12. Saeimas vēlēšanas ir pagājušas, taču medicīnas finansējuma nelaimes Latvijā nekur nav pazudušas. Laiku pa laikam atsākas runas par to, ka nepieciešamas reformas, un tiek atsaukta atmiņā Circenes kundze – atstādinātā veselības aizsardzības ministre no Vienotības, kas strādāja Straujumas kundzes valdībā.

Kāpēc tad viņu atceras? Circenes kundze, šķiet, bija vienīgā veselības aizsardzības ministre, kas uzdrošinājās medicīnas sistēmas reformu jautājumus nodot gandrīz visas tautas apspriešanai. Līdz šim visas reformas Latvijā dzima tikai ierēdņu galvās, tika apspriestas valsts aparāta dzīlēs un dienas gaismu ieraudzīja tikai tad, kad bija iekļautas normatīvos aktos. Un te nu pēkšņi tāds jaunums – publiska diskusija. Taču diskusija izgāzās, reformas aprima, un ministre veselības stāvokļa dēļ tika atstādināta.

Tomēr viņu vēl joprojām atceras...

Kā tad īsti ir? Vai veselības aizsardzības sfērā vispār ir vajadzīgas reformas? Ja tā ir, tad kādas tieši? Pamēģināsim tikt skaidrībā.

Vispirms īsumā atsauksim atmiņā Circenes kundzes piedāvāto. Atstādinātā veselības aizsardzības ministre piedāvāja trīs pasākumu kompleksu:

1) tiesības uz valsts medicīnisko palīdzību piešķirt tikai tiem, kas maksā nodokļus;

2) ieviest obligāto medicīnisko apdrošināšanu;

3) palielināt medicīnai piešķirtos līdzekļus un atvēlēt tai 5% no apmaksātā iedzīvotāju ienākumu nodokļa.

Izklausās itin saprātīgi, taču Circenes kundze, nebūdama īpaši pieredzējusi reformatore, dažādus jautājumus un problēmas satina vienā kamolā. Rezultātā gandrīz neviens neko nesaprata. Piedevām viņa izvēlējās nepareizo nodokli. Mēs uzskatām, ka reformas Latvijas veselības aizsardzības sistēmā ir nepieciešamas, taču tās jāievieš piesardzīgi un pakāpeniski, ikviena problēma ir jārisina atsevišķi. Tomēr aprunāsimies par visu pēc kārtas.

Sāksim ar mītu par to, ka medicīnai tiek piešķirti tikai nelieli līdzekļi. Tas patiešām ir mīts. Latvijas valsts budžeta datu analīze par pēdējiem desmit gadiem (2004. – 2014.) liecina par pretējo!

Tabulā iekļauti dati liecina par to, ka summas, ko Veselības aizsardzības ministrija saņem no Latvijas pamata budžeta, pastāvīgi pieaug. Tieši tāpat pieaug arī medicīniskās apkalpošanas tiešie izdevumi. Jā, ir redzams arī kritums – 2010. un 2011. gg. Tas it kā esot saistīts ar krīzi, un ir pagrūti saprotams.

Kā atceramies, krīze sākās ASV 2008. gadā, un līdz Latvijai nonāca 2008. gada otrajā pusē. Toreiz drosmīgais premjerministrs no ''Vienotības'', Valdis Dombrovskis steigšus sāka samazināt valsts izdevumus un no 2009. gada 1. jūlija „apgraizīja” iedzīvotājiem neapliekamo minimumu no 90 līdz 35 latiem (tas nav atgriezts līdz pat šim laikam) un pensionāriem – pensijas (tās gan pēc tam nācās atgriezt). Pie viena ''Parex'' un valsts budžeta finansiālo vajadzību segšanai tika paņemts starptautiskais aizņēmums gandrīz 5 miljardu eiro apmērā. Toties ar medicīnu nez kāpēc izrīkojās citādi. Medicīnas vajadzībām paredzēto līdzekļu „apšņāpšana” notika 2010. un 2011. gg., t.i. jau tad, kad, saskaņā ar drosmīgā premjerministra relācijām, Latvija jau bija guvusi panākumus un izkļuvusi no krīzes!

Kāpēc tā? Droši vien, viss ir pavisam vienkārši – ierastā latviešu politika. Valda Dombrovska pirmajā valdībā veselības ministri (veseli trīs) pārstāvēja ''Tautas partiju'', otrajā valdībā – ''Zaļo un zemnieku'' partiju, toties trešajā valdībā, kas strādāja līdz 2011. gada beigām, veselības aizsardzības ministra posteni ieņēma savējā – Circenes kundze. Tiesa, izrādījās, ka šī „savējā ministre”, ko mantojumā saņēma Straujumas kundzes valdība, nav īpaši ērta – ķēpājas ar savu ne īpaši labi saprotamo reformu, kaitina pašvaldības...

Taču atgriezīsimies pie mīta par veselības aizsardzības sistēmas slikto finansējumu. Skaitļi liecina, ka tā nav. Jau desmit gadus, no 2004. gada, veselības aizsardzības sfēras finansējuma līmenis nemainās. Vēl vairāk, krīzes gados Veselības aizsardzības ministrijas izdevumu īpatsvars pat pieauga. Skaitļus varam analizēt pēc sirds patikas, taču svarīgs ir fakts: daži politiskie spekulanti apzināti kultivē mītu par medicīnas nabadzīgo finansējumu Latvijā. Faktiski, tie ir apzināti meli!

Jā, tā jau ir, ka naudas nekad nepietiek, lai cik daudz tās būtu! Tātad, runa ir nevis par to, ka naudas ir maz, bet gan par to, kā to izmantot! Lūk, kur slēpjas galvenā Latvijas medicīnas problēma, lūk, kur nepieciešamas reformas. Jautājums par to, kā tikt skaidrībā ar sarežģīto un tumšo Latvijas veselības aizsardzības finansēšanas un pakalpojumu finansēšanas plānošanas shēmu, ir nobriedis jau pasen.

No vienkāršas loģikas viedokļa nav saprotams, kāpēc medicīnas ierēdņi (it kā ar ekonomista izglītību) neplāno simtprocentīgu dārgas aparatūras izmantošanu, tās dīkstāvi, speciālistu dīkstāvi utt. Mums taču ne vienu reizi vien ir nācies saskarties ar situāciju, kad izmeklēšana vai speciālists par parasto, „normālo” pacienta iemaksu ir pieejams tikai pēc 2 – 3 mēnešiem vai pat pēc pusgada, bet maksas pakalpojums – tūlīt pat vai nākamajā dienā. Šāda situācija nav normāla. Tas norāda, ka medicīnisko pakalpojumu plānošanas sistēma nav pareiza, tātad nepareiza ir arī naudas sadale. Nesen Valsts kontrole izteica vēlēšanos iepazīties ar šo Veselības aizsardzības ministrijas darbības aspektu. Neļāva!..

Secinājums ir viennozīmīgs – medicīnai tiek piešķirts pietiekami daudz naudas – tik, cik sabiedrība var atļauties. Tie, kas tam netic, var iepazīties ar vēl vienu tabulu.

2. tabula. Valsts pamata budžeta nodokļi, kas savākti par „veselībai kaitīgām” darbībām, tūkst. EUR
 

2. tabulā apkopotie dati liecina: līdzekļi, kas visus šos gadus no valsts pamata budžeta tiek piešķirti medicīnai, gandrīz divkārt pārsniedz summu, kas iekasēta par „veselībai kaitīgām” darbībām. Medicīnisko pakalpojumu finansēšanas problēmu veido piešķirto līdzekļu sliktā izmantošana. Runa nav tikai par sliktu un necaurredzamu plānošanas sistēmu, bet arī par vēsturiski izveidojušos nevienlīdzību vienādu pakalpojumu apmaksas kārtībā republikas „galvenajās” klīnikās Rīgā un rajonu medicīnas centros.

Grūtības rada arī tas, ka naudas sadalē lielākā uzmanība tiek pievērsta tā saucamajiem dienas stacionāriem lauku apvidū un izmantota tamlīdzīga ES raksturīga pieeja, kam nav absolūti nekādas jēgas Latvijā, ņemot vērā tās teritoriju un iedzīvotāju skaitu.

Jūs jautāsiet, ko darīt.

Pirmkārt, vajadzētu sakārtot plānošanu, tātad arī pašlaik medicīnai piešķirto finanšu sadali. Valsts kontrole mēģināja ķerties pie darba, taču saņēma atteikumu. Droši vien, šī paša iemesla dēļ nekādi neizdodas sameklēt arī jauno veselības aizsardzības ministru...

Otrkārt, vajadzētu no Circenes kundzes veselības aizsardzības reformā iekļautajiem piedāvājumiem izraudzīties saprātīgas idejas un realizēt tās. Latvijā, tāpat kā visā pasaulē sociālās sfēras un medicīnisko pakalpojumu pamatā ir kolektīvā savstarpējās palīdzības sistēma. Kad cilvēks ir vesels un darbspējīgs, viņš maksā nodokļus, uz kuru rēķina tiek sniegta palīdzība slimajiem un nespējīgajiem. Kad cilvēks saslimst, viņš saņem palīdzību uz to nodokļu rēķina, ko tajā brīdī maksā citi.

Reforma sociālajā sfērā Latvijā tika izstrādāta un sekmīgi realizēta līdz ar pensiju reformu, sākot no 1996. gada 1. janvāra. Pensiju un sociālās sfēras reformu pamata ideja: ikvienam, kurš maksā valsts obligātās sociālās apdrošināšanas maksājumus, ir tiesības saņemt valsts sociālo palīdzību – valsts vecuma pensiju, slimības un maternitātes vai bezdarbnieka pabalstus, invaliditātes pensiju vai apgādnieka zaudējuma pensiju. Vēl vairāk, šie sociālie maksājumi tiek pārskaitīti īpašā valsts budžetā.

Tie tiek izmantoti tikai šo sociālo pabalstu apmaksai. Valdība nevar šos līdzekļus izmantot nekādiem citiem nolūkiem. Turklāt uz savu rezervju rēķina šis īpašais Latvijas sociālais budžets bez ārvalstu aizņēmumiem pārdzīvoja krīzi. Šodien sociālais budžets ir ekonomiski atjaunojies un no jauna sācis veidot uzkrājumu. Krīzes laikā problēmas radās tikai valsts pamata budžetā, kura deficīta segšanai tika iztērēta daļa starptautiskā aizņēmuma (pēc tam, kad bija segti ''Parex'' zaudējumi). Dažs labs tiražē baumas par to, ka valsts ir izlaupījusi sociālo budžetu. Tie nu ir absolūti meli, ko nav vērts pat uzklausīt...

Latvijas sociālās sfēras problēma ir tā, ka mēs esam maza un salīdzinoši nabadzīga valstiņa. Valsts sociālajiem pabalstiem mēs varam tērēt tikai tik daudz, cik esam nopelnījuši. Problēma ir tā, ka jauni, darbspējīgi cilvēki pamet valsti. Problēma ir tā, ka ne visi maksā nodokļus, it īpaši – sociālos maksājumus. Problēma ir tā, ka Latvijas valsts pienākums ir maksāt pensijas tiem, kas tās nopelnījuši padomju laikā, radot infrastruktūru, kas pašlaik palīdz valstij dzīvot un izdzīvot...

Naudas ir tik, cik ir, vienalga, vai jums tas patīk vai ne. Mums ir jādzīvo atbilstoši līdzekļiem. Circenes kundze savos medicīnas reformas dokumentos piedāvāja ieviest īpašu medicīniskās apdrošināšanas formu. Ideja nav nekāda jaunā, taču Latvijā to īstenot nav iespējams.

Pirmkārt, Latvijā nav iespējams vēl vairāk palielināt sociālo maksājumu apmēru. Šodien valsts uzdevums ir pavisam citāds – panākt, lai visi strādājošie maksātu šos sociālos maksājumus.

Otrkārt, Circenes kundze saprata, ka nav iespējams palielināt sociālo maksājumus (procenta likmi), tāpēc piedāvāja par medicīnisko apdrošināšanu uzskatīt 5% no iedzīvotāju ienākumu nodokļa.
 

Tā bija principiāla kļūda.

Lieta tā, ka Latvijā iedzīvotāju ienākuma nodoklis veido pašvaldību tiešos ienākumus un pārlieku lieli ienākumi Latvijas pašvaldībās gan nav vērojami. Ik gadus budžeta izstrādāšanas laikā rit īsta cīņa starp valsti (Finanšu ministriju) un pašvaldībām par šī nodokļa pašvaldību budžetam paredzēto procentu saglabāšanu vai palielināšanu, it īpaši gadījumā, ja valsts uzliek pašvaldībām papildu finansiālās saistības. Tātad iedzīvotāju ienākumu nodoklis medicīniskās apdrošināšanas ieviešanai nav pareizā izvēle. Arī pati pieeja šiem 5% nebija īpaši saprotama – pieci procenti no iekasētā nodokļa summas vai pieci procenti nodokļa likmes ietvaros – šobrīd tā sastāda 24%, taču nākotnē likmi plānots samazināt...

Absurda ir arī Circenes kundzes piedāvājuma otrā daļa, kas saistīta ar medicīnisko apdrošināšanu un tiesībām saņemt medicīniskos pakalpojumus Latvijā tikai tiem, kas maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli, turklāt vēl piesaistot tos nomaksāto nodokļu apmēram. Šīs pieejas pamatā ir kolektīvā savstarpējā palīdzība – valsts medicīniskās apkalpošanas jēga.

Nedrīkst piesaistīt tiesības saņemt valsts medicīniskos pakalpojumus tam, vai cilvēks ir nomaksājis iedzīvotāju ienākumu nodokli!

Iemeslu tam ir pietiekami daudz.

Pirmkārt, šodien nav atbilstošas konkrētā nodokļa administrēšanas sistēmas. Tātad būs nepieciešami lieli izdevumi datorsistēmas izstrādei un apkalpošanai.

Otrkārt, šī nodokļa kontrole norit saskaņā ar likumu – ar divu mēnešu novēlošanos. Līdz ar to radīsies problēmas, nosakot tiesības uz medicīniskajiem pakalpojumiem jaunajā finanšu gadā, jo dati par iepriekšējā gadā samaksātajiem nodokļiem kļūs zināmi tikai nākamā gada martā; medicīnas vajadzībām nepieciešamie dati ir pieejami tikai aprīlī.

Treškārt, vairākos gadījumos cilvēks saņem ienākumus, taču šo nodokli nemaksā. Toties viņš maksā citus nodokļus, legāli strādā Latvijā un nav iespējams viņam atņemt tiesības saņemt medicīniskos pakalpojumus, kaut arī šis nodoklis nav nomaksāts.

Ceturtkārt, nav taču iespējams pārvērst ārstus par nodokļu cerberiem – viņu pienākums ir ārstēt, nevis kontrolēt nodokļu nomaksu.

Ko tad īsti iesākt? Vai patiešām visi Circenes kundzes piedāvājumi nedarbojas? Nē, tā nav. Circenes kundzes ideja par to, ka tiesības saņemt valsts medicīniskos pakalpojumus būtu jāpiesaista nodokļiem, ir saprātīga, viņa tikai izvēlējās nepareizo nodokli!

Šodien visiem Latvijas rezidentiem ir tiesības saņemt valsts medicīniskos pakalpojumus. Tātad tiesības uz medicīniskajiem pakalpojumiem uz valsts budžeta rēķina ir tiem Latvijas iedzīvotājiem, kam piešķirts personas kods, neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo Latvijā, vai viņi maksā šeit nodokļus vai ne. Ko nu tur slēpt, mums visiem ir paziņas, kuri jau sen dzīvo un strādā ārzemēs, maksā tur nodokļus, un dzimtenē ierodas, lai paārstētos. Viņu acīs pacienta iemaksa un piemaksa par ārpuskārtas pakalpojumu ir tīrais sīkums. Lūk, tādai negodīgai pieejai gan vajadzētu pielikt punktu!

Tiesības saņemt medicīniskos pakalpojumus uz valsts budžeta rēķina var būt tikai tiem, kas papildina šo budžetu ar nodokļiem. Tas ir taisnīgi.

Jautājums tikai par to, kādu nodokli izvēlēties? Mēs uzskatām, ka ērtākais variants ir valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Kāpēc?

Pirmkārt, Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) dod cilvēkam tiesības uz valsts sociālo palīdzību, arī slimības vai invaliditātes gadījumā.

Otrkārt, jau ir izveidota īpaša personificēta iemaksu uzskaites sistēma, kas šodien pieejama ne vien valsts ierēdņiem, bet arī pārējiem Latvijas iedzīvotājiem. Tātad nav nepieciešami lieki izdevumi, lai apkopotu informāciju par to, vai cilvēkam ir tiesības saņemt medicīniskos pakalpojumus.

Treškārt, šobrīd daudziem darbspējīgiem Latvijas iedzīvotājiem vecumā no 30 līdz 35 gadiem nav sociālā stāža, tātad viņiem nav tiesību uz valsts sociālo palīdzību, jo viņi šos sociālos maksājumus nemaksā. Pašlaik valstij ir viena „galvas sāpe” – piespiest visus Latvijā strādājošos maksāt nodokļus, it īpaši sociālos maksājumus. Diezin vai iespējams to panākt tikai ar pātagas – nodokļu inspekcijas – palīdzību. Vajadzīgs arī kāds stimuls, un par to varētu kļūt tiesības uz valsts medicīniskajiem pakalpojumiem!

Šodien taču šie cilvēki nemaksā nodokļus, bet medicīniskos pakalpojumus saņem, jo viņiem ir spēkā esošs personas kods. Problēmas rodas tikai traumas un invaliditātes gadījumā – viņi nesaņem slimības pabalstu un invaliditātes pensiju (valsts sociālos pabalstus), jo sociālos maksājumus nav maksājuši.

Ideja saistīt tiesības uz valsts medicīnisko palīdzību ar valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām ļaus atrisināt divas problēmas:
 

1. mazināt pieeju veselības aizsardzības ierobežotajiem resursiem tiem, kas ir saistīti ar Latviju, taču nemaksā šeit nodokļus;
    

2. paaugstināt Latvijas iedzīvotāju atbildību par sociālo maksājumu nomaksu, lai ikvienam valsts iedzīvotājam uzkrātos sociālais stāžs un rastos tiesības saņemt valsts sociālo aizsardzību.

Taču pie tam nekādā gadījumā nav pieļaujamas izmaiņas valsts speciālā – sociālā budžeta līdzekļu savākšanā un izmantošanā! Tāpat kā agrāk, arī turpmāk šī nauda ir jāizmanto valsts sociālo pabalstu izmaksai!