Labdien. Mans vārds ir Anna Jurkovska. Esmu fotogrāfe un mana pieredze šajā nozarē pārsniedz 20 gadus, 11 darba un tikpat rezerves kameras, 6 nobeigtus slēdžus, 5 izstādes, neskaitāmas publikācijas, no kurām ļoti daudz ir bez atsauces uz mani kā bilžu autoru. Spriežot pēc rēķiniem, studijā savu nokalpojuši 23 papīra foni — to visu minu kā nelielu ieskatu, jo katram no mums ir sava profesionalitātes izpratne.

Es neatlasu un neapstrādāju fotogrāfijas — tas ir darbs, kurš prasa citu profesionālismu. Visu esmu apguvusi pašmācības ceļā, pamatiemaņu apgūšanai var noderēt arī kameras instrukcija, savukārt nianses nāk ar prakses gadiem. Neslēpšu — neatlaidības pamatā ir atziņa, ka arī šodien var sanākt apgūt ko jaunu.
 
Runājot par kadra saturu — tā ir mūsu pieredzes, gaumes, intelekta summa, kuru caurvij spēja saskatīt paralēles starp dažādām disciplīnām, būt veiklam un iecietīgam. Nebūt neapgalvoju, ka akadēmiska izglītība neveicina fotogrāfa profesionālismu — tieši otrādi, tā var lieliski papildināt pārējās prasmes. Piemēram, es akadēmiski apgūstu medicīnu, pirms tam — studēju japāņu valodu LU orientālistikas katedrā. Nepšaubāmi šī pieredze atstāj savu nospiedumu manā fotogrāfa darbā un tajā, ko var ieraudzīt manās bildēs.
 
Man bieži saka — "Jums ir tik liels fotoaparāts, tāpēc arī fotogrāfijas tik labas". Varu vien pasmaidīt par šo "acīmredzamo cēloņsakarību".

Tehnikas attīstība šodien nav salīdzināma ar to, ko var paspēt un kā var attīstīties cilvēks. Temps kā attīstās tehniskie risinājumi un programmas  ir neaptverams. Mārketinga stimuli neapstājoties mudina mūs uzlabot un atjaunot — lūk jau jums ir trīsreiz vairāk pikseļu, lūk jaunais jūtīgums 24000 veco 800 vietā, lūk skārienjūtīgs ekrāns, utt. utjp. Satura stimulos nav šādas dinamikas, tomēr tie, kam rūp tieši šāda attīstība, sasniedz ievērojamus rezultātus. Ar neapbruņotu aci pat no attāluma ir redzami īstu fotogrāfu darbi milzīgajā attēlu izgāztuvē mums visapkārt.
 
Gribu vērst uzmanību vēl pāris momentiem, pirms aplūkosim bildes. Nekad nelieku autorības zīmes attēla redzamajā pusē, jo šai informācijai nav jākļūst par daļu no fotogrāfijas. Tie, kas rūpīgi strādā pie satura, mani saprot. Šī informācija vienmēr ir pieejama EXIF datnē vai otrajā pusē izdrukai. Es uzstāju, lai ikvienā publikācijā — neatkarīgi no tā, vai tas ir Facebook vai BBC — manām fotogrāfijām tiek norādīts to autors, jo es patiesi uzskatu, ka ikviens normāls cilvēks to var izdarīt bez liekas piepūles, izrādot cieņu autoram, kura darbu viņš vēlas izmantot. Savukārt tos, kas nespēj to paveikt, publiski aicinu neizmanot manas fotogrāfijas.



Neieslīgstot diskusijā par fotogrāfiju kā vizālās mākslas formu, vēlos vērst jūsu uzmanību tam, ka neskatoties uz precizitāti un dokumentalitāti, fotogrāfija ir un paliek ļoti subjektīva. Līdzīgi kā apziņas mirkļi, fotogrāfa domāšanā kontrasts, pretruna, simbolu mijiedarbība var kļūt par apzinātas uzmanības vērtiem satura elementiem, savukārt skatītājs bildē šo kombināciju interpretēs, izejot no savas pieredzes, savām sakritībām un paralēlēm.



Cita lieta, kad subjektivitāte izpaužas neapzināta, nejauša rezultāta interpretējamībā. Gadās, notiek kāda īsa, pāris sekunžu darbība — sasveicinās paziņas, ātrs skūpsts uz vaiga. Ir kadrs. Ir rezultāts. Tomēr bildes interpretācija sanāk krietni ietilpīgāka, un bieži neatbilst lietu patiesajai dabai šādā ikdienišķā brīdī.







Pirms 10 gadiem nolēmu, ka vēlos fotografēt baleta aizkulises. Tam bija savi iemesli. Iedarbināju savu sociālo tīklu un ieguvu šādu iespēju. Pēc pirmajiem mēģinājumiem sapratu, ka nevaru iegūt iecerēto rezultātu. Pagāja 10 gadi un nolēmu izmēģināt vēlreiz. Tagad viss sanāca un pēc 10 mēnešu darba ir rezultāts, kuru nosaucu par Sotto Voce, kas nozīmē čukstus, pusbalsī. Nākamais solis — grāmatas izdošana. Daļa no projekta bildēm ir redzamas Facebook.







Darbs studijā sastāda nelielu daļu no manas fotoprakses. Kā vienu no interesantākajiem pēdējā laika projektiem gribu izcelt "21" — veltītu bērniem ar Dauna sindromu. Tā ir portretu sērija ar dažāda vecuma bērniem, kura radīšana atstāja uz mani neizgludināmu iespaidu. Ļoti ceru, ka savas sajūtas un pārmaiņas man izdevās nodot ar šo portretu palīdzību. Rezultāts — fotoizstāde. Šobrīd tā ir sasniegusi 3. pieturas vietu Latvijā, pēc tam, pateicoties partneriem un atbalstītājiem, tā apmeklēs Franciju, ASV. Izstāde aplūkojama Dauna sindroma biedrības lapā.

 





Jau diezgan sen fotografēju cīņas mākslas treniņu laikā. Gadiem ejot, man vislielākās simpātijas radījis aikido klubs Aikidojo — viņiem ir sanācis saglabāt labākās japāņu tradīcijas, ienesot tur mūsdienu elpu. Regulārās atzītu skolotāju vizītes un visiem pieejamas meistarklases ir viņu gaišo un atvērto principu rezultāts, un man vienmēr ir ļoti interesanti radīt šo notikumu reportāžas.







Mums Rīgā ir grāmatu veikals Polaris. Viņu vizītkarte ir iespēja lasītājiem satikt grāmatu autorus. Biežu mani aicina fotografēt grāmatu prezentācijas. Uzskatu, ka šī ir labākā vieta, kur pilnveidot kadra saturu. Vieta un gaisma ir nemainīga, kompozīcijas iespējas — ierobežotas. Tieši šādos apstākļos ir jāparāda katra autora specifika. Manu bilžu pieeja — tie ir skatītāji, publikas emocijas un reakcija.



Nevienam nav skaidrs, kāpēc dažas bildes kļūst superpopulāras. Tam nav loģiska skaidrojuma. Piemēram, es tikai 2011. gadā uzzināju, ka mana 2007. gadā radīta bilde 2009. gadā kļuva par mēmu, kura citēšana un iekļaušana jaunos kontekstos turpinās vēl šodien. Tā ir bilde no mazuļa pēckristību burziņa, kuru toreiz izvietoju fotokritikas vietnē. Kritiku tā arī nesagaidīju, tik vien komentārus, ka bilde sanākusi veiksmīga, ar humoru. Lai tā būtu. Jau krietni vēlāk Olimpiskā komiteja savā twitterī publicēja meitenīti skrienošu pirms Juseina Bolta. Pēc tam sekoja Britu karaļnama tvīts ar dejojošu princi Čārlzu kopā ar burbuļ-meitenīti. Tobrīd google indeksēja vairāk kā simttūkstoš ierakstu ar atslēgvārdiem chubby bubbles.