās pārstāvji turas pie eiropeiskajām liberālajām vērtībām, orientējas uz ES un ASV, un šajā vasaļu padevībā paralēli kārto savas ekonomiskās un politiskās darīšanas. Par to,  ka šie cilvēki orientējas uz Eiropas liberālajām vērtībām, nerūpējoties par vietējo ekonomiku un sociālajiem faktoriem, spilgti liecina Dombrovska trīskāršais premjerministra amats.
 
Otro grupējumu veido vietējie „oligarhi” (tā nu viņus pieņemts saukt): Aivars Lembergs, Andris Šķēle un Ainārs Šlesers. Šie cilvēki pārstāv vietējā kapitāla intereses.
 
Protams, abi grupējumi nikni cīnās par pieeju resursiem, piemēram, valsts budžetam. Latvijas tautai neviens no tiem laimi nenesīs. Tauta viņu acīs ir instruments balsu saņemšanai, elektorāts, „pelēkā masa”. Jāņem vērā tas, ka pašlaik norit par īpaši smagiem noziegumiem aizdomās turētā Lemberga kunga politiskā renesanse. No viņa puses bija ļoti atjautīgi aiz kulisēm izspēlēt Zolitūdes traģēdijas karti, kas kļuva par Dombrovska demisijas iemeslu. Ja paskatīsimies ierakstu, redzam, ka Dombrovskis apmierināts un mierīgs ieiet Latvijas prezidenta Andra Bērziņa  kabinetā, bet ārā  iznāk pavisam pelēks un paziņo par savu demisiju. Tātad varam pieņemt, ka prezidents viņam ir izteicis ultimātu.
 
 Taču ir vajadzīgi nopietni kompromitējošie materiāli, lai būtu iespējams draudēt Dombrovskim, kurš gatavojās pretendēt arī uz augstākiem posteņiem. Manuprāt, šos materiālus ir savākuši nevis valsts dienesti (īsti uzticami tie nav), bet gan privātās struktūras. Materiāli ir spēcīgi, un man šķiet, tie nav saistīti ar personisko dzīvi, neuzticību vai seksuālo orientāciju, kā tas parasti mēdz būt. Domāju, ka tie pieder  pie trešā veida materiāliem — rupji finansiālie pārkāpumi, mahinācijas un noziegumi.
 
Pieļauju, ka tieši šis trešais punkts tika likts lietā Zolitūdes traģēdijas kontekstā un situācijā ar celtniecības kompāniju RE&RE, kas ilgus gadus ieņēma ģenerāluzņēmēja vietu, un materiāli bija tik nopietni, ka publiskošanas gadījumā kristu Ministru kabinets.
 
Ja nu tā patiešām bija, iznāk, ka šī darbība bija saskaņota ar ASV vēstniecību, jo Latvijā neviena valdība nekrīt bez viņu piekrišanas. Tāda ir reālā dzīve. Ja viņi kopā ar ES ir izšķīrušies par tādu soli, iespējams, Dombrovska valdība trīs savu darbības periodu laikā nav izpildījusi saistības, ko reiz uzņēmās Rietumu priekšā.
 
Domāju, saistības netika izpildītas kāda vienkārša iemesla dēļ. Dombrovska valdības un tās sastāvā esošo partiju profesionālisma līmenis bija krietni vien zemāks salīdzinājumā ar kadriem, kas strādāja „oligarhu” valdībā. Un man šķiet, ka Rietumi, it īpaši ASV, nolēma izvērtēt rezultātus un nomainīt figūras uz šaha dēļa — palaist priekšā mūsu „oligarhus”, kuri līdz šim atradās nežēlastībā. Tā ir parasta politiska kombinācija. Mainās mūsu rietumu „saimnieku” rīkojumi.
 
Pēc tam, kad Dombrovskis slēdza vecāko ar Krievijas kapitāla līdzdalību Latvijas teritorijā strādājošo banku, viņš nodrošināja arī patreiz briesmīgā stāvoklī esošās nacionālās aviokompānijas Air Baltic izlaupīšanu. Kaut kādas funkcijas viņš izpildīja, kaut ko nepaveica, un augšā nolēma, ka pienācis laiks viņa vietā likt citus cilvēkus — tehniskos profesionāļus.
 
Dombrovska valdības laikā Latvija bez referenduma  iekļāvās eirozonā. Tika palaists vējā pēdējais neatkarīgas valsts instruments. Tiesa, šajā lietā Dombrovskis neko lielu nedarīja, tā bija ES manipulācija. Valstīs, kas ES pievienojās pēdējās, nekādi referendumi netika organizēti, jo to rezultāts būtu bijis negatīvs.
 
Ministru  iecelšana ir tāds pats process, kā bandinieku izvietošana uz šaha dēļa. Valsts politiku valdības sastāvs praktiski neietekmē.
 
— Kā jūs domājat — kāpēc premjera postenis tika piedāvāts tieši Straujumai? Kādu politisku spēku interesēm atbilst šī izvēle?
 
— Straujumas kandidatūra bija vienīgā. Jūs taču redzējāt dažādās kolīzijas, sākot no Pabrika kunga, ko sākotnēji gribēja iecelt premjera postenī, lai saglabātu zināmu Dombrovska politikas pārmantojamību. Straujumas kundzei nācās iestāties „Vienotībā”. To viņa izdarīja, un jau nākamajā dienā pēc iestāšanās partijā tika iesēdināta valsts premjerministra krēslā.
 
Ņemot vērā to, kā viņa strādāja iepriekš, varam secināt, ka viņa ir tehniskais administrators — „top menedžers”. Ilgus gadus viņa bija valsts sekretāre. Tas ir cilvēks, kurš nekad nav ieķēpājies politikā, — augstākās klases pārvaldes profesionālis. Šajā vēlēšanu gadā viņas kandidatūra ir apmierinājusi visus, jo pat koalīcijas partiju  starpā nekādas draudzības nav. Tās visas rūpīgi vēro citu partiju rokas, lai neviena no tām nekādā gadījumā nevarētu izmantot administratīvi politiskos resursus vairāk nekā citas. Bet Straujuma ir kandidāte, kas faktiski nav saistīta ne ar vienu politisko partiju.
 
Taču, kā jau teicu, aiz viņas muguras es redzu milzīgu Lemberga kunga ēnu, kas pašlaik iespaido ne vien mūsu valsts premjerministru, bet arī prezidentu.
 
— Vai varam apgalvot, ka šis iespaids tuvākajā laikā pastiprināsies?
 
— Šis iespaids pastiprinās jau tagad, jo Lembergs atklāti piedalās pārrunās par valdības izveidi. Tāda ir reālā situācija, tāpēc Straujumas kundzei pat tika uzdots jautājums par to, kādas ir viņas domas par to, ka pie pārrunu galda, risinot  Ministru kabineta izveides jautājumus, sēž cilvēks, kurš figurē vairākās krimināllietās.
 
— Kļuvis zināms, ka jaunajā valdībā savu krēslu zaudēs aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Ar ko, pēc jūsu domām, ir saistīts šis lēmums?
 
— Pirmkārt, Latvijas aizsardzības ministra iecelšana ir ASV personiskā darīšana. Mēs šo posteni ietekmēt nevaram. Pēc būtības tas ir ārpolitisks postenis.
 
Es uzskatu, ka Savienotās Valstis ir nolēmušas  nomainīt Pabriku, jo viņam neizdevās pilnībā prognozēt vējus, kas pūš politiskajā „laukā”, un Pabrika kungs ir sācis pats savu priekšvēlēšanu kampaņu ar spilgti izteiktu nacionālisma „noti”.
 
Viņa mērķis bija Eiropas Parlaments. Amerikāņi ir pieredzējuši politiķi un saprot, ka valstī, kurā sestajai daļai iedzīvotāju ir atņemtas politiskās tiesības, kuras vēsture ir bijusi ļoti sarežģīta, valstī, kas iestājusies NATO, aizsardzības ministrs nevar ieņemt pronacistisku kursu.
 
Tā bija Pabrika kļūda, par ko viņam nācās maksāt, jo Latvijai etniskās spriedzes pastiprināšanās un starpnacionālie konflikti nav vajadzīgi. Taču tieši tādi secinājumi izrietēja no Pabrika runām. Es uzskatu, ka patreizējās politikas apstākļos tas ir loģisks rezultāts.
 
 — Kā jums šķiet — vai jaunajā valdībā pastiprināsies Nacionālās apvienības ietekme salīdzinājumā ar to, kāda tā bija Dombrovska valdībā?
 
— Viņu ietekme Latvijā saglabāsies, kamēr vien šeit būs bēdīga sociālā un ekonomiskā situācija, kamēr darbspējīgi iedzīvotāji, it īpaši jaunieši, dosies projām no valsts. Pašlaik nacionālistiem jau ir izveidojies stabils elektorāts. Kad valsts atrodas ekonomiskajā strupceļā, pie varas vienmēr nāk radikālas nacionālistiskas kustības. Eiropā tas notika 30. gados — pēc Lielās depresijas. Protams, mūsu vietējām nacionālistiskajām un pronacistiskajām kustībām, pareizāk sakot, vienai valdībā iekļuvušaajai partijai būs iespaids. Neko darīt, ar to nākas rēķināties. Viņu iespaids nemazināsies.
 
Daudzi rādītāji liecina, ka tā ir nacistiska partija ar stabilu elektorātu. Iepriekšējo, kārtējo un ārkārtas vēlēšanu statistikas rezultāti liecina — partija ir dubultojusi savu pārstāvju skaitu. Citiem politiskajiem spēkiem Latvijā to paveikt nav izdevies, turklāt Nacionālā apvienība to ir panākusi ar minimāliem finansiālajiem izdevumiem, apelējot pie cilvēku zemapziņas un dzīvnieciskajiem instinktiem, pie vienas tautības pārstāvju naida pret citu nāciju. Ar viņiem nāksies rēķināties.
 
Taču šī situācija apdraud visu reģionu. Viņu deklarācijas ir ļoti skaidras, vienā no pēdējām partijas vadītājs paziņoja, ka viņi ir gatavi pieņemt Latvijas zinātnes un izglītības ministra posteni ar noteikumu, ka visa apmācība skolās notiks tikai latviešu valodā.
 
Citiem vārdiem sakot, izglītības sfērā krievu valoda tiek iznīcināta. To viņi paziņo pavisam atklāti.
 
— Jaunajā koalīcijā viena partija ir nākusi klāt — „Zaļo” un zemnieku savienība. Ko jaunu valdības politikā nesīs ZZS?
 
 — ZZS tulkojumā nozīmē „Lemberga partija”. Kas nāks klāt no jauna? Palielināsies ar karotēm bruņoto roku skaits pie nelaimīgā katliņa, ko dēvē par „Latvijas Republikas budžetu”.
 
Valdībā esošo partiju viedoklis par iekšpolitiku īpaši neatšķiras. Par ko vispār var būt runa, ja daudzi politiķi pastāvīgi pāriet no vienas partijas pie otras?
 
Klasisks piemērs: kad deputāts no Šlesera partijas sajuta, ka nupat būs slikti, viņš iestājās Reformu partijā, kas šobrīd jau ir mirusi — to aprija koalīcijas partija „Vienotība”. Kā cilvēks var būt oligarha partijas loceklis un iestāties partijā, kuras mērķis ir iznīcināt vietējos oligarhus?
 
Nesen tika organizēta socioloģiska aptauja „Kā jūs vērtējat Latvijas politisko sistēmu? Vai jūs tai uzticaties? Vai vēlaties dzīvot Latvijā?” 70% aptaujāto attieksme pret politisko sistēmu ir ārkārtīgi negatīva, cilvēki  tai vispār neuzticas. Tāda ir tautas reālā atbilde.
 
Vēl kāda interesanta nianse — vairāk nekā 60% vietējo likumu tiek sacerēti Briselē, tas ir, Eiropas Savienībā; mūsu parlaments  ir tikai balsošanas mašīna. Tātad pēc būtības politiķi tikai dala vietējos budžeta līdzekļus.