Pavisam nesen publicēju rakstu, kurā centos izskaidrot Krievijas elites rīcības loģiku, lēmumu pieņemšanas iemeslus un motivāciju. Šī loģika nav ne krievu izgudrojums, ne arī tautas īpatnība. Tieši tāda ir jebkura liberāla tusiņa loģika, kuras dzīves pamats, augstākā vērtība un eksistences augstākais mērķis ir apgrozībā esošo kupīru kolekcionēšana.
 
Loģika ir vienkārša kā govs māviens, efektīva kā Kalašņikova automāts, un tās pamatā ir nepārtraukta apkārtējās vides racionalizācija ar mērķi paaugstināt savas komerciālās darbības rentabilitāti — eksistences avota atņemšana visam, ko elite uzskata par nevajadzīgu, un tālāka utilizācija. Mūsdienu Krievijā par elites eksistences avotu ir kļuvis izejvielu, kā arī degvielas un enerģētikas komplekss. Savukārt nevajadzīgi (nederīgi, tātad lemti aizmirstībai un (vai) utilizācijai) elites acīs ir kļuvuši 70 līdz 90% iedzīvotāju un teritorija, kas nepieder pie IDEK.
 
Tā notiek Krievijā. Bet pie mums?
 
Pie mums, Eiropā, viss ir daudz interesantāk...
 
Tā kā degvielas un enerģētikas kompleksa, kura eksporta iespējas varētu salīdzināt ar Krievijas iespējām, pie mums nav, mūsu elitei nācās organizēt pašai savu eksistences avotu, ko tā kontrolē pilnībā un kas nekādā mērā nav atkarīgs no tiem „pretīgajiem, stulbajiem, atbaidošajiem un necienīgajiem iedzīvotājiem.” Nu, Krievijas varas orgāni pakāpeniski un pamatīgi ceļ vertikāli integrētu enerģētikas supervalsti, savukārt Latvijas varas orgāni tikpat pamatīgi un nelokāmi „formatē” viņu kontrolēto valsti, pārvēršot to par vienu lielu eiroMMM.
 
90. gados uz jautājumu „Ar ko nodarbojies?” no cilvēka varēja saņemt lepnu atbildi: „Pieņemu iedzīvotāju ieguldījumus!” Pie tam pati ieguldījumu pieņemšana tika uzskatīta par pašpietiekamu nodarbošanos un neprasīja nekādas papildu kustības, piemēram, pārdomas, kur šos ieguldījumus izvietot un kā atdot. Uz jaunu aizņēmumu rēķina tika dzēsti vecie parādi, bet piezīmes par parādu ekspotenciālo izaugsmi un brīdinājumus par to, ka bezmaksas labumi nemēdz būt mūžīgi, bija pieņemts uzskatīt par neveiksminieku burkšķēšanu.
 
Tolaik tās bija privātas bodītes ar reputāciju, kas pat toleranto 90. gadu laikā nebija nekāda īpaši labā. Pašlaik tās ir solīdas Eiropas valstu valdības, taču to daiļrunība un rīcības loģika nav mainījusies ne par mata tiesu. Tāpat kā tie 90. gadu kantorīši, tās par savu galveno darbības sfēru uzskata „iedzīvotāju ieguldījumu pieņemšanu” un it nemaz neuztraucas par to, „kur ieguldīt” un „kā atdot”.
 
Nu, bet tā kā ieguldījumu pieņemšana ir no enerģijas patēriņu viedokļa ļoti ekonomisks process, ar iedzīvotājiem nav iznācis īpaši labi.
 
Ja Krievijā IDEK uzņēmumu apkalpošanai ir nepieciešams vismaz zināms iedzīvotāju skaits, tad ārējo aizņēmumu saņemšanai, sabāšanai kabatās un apkalpošanai iedzīvotāji vispār nav vajadzīgi. No elites viedokļa iedzīvotāji necik naudas neienes (salīdzinājumā ar miljardiem, ko nes rietumu kredīti), tie tikai patērē pašiem ierēdņiem nepieciešamos resursus un piesienas ar visādām muļķībām, piemēram, sociālajām garantijām, neļaujot politiķiem nodarboties ar Svarīgāko Darbu — Pareizu budžeta sadalīšanu pa Pareizajām kabatām. Ja iedzīvotāju nebūtu tik daudz, budžetā taču paliktu daudz vairāk naudas.
  
Ierēdņu sapņi:
 
— Pamostas labklājības ministrs, — un nekur nav neviena pensionāra
— Pamostas izglītības ministrs, — un nekur nav neviena studenta
— Pamostas VID direktors, — un nekur nav neviena uzņēmēja
— Pamostas vides aizsardzības ministrs, — un... nekā!...
 
Atdaliet politiķus no polittehnologu rūpīgi radītā “nācijas tēvu” imidža, atbrīvojiet reāli padarīto no tarkšķošās patriotiskās daiļrunības un jūs ieraudzīsiet, kā prakse apstiprina minēto teoriju. Turklāt ņemiet vērā — prakse ir sekmīga, un tas tikai apstiprina teorijas patiesīgumu. Redzot, cik uzstājīgi valsts cenšas piespiest iedzīvotājus doties projām, nav ne mazāko šaubu par viņu sāktā darba panākumiem.
 
Bez tam jāņem vērā tas, ka līdz ar „liekajiem” iedzīvotājiem uz ārzemēm aizplūst protesta noskaņojums, jo sociāli aktīvākie un neapmierinātie paši pirmie pako čemodānus un dodas projām, lai būtu pēc iespējas tālāk no „viedās valdības”, ko nez kāpēc vulgāri dēvē par idiotismu.
 
Krievijas un Baltijas elite, kas pēc savas būtības ir vienšūnas šķiras dvīņi, projektē savu darbu pēc viena un tā paša šablona, ir izstrādājuši vienādas vērtības, savējo un svešu panākumu etalonus, atpūšas vienos un tajos pašos kūrortos, glabā ietaupījumus vienās un tajās pašās iestādēs, izmanto līdzīgus finansiālos instrumentos, sūta bērnus vienās un tajās pašās augstskolās, galu galā pat dod priekšroku dzīvei gandrīz vai kaimiņu valstīs-pilsētās-rajonos. Reāla to konfrontācija iespējama tikai gadījumā, ja viena no tām mēģinās tikt klāt otras silei. Taču nekādos apstākļos viņi nesāks kašķēties kaut kādu tur plebeju tiesību dēļ. Tieši tāpēc visa šī demonstratīvā šķākuļošana par tautiešu tiesībām ilgst jau 25 gadus un nav novedusi ne pie kādām nopietnām sekām to „ vaininiekiem”.
 
Tas ir, cīņā ar titulēto nāciju par vienlīdzīgām tiesībām Baltijas valstīs dzīvojošie krievi atrodas acīmredzami sliktākās pozīcijās — viņiem nav nekādas cerības uz vēsturiskās Dzimtenes palīdzību un pat simtās daļas resursu, kas varētu piespiest pie varas esošo eliti vismaz uzklausīt viņus, nerunājot jau par iespēju padarīt mazākumtautību par sadarbības partneri.
 
Tomēr tieši patreizējā situācija un nacionālās elites rīcība padarīs nacionālistu mīlestību pret krieviem un Krieviju nenovēršamu kā saullēkts.
 
Daba necieš tukšumu, un no valsts padzīto cilvēku vietu neizbēgami ieņems citi. Šo cilvēku sociālais portrets jau sāk iezīmēties. Un te nu... ja vien elitei nebūtu iespējas nopelnīt, kārtējo reizi pārdodot Dzimteni... nu, 6000 eiro par katru bēgli, ko pēc Grigules kundzes vārdiem, sola Eiropas Savienība, — tā nemaz nav tik slikta naudiņa, un elite, protams izdarīs visu iespējamo, lai tā paliktu viņu kabatās. Tātad kaislīgo Austrumu puišu ievešana pietiekamā skaitā, lai viņi varētu iekustināt vietējo purvu (un, protams, labi nopelnīt), principā, ir tikai laika jautājums.
 
Uz šokēto titulēto aktīvistu jautājumu: „Vai tad nebūtu labāk aicināt atgriezties savējos, nevis ievest svešiniekus?” elite, ne aci nepamirkšķinot, godīgi atbild: „Par savējiem taču neviens nemaksā!” Viss ir pareizi un loģiski. Savējie ir cilvēki, par ko ienāk naudiņa, neatkarīgi no viņu valodas, ādas krāsas un reliģiskās piederības. Neviens gan neatzīst, cik lielā skaitā tādus savējos nāksies uzņemt. Deklarētie desmit tūkstoši, par katru 6 000 eiro — tā elitei ir smieklīgi sīka summiņa, tāpēc domāju, ka „viesmīlīgi uzņemto” skaits pieaugs vismaz par vienu nullīti.
 
Tātad paies pavisam neilgs laiciņš, un latviskuma fanātiķi varēs sastapties atklātā diskusijā ar šariāta fanātiķiem. Diskusijas rezultāts ir paredzams. Lūk, šajā brīdī radīsies dziļa un patiesa interese par dialogu un sadarbību ar krievu kopienu un Krieviju. Pēc tam negrozāmi parādīsies un ātri gūs pamatu zem kājām priekšnoteikumi vietējā nacionālā vairākuma karstai un nesavtīgai mīlestībai pret visu krievisko, līdz pat lūgumiem pievienoties 1/6 sauszemes, jo vislabāk attīstīts mūsu „auseklīša” pielūdzēju prātos vienmēr ir bijis pašsaglabāšanās instinkts. Tas kļūs par savstarpējās draudzības platformu. Protams, ja vien paliks kāds, ar ko draudzēties.