Divdesmit gadu laikā šis jautājums jau ir kļuvis retorisks, taču daudziem tas neliek mieru līdz pat šim laikam. Droši vien tāpēc, ka daudzi cilvēki vienkārši neizprot, no kura gala ķerties tam klāt. Lūk, kas man atausa atmiņā šajā sakarā.
 
Savulaik nācās pārlapot milzum daudz laikrakstu krievu valodā, kas tika izdoti Rīgā 20. — 30. gados. Neatceros, ka to lappusēs būtu acīs iekrituši daudzi šobrīd varen populāri vārdi — nacionālā pašcieņa, identitāte, integrācija vai okupācija, kaut arī jau tolaik krievu tautības iedzīvotāju skaits Latvijā bija paliels. Kā nu ne, uz šīs zemes viņi sāka apmesties jau XI gadsimtā.
 

Sen un nesen

Pirmskara laikā sarunas tēmas krievu vidē bija pavisam citādas — par emigrāciju, pašapziņu, kultūras autonomiju. Tolaik nevienu vēl īpaši neaizrāva mūsdienu demokrātiskās vērtības, taču krievu cilvēki Latvijā jutās daudz labāk nekā pašlaik, pat neskatoties uz to, ka bija laiks, kad nebija ieteicams krievu valodā sarunāties darba vietā — valsts iestādēs.
 
Patiesību sakot, tolaik problēmas krievu vidē — ne tikai Latvijā, bet arī citviet īpaši neatšķirās  no patreizējām. Tikai attieksme pret tām bija citāda.
 
Krievu cilvēkiem vienmēr ir bijusi raksturīga īpaša pašcieņa. Šajā ziņā mums šodien piemēru var rādīt daudzi. Atcerēsimies, piemēram, Buņinu, Nabokovu, Brodski, Solžeņicinu vai tūkstošiem citu krievu emigrantu. Atšķirība ir tikai tā, ka mēs, Latvijas iedzīvotāji, nekur neesam devušies, taču vienā mirklī esam nokļuvuši ārzemēs. Ar mums notikušas ne tikdaudz politiskas, cik psiholoģiskas pārmaiņas. Strauji mainījies psiholoģiskais klimats un krievu sociālais statuss. Radās plaši pazīstamā integrācijas problēma. Taču patiesībā... latviešu sabiedrība tāda ir tikai vārdos, patiesībā tā ir Rietumu sabiedrība.
 
No otras puses, tas ir dabisks process (protams, neņemot vērā amizanto valsts valodas kultu). Ir pareizi jāizprot tā būtība un jāizstrādā pareiza attiekme. Bez histēriskiem uzliesmojumiem — ar pašcieņu.
 

Kurss uz Rietumiem?
 
Tā nu vēsturiski ir iekārtojies jau kopš kņaza Vladimira Monomaha laikiem, ka krievi ir pareizticīgie. Kāpēc Krievija reiz tika saukta par trešo Romu? Tāpēc, ka pareizticība tika uzskatīta par sākotnējo ticību, no kuras vēlāk atdalījās katoļticība un pēc tam (no katoļticības) — luterānisms. Visas šīs konfesijas nosaka savu dzīves kārtību. Diezin vai pareizticīgais jebkad sāks dzīvot tikai saskaņā ar likumu, kas tiek uzspiests Rietumos. Krievu cilvēks dzīvo gan saskaņā ar likumu, gan ar sirdsapziņu. Tieši tas patiesībā kaitina Rietumus (arī šeit slēpjas rusofobijas saknes), taču tādas ir pareizticīgo domu gaitas īpatnības un pat pamats. Ja gribat, sauksim to par krievu mentalitāti, ko pārveidot nav iespējams — tas ir labi zināms.
 
Tas pats attiecas arī uz integrāciju. Krievu cilvēkam tā nav pieņemama, ja tiek realizēta kā asimilācija.  Pēc būtības, integrācija taču nozīmē iekļaušanos citā sabiedrībā, saglabājot savu kultūru. No krievu cilvēka viedokļa nevar būt ne runas par to, ka viņš varētu zaudēt kaut daļu savas pašapziņas vai tā, ko šodien pieņemts dēvēt par identitāti. Gluži otrādi, viņš var piekrist tikai iespējai to papildināt. Šāda doma vienmēr ir bijusi raksturīga krievu emigrantiem, un pašlaik tā nav zudusi. Tāpēc šodien krievi Latvijā ar tādu nepatiku sastop visu, kas saistīts ar krievu valodas tiesību sašaurināšanos. Tā izpaužas pasīvas pretošanās formā. Arī tā ir norma krievu cilvēka acīs, jo verga psiholoģija viņam ir sveša. Vēl vairāk — tā pat nav iedomājama.
 
Tas, kā šis jautājums tiek izskatīts masu medijos, ir pavisam cita lieta. Pat krievu autoriem gadās zināmas aizķeršanās un viedokļu dažādība. Iemesls ir saprotams — notikusi (kāpēc — tas jau ir cits jautājums) kārtējā priekšstatu un pat ētisko orientieru nomaiņa, kas raksturīga mūsu domāšanai, kopš esam pasludinājuši „kursu uz Rietumiem”. Jaunie priekšstati vienkārši tiek pieņemti bez pārdomām, par to pielīdzināšanu agrākajiem pat runas nav. Pirmkārt, netiek ņemts vērā arī tas, ka krievu cilvēks praktiski nespēj dzīvot tikai saskaņā ar likumu, nekoriģējot to saskaņā ar ētiskajiem priekšstatiem.  Otrkārt, pašlaik par nevardarbīgo pretošanos spriež cilvēki, kuriem nav precīzas izpratnes par šo jēdzienu. Tas, ko viņi pasludina par nevardarbīgo pretošanos, krievu cilvēkam vienmēr ir bijis permanents prāta stāvoklis. Tikai krieviski to sauc citādi — tā ir opozīcija valsts varai, aktīva nepaklausība un, visbeidzot, „iekšējā emigrācija”... Vārdu sakot, katrā situācijā ir kaut kas cits, taču vienmēr pamatos likta varas autoritātes noliegšana (nejauciet ar valdību). Tāds ir krievu cilvēka nacionālās pašcieņas pamats. Dzīve opozīcijā ir krievu cilvēka pašcieņas galvenais elements (savukārt latviešu acīs tā ir vienprātība, piekrišana valsts pārvaldei).
 

Mana valoda — mana bagātība
 
Vai tad krievu reakcija par krievu valodas brīvības ierobežošanu ir tik pārsteidzoša? No vienas puses, šie ierobežojumi nav nekas cits, kā vien cilvēktiesību pārkāpums, no otras puses, tas ir dabisks process. Daudz bīstamākas būtu sekas sabiedrībai, ja bez ierunām tiktu pieņemtas valodas lietošanas piespiedu normas. Tas nozīmētu tikai vienu — krievu valodas demoralizāciju.
 
Viens no cilvēka identitātes saglabāšanās priekšnoteikumiem ir izpratne par valodas sargāšanas nepieciešamību. Veselais saprāts apzinās, ka dzimtās valodas bagātības nav nekas cits, kā dzīvā organisma šūnas. Jebkurš uzbrukums valodai līdzinās šūnu pārveidei, kas var novest pie ļaundabīga audzēja attīstības un letāla iznākuma. Šajā pasaulē visu ir iespējams salīdzināt, un viss patiesībā ir ļoti vienkārši. Valoda apvieno tautu. Rusofobi šodien krievu valodu apspiež, lai rastos iespēja sašķelt brīvību mīlošo tautu, ko viņi tik ļoti ienīst.
 
Folklora, māksla, literatūra, kas veido cilvēka pašapziņu, — tie visi ir dzimtās valodas atvasinājumi un nacionālā lepnuma elementi. Tiesa, nacionalitātei šajā aspektā nav nekādas nozīmes. Krievijā pirms 1917. gada iedzīvotāji tika dalīti nevis pēc tautības, bet gan pēc reliģiozās piederības. Tautība kļuva nozīmīga tikai vēlāk, kad baznīca tika nodalīta no valsts. Tagad mums atkal nāksies atgriezties pie konfesijas principa. Politiķiem tas ir īpaši nepatīkami — viņiem tas ir neizdevīgi. Lai cik mākslīgas un uzspēlētas nebūtu nacionālās problēmas, tās palīdz politiķiem slēpt dažnedažādu politisko lēmumu patiesās saknes un iemeslus. Tiklīdz mēs pieņemsim lēmumu par reliģisko piederību, daudz kas, iespējams, pat viss parādīsies pavisam citā gaismā.
 
Ja kādam cilvēkam ir grūti izlemt, kas viņam tuvāks — pareizticība vai, teiksim, katoļticība, uzdodiet sev vienkāršu jautājumu: kuri Ziemassvētki kā tautas (nevis tikai reliģiskie) svētki jums sagādā vairāk prieka? Kuri no tiem jums ir tuvāki — krievu vai eiropiešu Ziemassvētki? Tad viss nostāsies savās vietās. Runa nav par ticību kā tādu. Runa ir par kristietisko humānismu. Šīs lietas jāprot atšķirt ikvienam cilvēkam. Nav noteikti jābūt ticīgam, mēs tik un tā nevaram aizbēgt no tā, kā  esam auguši, audzināti un saņēmuši izglītību atmosfērā, ko noteica kristīgā vērtību skala. Tieši tā nosaka mūsu cilvēciskās īpašības, nevis tautība.
 

Kur ir tavs Dievs?
 
Šeit nu mēs esam nonākuši līdz vēl vienai īpatnībai. Kā jau minēju, lielākā daļa krievu ir pareizticīgie. Pareizticība, konservatīvākais kristietības atzarojums, lielā mērā nespēj pieņemt rietumu demokrātijas normas un principus. Tāpēc krievi, pareizāk sakot, Krievija kā pareizticīga valsts šobrīd izjūt nopietnu ideoloģisko spiedienu no rietumvalstu puses. Ne tikai Baltijas valstīs, arī pārējos reģionos, kur pareizticība ir atstājusi savas pēdas. Starp citu, Latvijā pareizticība pastāv gandrīz tikpat ilgus gadsimtus, kā Krievijā.
 
Ja saskaitīsim kopā pareizticīgos dievbijīgos cilvēkus un pareizticīgajā kultūrā augušos neticīgos, Latvijā viņi veidos gandrīz 50% iedzīvotāju. Vienlaikus starp Latvijas iedzīvotājiem ir 27,6% protestantu, 18,8% — katoļu un  4,1% — pārējo. (Tiesa, šie dati ir iegūti pirms vairākiem gadiem, jaunākus sameklēt neizdevās.) Tā nu starp viņiem rit šis „pilsoņu” karš. Šodien mēs sakām „cīņa par demokrātiju”, taču, iespējams, nākotnē vēsturnieki  to sauks citādi — cīņa par konfesiju ietekmi. Lieta tāda, ka šeit slēpjas vēl kāda nianse.
 
Pareizticība izslēdz personības brīvību šī jēdziena protestantiskajā, rietumnieciskajā interpretācijā. Krievu cilvēks Dievu uztver kā ārpus viņa, virs viņa esošu organizējošu, apvienojošu sākumu. Luterāņu domāšanas veids ir citāds: viņi Dievu nēsā „sevī”. No šīs dogmas izriet rietumnieciskais individuālisms, Hēgeļa formula „brīvība kā apzināta nepieciešamība”. Tieši tāpēc brīvais cilvēks Rietumos dzīvē vadās no šīs te „apzinātās nepieciešamības”. Savukārt krievu cilvēks uzskata, ka demokrātija (rietumvalstu iedzīvotāju izpratnē) un kārtība nav apvienojami. Vai šeit neslēpjas visu patreizējo politisko un nepolitisko konfliktu mehānisms?
 

Šķībs skatiens „bagātnieka mugurā”
 
Ideoloģiskā spiediena sakarā jāsaka, ka visspilgtāk tas izpaužas „valodas problēmu” jautājumos. Tā ir liela vietējo politiķu kļūda. Viņi vēlas salauzt to, kas nav salaužams, kas tikai asāk uzsver citu problēmu. Krievu cilvēks, kurš ir spiests aizsargāt savu dzimto valodu, arvien spilgtāk izjūt to, ka Latvija ir viņa mājas. Pamatojums? Tas ir vienkāršs un labi zināms reliģijas vēsturniekiem: pareizticību iznīdēt nav iespējams tur, kur tā ir pastāvējusi kaut vai dažus gadus. Savukārt tur, kur pareizticība ir dziļi laidusi saknes, krievu cilvēks vienmēr jutīsies kā mājās, sargādams savu ticību.
 
Vēl dažus vārdus gribu teikt par nevardarbīgo pretošanos. Arī tā ietver ineresantas nianses. Cilvēks, kuram nav ko zaudēt, kā vien savas ķēdes, var spert arī izmisuma soļus. Taču tie, kam ir ko zaudēt, iespējamo darbību diapazons ir daudz plašāks, un tās ir iedarbīgākas. Arī nepieciešamība aizstāvēt savu īpašumu šiem cilvēkiem ir spilgtāk izteikta. Vērā jāņem tikai tas, ka nevardarbīga pretošanās un pretošanās valsts pārvaldes patvaļai — tas ne vienmēr ir konflikts, jāsaka, — visbiežāk tas ir pavisam kas cits. Pats galvenais — panākt situācijas lūzumu un uzspiest savus spēles noteikumus. Šim nolūkam izveidojušās neskaitāmas politiskas, it īpaši — humanitāras formas. Arī visvienkāršākās un negaidītākās.
 
Piemēram, struktūru izveide, kas neļautu krieviem ciest trūkumu un nīkt nabadzībā. Tas taču ir pazemojoši, it īpaši mums pašiem — vienaldzīgi vērot, kā krievi Latvijā ubago un rakņājas atkritumu tvertnēs. Galu galā, cilvēks var būt kaut trīskārt bagātākais krievs Latvijā ar nevainojamu demokrāta un liberāļa reputāciju. Kamēr pārējie krievi no valsts izlūdzas viņu pašcieņu pazemojošos sociālos pabalstus un ubago, tādi miljonāri sev mugurā jutīs šķībus skatienus...
 

Vēlreiz: integrācija — tā ir saskaitīšana, nevis atņemšana
 
No krievu viedokļa nacionālās pašcieņas problēma tiek risināta vienkārši. Tāpat kā tas bija 20. — 30. gados Latvijā ir vajadzīga pašiem sava bagāta (tātad spēcīga un sazarota) kultūras autonomija ar attīstītu infrastruktūru. Jau tolaik krieviem bija savi veikali, frizētavas, skolas, klubi, teātri, savi grāmatu veikali un daudz kas cits. Bija arī savi deputāti Saeimā, kuri radoši aizstāveja toreizējās krievu kopienas intereses.
 
Lai integrācijas process rit paralēli — viens otram netraucē. Tikai nevajag aizmirst vienkāršu lietu — lai pilnā mērā novērtētu citu cilvēku garīgās vērtības, jāprot sargāt pašam savas. Nekāda integrācija bez tā nav iespējama. Integrācija vienmēr nozīmē bagātināšanos, iegūšanu, nevis atņemšanu. Šajā procesā pats galvenais ir saglabāt savu „patību”, nevis nodot vai pārdot to, kas to baro. Gluži otrādi, ir jāprot atrast, kā to uzturēt. 
 
Tas ir svarīgākais, iespējams, pat vienīgais priekšnoteikums pašcieņas saglabāšanai pat traģiskākajos apstākļos. Ir arī misionāra, mecenāta, patrona darbība — ko nu kurš spēj. Tad nenāksies sūtīt vecīšus stāvēt pazemojošos piketos. Tad krievu cilvēku no jauna sāks cienīt, jo sajutīs nevis viņa dumpības garu, bet gan spēku un pašpietiekamību. Tad atzīs, ka Latvija ir viņa mājas.