Kad pirms diviem gadiem norvēģis Breiviks, klāstīdams par islāma nestajiem draudiem, divos terorisma aktos nogalināja 77 cilvēkus, daudziem šķita, ka vismaz Norvēģijā ultralabējie politiķi vēlētāju simpātijas zaudēs uz ilgu laiku. Cilvēki ieraudzīs viņu patieso seju, atsauks atmiņā viņu ideoloģijas nacistiskās saknes un aptvers, kādas asiņainas sekas var radīt viņu pret imigrantiem vērstā politika.

Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Jau pirmajās vēlēšanās, kas noritēja pēc terorisma aktiem, ultralabējie norvēģi no Progresa partijas panāca to, kas viņiem nekad nebija izdevies, — nokļuva valdībā. Turklāt vēl ieguva 7 ministrijas no 17. Tagad Norvēģija būs vienīgā valsts Rietumeiropā, kurā ultralabējās partijas pārstāvji ir ne tikai parlamentā, bet arī valdībā. Progresīvā cilvēce var ķerties pie rakstiem par jauna fašisma laikmeta sākumu Eiropā.
 

Blondie Breivika draugi

Patiesībā norvēģu Progresa partiju (tāpat kā lielāko daļu citu šajā reģionā dibināto partiju, kas vēršas pret imigrantiem) nosaukt par fašistiem vai pat par ultralabējiem iespējams tikai izkropļotajā Rietumeiropas pasaulē, kur radikāli kreisie uzskati tiek uzskatīti par respektablu normu, bet jebkura veselā saprāta izpausme imigrācijas jautājumos tiek pielīdzināta centieniem atjaunot Trešo reihu. Amerikāņu vēstnieks Norvēģijā piezīmēja,  ka tie, ko norvēģi dēvē par ultralabējiem, ASV labākajā gadījumā tiktu uzskatīti par centristiem, vai pat kreisajiem, jo veselības aizsardzības jautājumos viņi ir pat „kreisāki” nekā Obama, savukārt viņu retorika imigrācijas jautājumos un aicinājumi samazināt nodokļus nekādi netiek līdzi pat mērenāko republikāņu stingrībai. 
 
Patiešām, Progresa partija 70. gados nebūt netika dibināta cīņai ar migrantiem – tai bija ļoti cēli un liberāli mērķi. Tolaik Norvēģija kļuva par nozīmīgu naftas eksportētāju, un dažiem norvēģiem nepatika, ka viņu zeme pamazām pārvēršas par vispārējas notrulinošas labklājības valsti. Vispirms viņi gribēja samazināt nodokļus un pastiprināt konkurenci. Migranti parādījās tikai 80. gadu beigās, kad Progresa partija pirmā ierunājās par briesmām, ko Norvēģijai var nest ne īpaši attīstītas pasaules valstis pametušo migrantu pūļi.
 
Līdz pat šim laikam nodokļu samazināšana un privatizācija ir nozīmīgākie partijas programmas punkti, taču stabilu otro/trešo vietu vēlēšanās, kā arī fašistu slavu Progresa partijai nodrošināja prasības ierobežot migrāciju. Tiklīdz kāds politiķis no Rietumeiropas valstīm apgalvo, ka bēgļu pieņemšana neierobežotā skaitā no trešās  pasaules valstīm nav vēlama un musulmaņi nav īpaši noskaņoti integrēties, visiem acumirklī ir skaidrs, ka viņš ir fašists. Šis viedoklis vēl nostiprinājās, kad noskaidrojās, ka arī Anderss Breiviks reiz bijis Progresa partijas loceklis. Tas nekas, ka viņš izstājās no tās dažus gadus pirms teroristiskajiem aktiem, jo partijas programma viņam šķita pārāk mērena.

Vairākus gadu desmitus citas norvēģu politiskās partijas vietējās un Eiropas valstu sabiedriskās domas ietekmē centās nelaist Progresa partiju valdošajā koalīcijā, neskatoties uz to, ka vēlēšanās tā pastāvīgi ieņēma otro vai trešo vietu. Bloks ar ultralabējiem Eiropā tiek uzskatīts par ļoti nepieklājīgu lietu. Vienīgais precedents tika pieļauts Austrijā 2000. gadu sākumā, kad valdībā iekļuva Jorgs Haiders ar savu Brīvības partiju. Toreiz Eiropas Savienība sodīja Austriju, ieviešot sankcijas. Tiesa, nekas briesmīgs šīs koalīcijas darba rezultātā Austrijā gan nenotika, taču Eiropa turpināja dzīvot pārliecībā, ka labāk gan ir apvienoties ar jebko – sākot no zaļajiem un beidzot ar konservatoriem, lai tikai pie varas netiktu ultralabējie.
 

Pa pilsētai gadā

Arī šoreiz pēc septembra vēlēšanām Norvēģijā viss turpinātos pa vecam, un trešo vietu ieņēmusī Progresa partija atkal sēdētu opozīcijā. Taču pārējās labējās norvēģu partijas beidzot saprata, ka nekad vairs nenonāks pie stūres bez progresistu atbalsta. Tāpēc otro vietu ieņēmušās konservatoru partijas līdere uzspļāva aizspriedumiem un piekrita koalīcijai ar ultralabējiem, tādējādi apsteidzot pirmo vietu ieņēmušos leiboristus. Tagad Norvēģijā valdīs divas tuklas blondīnes: premjerministre Solberga – konservatoru līdere un finanšu ministre Jensena – ultralabējo līdere. 
 
Jaunā Norvēģijas valdība sola samazināt nodokļus uzņēmējiem, atcelt mantojuma nodokli, aktīvāk izmantot naftas naudu infrastruktūras attīstībai, privatizēt daļu valsts īpašuma un atļaut veikaliem strādāt arī svētdienās. Taču vispirms elektorāts gaida izmaiņu ieviešanu migrācijas politikā, jo tur nu ir daudz ko mainīt.
 
Tikai 2012. gadā vien Norvēģijā ieradušies 57 tūkstoši jaunu imigrantu. Valstij ar 5 miljoniem iedzīvotāju tas ir vidēju izmēru apgabala centrs. Jauno iebraucēju skaits gandrīz nepārtraukti pieaug – kopš 90. gadu sākuma tas ir pieaudzis 5,5 reizes. Pašlaik 14% Norvēģijas iedzīvotāju veido imigranti. Starp Oslo iedzīvotājiem jau 30% ir imigranti. Starp galvaspilsētas skolēniem 41% bērnu norvēģu valoda nav dzimtā valoda. Tiesa, ne jau visi no tiem ir somālieši – šeit ir daudz iebraucēju no Zviedrijas un Austrumeiropas valstīm, kam integrācija īpašas problēmas nesagādā. Taču pat tad, ja no imigrantu skaita atņemt visus iebraucējus no Eiropas un citām attīstītām valstīm, tādām, kā ASV un Austrālija, trešās pasaules valstu iedzīvotāju daļa joprojām ir ļoti iespaidīga: 8% valstī kopumā un aptuveni 15% — Oslo. 
 

Nometnes un gestapo

Ko tad šajā jautājumā piedāvā fašisti no Progresa partijas, kuriem palaimējies iegūt savā ziņā Tieslietu ministriju? Tieši to, ko mēdz piedāvāt fašisti. Pirmkārt, koncentrācijas nometnes. Nelegālie imigranti, kam vietējās varas iestādes ir atteikušās sniegt patvērumu, tiks nosūtīti uz slēgtām bēgļu nometnēm, kur gaidīs deportāciju. Jāpiebilst, ka saskaņā ar visā pasaulē pieņemtajiem standartiem, tas ir ļoti mīkstsirdīgs ieteikums. Austrālijā slēgtās nometnēs nokļūst visi nelegālie ieceļotāji, nesagaidot nekādu atteikumu. Iziet no turienes viņi var tikai tad, ja Austrālijas varas iestādes ir izlēmušas piešķirt viņiem patvērumu. Ja viņi ir saņēmuši atteikumu, viņi dodas atpakaļ uz dzimteni. Notikumi liecina, ka šādi pasākumi ļauj praktiski pilnībā apturēt nelegālo imigrāciju.
 
Pēc tam jaunie ultralabējie ministri sola paātrināt to nelegālo iebraucēju deportāciju, kam Norvēģija atteikusies piešķirt patvērumu, kā arī tos, kuri izdarījuši noziegumus Norvēģijas teritorijā. Fašistisks pasākums – viņi vēlas deportēt cilvēkus, kuri ne tikai nelegāli nokļuvuši Norvēģijā un uzturas valstī, bet arī pārkāpj citus valsts likumus. Vēl tikai viens solis palicis līdz gāzes kamerām.
 
Grūtāk būs arī saņemt Norvēģijas pilsonību. Tagad pirms tās saņemšanas jaunās valsts varas iestādes fašistiski iznīcinās migrantu nacionālo un reliģisko identitāti. Liks nokārtot norvēģu valodas un pamata pilsonisko vērtību eksāmenu. Tas ir, viņi paskaidros, ka sieviete arī ir cilvēks, ka bērnus sist nedrīkst, pat ja tie ir tavi bērni, un Norvēģijas teritorijā norvēģu likumiem ir prioritāte pār cilts un reliģiozajām tradīcijām, lai cik svētas tās būtu jaunatnācēju acīs.
 
Vēl viens sveiciens no doktora Mengele: jaunā vara gatavojas aktīvi izmantot DNS testu ģimeņu apvienošanās jautājumā. Citādi, tiklīdz viens cilvēks saņem patvērumu, tā viņam tūlīt sarodas vesels auls tuvu un mīļu radinieku, ar kuriem viņam noteikti ir jābūt kopā, un noteikti – Oslo. Tagad nevienam vairs neticēs uz vārda, – tikai pēc DNS testa.
 
Tiek plānoti arī soļi uz policijas valsts pusi. Jaunās ultralabējās varas darbības laikā norvēģu policisti varēs staigāt pa ielām ar ieročiem, kad uzskatīs to par nepieciešamu. Lai nebūtu tā, kā iepriekšējā reizē, kad Breiviks atklāja uguni pa cilvēkiem, bet tuvākajiem bruņotajiem varas pārstāvjiem nācās vairāk nekā stundu pavadīt ceļā līdz notikuma vietai.
 
Ar to Norvēģijā gaidāmo fašistisko pasākumu saraksts beidzas. Kopumā tas ir tīrais sīkums citu valstu, piemēram, Austrālijas vai Japānas migrācijas politikas fonā. Nez kāpēc neviens pat Rietumeiropā neuzskata, ka Japānā vai Austrālijā pie varas atrodas fašisti. Taču savējiem gan biedējošas etiķetes uzlīmēt var. Ja kreisie piedāvā ieviest ienākumu nodokli 70% apmērā vai atteikties no lētās un ekoloģiski nekaitīgās kodolenerģijas, tie nav nekādi ekstrēmisti, tas ir respektabli. Taču, ja kāds no politiķiem ieminas, ka nenāktu par ļautu deportēt vismaz tos nelegālos imigrantus, kas izdarījuši kādus noziegumus, viņš uzreiz kļūst par ultralabējo, fašistu. Šo slavu viņam vairs nekad nomazgāt neizdosies.
 
Norvēģu Progresa partijai beidzot ir parādījusies iespēja nomazgāties. Pierādīt visai Rietumeiropai, ka tie, ko viņi ar šausmām sauc par ultralabējiem, lielākoties nav nekādi fašisti, bet gan saprātīgas partijas, kas piedāvā nelegālās imigrācijas problēmas risinājumus. Šī problēma jau sen ir kļuvusi ļoti sarežģīta, jo ķerties pie tās agrāk eiropiešiem neļāva kaudze vēsturisku kompleksu. Galvenais – nenokavēt vismaz tagad.