No PSRS sastāva pirmās atdalījās Baltijas valstis, taču pats sabrukuma process sākās citviet — Aizkaukāzā. Notikumi, kas PSRS tuvināja sabrukumam, sākās Gruzijā 1989. gada 9. aprīlī. Tie bija vērsti pret Padomju Savienības centru un atbalstīja Gruzijas PSR atdalīšanos no PSRS. Baltijas valstu elite izmantoja šo situāciju un izvērsa pati savu cīņu par neatkarību. Šajā sakarā īpašu uzmanību saista fakts, ka Gruzija bija otrā padomju republika, kas pēc Lietuvas oficiāli deklarēja savu neatkarību. Tas notika pirms 1991. gada augusta notikumiem.
 
Acīmredzamas paralēles ir saskatāmas Lietuvas un Gruzijas Augstāko Padomju atbilstošo lēmumu raksturā. Tajās tika deklarēta ne tikai neatkarība, bet arī agrākā valstiskuma atjaunošana. 1990. gada 11. martā Lietuva pieņēma Aktu par neatkarīgās Lietuvas valsts atjaunošanu. Savukārt Gruzija 1991. gada 9. aprīlī — Aktu par Gruzijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Lietuvas pieņemtajā dokumentā bija iekļauta norāde par Lietuvas Padomes Aktu par neatkarību no 1918. gada 16. februāra, bet Gruzijas pieņemtajā dokumentā — uz Aktu par neatkarību no 1918. gada 26. maija. Jāpiebilst, ka abos dokumentos tika pieminēta okupācija no Krievijas/PSRS puses.
 
Pats par sevi saprotams, rodas jautājums: kāpēc tas bija vajadzīgs? Tas ir, kāpēc vajadzēja pašiem sev sarežģīt dzīvi? Galu galā, PSRS Konstitūcija pieļāva savienoto republiku izstāšanos no PSRS sastāva. Vēl vairāk, 1990. gada 3. aprīlī tika pieņemts likums „Par kārtību, kādā risināmi jautājumi, kas saistīti ar savienotās republikas izstāšanos no PSRS.” Protams, šis likums tika pieņemts pēc Lietuvas Neatkarības akta pieņemšanas, taču PSRS Augstākā Padome to sāka izskatīt agrāk, un Lietuvas PSR AP to ļoti labi zināja. Tāpēc viņi itin labi varēja pagaidīt pāris nedēļas un uzsākt procedūru saskaņā ar likumu. Taču tā nenotika. Gan Lietuva, gan Gruzija izraudzījās konfrontācijas variantu.
 
Atdaloties no PSRS, Latvijas un Igaunijas rīcība atšķīrās no Lietuvas un Gruzijas — šīs republikas izvēlējās mierīgāku variantu. Latvija un Igaunija nevis deklarēja tūlītēju neatkarību, bet gan pārejas procesu, kam vajadzēja noslēgties ar neatkarības iegūšanu. Pilnīgu neatkarību tās pasludināja tūlīt pēc 1991. gada augusta notikumiem. Taču pirmajos dokumentos, kas deklarēja vēlmi iegūt neatkarību, arī tika iekļauta pirmspadomju valstiskuma pārmantojamības princips.
 
Piemēram, Igaunijas PSR Augstākās Padomes Lēmumā par Igaunijas valstisko statusu no 1990. gada 30. marta bija norādīts, ka „Igaunijas Republikas okupācija no PSR Savienības puses 1940. gada 17. jūnijā nav pārtraukusi Igaunijas Republikas pastāvēšanu de iure” un tika deklarēts „Igaunijas Republikas atjaunošanas sākums. Arī Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu no 1990. gada 4. maija tika atzīmēts, ka „Latvijas Republika kā starptautisko tiesību subjekts de iure eksistē līdz šim laikam” un tika norādīts, ka darbību atsāk 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme.
 
Šajā aspektā rodas svarīgs teorētisks jautājums: vai ir tiesiski šādu koncepciju saukt par „kontituitāti”. „Kontituitāte” nozīmē valstiskuma nepārtrauktību, taču šajā gadījumā pārtraukums ir — veseli 50 gadi. Tāpēc droši vien būtu pareizāk runāt par pirmspadomju perioda valstiskuma pārmantojamības doktrīnu. Protams, pašas Baltijas valstis apgalvo, ka to valstiskums it kā turpināja pastāvēt. Taču šis apgalvojums ir apstrīdams. Valstiskums taču nevar vienlaikus pastāvēt un nepastāvēt. Baltijas valstu elite uzskata, ka padomju okupācija likvidēja viņu valstu suverenitāti. Kā tad var runāt par valstiskuma pastāvēšanas turpināšanos? Ja Baltijas valstis norādītu uz Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR pārmantojamību, kā to izdarīja, piemēram, Armēnija, tad būtu iespējams runāt par kontinuitāti.
 
Šajā sakarā jāpiemin, ka Armēnijas PSR, tāpat kā Latvijas un Igaunijas PSR, izraudzījās pakāpenisku pāreju pie neatkarības. Armēnijas Neatkarības deklarācijā no 1990. gada 23. augusta Republikas Augstākā Padome pasludināja „neatkarīga valstiskuma iedibināšanas procesa sākumu”. Armēnijas Augstākā Padome formāli pasludināja neatkarību 1991. gada 23. septembrī pēc atbilstoša referenduma, kas notika divas dienas agrāk. Atšķirībā no baltiešiem un gruzīniem, armēņi atteicās no pirmspadomju valstiskuma pārmantojamības doktrīnas, neskatoties uz to, ka viņiem bija tāda iespēja. Deklarācijā par to nebija ne vārda. Tā vietā Armēnijā tika nostiprināta oficiālā „trīs republiku” koncepcija: pirmā republika (1918. — 1920.gg.), padomju republika un trešā — patreizējā Armēnijas Republika. Vēlāk šī pieeja Armēnijai ļāva ātri izveidot sabiedroto attiecības ar Krieviju.
 
Savukārt Azerbaidžānas PSR padomju varas periodā nekādu neatkarības deklarāciju nepieņēma. Toties azerbaidžāņu elite ātri attapās pēc 1991. gada augusta notikumiem. Jau 1991. gada 30. augustā Azerbaidžānas PSR Augstākā Padomei pieņēma Deklarāciju „Par Azerbaidžānas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu”, bet 18. oktobrī — Konstitucionālu aktu „Par Azerbaidžānas Republikas valstisko neatkarību”. Šajos dokumentos pilnā mērā iekļauta pirmspadomju valstiskuma pārmantojamības doktrīna.
 
Deklarācijā vienkārši tika atzīmēts, ka laikā no 1918. līdz 1920. gadam Azerbaidžānas Republika pastāvēja kā neatkarīga un starptautiski atzīta valsts, bet Konstitūcijas akts ideoloģiski sekoja Gruzijas un Baltijas valstu pēdās. Tas saturēja tiešas norādes uz Neatkarības deklarāciju, ko Azerbaidžānas Nacionālā padome pieņēma 1918. gada 28. maijā, un „no 1918. gada 28. maija līdz 1920. gada 28. aprīlim eksistējušās Azerbaidžānas Republikas” tiesību pārmantojamības nolikumu.
 
Tātad, deklarējot neatkarību, piecas no trim Baltijas un trim Aizkaukāza republikām izmantoja pirmspadomju valstiskuma pārmantojamības doktrīnu. Diezin vai varam to uzskatīt par nejaušību. Rodas iespaids, ka šo republiku valdības rīkojās viena ideoloģiskā centra vadībā. Šis iespaids pastiprinās, ja salīdzināsim galvenās tēzes, uz kuru pamata tika izstrādāti neatkarības tiesiskie dokumenti.
 
Šajos dokumentus galvenā ir tēze par okupāciju no Krievijas/PSRS puses. Piemēram, Gruzijas valstiskās neatkarības atjaunošanas aktā bija teikts, ka Gruzija neatkarību zaudējusi XIX gs. „pēc Gruzijas aneksijas no Krievijas impērijas puses un valstiskuma iznīcināšanas.” Šī norāde pieņemta, neskatoties uz to, ka Gruzijas cari ne vienu reizi vien ir lūguši Krieviju uzņemt Gruziju tās sastāvā. Galu galā šis lūgums tika izpildīts.
 
Dokumentā tiek apgalvots, ka „1921. gada februārī-martā Padomju Krievija, rupji pārkāpjot Krievijas un Gruzijas noslēgto miera līgumu, bruņotas agresijas rezultātā ir okupējusi pašas atzīto Gruzijas valsti un faktiski anektējusi to. Gruzija nav labprātīgi iestājusies Padomju Savienības sastāvā, taču tās valstiskums eksistē arī pašlaik. Gruzijas Neatkarības aktam un Konstitūcijai ir juridisks spēks, jo demokrātiskās republikas valdība nav parakstījusi kapitulācijas aktu un turpinājusi savu darbību emigrācijā.”
 
Arī Azerbaidžānas Konstitucionālajā aktā bija norādīts, ka „1920. gada 27. — 28. aprīlī KPFSR, rupji pārkāpjot starptautiskās tiesiskās normas, bez kara pieteikšanas ieveda Azerbaidžānā daļu savu bruņoto spēku, okupēja suverēnās Azerbaidžānas Republikas teritoriju, varmācīgi gāza likumīgi ievēlētos varas orgānus un iznīcināja azerbaidžāņu tautas izcīnīto neatkarību. Pēc tam Krievija anektēja Azerbaidžānu tieši tāpat, kā tas notika 1806. — 1828. gg.”
 
Baltijas republikās padomju okupācijas ideja ir parvērtusies par uzmācīgu ideju. Šī tēma ir atainota daudzās deklarācijās un citos 1990. — 1991. gg., kā arī pēc neatkarības atgūšanas pieņemtajos dokumentos.
 
Starp citu, paši baltieši pat nebija pirmie, kas pieminēja Baltijas valstu „padomju okupācijas” tēzi. Jau 1954. gadā ASV Senāta tā saucamā Īpašā komiteja „komunistiskās agresijas un Baltijas valstu varmācīgas iekļaušanas PSRS sastāvā” lietās sagatavoja ziņojumu, kurā tika izskatīta šo valstu „okupācija”. Ziņojuma autori secina, ka PSRS ir „nelikumīgi un varmācīgi okupējusi un anektējusi Baltijas valstis.” Kopš tā laika šī tēma regulāri parādās atbilstošām tēmām veltītos ASV oficiālo personu ziņojumos.
 
Pēc tam Baltijas valstu „padomju okupāciju” nosoda arī Eiropas Padome. 1960. gada 29. septembrī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja (EPPA) pieņēma rezolūciju Nr. 189 (1960), kas bija veltīta „trīs Eiropas valstu — Igaunijas, Latvijas un Lietuvas okupācijas un varmācīgas iekļaušanas PSRS sastāvā” 20. gadadienai. Rezolūcijā tika paustas simpātijas „daudzcietušajām Baltijas tautām”, turklāt tā saturēja apgalvojumu, ka „draudzīgi noskaņotie Eiropas iedzīvotāji viņus nav aizmirsuši.”
 
Šie fakti norāda, kas patiesībā kļuva par Baltijas valstu okupācijas teorijas veidotāju un iedvesmotāju. Tie izskaidro, kāpēc dažādās Baltijas valstu un dažu citu padomju republiku rezolūcijas, deklarācijas un pārējie neatkarībai veltītie dokumenti bija gluži kā zem koppapīra rakstīti un formulēti ļoti līdzīgi. Šis secinājums savukārt ļauj pieņemt, ka pirmspadomju valstiskuma pārmantojamības doktrīna tika iekļauta pēcpadomju valstu tiesiskajā sistēmā ar ilgtemiņa politiskajiem mērķiem.
 
Pirmais mērķis: nepieļaut, lai bijušās padomju republikas starptautisko leģitimitāti saņemtu no Padomju Savienības. Acīmredzot, tāpēc, ka tādā veidā saņemtā leģitimitate veicinātu un stiprinātu pašas PSRS — mātes valsts vēsturiski tiesisko leģitimitāti. Taču tas neatbilda PSRS sabrukuma ārzemju iniciatoru plāniem. Viņi tiecās iznīcināt ne tikai pašu PSRS, bet arī tās piemiņu un ar PSRS līdzdalību radītos starptautiskās sistēmas politiski tiesiskos pamatus. Šī ideoloģiskā doktrīna tika veidota jau tolaik.
 
Otrais mērķis — bijušo padomju republiku neatkarības leģitimitātes nostiprināšana. Saprotams, PSRS sabrukuma laikā iegūtā leģitimitāte ir daudz vajāka, nekā leģitimitāte, kuras pamatā ir vēsturiskā parmantojamība. Galu galā PSRS vadība var pieprasīt atpakaļ dāvāto neatkarību, atsaucoties uz haosa apstākļos pieņemto lēmumu spēkā neesamību, it īpaši ņemot vērā to, ka tie pieņemti, pārkāpjot spēkā esošo likumdošanu.
 
Taču gadījumā, ja tiks atzīts, ka šo republiku iekļaušana PSRS sastāvā bija nelikumīga, tad iespējams secināt, ka 1991. gadā runa bija par „vēsturiskā taisnīguma” atjaunošanu. Pie tam jautājums par to, cik lielā mērā leģitīma bija „pirmā neatkarība”, tiek apiets. Toties šī „pirmā neatkarība” visos dokumentos tiek uzskatīta par pašsaprotamu, tātad neapstrīdamu un neapšaubāmu. Ar šādām pagātnes relācijām tika veidota jauna mitoloģija, kas apvērš vēstures gaitu kājām gaisā. Jaunās mitoloģijas mērķis bija piešķirt vēsturisku leģitimitāti pēcpadomju valstīm, kādas tām patiesībā nebija, — pirmā neatkarība bija tikpat neleģitīma, kā otrā. Vienkārši smieklīgi izskatās Baku centieni par Azerbaidžānas aneksiju uzskatīt Aizkaukāza teritoriju pārņemšanu, kas pārgāja Krievijas īpašumā saskaņā ar 1813. gadā  noslēgtā Gulistānas līguma noteikumiem.
 
Pirmspadomju valstiskuma pārmantojamības doktrīnas trešais mērķis ir konfrontācijas iemūžināšana pēcpadomju valstu un Krievijas starpā. Šīs ideoloģiski tiesiskās doktrīnas autori lieliski saprata, ka ar laiku noskaņojums pēcpadomju republikās var mainīties. Jaunizveidoto valstu brīvā lidojumā palaistās tautas, kam nav izveidojušās stabilas valstiskuma tradīcijas, var saskarties ar milzīgām grūtībām — gan ekonomiskām, gan iekšpolitiskām un pat militāri politiskām. Šīs grūtības var mudināt jaunās valstis meklēt aizsardzību, atbalstu un palīdzību no Krievijas puses. Sāksies pagātnē gūtās pieredzes izskatīšana, ieskaitot kopīgo dzīvi Krievijas impērijas un PSRS sastāvā. Tiks atzītas šīs līdzāspastāvēšanas un attīstības priekšrocības. Līdz ar to tiks veicināti pēcpadomju telpas reintegrācijas procesi.


Nobeigums šeit