Speciālista viedoklis
10.02.2014
Олег Назаров
Обозреватель «Литературной газеты»
Kompensācijas komisijas
„Литературная газета” atbilde „Latvijas avīzei”
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
Дарья Юрьевна,
Борис Марцинкевич,
Aleksandrs Giļmans,
Zilite ~~~,
доктор хаус,
Геннадий Прoтaсевич,
Aleks Kosh,
Сергей Прищепов,
Владимир Бычковский,
Александр Кузьмин,
Евгений Лурье,
Артём Губерман,
Владимир Копылков,
Марк Козыренко,
Johans Ko,
Viktors Matjušenoks,
Снежинка Αυτονομία,
Ludmila Gulbe,
red pepper,
Ольга  Шапаровская,
Олег Синяев,
Антон Бутницкий,
Alexander Rudenko,
Товарищ Петерс,
Александр Соколов,
Леонид Радченко,
Песня акына,
Илья Сергин,
Vitya Hruszenko,
Sergejs Ļisejenko,
Юрий Янсон,
Сергей Леонидов,
Анатолий Первый,
Cергей Сивов,
Александр  Сергеевич,
Larisa Oļega meita Artemjeva,
Aisek Brombergs,
Сергей Радченко,
Дмитрий Виннер
2013. gada decembrī notika Latvijas un Krievijas kopējās vēsturnieku komisijas kārtējā sēde. Gandrīz visi plašsaziņas līdzekļi Krievijā šo notikumu ignorēja, toties latviešu žurnālisti pie tā ķērās ļoti nopietni. Tas ir pašsaprotami: attieksme Krievijā un Latvijā pret kopējās komisijas darbību ir ļoti dažāda.
Lēmums par Latvijas un Krievijas kopējās vēsturnieku komisijas izveidi tika pieņemts 2010. gada 20. decembrī Krievijas Federācijas prezidenta Dmitrija Medvedeva un Latvijas Republikas prezidenta Valda Zatlera pārrunu gaitā.
Sākotnēji Rīga kopējo vēsturnieku komisiju uzskatīja par instrumentu, kas palīdzētu atrisināt ar zinātni nesaistītas problēmas. Galamērķis — saņemt no Krievijas lielas kompensācijas par „padomju okupāciju”.
Interesanti, ka jau 2011. gada 31. janvārī Zatlers Rīgas pilī pieņēma vēsturniekus, kas pēc tam sāka darbu kopīgajā komisijā no Latvijas puses. Visas kandidatūras izraudzījās pie varas stūres esošie. Valdība nosprauda zinātniekiem stingras ideoloģijas robežas. Tolaik Latvijā taču bija izstrādāti un pieņemti vairāki normatīvi tiesiskie akti, kas fiksēja svarīgāko vēsturisko notikumu oficiālo vērtējumu. Attiecībā uz padomju varas periodu Latvijas vēsturē viņi izmanto tādas tēzes, kā „padomju okupācija” un „padomju genocīds”.
Kopš izveides brīža līdz 2012. gada rudenim kopējās vēsturnieku komisijas līdzpriekšsēdētāja posteni no Latvijas puses ieņēma karojošais rusofobs un pret padomju iekārtu naidīgi noskaņotais Inesis Feldmanis. 2010. gada 3. decembrī viņš intervijā „Latvijas avīzei” atklāti paziņoja: „Gribu mest akmeni Latvijas žurnālistikas dārziņā. Nesaprotu, kāpēc plašsaziņas līdzekļi, konkrēti — Latvijas radio uzdrošinās organizēt divdomīgu diskusiju par to, vai (padomju) okupācija ir vai nav bijusi. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka tā bija! Ko tur vēl noņemties? Tā ir sarkanā līnija, ko nedrīkstam pārkāpt! Okupācijas fakts ir neapstrīdams! Kāpēc PSRS rīcība nav jāvērtē tāpat kā nacistiskās Vācijas rīcība?”
Feldmanis ir „piemirsis” latviešus, kuri ar ieročiem rokās aizstāvēja mūsu valsti. Kara gados 17 368 latviešu formējumu karavīri saņēma padomju ordeņus un medaļas, trīs saņēma Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Viņš ir aizmirsis arī to, ka slavenās „okupācijas” laikā Latvijā tika uzceltas ne tikai dzīvojamās ēkas, skolas, slimnīcas un kultūras nami, bet arī lielie uzņēmumi — Rīgas un Pļaviņu HES, mikroautobusu fabrika RAF, „Kompresors”, Rīgas lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīca, Jelgavas lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīca, elektroniskās tehnikas apvienība „Alfa”, Autoelektroiekārtu rūpnīca, Rīgas dīzeļu rūpnīca un daudzi citi moderni uzņēmumi.
Tā ir atbilde uz jautājumu par to, kāpēc PSRS darbības ir jāvērtē atšķirīgi no nacistiskās Vācijas darbībām.
Kādā citā intervijā Feldmanis solīja, ka komisijas darbs „tiks vērsts tā, lai tas nestu labumu Latvijai”. Par to, ka tas nesīs labumu Krievijai, Feldmanis neko nesaka. Ja Latvijai mērķi, kuru realizācijas labā draudzīgi strādā visi kopējās komisijas locekļi no Latvijas puses, ir skaidri, tad varam tikai minēt, ko no kopējās komisijas vēlas panākt Krievija. Nav saprotami arī principi, saskaņā ar kuriem tika atlasīti komisijas locekļi no Krievijas puses. Tas tika izdarīts slēpti. Nu, bet kopējās komisijas darbs rada īstu šoku.
„Valodas barjeras dēļ krievu vēsturnieki strādā tikai Krievijas dokumentu glabātavās,” — 2013. gada decembrī ar dziļu gandarījumu konstatēja labēji radikālā „Latvijas avīze”. Savukārt patreizējais komisijas līdzpriekšsēdētājs no Latvijas puses, Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda atzīmē, ka ir „gandarīts par to, ka neviens no mūsu pētniekiem, kuri komisijas darbības ietvaros jau četrus gadus strādā Krievijā, nav sūdzējies par problēmām, kas būtu radušās arhīvos.”
Tātad, saskaņā ar latviešu nacionālistiskās avīzes sniegto informāciju, kas nekad nav paudusi simpātijas krieviem un Krievijai, kaimiņvalsts arhīvu durvis latviešu vēsturnieku priekšā ir plaši vērtas, viņi tur ir gaidīti viesi. Toties kopējās komisijas locekļi no Krievijas puses Latvijas arhīvos pat nerādās!
Šajā sakarā rodas vairāki jautājumi kopējās vēsturnieku komisijas locekļiem no Krievijas puses līdz ar komisijas līdzpriekšsēdētāju no Krievijas puses, KZA Vispārējās vēstures institūta direktoru, KZA akadēmiķi Aleksandru Čuburjanu.
Vai viņi uzskata par nepieciešamu meklēt dokumentus Latvijas arhīvos? Ja ne, tad kāpēc? Ja dokumenti ir nepieciešami, kas viņiem nu jau trīs gadus traucē tos meklēt? Cik komisijas locekļi no Krievijas puses pārvalda latviešu valodu? Vai nepieciešams iekļaut komisijas sastāvā no Krievijas puses patriotiski noskaņotus vēsturniekus, kuri pārvalda latviešu valodu un vēlas strādāt Latvijas arhīvos? Kas nesīs atbildību gadījumā, ja kopējās komisijas darbība novedīs pie kārtējās neveiklās situācijas, kā tas gadījās Krievijas un Lietuvas vēsturnieku komisijas darbā?
„Latvijas avīze” rakstīja, ka „2006. gadā kopīgi izdotā dokumentu krājuma "PSRS un Lietuva Otrā pasaules kara gados" pirmais sējums atnesa sensāciju — tā ievadā pazīstamā krievu vēsturniece Natālija Ļebedeva atzina, ka 1940. gada jūnijā Padomju Savienība sākusi Baltijas valstu okupāciju, kam sekojis tālākais aneksijas process. Tiesa, vēlāk šīs komisijas līdzpriekšsēdētājs Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūta direktors Aleksandrs Čubarjans notikušo centās attēlot kā pārpratumu vai konkrētās vēsturnieces pašdarbību, taču drukātajā tekstā jau neko vairs mainīt nevarēja.”
Vārds nav zvirbulis, ja izlidos — vairs nenoķersi. Vērtējot Krievijas un Lietuvas vēsturnieku kopīgo darbu, par labāko tā daļu, pēc Feldmaņa domām, kļuva ievads, jo tajā „divās vietās tiek atzīts Baltijas valstu okupācijas fakts. Jau tā dēļ vien lietuviešu vēsturniekiem bija vērts strādāt pie šī krājuma.”
Nav nekādu šaubu par to, ka visa Feldmaņa un Zundas komanda ar savu uzmācīgo „okupācijas” retoriku kaismīgi vēlas atkārtot lietuviešu pirmatklājēju „varoņdarbu”. Par papildu stimulu ir kļuvis 2013. gada 5. novembrī pieņemtais Latvijas Republikas Saeimas lēmums atsākt Okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas darbu. Bez tam tiek gatavoti likuma „Par zinātnisko darbību” grozījumi, kas ļaus pastiprināt zinātnieku darba kontroli no Latvijas specdienestu puses.
Nu, bet kāds īsti ir Krievijas vēsturnieku mērķis, kuri strādā kopējā komisijā? Tas ir vēl viens jautājums, uz kuru vajadzētu saņemt atbildi no viņu puses.
Lēmums par Latvijas un Krievijas kopējās vēsturnieku komisijas izveidi tika pieņemts 2010. gada 20. decembrī Krievijas Federācijas prezidenta Dmitrija Medvedeva un Latvijas Republikas prezidenta Valda Zatlera pārrunu gaitā.
Sākotnēji Rīga kopējo vēsturnieku komisiju uzskatīja par instrumentu, kas palīdzētu atrisināt ar zinātni nesaistītas problēmas. Galamērķis — saņemt no Krievijas lielas kompensācijas par „padomju okupāciju”.
Interesanti, ka jau 2011. gada 31. janvārī Zatlers Rīgas pilī pieņēma vēsturniekus, kas pēc tam sāka darbu kopīgajā komisijā no Latvijas puses. Visas kandidatūras izraudzījās pie varas stūres esošie. Valdība nosprauda zinātniekiem stingras ideoloģijas robežas. Tolaik Latvijā taču bija izstrādāti un pieņemti vairāki normatīvi tiesiskie akti, kas fiksēja svarīgāko vēsturisko notikumu oficiālo vērtējumu. Attiecībā uz padomju varas periodu Latvijas vēsturē viņi izmanto tādas tēzes, kā „padomju okupācija” un „padomju genocīds”.
Kopš izveides brīža līdz 2012. gada rudenim kopējās vēsturnieku komisijas līdzpriekšsēdētāja posteni no Latvijas puses ieņēma karojošais rusofobs un pret padomju iekārtu naidīgi noskaņotais Inesis Feldmanis. 2010. gada 3. decembrī viņš intervijā „Latvijas avīzei” atklāti paziņoja: „Gribu mest akmeni Latvijas žurnālistikas dārziņā. Nesaprotu, kāpēc plašsaziņas līdzekļi, konkrēti — Latvijas radio uzdrošinās organizēt divdomīgu diskusiju par to, vai (padomju) okupācija ir vai nav bijusi. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka tā bija! Ko tur vēl noņemties? Tā ir sarkanā līnija, ko nedrīkstam pārkāpt! Okupācijas fakts ir neapstrīdams! Kāpēc PSRS rīcība nav jāvērtē tāpat kā nacistiskās Vācijas rīcība?”
Feldmanis ir „piemirsis” latviešus, kuri ar ieročiem rokās aizstāvēja mūsu valsti. Kara gados 17 368 latviešu formējumu karavīri saņēma padomju ordeņus un medaļas, trīs saņēma Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Viņš ir aizmirsis arī to, ka slavenās „okupācijas” laikā Latvijā tika uzceltas ne tikai dzīvojamās ēkas, skolas, slimnīcas un kultūras nami, bet arī lielie uzņēmumi — Rīgas un Pļaviņu HES, mikroautobusu fabrika RAF, „Kompresors”, Rīgas lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīca, Jelgavas lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīca, elektroniskās tehnikas apvienība „Alfa”, Autoelektroiekārtu rūpnīca, Rīgas dīzeļu rūpnīca un daudzi citi moderni uzņēmumi.
Tā ir atbilde uz jautājumu par to, kāpēc PSRS darbības ir jāvērtē atšķirīgi no nacistiskās Vācijas darbībām.
Kādā citā intervijā Feldmanis solīja, ka komisijas darbs „tiks vērsts tā, lai tas nestu labumu Latvijai”. Par to, ka tas nesīs labumu Krievijai, Feldmanis neko nesaka. Ja Latvijai mērķi, kuru realizācijas labā draudzīgi strādā visi kopējās komisijas locekļi no Latvijas puses, ir skaidri, tad varam tikai minēt, ko no kopējās komisijas vēlas panākt Krievija. Nav saprotami arī principi, saskaņā ar kuriem tika atlasīti komisijas locekļi no Krievijas puses. Tas tika izdarīts slēpti. Nu, bet kopējās komisijas darbs rada īstu šoku.
„Valodas barjeras dēļ krievu vēsturnieki strādā tikai Krievijas dokumentu glabātavās,” — 2013. gada decembrī ar dziļu gandarījumu konstatēja labēji radikālā „Latvijas avīze”. Savukārt patreizējais komisijas līdzpriekšsēdētājs no Latvijas puses, Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda atzīmē, ka ir „gandarīts par to, ka neviens no mūsu pētniekiem, kuri komisijas darbības ietvaros jau četrus gadus strādā Krievijā, nav sūdzējies par problēmām, kas būtu radušās arhīvos.”
Tātad, saskaņā ar latviešu nacionālistiskās avīzes sniegto informāciju, kas nekad nav paudusi simpātijas krieviem un Krievijai, kaimiņvalsts arhīvu durvis latviešu vēsturnieku priekšā ir plaši vērtas, viņi tur ir gaidīti viesi. Toties kopējās komisijas locekļi no Krievijas puses Latvijas arhīvos pat nerādās!
Šajā sakarā rodas vairāki jautājumi kopējās vēsturnieku komisijas locekļiem no Krievijas puses līdz ar komisijas līdzpriekšsēdētāju no Krievijas puses, KZA Vispārējās vēstures institūta direktoru, KZA akadēmiķi Aleksandru Čuburjanu.
Vai viņi uzskata par nepieciešamu meklēt dokumentus Latvijas arhīvos? Ja ne, tad kāpēc? Ja dokumenti ir nepieciešami, kas viņiem nu jau trīs gadus traucē tos meklēt? Cik komisijas locekļi no Krievijas puses pārvalda latviešu valodu? Vai nepieciešams iekļaut komisijas sastāvā no Krievijas puses patriotiski noskaņotus vēsturniekus, kuri pārvalda latviešu valodu un vēlas strādāt Latvijas arhīvos? Kas nesīs atbildību gadījumā, ja kopējās komisijas darbība novedīs pie kārtējās neveiklās situācijas, kā tas gadījās Krievijas un Lietuvas vēsturnieku komisijas darbā?
„Latvijas avīze” rakstīja, ka „2006. gadā kopīgi izdotā dokumentu krājuma "PSRS un Lietuva Otrā pasaules kara gados" pirmais sējums atnesa sensāciju — tā ievadā pazīstamā krievu vēsturniece Natālija Ļebedeva atzina, ka 1940. gada jūnijā Padomju Savienība sākusi Baltijas valstu okupāciju, kam sekojis tālākais aneksijas process. Tiesa, vēlāk šīs komisijas līdzpriekšsēdētājs Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūta direktors Aleksandrs Čubarjans notikušo centās attēlot kā pārpratumu vai konkrētās vēsturnieces pašdarbību, taču drukātajā tekstā jau neko vairs mainīt nevarēja.”
Vārds nav zvirbulis, ja izlidos — vairs nenoķersi. Vērtējot Krievijas un Lietuvas vēsturnieku kopīgo darbu, par labāko tā daļu, pēc Feldmaņa domām, kļuva ievads, jo tajā „divās vietās tiek atzīts Baltijas valstu okupācijas fakts. Jau tā dēļ vien lietuviešu vēsturniekiem bija vērts strādāt pie šī krājuma.”
Nav nekādu šaubu par to, ka visa Feldmaņa un Zundas komanda ar savu uzmācīgo „okupācijas” retoriku kaismīgi vēlas atkārtot lietuviešu pirmatklājēju „varoņdarbu”. Par papildu stimulu ir kļuvis 2013. gada 5. novembrī pieņemtais Latvijas Republikas Saeimas lēmums atsākt Okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas darbu. Bez tam tiek gatavoti likuma „Par zinātnisko darbību” grozījumi, kas ļaus pastiprināt zinātnieku darba kontroli no Latvijas specdienestu puses.
Nu, bet kāds īsti ir Krievijas vēsturnieku mērķis, kuri strādā kopējā komisijā? Tas ir vēl viens jautājums, uz kuru vajadzētu saņemt atbildi no viņu puses.
Diskusija
Papildus tēmai
Fašisms
Kremlī vai Krievijā?
Replikas:
2
Papildus tēmai
Владимир Симиндей
Историк
«Vienīgā patiesība»
Krievijā klajā nāks Latvijas vēstures hrestomātija
Krievija ir pārliecināta par sevi un netiecas krāpties
Янис Домбрава
Депутат Сейма, член правления Национального объединения
Cits skatījums uz vēsturi
Un leģionāriem
Fašisms
Kremlī vai Krievijā?