Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju simpātijas prezidents Andris Bērziņš ir izpelnījies ar savu gatavību doties uz Olimpiskajām spēlēm Sočos, kā arī kritiskajiem izteikumiem par valdošo partiju — „Vienotību”. Cilvēkiem ļoti gribas ticēt „labam latvietim”, kam izdosies izvest valsti no rēnās starpnacionālās ķildas strupceļa.

Bērziņš nav ne nacionālists-rusofobs, ne arī „rietumnieks”. Drīzāk jau viņš ir tāds pragmatisks latviešu zemnieks: naudiņu garām kabatai nelaidīs, riskantā politiskā kautiņā neiesaistīsies un ar krieviem draudzēsies, jo kašķis izmaksās dārgāk. Ar savu izturēšanos viņš ļoti atgādina bagāta padomju laika kolhoza priekšsēdētāju. Vai tad nu nejauši viens no Bērziņa pretiniekiem nodēvēja viņu par „Latvijas PSR prezidentu”?

Ja Latvijas prezidents būtu harizmātiska personība, viņš kļūtu par otro Lukašenko (ņemot vērā vietējās reālijas). Taču harizma nav viņa stiprā puse.

Atgādināšu kādu raksturīgu epizodi: kad pirms diviem gadiem nerimās kaislības ap referendumu par krievu valodas statusu, Bērziņš vispirms paziņoja, ka referendumā nebalsošot, jo, pēc viņa domām, valsts vadītājam ir jāieņem neitrāla pozīcija, jāpaliek „ārpus sadursmes”. Paziņojums bija drosmīgs, jo politiskā elite jau aicināja visus latviešus mobilizēties un tos, kas centās spriest mierīgi un saprātīgi, dēvēja par „nācijas nodevējiem”.

Šo drosmīgo pozīciju prezidentam noturēt neizdevās. Latviešu masu mediji sāka viņu atklāti pelt. Atceros kādu karikatūru. Tajā man līdzīgs personāžs pūš stabulē, un prezidentam līdzīgs personāžs braši dejo. Jēga ir acīmredzama...

Bērziņš padevās spiedienam un aicināja balsot pret oficiāla statusa piešķiršanu krievu valodai. Saprātīgs, praktisks cilvēks, kam nav raksturīgas nekādas fobijas attiecībā uz krieviem un Krieviju, kurš necenšas akli klanīties Rietumiem, taču ļoti piesardzīgs un ar harizmu neapveltīts cilvēks – lūk, tā varam īsumā raksturot patreizējo Latvijas prezidentu.

Tāds ir Andra Bērziņa raksturs. Nekādas cerības tas neiedveš, taču arī īpašas bažas nerada. Pavisam cita lieta ir viņa patreizējās situācijas diktētie politiskie nodomi.

Konflikts, kas izcēlies starp prezidentu un parlamenta vairākumu, neizbēgami ceļ dienas gaismā jautājumu par prezidenta pilnvaru paplašināšanu un, iespējams, arī par vispārējām valsts galvas vēlēšanām (pašlaik Latvijas prezidentu ievēl parlaments). Pēdējā laikā prezidents bieži vien atgriežas pie šī jautājuma.

Jebkurā valstī atrodami vispārēju valsts vadītāja vēlēšanu piekritēji. Šajā ziņā arī Latvija nav nekāds izņēmums – lielākā daļa iedzīvotāju parlamentu uzskata par savtīgu dīkdieņu baru. Uz referendumu par Saeimas atlaišanu, ko iniciēja valsts iepriekšējais prezidents Zatlers, cilvēki gāja kā uz svētkiem, — tik ļoti viņi vēlējās dot kārtīgu spērienu deputātiem. Arī lielākās ielu nekārtības Latvijā 2009. gada 13. janvārī noritēja ar to pašu lozungu: atlaist Saeimu!

Vārdu sakot, prezidenta republikas piekritēji pie mums ir – gan latviešu, gan krievu vidū. Taču Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem šo jautājumu vajadzētu apsvērt ar vēsu prātu un parēķināt, kādas varētu būt iespējamās sekas.

Kam būs lielākā iespēja uzvarēt, ja Latvija pāries pie vispārējām prezidenta vēlēšanām? Ļoti ticams, ka par vispārējo vēlēšanu sacensību līderiem kļūs trīs cilvēki: mērenais latvietis (nosacītais „Bērziņš”), mērenais krievs (nosacītais „Ušakovs”) un radikālais nacionālists (nosacītais „Dzintars”). Ņemot vērā reālo politisko situāciju, neviens no viņiem nevarēs vienā rāvienā savākt 50% + 1 balss, — visiem trim ir aptuveni vienādas iespējas „nokļūt finālā”.

Itin viegli var notikt tā, ka otrajā vēlēšanu tūrē par prezidenta krēslu sacentīsies „Ušakovs” un „Dzintars”. Tādās sacensībās noteikti uzvarēs nosacītais „Dzintars” – par viņu nobalsos lielākā daļa latviešu tautības vēlētāju, pat tie, ko radikālais nacionālisms biedē. Lieta tāda, ka jautājums būs pavisam vienkāršs: kurš kļūs par Latvijas prezidentu – latvietis vai krievs? Nav nekādu šaubu, ka viņi balsos par „savējo”.

Prezidents nav ne mērs, ne arī premjerministrs. Prezidents ir valsts simbols. Cilvēki, tā sakot, balsos ar sirdi. Patreizējās parlamentārās republikas apstākļos ultralabējai „Nacionālajai apvienībai” ir noteikti griesti – aptuveni 20% vēlētāju balsu, un līdz šiem griestiem viņiem vēl ilgi nāksies augt... tik un tā to skaits nekad (prognozējamā nākotnē) nepārsniegs vienu trešdaļu Saeimas deputātu, pat ja pieskaitīsim radikālos nacionālistus, kas izkaisīti pa pārējām partijām. Tas ir ļoti daudz, taču vairākums tas nav.

Savukārt vispārējas prezidenta vēlēšanas pavērs radikālajam nacionālistam ceļu uz augstāko posteni valstī. Visgrūtākais būs tikt līdz otrajai tūrei, bet pēc tam uzvara pār kandidātu ar krievisku uzvārdu (vai pār latvieti ar „rusofila” reputāciju) viņam ir praktiski garantēta.

Atgādināšu, ka pirms dažiem gadiem nacionālisti no tā paša Dzintara komandas mēģināja savākt parakstus referendumam par pāreju pie vispārējām prezidenta vēlēšanām. Kaut kas tur viņiem nepaveicās, taču pats nodoms ir demonstratīvs. Krieviem ir raksturīga „impēriski” plaša domāšana – sak, kā nu mums labiekārtot Latviju? Kā izdarīt tā, lai VISIEM būtu labi?

Varbūt ievēlēsim vienu atamanu, kurš atbildēs visas tautas priekšā, neslēpjoties aiz partiju mugurām? Pati par sevi ideja ir saprātīga, tikai... kurš kļūs par šo atamanu? Vai būs labi – nevis abstraktajiem VISIEM, bet konkrētajiem MUMS?