Politekonomika
07.07.2014
Ilmārs Latkovskis
Депутат Сейма (Национальное объединение)
Latvijas izdabāšana investoriem
Kā pielikt tam punktu
-
Diskusijas dalībnieki:
33119 -
Jaunākā replika:
vairāk ka mēnesi atpakaļ
Руслан Икаев,
Денис Кольцов,
Глеб Кахаринов,
Aleksandrs Giļmans,
X Y,
доктор хаус,
Mister Zzz,
Сергей Рудченко,
Striganov Mikhail,
Владимир Бычковский,
Борис Бахов,
Алексей Мина,
Timber ***,
Aleksandrs Ļitevskis,
Марк Козыренко,
Борис Шолин,
Agasfer Karpenko,
Vladimirs Sokolovs,
Валерий Суси,
Alexander Smelov,
Владимир Иванов,
Александр Сергеевич,
Vladimir Kirsh,
Станислав Яров,
SPIKY ***,
John Kosh,
Ilmārs Latkovskis,
Михаил ибн Юрьевич Седовас
Visa mūsu dzīve aizvien vairāk ir izdabāšana investoriem — spekulantiem. „Cilvēki zināmā mērā pat ziedojas, piedāvājot savu valsti investoriem un iegūstot tiesības piedalīties vairāksolīšanā, jo ir spiesti ne tikvien apmierināt investoru prasības, bet arī piedāvāt aizvien jaunus uzlabojumus.” Šos franču zinātnieka un filozofa Bernāra Sordē (Bernard Sordet)* vērojumus apstiprina aktuālās dzīves notikumi Latvijā.
Lūk, daži pēdējā laika piemēri.
Ekonomikas ministrs brīdina, ka „Citadeles” banka investoriem jāpārdod (jāatdod) ātri un diskrēti, jo, lūk, tādi ir noteikumi. Citādi būs ļoti slikti. Kaut gan attiecībā uz Eiropas Komisiju tā arī nav skaidrs, vai tie ir pagātnes acumirkļa ieteikumi vai arī strikta vienošanās.
Saeima ir sprukās pieņemt sarežģītus lauksaimniecības zemes pārdošanas nosacījumus tā, lai izlavierētu starp brīvo tirgu un Latvijas zemes pārmērīgu nonākšanu ārzemnieku rokās. Lietuvieši līdzīgā situācijā par šo jautājumu pat sarīkojuši referendumu, kuru pašu valsts vadītāji steidz apsaukt par bezjēdzīgu un pretlikumīgu. Jo tādi, lūk, ir Eiropas Savienības dalības nosacījumi.
Krievu miljardieris pie Jūrmalas būvē slēgtu ekskluzīvu ciematu. Tā iemītnieki visdrīzāk būs Krievijas jaunbagātnieki, kuri pēc principa „kas maksā, tas pasūta mūziku” šeit veidos „jauno Krieviju” ar savām sadzīves manierēm, skolām utml. Un tur neko nevar darīt. Mums taču jācīnās par investīcijām. Tāpēc arī jātirgo uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret nekustamo īpašumu.
Visus šos gadījumos vieno nepastrīdama prasība izdabāt investoriem.
Latvijā iebildumus pret notiekošo parasti mēģina iztēlot par provinciāli konservatīvu nacionālistu aizspriedumiem.
Taču nevar nepamanīt, ka pret bezierunu izdabāšanu investoriem aizvien vairāk protestē arī vienotas un stipras Eiropas aizstāvji. Viņi saprot, ka investoru neremdināmā apetīte grauj gan nacionālās valstis un kultūras, gan ikvienu indivīdu pārvērš unificētā patērētājā. Sordē par to raksta: „Nonācis tik tālu, ka cilvēka eksistenci neatkarīgi no viņu nodarbošanās nosaka investori. Noraidītas netiek nevienas investīcijas, un tieši tās cilvēkam liek pielāgoties jeb — citiem vārdiem sakot — iet kopsolī ar laiku.”
Ko nozīmē iet kopsolī ar laiku, pakļaujoties globālo investoru un finansistu interešu loģikai? Tas nozīmē teritoriju savdabības degradāciju. Tas nozīmē nemitīgi kāpināt migrāciju, kuras apjomi daudzkārt pārsniedz valstu spēju integrēt migrantus. Tas nozīmē likumu pielāgošanu un visādi citādu nacionālo valstu savstarpēji konkurējošu izdabāšanu investoriem. Tas nozīmē izglītības sistēmas pakļaušanu investīciju menedžmenta interesēm. Tas nozīmē pilnvērtīga un radoša cilvēka attīstību upurēt patērētāja dzīves veidam.
Sordē norāda, ka tieši globālie investori ir ieinteresēti veicināt nodokļu nemaksāšanu.
Tas saistīts gan ar lētāku darbaspēku, gan ar iespējām savas bagātības slēpt nodokļu oāzēs. Respektabls Krievijas žurnāls „Mir i politika” saviem lasītājiem sniedz legālu blēdību pamācības, kurās valstīs un kā labāk ielikt savu kapitālu, t.sk. pērkot uzturēšanās atļaujas un pilsonību. Latvija minēta kā vieta, kura cenšas konkurēt ar lielākajiem izdabātājiem.
Eiropas Savienības un tās institūciju lielais izvēles jautājums šobrīd ir — kam tās kalpos? Sākotnējā un joprojām formāli deklarētā iecere ir vienota un daudzveidīga Eiropa. Tātad nacionālo valstu attīstībai un arī visas Eiropas kā vienotas kultūras sekmīgai attīstībai globālajā pasaulē. Taču Sordē redz, ka patlaban Eiropas institūcijas vairāk tiek izmantotas kā instruments globālo korporāciju interesēs: „Mūsdienu Eiropa cieš sakāvi, jo izsmēlusi sevi, cenšoties piedāvāt konkurētspējīgus risinājumus globālajiem tirgiem. Globālie tirgi savukārt dominē pār Eiropas tirgu un to kolonizē, drīzumā tas, visticamāk, marģinalizēsies.”
Arī franču ekonomists Tomā Piketī (Thomas Piketty), nesenā intervijā vācu žurnālam „Zeit”** patreizējo Eiropas politisko arhitektūru sauc par monstru, kas nekalpo Eiropas attīstībai. Lielākas ievērības cienīgi būtu Pikē iebildumi pret Žanu Klodu Junkeru (Jean-Claude Juncker) kā Eiropas Komisijas prezidentu. Piketī neuzskata par būtiskāko britu premjera Deivida Kamerona (David Cameron) iebildumus, ka Junkers ir federālists vai citas norādes par Junkera žūpošanu.
Piketī skatījumā daudz būtiskāk ir kas cits: Junkers nāk no Luksemburgas, kuras ekonomikas pamats ir finansu pakalpojumi. Luksmeburga ir nodokļu oāze. Vai mēs gribam, lai tāda persona ir Eiropas Komisijas priekšgalā?
Gan Piketī, gan Sordē ir par vienotu un stipru Eiropu, jo citādi Eiropas nācijām nav iespējams noturēties pret globālo investoru un finansistu postošajām ambīcijām. Tas prasa ne tikai jaunu domāšanu no politiķiem, bet arī ikviena cilvēka vēlmi mēģināt atteikties no patērētāja dzīves veida par labu radošai personībai. Skaidrs, ka šīs pārvērtības nevar notikt vienā dienā un vienā valstī.
Ko varam darīt Latvijā, šeit un tagad? Kādi būtu ikdienas politikas solīši?
Pirmkārt. Nepaļauties loģikai, ka jebkuras investīcijas, lai arī pirmajā mirklī šķietami materiāli izdevīgas, nebūs mums postošas tālākā perspektīvā. „Citadeles” gadījums prasa rūpīgu izvērtējumu un nepakļaušanos steidzināšanai pēc investoru spēlēs noteikumiem. Jāliek maksimāli šķēršļi lauksaimniecības zemju pārdošanai ārzemniekiem, jo iztirgotie apjomi jau šobrīd ir kritiski. Tas pats attiecas uz uzturēšanās atļaujām saistībā ar nekustamā īpašuma iegādi.
Otrkārt. Izrevidēt visas mūsu starptautiskās saistības, lai saprastu, par kurām varam un vajag diskutēt ar starptautiskajām (jo īpaši — Eiropas) institūcijām, pārliecinot, ka ne tikai mūsu, bet arī kopīgā labuma interesēs ir citāda lietu kārtība. Šobrīd aktuālais jautājums ir dažādu normu salāgošana, lai Latvija kļūtu par pilntiesīgu OECD dalībvalsti.
Lūk, daži pēdējā laika piemēri.
Ekonomikas ministrs brīdina, ka „Citadeles” banka investoriem jāpārdod (jāatdod) ātri un diskrēti, jo, lūk, tādi ir noteikumi. Citādi būs ļoti slikti. Kaut gan attiecībā uz Eiropas Komisiju tā arī nav skaidrs, vai tie ir pagātnes acumirkļa ieteikumi vai arī strikta vienošanās.
Saeima ir sprukās pieņemt sarežģītus lauksaimniecības zemes pārdošanas nosacījumus tā, lai izlavierētu starp brīvo tirgu un Latvijas zemes pārmērīgu nonākšanu ārzemnieku rokās. Lietuvieši līdzīgā situācijā par šo jautājumu pat sarīkojuši referendumu, kuru pašu valsts vadītāji steidz apsaukt par bezjēdzīgu un pretlikumīgu. Jo tādi, lūk, ir Eiropas Savienības dalības nosacījumi.
Krievu miljardieris pie Jūrmalas būvē slēgtu ekskluzīvu ciematu. Tā iemītnieki visdrīzāk būs Krievijas jaunbagātnieki, kuri pēc principa „kas maksā, tas pasūta mūziku” šeit veidos „jauno Krieviju” ar savām sadzīves manierēm, skolām utml. Un tur neko nevar darīt. Mums taču jācīnās par investīcijām. Tāpēc arī jātirgo uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret nekustamo īpašumu.
Visus šos gadījumos vieno nepastrīdama prasība izdabāt investoriem.
Latvijā iebildumus pret notiekošo parasti mēģina iztēlot par provinciāli konservatīvu nacionālistu aizspriedumiem.
Taču nevar nepamanīt, ka pret bezierunu izdabāšanu investoriem aizvien vairāk protestē arī vienotas un stipras Eiropas aizstāvji. Viņi saprot, ka investoru neremdināmā apetīte grauj gan nacionālās valstis un kultūras, gan ikvienu indivīdu pārvērš unificētā patērētājā. Sordē par to raksta: „Nonācis tik tālu, ka cilvēka eksistenci neatkarīgi no viņu nodarbošanās nosaka investori. Noraidītas netiek nevienas investīcijas, un tieši tās cilvēkam liek pielāgoties jeb — citiem vārdiem sakot — iet kopsolī ar laiku.”
Ko nozīmē iet kopsolī ar laiku, pakļaujoties globālo investoru un finansistu interešu loģikai? Tas nozīmē teritoriju savdabības degradāciju. Tas nozīmē nemitīgi kāpināt migrāciju, kuras apjomi daudzkārt pārsniedz valstu spēju integrēt migrantus. Tas nozīmē likumu pielāgošanu un visādi citādu nacionālo valstu savstarpēji konkurējošu izdabāšanu investoriem. Tas nozīmē izglītības sistēmas pakļaušanu investīciju menedžmenta interesēm. Tas nozīmē pilnvērtīga un radoša cilvēka attīstību upurēt patērētāja dzīves veidam.
Sordē norāda, ka tieši globālie investori ir ieinteresēti veicināt nodokļu nemaksāšanu.
Tas saistīts gan ar lētāku darbaspēku, gan ar iespējām savas bagātības slēpt nodokļu oāzēs. Respektabls Krievijas žurnāls „Mir i politika” saviem lasītājiem sniedz legālu blēdību pamācības, kurās valstīs un kā labāk ielikt savu kapitālu, t.sk. pērkot uzturēšanās atļaujas un pilsonību. Latvija minēta kā vieta, kura cenšas konkurēt ar lielākajiem izdabātājiem.
Eiropas Savienības un tās institūciju lielais izvēles jautājums šobrīd ir — kam tās kalpos? Sākotnējā un joprojām formāli deklarētā iecere ir vienota un daudzveidīga Eiropa. Tātad nacionālo valstu attīstībai un arī visas Eiropas kā vienotas kultūras sekmīgai attīstībai globālajā pasaulē. Taču Sordē redz, ka patlaban Eiropas institūcijas vairāk tiek izmantotas kā instruments globālo korporāciju interesēs: „Mūsdienu Eiropa cieš sakāvi, jo izsmēlusi sevi, cenšoties piedāvāt konkurētspējīgus risinājumus globālajiem tirgiem. Globālie tirgi savukārt dominē pār Eiropas tirgu un to kolonizē, drīzumā tas, visticamāk, marģinalizēsies.”
Arī franču ekonomists Tomā Piketī (Thomas Piketty), nesenā intervijā vācu žurnālam „Zeit”** patreizējo Eiropas politisko arhitektūru sauc par monstru, kas nekalpo Eiropas attīstībai. Lielākas ievērības cienīgi būtu Pikē iebildumi pret Žanu Klodu Junkeru (Jean-Claude Juncker) kā Eiropas Komisijas prezidentu. Piketī neuzskata par būtiskāko britu premjera Deivida Kamerona (David Cameron) iebildumus, ka Junkers ir federālists vai citas norādes par Junkera žūpošanu.
Piketī skatījumā daudz būtiskāk ir kas cits: Junkers nāk no Luksemburgas, kuras ekonomikas pamats ir finansu pakalpojumi. Luksmeburga ir nodokļu oāze. Vai mēs gribam, lai tāda persona ir Eiropas Komisijas priekšgalā?
Gan Piketī, gan Sordē ir par vienotu un stipru Eiropu, jo citādi Eiropas nācijām nav iespējams noturēties pret globālo investoru un finansistu postošajām ambīcijām. Tas prasa ne tikai jaunu domāšanu no politiķiem, bet arī ikviena cilvēka vēlmi mēģināt atteikties no patērētāja dzīves veida par labu radošai personībai. Skaidrs, ka šīs pārvērtības nevar notikt vienā dienā un vienā valstī.
Ko varam darīt Latvijā, šeit un tagad? Kādi būtu ikdienas politikas solīši?
Pirmkārt. Nepaļauties loģikai, ka jebkuras investīcijas, lai arī pirmajā mirklī šķietami materiāli izdevīgas, nebūs mums postošas tālākā perspektīvā. „Citadeles” gadījums prasa rūpīgu izvērtējumu un nepakļaušanos steidzināšanai pēc investoru spēlēs noteikumiem. Jāliek maksimāli šķēršļi lauksaimniecības zemju pārdošanai ārzemniekiem, jo iztirgotie apjomi jau šobrīd ir kritiski. Tas pats attiecas uz uzturēšanās atļaujām saistībā ar nekustamā īpašuma iegādi.
Otrkārt. Izrevidēt visas mūsu starptautiskās saistības, lai saprastu, par kurām varam un vajag diskutēt ar starptautiskajām (jo īpaši — Eiropas) institūcijām, pārliecinot, ka ne tikai mūsu, bet arī kopīgā labuma interesēs ir citāda lietu kārtība. Šobrīd aktuālais jautājums ir dažādu normu salāgošana, lai Latvija kļūtu par pilntiesīgu OECD dalībvalsti.
Treškārt. Meklēt sabiedrotos citās valstīs, izmantojot gan divpusējās attiecības, gan dalību starptautiskajās institūcijās. Globālo investoru politika nacionālās valstis spiež būt nežēlīgiem un blēdīgiem konkurentiem, kas galu galā atstāj aizvien mazāk vietas veiksmes stāstiem.
Tas ir ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas nākotnes jautājums jeb nobeidzot Sordē vārdiem:
„Jā Eiropa ir nepārtrauktā tapšanas stadijā, taču, lai to neturpinātu būvēt uz smiltīm, tās rīcībā būtu jābūt skaidrai situācijas analīzei. Eiropa jāceļ uz stabiliem pamatiem — tādiem, kas ļaus attīstīties dzīves formai, nevis finanšu Sistēmas ekspansijai; savukārt dzīves forma nepieciešama, lai attīstītu cilvēka sociālo un sabiedrisko potenciālu, un tajā nav vietas Finanšu neparedzamībai un nepastāvīgajiem tikumiem.”
* Bernard Sordet. Iespējamā Eiropa. Mansards, 2014.
** http://www.zeit.de/wirtschaft/2014-06/piketty-europa-vermoegen-ungleichheit
Tas ir ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas nākotnes jautājums jeb nobeidzot Sordē vārdiem:
„Jā Eiropa ir nepārtrauktā tapšanas stadijā, taču, lai to neturpinātu būvēt uz smiltīm, tās rīcībā būtu jābūt skaidrai situācijas analīzei. Eiropa jāceļ uz stabiliem pamatiem — tādiem, kas ļaus attīstīties dzīves formai, nevis finanšu Sistēmas ekspansijai; savukārt dzīves forma nepieciešama, lai attīstītu cilvēka sociālo un sabiedrisko potenciālu, un tajā nav vietas Finanšu neparedzamībai un nepastāvīgajiem tikumiem.”
* Bernard Sordet. Iespējamā Eiropa. Mansards, 2014.
** http://www.zeit.de/wirtschaft/2014-06/piketty-europa-vermoegen-ungleichheit
Raksta oriģināls ir šeit.
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Юлий Круминьш
Предприниматель
Pietiek gremdēt Latviju ar nacionāļu rokām!
Nacionālajai apvienībai nav jābūt valdībā
Игорь Пименов
Физик, экономист, политик
Kurš Latvijai ir bīstamāks
Krievijas krievi vai Austrālijas latvieši?
Agnese Rutkovska
Medus piliens darvas mucā
Vai darvu var sabojāt ar medu?
Ukrainas kara ekonomiskie cēloņi
Jeb kāpēc tiek provocēts pasaules karš