Latviešu SS leģionāru un citu nacistu līdzdalībnieku darbība Otrā pasaules kara gados nereti mūsdienu Latvijā tiek pasniegta attaisnojošos un pat slavinošos toņos, turklāt ne tikai nacionālos medijos, bet arī augstā un augstākā varas līmenī.

Tā 2012. gada 28. februārī Latvijas prezidents Andris Bērziņš intervijā telekanālam LNT vispārīgi un neapstrīdami paziņoja: „Latvijas iedzīvotāji, kuri 2.pasaules kara laikā nonāca fašistiskās Vācijas armijas rindās, nav noziedznieki. Uzskatīt viņus [latviešu leģionārus SS] par noziedzniekiem ir ārpus saprāta robežām», «Kāpēc noliegt to, kur cilvēki ir tik daudz dzīvības zaudējuši, ieguldījuši sevi ar domu par Latvijas nākotni? Neredzu pamatu, kāpēc to noliegt”.

Gan 2012. gadā, gan pirms gada 16. marta priekšvakarā, kas Latvijā tiek atzīmēts kā Vaffen-SS leģionāru un viņu neonacistisko apriņķu piekritēju piemiņas diena, oficiālā Rīga paziņoja par SS latviešu leģionāru „nevainību”. Pārsvarā latviešu diplomātija, LR Ārlietu ministrijas mājaslapā izvietojot atbilstošus Starptautiskā Nirnbergas kara tribunāla dokumentus, centās ar atpakaļejošu datumu atbrīvot SS Latviešu leģionu no Tribunāla noteiktā „noziedzīgas grupas” statusa, „sastāvošas no tām personām, kas oficiāli tika pieņemtas SS”. Tas izdarīts, vēršot uzmanību uz to Tribunāla sprieduma daļu, kurā tiek runāts par jēdziena „noziedzīga grupa” „to personu” izņēmumu, „kuras iesauca šajā organizācijā valsts institūcijas, turklāt tādā veidā, ka tiem nebija atstātas izvēles iespējas, un arī to personu, kas netika veikušas šādus noziegumus”.

Latviešu diplomātijas attaisnojošā aktivitāte ir SS leģiona glorifikācijas politikas sastāvdaļa, kuras kvintesence izteikta ierēdņuprāt vēl aizvien spēkā esošā 1998. gada 29. oktobra „Saeimas deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”. Šajā dokumentā atrodami šādi apgalvojumi: ”Leģionā iesaukto un brīvprātīgi iestājušos karavīru mērķis bija nosargāt Latviju no staļiniskā režīma atjaunošanas. Viņi nekad nav piedalījušies hitleriešu soda akcijās pret mierīgajiem iedzīvotājiem.”

Šajā sakarā nepieciešams izteikt vairākus svarīgus faktiskus aizrādījumus, kas lej gaismu pār mēģinājumu izkropļot vēsturisko īstenību, ko oficiālā Rīga iecēlusi valsts politikas rangā. 
    
SS Latviešu leģiona formēšanas raksturs: karkass no brīvprātīgajiem un soģiem

Latviešu emigrantu memuāristi un mūsdienu oficiālie vēsturnieki savos darbos nemainīgi uzsver to, ka Vaffen-SS latviešu leģionāri karoja tikai pret boļševismu frontes priekšējās līnijā, un tiem nav nekāda sakara ar zvērībām, kas notika aizmugurē un piefrontes zonā. Līdz ar to, vērtējot Latviešu leģionu SS kā Otrā pasaules kara fenomenu, vietējā historiogrāfija cenšas neakcentēt uzmanību uz tā, ka vācu komandieri, saskaņā ar SS reihsfīrera Н. Gimlera 1943. gada 26. maija rīkojumu, attiecināja uz to arī visus policijas bataljonus, kas piedalījās represīvajās akcijās Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas, Lietuvas un Polijas teritorijās, pakāpeniski iekļaujot tos 15.-ajā un 19.-ajā Vaffen-SS divīziju sastāvā. 

Kara noziedznieks, 1. Rīgas policijas pulka komandieris R. Osis, kas atbildēja par latviešu policijas vienību formēšanu, un pēc tam dienēja SS Leģionā, neslēpa, ka „tie bija militāri algotņi, kuru darbs tika apmaksāts”.  LU Latvijas vēstures institūta pētnieks K. Kangeris nonācis pie secinājuma, ka „Policijas bataljoni vāciešu policijas vadībai bija sava veida ārzemnieku leģions, ko varēja izmantot visur un visām vajadzībām.” 

Esesiešu divīziju rindas 1944-1945.g. papildināja arī „Arāja komandas” locekļi no latviešu SD palīgspēkiem, bēdīgi slavenas ar ebreju masu iznīcināšanu un baltkrievu ciemu nodedzināšanu (1943. gadā tās locekļu skaits bija aptuveni 1200 soģi) , bet pats V. Arājs jau 1945. gadā komandēja Vaffen-SS 15. divīzijas bataljonu. 

Oficiālajai Latvijas doktrīnai par SS Latviešu leģiona „tikai fronta raksturu” pretrunā ir pats fakts, ka leģiona kodols tika formēts no policijas bataljoniem, kas 1942.-1943. gados atstāja asiņainus nospiedumus PSRS okupētajā teritorijā. Jāatzīmē, ka leģiona izveidošanas apstākļi un tā kodola kadru sastāvs tā vai citādi raduši atspoguļojumu latviešu historiogrāfijā. Tiek atzīmēts, ka 1943. gada 24. janvārī reihsfīrers H. Gimlers sava brauciena uz fronti laikā, balstoties uz Hitlera mutisko „atļauju un pavēli”, pavēlēja apvienot pie Ļeņingradas karojošo 2. motorizētās SS brigādes sastāvā 19. un 21. latviešu policijas bataljonus, nosaucot tos par „Latviešu brīvprātīgo SS leģionu”. Rakstiska Hitlera pavēle sekoja 1943. gada 10. februārī.  Aprīlī uz sešu policijas bataljonu pamata tika izveidota Latviešu brīvprātīgā SS brigāde, kas sastāvēja no 1. (16., 19., un 21. „Kārtības dienesta bataljoni” (Schutzmannschaft)) un 2. (18., 24., un 26.) pulka.  Tieši šī brigāde vēlāk tiks pārformēta un izvērsties 19.-ajā SS brīvprātīgajā divīzijā (1944. gada 7. janvāra pavēle par formēšanu). Vienlaicīgi tika veikta brīvprātīgo uzņemšana un mobilizācija 15.-jai latviešu brīvprātīgai SS divīzijai, kuras trīs pulki (3., 4. un 5.) bija izveidoti ap 1943. gada jūnija vidu. Kopumā divu Vaffen-SS divīziju sastāvā līdz šim tika iekļauti 11 policijas bataljoni. 

Latvijas vēsturnieks U.Neiburgs apgalvoja: «Mūsu pieminētais mazākums būtu kopā kādi daži tūkstoši, vai ieroču SS vienībās varbūt daži simti vīru, kas tur nonāca vēlākā laika posmā»; «…kādi daži tūkstoši…»  Diemžēl, tā nav taisnība! Vai U.Neiburgs nezināja, ka tikai akcijā «Winterzauber» piedalījas, saskaņā ar K.Kangeri, 3889 vīri no latviešu policijas bataljoniem?  «… daži simti…» — daži simti bija tikai no «Āraja komandas». Bet trīs policijas pulki? Piemēram, jau pēc «Winterzauber» akcijas 276., 277. un 278. policijas bataljoni 11.08.1943 bija iekļauti «Latviešu brīvpratīgā policijas pulkā» (Lett. Freiw. Pol. Rgt.), kuru no 4.09.1943 nosauca par «1. Rīgas latviešu brīvpr. pol. pulku», bet no 26.10.1944 – par Grenadieru ieroču SS pulku «Rīga» (Waffen Gren. Rgt. der SS “Riga”) 15. latviešu ieroču SS divīzijas sastāvā.

Latviešu SS leģiona svarīgs formēšanas faktors bija virsnieku un instruktoru sastāva komplektēšanas brīvprātīgais raksturs. SS oberfīrers, Latviešu SS leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieks A. Silgailis savos memuāros atzīmēja, ka bijušās latviešu armijas virsnieki un instruktori individuāli tika aicināti dienestā un varēja noraidīt šo piedāvājumu, taču tādā gadījumā riskēja doties uz „darba fronti”.  Absolūts virsnieku un instruktoru vairākums vai nu uzreiz piedāvāja nacistu okupantiem savus pakalpojumus 1941.-42.g. vai arī neatteica uzaicinājumam 1943.-44.gg. Ja kopējo „tīro” brīvprātīgo daļu no divu  Vaffen-SS latviešu divīziju sastāva latviešu vēsturnieki novērtē kā 15-20% no aptuveni 52 tūkstošiem personāla,  tad leģiona karkasu veidojošo brīvprātīgo virsnieku un instruktoru procentuālais sastāvs varēja attiecīgi sasniegt 90% un 60%.
    
Mobilizācija SS Latviešu leģionā un izvairīšanās iespējas

Sakāves frontē un brīvprātīgo trūkums mudināja vācu militāro un okupācijas varu kopā ar vadāmajām latviešu pašpārvalžu struktūrām ķerties pie Latvijas iedzīvotāju militārajam dienestam derīgo vīriešu kārtas pārstāvju mobilizācijas. Šīs darbības, protams, pārkāpa starptautisko tiesību normas, taču mobilizējamām personām bija dažādas iespējas izvairīties no līdzdalības SS Latviešu leģionā. Saskaņā ar direktīvu par mobilizāciju, kas sākās 1943. gada martā-augustā, darbā iesaucamās personas bija tiesīgas izvēlēties vienu no trim piedāvāto dienestu veidiem. Vācu vara plānoja mobilizēt iesaucamos šādās proporcijās: SS leģions – 15500, vērmahta interesēs – 22000, civildienestam – 15600. Turklāt H. Gimlera 1943. gada 24. marta rīkojums izvirzīja papildus noteikumus iesaukšanai leģionā: netiesāti ārieši 17-45 gadu vecumā, augumā ne mazāki par 164-168 cm, fiziski derīgi dienestam SS karaspēkā.

Daudzi latviešu iesaucamie centās izvairīties no „sadzīves neērtībām”, saistītām ar darba dienestu, ņēma vērā daudz izdevīgākus finansiālos karadienesta apstākļus, bažījās par nokļūšanu vērmahta „nelatviskās” palīgvienībās un, padevušies propagandai, deva priekšroku iesaukšanai „savā” SS leģionā vai arī nepretojās tai. Tas ir, viņiem sakumā bija izvēle, un tie nenokļūst izņēmumā, ko apraksta Nirnbergas tribunāls.

Par iesaucamo izvēlēm liecina arī pirmā mobilizācijas etapa dati: plānoto 15500 cilvēku vietā SS leģionā pierakstījās un tika atlasīti 17971 cilvēks, tajā pat laikā vērmahtā – 12979 (gandrīz par 9000 mazāk, nekā plānots), pārējos dienestos – 4769 (mazāk nekā trešdaļa no plānotā).  Svarīga nianse, kas noslieca iesaucamos uz SS leģiona pusi, bija tas fakts, ka vērmahta plaīgvienībās un darba dienestā sūtīja uzreiz pēc komisijas iziešanas, turpretim nākamos leģionārus uz laiku atlaida mājās, iesaucot dienestā pakāpeniski, līdz pat 1943. gada rudenim.  

Līdzīga situācija bija vērojama otrās (1943. gada oktobris-novembris) un trešās (1943.g. decembris – 1944.g. janvāris) iesaukšanas laikā. Šajā periodā dzīvībai relatīvi drošas bija dažādas izvairīšanās formas no iesaukuma: nāvessods par atteikšanos mobilizēties netika piemērots. Tomēr arī pēc totālās mobilizēšanās paziņojuma 1944. gada jūlijā, ko pavadīja represiju pastiprināšana pret „izvairīgajiem”, daudzi latviešu jaunieši rada sevī spēku un drosmi izvairīties no iesaukuma vai dezertēt no Vaffen-SS daļām. 
    
Kara noziegumi, izdarīti Vaffen-SS 15. un 19. divīzijas sastāvā

Vairākums latviešu vēsturnieku, kas pēta Otro pasaules karu, neapstrīdot specifisko Latviešu SS leģiona kodola formēšanas sastāvdaļu, aizstāv tēzi par to, ka pēc policijas bataljonu iekļaušanas 15. vai 19. divīzijas attiecīgo pulku sastāvos, ne par kādiem kara noziegumiem nevar būt ne runas. Taču, saskaņā ar arhīvu dokumentiem, operācijā „Pavasara svētki” (Frühlingsfest), kas tika veikta no 1944. gada 11. aprīļa līdz 4. maijam pret Ušačkas-Lepeļa zonas partizāniem un civiliedzīvotājiem Baltkrievijas teritorijā, „Jekelna grupas” sastāvā kaujas darbības un represīvās operācijas veica ne tikai 2. Liepājas un 3. Cēsu policijas pulki ar 5. latviešu robežsargu pulka piedalīšanos, bet arī vienības no Vaffen-SS 15. grenadieru divīzijas (1. latviešu). 

Krievijas Valsts kara arhīvā (РГВА) arī saglabājušies dokumenti, kas sniedz priekšstatu par Ļeņingradas un Novgorodas apgabalu teritorijā notikušo SS 19. latviešu divīzijas personāla represīvo aktivitāti; īpaši to darīja žandarmērijas rota, kurai savu funkciju izpildei noteiktos gadījumos tika iedalīts citu kaujas daļu un vienību personālsastāvs. Piemēram, 1943. gada 18. decembrī ciemā Zaļja-Gora, uz rietumiem no Novgorodas, tika nošauti ap 250 civiliedzīvotāju; 1944. gada janvāra sākumā augstāk minētā vienība piedalījās masu nošaušanās Ļeņingradas apgabala pilsētā Čudovo; 21. janvārī ciemā Gluhaja šķūnī tika ieslēgti un apšauti no ložmetējiem aptuveni 200 cilvēki. Pavisam no 1943. gada 18. decembra līdz 1944. gada 2. aprīlim SS 19. latviešu divīzijas personālsastāvs piedalījās represīvās akcijās, kurās tika iznīcināti 23 ciemi (13 ciemos no tiem nošauts līdz 1300 cilvēku). 

Vēsturiskos avotos sastopami SS latviešu leģionāru zvērīgās attieksmes pret karagūstekņiem piemēri. Piemēram, 1944. gada 6. augustā Vaffen-SS 19. latviešu divīzijas 43. pulka personālsastāvs nomocīja 14 tikko saņemtus padomju karagūstekņus no 22. Gvardes strēlnieku divīzijas 65. Gvardes strēlnieku pulka. 2. Baltijas frontes Kontrizlūkošanas Pārvaldes „SMERŠ” («СМЕРШ») [saīs. no „nāvi spiegiem”- red.pieb.] priekšnieka 1944. gada 18. augusta specziņojumā „Par vācu un viņu līdzdalībnieku no SS latviešu daļām ņirgāšanos par padomju karagūstekņiem” atspoguļotas šādas šīs traģēdijas liecības: „Ierindniekam Karaulovam N.K., jaunākajam seržantam Korsakovam J.P. un gvardes leitnantam Bogdanovam E.R. vācieši un nodevēji no SS latviešu daļām izdūra acis un daudzās vietās sadūra. Gvardes leitnantiem Kaganovičam un Kosminam viņi uz pierēm izgrieza zvaigznes, izmežģīja kājas un ar zābakiem izsita zobus. Sanitārajai instruktorei Suhanovai A.A. un trim citām sanitārēm nogrieza krūtis, izmežģīja kājas, rokas un daudzkārt sadūra. Zvērīgi nomocīti ierindnieki Jegorovs F.E., Satibatinovs, Antoņenko A.N., Plotņikovs P. un apakšvirsnieks Afanasjevs. Neviens no ievainotajiem, ko saņēma gūstā vācieši un latviešu fašisti, neizbēga no spīdzināšanas un mokošas ņirgāšanās”. 

Par soda akcijās līdzdalību un tehnoloģiju piefrontes zonē ir jaunie dokumenti. Piemēram, 19. divīzijas kapteiņa V. Kiršteina pratināšanas protokols krievu valodā (22.12.1945):

Мне известно следующее, что при отступлении 19-ой дивизии «СС», по приказу коменданта дивизии ШТРЕКЕНБАХА, начиная от гор. Опочки вплоть до Курляндии Латв. ССР, в районе действий 19-й дивизии было приказано всему мирному населению покинуть свое место жительства и двигаться на Либаву, и в сторону Риги. Кто не хотел выполнять данного приказа, то полевая жандармерия применяла насильственные меры «эвакуации» […] Юго-восточнее гор. Остров на дуге реки Великой 19-й дивизией «СС» при занятии позиции в радиусе по фронту 12 километров были сожжены все постройки и деревни мирного населения со всем их имуществом, а население перед этим было угнано в тыл Латвии. Всего таким образом было сожжено 19-й дивизией «СС» около 2000 домов /две тысячи/ до тла, даже вырубали и сжигали фруктовые сады и деревья. Данные злодеяния производила группа, выделенная из каждой роты дивизии. Приказ издавал ШТРЕКЕНБАХ, а контроль исполнения проводила полевая жандармерия дивизии под руководством капитана, фамилию которого сейчас не помню. Все это относится к периоду марта-апреля 1944 года» (ЦА ФСБ России, Ф. Н-18313. Т. 3. Л. 201-203. Подлинник. Машинопись.)

Cits zināms piemērs attiecas uz poļu karagūstekņu nošaušanām un dzīvo sadedzināšanām ciemā Podgaje (Lielpolijas vaivadija), kuras veica 1945. gada 31. janvārī – 2. februārī zaldāti un virsnieki no Vaffen-SS 15. latviešu divīzijas, iekļautas kaujas grupas „Elster” (Kampfgruppe Elster) sastāvā. 2002. gadā Polijā traģēdijas vietā tika uzstādīts piemineklis, uz kura ir uzraksts: „1945.g. 2. februārī šajā vietā esošā klētī hitlerieši sadedzināja dzīvus 32 kareivjus no Tadeuša Kostjuško vārdā nosauktās 1. kājinieku divīzijas 3. strēlnieku pulka, kas cīnījās par Pjastovas zemju atgriešanu Dzimtenei-mātei.”  2011. gadā Latvijā ar valdības atbalstu parādījās britu pensionāra-amatiera Jurgena Friča un amerikāņu profesora-astroķīmiķa Edvarda Andersa publikācijas, kuri bez jebkāda nopietna zinātniska pamata noliedz latviešu esesiešu vainu un pašu faktu par poļu karagūstekņu dzīvo sadedzināšanu, līdz ar to norakstot visas ļaundarības uz vāciešiem un 48. nīderlandiešu brīvprātīgo tanku-grenadieru pulku „Ģenerālis Zeifards” (SS-Freiwilligen-Panzergrenadier-Regiment 48 General Seyffard). Un cik zīmīgi noliedz! Izrādās, latviešu SS leģionāri „tikai” 95-150 poļu karagūstekņus „pēc standartprocedūras”  nodeva nīderlandiešu kolēģiem, kurus tie nekavējoties nošāva...

Vērtējot emocionālo spriedzi un amerikāņu profesora „attaisnojošo” pasāžu ticamību, jāņem vērā viņa personības īpatnības: Edvardu Andersu vēl pusaudžu gados Liepājā sauca par Eduardu Alperoviču, 1941. gadā spēdams uzdot sevi par „īstu latvieti” ar vācu saknēm (mātes izcelšanās dokumentu falsifikācijas ceļā), adaptējās antisemītu vidē, kļuva par kolaboracionistu un pat epizodiski ņēma rokās ieroci, lai sargātu novārdzinātos padomju karagūstekņus. Lūk, ko viņš raksta par savām atmiņām: „Toreiz Kara ostā divi jūrnieki samocīto ieslodzīto acu priekšā izgāza skābu kāpostu mucu, kuri tiem šķita sabojājušies. Un šie cilvēki bez jebkādas pašcieņas, metās virsū kāpostiem, kā izbadējušos zvēru bars. Mani pārsteidza skats, kad viens no tiem četrrāpus bēga ar kāpostiem zobos. Pēc gada desmit ieslodzītie strādāja mūsu kantora pagalmā mūsu šefa šofera „modrajā” uzraudzībā. Vienreiz viņš man iedeva šauteni un palūdza pusstundiņu tos pavērot, kamēr viņš aizies kaut kādās darīšanās. Līdz pat šim brīdim nevaru sev piedot, ka neatdevu viņiem savas pusdienas.” 

Secinājumi

Latviešu valdības mēģinājumiem izņemt SS Latviešu leģionu kā veselu noziedzīgu grupu no Starptautiskā Kara Tribunāla 1946. gada sprieduma darbības nav nekādu vēsturisku vai juridisku pamatu.

Pirmkārt, SS Latviešu leģions plašākā nozīmē, saskaņā ar H. Gimlera 1943. gada 26. maija rīkojumu, ietvēra sevī visus latviešu savienojumus SS karaspēka un policijas sastāvā, vairākums no kuriem tajā laika posmā tika iesaistīti nacistiskās okupācijas un iznīcināšanas politikas realizēšanā.

Otrkārt, SS Latviešu leģions šaurākā nozīmē tika veidots uz brīvprātīgo policijas bataljonu pamata, daudzi no kuriem 1941.-1943.g. piedalījās Holokausta realizēšanā un represīvajā darbībā vāciešu karaspēku okupētajā PSRS teritorijā.

Treškārt, virsnieku un instruktoru štats SS Latviešu leģionā sastāvēja attiecīgi apmēram no 90% un 60% brīvprātīgo (izņemot iesaucamos, kas paātrinātas apmācības gaitā saņēma instruktoru un jaunāko virsnieku amatus), daļa no kuriem atstāja asiņainus nospiedumus dažādu policijas un SD vienību sastāvā, ieskaitot „Arāja komandu”.

Ceturtkārt, pirmās – trešās mobilizācijas (1943.g. marts – 1944.g. janvāris) iesaucamajiem bija dažādas iespējas izvairīties no dienesta Vaffen-SS divīzijās bez draudiem dzīvībai: izvēlēties darba dienestu vai vērmahta palīgvienības, kā arī vienkārši izvairīties no iesaukšanas, riskējot tikai ar nelielu sodu – brīvības atņemšanu uz pusgadu.

Piektkārt, latviešu Vaffen-SS 15. un 19. divīzijas apakšvienības epizodiski veica kara noziegumus Krievijas, Baltkrievijas un Polijas teritoriju piefrontes zonā.

Šajos apstākļos SS Latviešu leģions jāatzīst par noziedzīgu grupu saskaņā ar Starptautiskā kara tribunāla spriedumu.

Tomēr par izņēmumu kļūst atsevišķa personu kategorija, kas dienēja leģionā, un proti: piespiedu kārtā iesauktie ierindas sastāvā ceturtās un turpmāko mobilizāciju laikā (sākot ar 1944. gada februāri, ieskaitot „totālo”), agrāk labprātīgi neiestājušies policijas un citu nacistu represīvo struktūru dienestā un neveikušie kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci vācu okupācijas laikā, ieskaitot latviešu Vaffen-SS 15. un 19. divīzijas dienesta periodu.  Uz šo izņēmumu, ko sniedza Starptautiskais Kara Tribunāls, varēja pretendēt mazāk nekā puse divu divīziju personālsastāva. Citas atlaides latviešu SS leģionāriem, ieskaitot augstāko komandieru sastāvu un „Arāja komandas” soģus, kas tika dotas Rietumu valstīs pēc 1945. gada, tiek skaidrotas tikai ar Aukstā kara apstākļiem.


Atsauces

1.       Sk.: Блейере Д., Бутулис И., Зунда А., Странга А., Фелдманис И. История Латвии. ХХ век. Рига, 2005. lpp. 270.-271.
2.       Тurpat. lpp. 266.
3.       Kangeris K. Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943 gadā // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940. – 1964. gadā (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 13. sej.). Rīga, 2004. 333. lpp.
4.       Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945). Rīga, 2008. 346. lpp.
5.       Skat.: Латвия под игом нацизма: сборник архивных документов. М., 2006. С.311-328.
6.       Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945).  356. lpp.
7.       Silgailis A. Latviešu leģions. Rīga, 2006. 47. lpp.    
8.       Бутлис И., Зунда А. История Латвии. Рига, 2010. lpp. 163.
9.        Neiburgs U. "Latvijā karš ir beidzies" // NRA, 15.03.2013.
10.  
11.       Silgailis A. Latviešu leģions. 265. lpp.    
12.       Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945).  354., 359. lpp.
13.       Блейере Д., Бутулис И., Зунда А., Странга А., Фелдманис И. История Латвии. ХХ век. С. 272-273.
14.       Publicētās arhīvu liecības skat.: «Уничтожить как можно больше…» Латвийские коллаборационистские формирования на территории Белоруссии, 1942–1944 гг. Сборник документов / Sastād.. А.R. Djukovs, V.V. Simindejs u.c. М., 2009. lpp. 266-267.
15.       Чернов В.Е., Шляхтунов А.Г. Прибалтийские Waffen-SS. Герои или палачи...? М., 2004. lpp. 83-84 (ar atsauci: РГВА. Ф. 451. Оп. 6. Д. 96. Л. 221-222, 236).
16.      Par latviešu SS leģiona piedalīšanos kara noziegumos 1941.-1945.g. un Latvijas centieniem pārskatīt Nirnbergas tribunāla spriedumu (Krievijas ĀM uzziņu informācija): www.mid.ru, 12.02.2004.
17.   Александрова Ю. Трагедия в Подгае. Польская деревня до сих пор помнит «подвиги» латышских легионеров // Вести сегодня, 10.10.2008.
18.   Fritz J., Anders E. Murder of Polish POWs at Podgaje (Flederborn), February 1945 // Otrais pasaules karš un Latvija: notikumi un sekas. 20. gadsimta 40.-60. gadi. (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 27. sējums). Rīga, 2011. 147. lpp.; Андерс Э. Среди латышей во время Холокоста. Рига, 2011. С. 257-263.
19.   Андерс Э. Среди латышей во время Холокоста. Рига, 2011. lpp. 120.