Pastāv divas Krievijas: vienu apdzīvo spēcīgi un panākumiem bagāti skaistuļi, otru — absolūti nepievilcīgi neveiksminieki...
 
Krievijas kinematogrāfa iemīļotais sižets — pieviltais un aizvainotais galvenais varonis (varone) atgriežas Mazajā Dzimtenes no Lielās, ko personificē Lielā Pilsēta un (vai) Svarīgs Pienākums. Filmā tiek iekļauta un skatītājiem uzstājīgi demonstrēta šo abu Dzimteņu milzīgā atšķirība. Viena no tām slīkst reklāmas uguņu neonā un prestižu automašīnu ksenonā, savukārt otra — nesakārtotībā, nolaistībā un bezcerībā. Divas Krievijas; vienu no tām apdzīvo spēcīgi un panākumiem bagāti skaistuļi, otru — absolūti nepievilcīgi neveiksminieki... Divas tautas; tām abām kaimiņi šķiet tāli un nesaprotami ārzemnieki, citplanētieši. Velkot paralēles ar Baltijas valstīm — Krievijas Federācijas pilsoņi un nepilsoņi.
 
Rietumvalstu žurnālos un avīzēs acis žilbst no virsrakstiem „Russia is Nr.1” stilā. Tabloīdi KF prezidentu sauc par gada politiķi. Statistiķi publicē garus sarakstus — nodotie un vēl ceļamie objekti, jaunu kuģu un lidmašīnu fotogrāfijas, ražas un derīgo izrakteņu iegūšanas rekordus, kas liecina par teicamu situāciju ekonomikā.
 
Un vienlaikus citi, tikpat solīdi un godājami portāli publicē tikpat godājamu analītiķu materiālus, kuros minēti tikpat solīdi pierādījumi, kas liek pesimistiski skatīties uz patreizējo Krievijā valdošo situāciju.
 
Ja nu vēl runa būtu tikai par analītiķiem! Parastas dažāda statusa „darba skudras”, kas, starp citu, atklāti nicina tusiņu purvu un „kreatīvos”, uz piedāvājumu nopriecāties par Krievijas panākumiem, pāriet uz „mātes” valodu un saka, ka „visai šai butaforijai nav nekāda sakara ar reālo dzīvi.”
 
Kaut kāda mistika. Ceļi ir, lidmašīnas ir, kuģi un rūpnīcas arī nekur nav pagaisuši, panākumi ir pamanīti pat ārzemēs, taču daļa KF iedzīvotāju (un nebūt ne tā mazākā), ko nekādā gadījumā nav iespējams apsūdzēt par simpatizēšanu neoliberālajām vērtībām, to visu par savējo neuzskata. It kā mēs runātu par dažādām valstīm...
 
Pirms daudziem jo daudziem gadiem, kad visu zemīti uz rietumiem no Belostokas pilsētas apskaloja piena upes, un ķīseļa krasti bija gatavi uzņemt ikvienu brīvības un demokrātijas alku mocīto un pabarot ikvienu, kas nospļausies uz Austrumiem, kāda godājama baronese paziņoja, ka Krievijai ar tās teritoriju pilnīgi pietiktu ar 50 miljoniem iedzīvotāju. Var jau būt, ka neteica, un, ja arī teica, tad tā nemaz nebija viņa, taču doma iepatikās daudziem.
 
Iepatikās tāpēc, ka tā bija īsta mārketinga plāna „racionalitātes kalngali” sublimācija, kura ietvaros tiek nežēlīgi nošņāpts viss liekais un paliek tikai tas, kas var nest peļņu — tepat uz vietas un šajā pašā mirklī. Tepat uz vietas peļņu deva izejvielu un degvielas un enerģētikas kompleksi (turpamāk — IDEK). Šī sfēra tad nu arī kļuva par „zelta teļu”. Visu, kas pie tā nepiederēja, vajadzēja atdalīt un utilizēt.
 
Mēdz teikt: „Ja gribi sasmīdināt Dieviņu, pastāsti viņam par saviem plāniem.” Baroneses internacionālais fanu klubs, kas 90. gados metās realizēt minēto biznesa plānu, tik ļoti aizrāvās ar sazagtā sabāšanu kabatās, tik lielā mērā noticēja savai neaizskaramībai un nevainojamībai, ka galīgi zaudēja modrību un sāta sajūtu. Debesu kanceleja uz vietas izrakstīja rēķinu.
 
Jaunās tūkstošgades sākumu iezīmēja viegla un eleganta cīņa, kuras rezultātā minētais bezmaksas siera mīļotāju klubs tika izslēgts no KF naftas un gāzes labuma guvēju saraksta. Krievijas elite, ko pašlaik vajadzētu dēvēt par IDEK-eliti, atrada spēkus dot atbildes triecienu, gluži kā nemirstīgajā seriālā „Sasisto lukturu ielas”: „Tā ir mūsu govs, un to slauksim mēs!”
 
Puņķi un asaras no „civilizētās pasaules” puses par nelietīgo Putinu ir radušies tieši šī efektīgā aperkota rezultātā — tiem nav nekāda sakara ar mītisko cilvēktiesību mītiskajiem pārkāpumiem, par kuriem nospļauties gan pašiem vaidētājiem, gan tiem, kam šie vaidi adresēti. Šis mākslotais koncerts atklāj viltīgā zaglēna bēdas, kura acu priekšā veiklie konkurenti sakrauj svaigi nozagto mantību savos ratos.
 
No IDEK-kabatas pieklājīgi, taču stingri atbīdītie „civilizētie rietumnieki” jau otro reizi savas pastāvēšanas vēsturē ir saskārušies ar Krievijas elites pozīciju „Just business, nothing personal”, aiz kuras nav ne mazākās ideoloģijas. Tā ņem vērā tikai lietišķā racionālisma apsvērumus un nepievērš ne mazāko uzmanību piedāvājumiem piedalīties humanitāros kautiņos un tērēt savus resursus nerentablā cīņā par pazemoto un aizvainoto tiesībām. Toties tā pievērš uzmanību mēģinājumiem samazināt IDEK kompleksa nesto peļņu un reaģē uz tiem izlēmīgi un aši, ne īpaši iegrimstot moralizēšanā par mērķi attaisnojošiem līdzekļiem.
 
Tāda ciniska uzvedība biznesā ir tik netipiska krieviem, ka izrādījās — Rietumiem nav nekā, ko likt pretī. Jā, Rietumi zina, ko likt pretī panslāvisma un komunisma idejām. Bet ko likt pretī pieklājīgajam „Just business, nothing personal” un ciniskajam „Bolivārs ir pamatīgi notriekts, un abus viņš panest nevar...”?
 
Rietumu elites apjukums, redzot sava spoguļattēla spiedienu, pārvēršas par triumfālām Krievijas uzvarām starptautiskajā līmenī — Irāna, Sīrija, Gruzija, un tagad, kā izrādās, arī Kipra, kurā celtās militārās bāzes ļaus ieslēgt Kataras gāzi Arābijas pussalā un nepieļaut tās transportēšanu uz Eiropu pa īso ceļu (cauri Sīrijai).
 
Nav vajadzīgs īpaši ass prāts, lai ievērotu, ka patiešām iedarbīgus līdzekļus starptautiskajā tirgū Krievija demonstrē tikai gadījumā, ja tiek skartas IDEK intereses, pārējos gadījumos atvairoties ar rituāliem paziņojumiem un demonstrācijām. „Just business, nothing personal”.
 
Tā pati loģika ir skaidri saskatāma Krievijas elites rīcībā valsts iekšpolitikā. Kad „mūsu godājamie rietumu partneri” bija atbīdīti no Krievijas „barotavas”, pašu Krievijas ekonomikas modeli un darbības principu elite atstāja neskartu: atstājam to, kas nes peļņu tepat uz vietas (IDEK), visu pārējo atmetam kā nevajadzīgu.
 
Izsrādījās, ka nevajadzīgā ir ļoti daudz. Gandrīz visa valsts vidiene, kas nenes ogļūdeņražus un citus derīgos izrakteņus, tas ir, 70 — 90% teritorijas un tikpat daudz iedzīvotāju, degvielas un izejvielu kompleksa acīs ir gluži kā čemodāns bez roktura.
 
Rezultātā IDEK-oligarhu intereses nonāca pretrunā ar pārējo, ar IDEK nesaistīto iedzīvotāju (jau pati to eksistence IDEK acīs ir nesaprotama un nevajadzīga) interesēm. Neviens no pašlaik neatzīs, taču notikušo par nebijušu padarīt neizdosies — zied un zeļ tieši tās nozares, reģioni un sociālās grupas, kas vismaz kaut kādā mērā apkalpo IDEK. Visi pārējie dabū no galda nokritušās drupačas — tieši tik daudz, lai nedumpotos un mirtu klusi un rātni.
 
Tieši tāpēc veseli reģioni KF tik krasi atšķiras no galvaspilsētas elegances un atgādina nabagmāju — IDEK tie vienkārši nav vajadzīgi, jo neapkalpo kompleksa ražošanas ķēdītes un nevis palielina, bet gan samazina gaidāmo peļņu.
 
Pamēģiniet segmentēt Krievijas jaunceltnes un sasniegumus saskaņā ar nozarēm — viss ir saistīts ar derīgo izrakteņu atradņu apgūšanu, to pārstādi vai aizsardzību no demokrātisko un varen toleranto gangsteru ķetnām. „Jaseņi” un „Topoļi”, „Boreji” un „Armati” tiek izstrādāti un nodoti ekspluatācijā, lai nodrošinātu iespēju patstāvīgi pieņemt lēmumus un pasargāties no uzstājīgajiem piedāvājumiem „pavaldīt kopā” un „sadalīt godīgi — vispirms tavējo, pēc tam — katrs savējo.”
 
Krievu elites pievēršanās tautsaimniecības rentablākajām nozarēm, enerģētiskās impērijas celtniecība uz PSRS drupām patiešām atstāj spēcīgu iespaidu, ja vien nebūtu tādu blakus parādību, kā laikā no 2000. līdz 2014. gadam (pēcjeļcina periodā) iznīcināto uzņēmumu saraksta.
 
Diemžēl man neizdevās sameklēt diskusiju, kurā elite zemniekiem uzdeva nodrošināt „pārtikas neatkarību vismaz 50 miljoniem cilvēkui”, taču man šķiet — ja jums ir interneta pieslēgums un pietiekami liela vēlme to atrast, jūs to varat izdarīt paši. Kāds vērā ņemams cipars, vai ne? Tas pats, ko minēja baronese, tas pats, kas apvieno DEK darbiniekus, armiju, kas to apsargā, un infrastruktūru, kas apkalpo abus.
 
Starp citu, runājot par tādiem argumentiem, kā: „Ziniet, mans draugs (radinieks) strādā naftas biznesā, un man nav nācies ievērot, ka viņam būtu kaut kādas aristokrātiskas privilēģijas.” IDEK un „mazo dzīves prieciņu” komplekss veido līdzīgas dažādos virzienos vērstas piramīdas. Jo augstāks ir jūsu stāvoklis IDEK, jo plašāks ir „mazo dzīves prieciņu” komplekss, kas veido atšķirības starp jums un vienkāršajiem mirstīgajiem: no visgrūtāk pamanāmajiem piramīdas pakājē līdz kardinālākajiem tās virsotnē. Jo plašāks ir „mazo dzīves prieciņu” saraksts, jo tālākas un nesaprotamākas jums šķiet mazo cilvēku — citplanētiešu — problēmas, bailes, mērķi un motivācija.
 
Kādu labumu iespējams gūt no minētajiem slēdzieniem:
 
1) Utilizēt kaitīgās ilūzijas par drīzu bezmaksas siera parādīšanos. Tam, kas, pie vesela saprāta būdams, sapņo par kaut kādu palīdzību no Krievijas, vajadzētu pajautāt: „Kādā sakarā? Te dzīvo Газпром direktora radi? Jūs esat kļuvis par neaizvietojamu posmu IDEK tehnoloģiskajā ķēdē? Jūsu noskaņojums, veselība vai dzīvība var kaut kādā veidā ietekmēt vismaz daļu no enerģētikas korporāciju peļņas vai zaudējumiem? Nē? Tad kāda velna pēc jūsu labā vajadzētu strādāt Krievijas politiķiem, naudai, tankiem? Vai ir gadījies dzirdēt tādu vārdu — „racionālisms”? Nu, tad ņemiet vērā — reaģēt uz jūsu bļāvieniem pēc palīdzības tautiešiem ir neracionāli un nerentabli. Ja gribat, varu arī vulgārāk — nav nekāda ponta.
 
2) Nopriecāties par Krievijas draudu nobiedētā rusofoba sejas izteiksmi, kad pajautāsiet: „Kādam nolūkam Krievijai var ievajadzēties tavu ādu (vai tavu apdzīvoto teritoriju)? Tu esi Газпром konkurents? Tev ir iespēja nosist cenas naftas tirgū? Vari apdraudēt finanšu un enerģētikas plūsmas?” Vai pat tā: „Tevi sauc par Magņitski?” Ja ne, no kurienes tad šis cilvēks ir rāvis, ka viņš jebkurā savā, pat visizcilākajā NATO knišļa izskatā, var pievērst Krievijas uzmanību, izņemot garlaikotu ziņkāri, kur nu vēl likt mosties agresijai. Vai tad kādreiz blaktis ir kļuvušas par agresijas cēloni?
 
3) Zināmā mērā kļūt par gaišreģi. Piemēram, uz jautājumu: „Kad tad Krievija beidzot pieliks punktu terorismam?” jūs varat droši un pārliecinoši atbildēt: „Tiklīdz teroristi liks manīt, ka interesējas par IDEK reālajiem aktīviem un galvenajām personām. Tad viņi ne līdz rītam nenodzīvos.” Kamēr teroristi aizrautīgi šauj nost un spridzina vienkāršos Krievijas iedzīvotājus, ko paši IDEK oligarhi pat par cilvēkiem neuzskata, viņu biznesu, tāpat kā kaimiņvalstu neatkarību nekas neapdraud. Tas nav rentabli. Nenes peļņu. Nav interesanti.