Skats no malas
13.11.2013
Виестурс Аболиньш
Аналитик маркетинговых и социологических исследований
Ko es latvietis būdams daru Saskaņas partijā?
Mums ir valdība. Trešā daļa
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
Sergejs Vasiļjevs,
Борис Марцинкевич,
Vadims Gilis,
Aleksandrs Giļmans,
Viesturs Āboliņš,
Phil .,
Эрик Снарский,
доктор хаус,
Aleks Kosh,
Сергей Прищепов,
Андрей (хуторянин),
Владимир Бычковский,
Николай Арефьев,
Александр Кузьмин,
Сергей Т. Козлов,
Алексей Мина,
Vadims Faļkovs,
Леонард Янкелович,
N-тропик .,
Марк Козыренко,
Снежинка Αυτονομία,
red pepper,
Vladimirs Sokolovs,
Олег Синяев,
Инна  Дукальская,
arvid miezis,
Товарищ Петерс,
Marija Iltiņa,
Леонид Радченко,
Александр Харьковский,
Sergejs Ļisejenko,
Юрий Деточкин,
Максим Важенин,
Григорий Силин,
Андрей Жингель,
Андрей Донченко,
Vlad Bujnij,
Александр  Сергеевич,
Rīdziniex Originalis,
Kārlis Zariņš
Nobeigums. Sākums — te un te.
Valodas referenduma jautājums ierasti kalpo par ieganstu ienaidnieka tēla veidošanai – „valstiskās jēgas zinātāji” Saskaņas Centru publiski dēvē „par Maskavas roku, Kremļa projektu, Krievijas marionetēm” u.tml.
Daudzus gadus rūpīgi analizējot situāciju, secinu, ka interešu pretruna ir nobriedusi ne starp latviešiem un „nelatviešiem”, ne starp Latvijas valsts patriotiem un Latvijas valsts ienaidniekiem. Pretruna nobriedusi starp atšķirīgām Latvijas valstiskuma izpratnēm: vienā pusē ir „pašlepnie, harizmātiskie, bet valstiski nepraktiskie spēki”, otrā pusē – „ekonomiski aktīvie, pragmatiskie, bet emocionāli piezemētākie spēki”.
Nosacīti šo pretrunu varētu attēlot kā divu personāžu pretrunu filmā „Pie bagātās kundzes”.
Kundze ar auskariem simbolizē elites „ievērojamo” galu, kurš savās privātās interesēs veido aizvien jaunas „valstiski patriotiskas” sīkpartijas un aicina otru personāžu balsot par šīm privātpartijām. Sieviete lakatiņā simbolize plašāku vidusslāni, kurš mūsdienu Latvijā ļoti cenšas izglītoties un piederēt pie intelektuālās elites (2005./2006. mācību gadā Latvija ierindojās otrajā vietā pasaulē (aiz Kanādas) pēc studējošo proporcijas – 566 studējošie uz 10 000 iedzīvotājiem.
Vidusslānis kopš 1934. gada (kopš „patriotiskā” Latvijas valsts apvērsuma) paļāvies uz „valstiskuma jēgas nesēju” solījumiem un nav bijis patstāvīgs valstiski nozīmīgu Latvijas partiju veidotājs. Pa šiem 78 gadiem esam pārliecinājušies, ka bez ietekmīgu un ilgtspējīgu politisko partiju pamata Latvija nav spējusi eksistēt kā neatkarīga valsts, kurā valsts vara jūt atbildību par savu iedzīvotāju interesēm.
Neviens no attēlos redzamajiem personāžiem nav „lieks” vai „naidīgs” Latvijas valstij. Puses risina savstarpējās attiecības. Katrai ir sava atšķirīga pozitīva loma, sava vērtība valsts tapšanā, kā arī savas atšķirīgas politiskās intereses valsts dzīvē. Valsts pastāvēšanas jēga un nākotne top apdraudēta, ja personāži neapzinās sevi, cenšas spēlēt savai būtībai neatbilstošu lomu vai piedēvē savai lomai pārspīlētu vērtību. Filmas personāžu sejās emocionāli paustās interešu atšķirības nebūt nemazina tas, ka abas puses ir īsteni latviskas un dzīvo brīvajā pirmskara Latvijā.
Un tagad pamēģināsim iztēloties Latvijas šodienu – kuram no personāžiem tuvāki un saprotamāki ir latvijieši — miljonāri un kurā pusē drīzāk iederēsies vidusslāņa latvijieši no „nelatviskajām” nozarēm? Dzīve spiež un „krievi nāk” politikā. Arī liela latviskā vidusslāņa daļa ir spiesta rūpēties par savām interesēm Latvijas valstī vai aizbraukt no Latvijas kopā ar „nelatviešiem”. Vai tiešām ekonomiskās krīzes pasteidzināta politisko interešu apzināšanās rada Latvijas valstij bīstamu un Eiropas politiskās kultūras ietvaros nerisināmu situāciju?
Divdesmit gadi ir ilgs laiks, lai pārliecinātos, ka „etniskās” partijas nesekmē Latvijas attīstību, jo katrās vēlēšanās „valstiskuma jēgas zinātāji” liek mums izvelēties starp „savējiem” un „sliktajiem”. Vēlēšanu starplaikos mums atkal visiem spēkiem jāuzlabo sapratne, jo ikdienā dzīvojam kaimiņos un strādājam kopā ar šiem „sliktajiem”.
Ir cerīgas pazīmes, ka Latvijā var veidoties tieši Latvijas valsts partijas – ne partijas „latviešiem”, vai „krieviem”, ne „minoritāšu”, ne „mankurtu”, ne „kangaru” un ne „Krievijas” partijas:
- Latvijas iedzīvotājiem pieaug kopības sajūta svētkos – varākums sagaida Jauno gadu pēc Latvijas laika. Mazākums gadu miju atzīmē vairākkārt: pirms pusnakts — kopā ar tuviem cilvēkiem Austrumos, pēc pusnakts – kopā ar tuviem cilvēkiem Rietumos. Ventspilī, iespējams, ir cilvēki, kuri Jauno gadu sagaida arī pēc vietējā pilsētas laika. Bet dažādība ir izprotama un netraucē kopības sajūtu.
- Latvijā nav neviena politiska līdera, kurš otru valsts valodu uzskatītu par reāli sasniedzamu un nepieciešamu mērķi. Eiropas Parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks saka: „Uzskatu, ka otra valsts valoda Latvijā nav vajadzīga, tādēļ es kā Sociālistiskās partijas vadītājs nekādās aktivitātēs neiesaistos un uz referendumu neiešu.” Pats parakstu vākšanas iniciators, biedrības „Dzimtā valoda” („Родной язык») priekšsēdētājs Vladimirs Lindermans skaidro: ”Jāsaprot, ka pagājuši 20 gadi. Mums beidzot jāpierāda, ka krievu valoda šeit nav svešvaloda. Jā, mēs maksimāli pacēlām prasību latiņu, pieprasot valsts valodu, bet iespējami visdažādākie kompromisa risinājumi – reģionālā valoda, minoritāšu valoda. Bet tas, ka krievu valoda šeit nav svešvaloda – tas ir fakts. Šī koncepcija, ka (krievu) valodu pieskaita svešvalodām, piedzīvojusi krahu, saskaroties ar dzīves realitāti”.
- Latvijā ir partijas un apvienības, kuru izvirzītie Saeimas deputātu kandidāti nepasvītro savu tautību, uzskatot to par privātu, politiski nebūtisku informāciju. Starp šādām partijām plašāku atbalstu ieguvis Saskaņas Centrs un Sociāldemokrātiskā partija Saskaņa. Vēlēšanu datu analīze liecina, ka vēlētāji Saskaņas kandidātus neizceļ pēc etniskās piederības – nesvītro „latviskos” kandidātus un speciāli „nepluso” „nelatviskos”. Kandidātu vērtējumu nosaka atpazīstamība vēlētāju vidū.
- Saskaņa nav „latviešu” vai „nelatviešu” partija. „Ne etniskais” Saskaņas pozicionējums nenozīmē „pret etnisku” nostāju, nenozīmē kādas kultūras noliegumu. Saskaņa ir eiropeiskas Latvijas partija, jo pozicionē sevi kā eiropeiska sociāldemokrātiska partija. Darba valoda Sakaņā ir latviešu valoda – partijas jaunā programma un statūti tapa latviešu valodā un tiem pagaidām nav tulkojuma citās valodās.
Zīmīgi, ka dažiem Latvijas valstiskuma jēgas „simbolizētājiem” vienotspējīga ideoloģija šķiet traucējoša un jebkurā laikā pāragra. Piemēram, bijušais Atmodas intelektuālais līderis Jānis Peters ir teicis: “… jo labāk cilvēki dzīvo, jo mazāk dzimst bērnu un cilvēki mazāk piedalās politiskajos procesos. Tagad politologi domā: būtu labi, ja Latvijas politiskajā dzīvē nostiprinātos kreisais spārns, sociāldemokrātija ar kreisajām idejām. Bet kreisā kustība parādīsies, kad mums būs ļoti bagāta valsts un ļoti spēcīgs vidusslānis. Kad dzīve labējo vadībā būs kļuvusi tik garlaicīga, ka cilvēki sāks atbalstīt sociāldemokrātiskās partijas.” (Laikraksts “Latvijas vēstnesis plus”, Nr.159, 2006. gada 12. oktobrī.)
Vai noticēsim, ka etnisko kopienu līderiem par visu svarīgāka ir bagāta valsts un spēcīgs vidusslānis? Vai noticēsim, ka nācijas vienotība rodas no pārticīgas garlaicības? Vai noticēsim, ka „ievērojamā” politiskās elites daļa ir tā vienīgā un nemainīgā Latvijas valsts jēgas zinātāja?
Valodas referenduma jautājums ierasti kalpo par ieganstu ienaidnieka tēla veidošanai – „valstiskās jēgas zinātāji” Saskaņas Centru publiski dēvē „par Maskavas roku, Kremļa projektu, Krievijas marionetēm” u.tml.
Daudzus gadus rūpīgi analizējot situāciju, secinu, ka interešu pretruna ir nobriedusi ne starp latviešiem un „nelatviešiem”, ne starp Latvijas valsts patriotiem un Latvijas valsts ienaidniekiem. Pretruna nobriedusi starp atšķirīgām Latvijas valstiskuma izpratnēm: vienā pusē ir „pašlepnie, harizmātiskie, bet valstiski nepraktiskie spēki”, otrā pusē – „ekonomiski aktīvie, pragmatiskie, bet emocionāli piezemētākie spēki”.
Nosacīti šo pretrunu varētu attēlot kā divu personāžu pretrunu filmā „Pie bagātās kundzes”.
Kundze ar auskariem simbolizē elites „ievērojamo” galu, kurš savās privātās interesēs veido aizvien jaunas „valstiski patriotiskas” sīkpartijas un aicina otru personāžu balsot par šīm privātpartijām. Sieviete lakatiņā simbolize plašāku vidusslāni, kurš mūsdienu Latvijā ļoti cenšas izglītoties un piederēt pie intelektuālās elites (2005./2006. mācību gadā Latvija ierindojās otrajā vietā pasaulē (aiz Kanādas) pēc studējošo proporcijas – 566 studējošie uz 10 000 iedzīvotājiem.
Vidusslānis kopš 1934. gada (kopš „patriotiskā” Latvijas valsts apvērsuma) paļāvies uz „valstiskuma jēgas nesēju” solījumiem un nav bijis patstāvīgs valstiski nozīmīgu Latvijas partiju veidotājs. Pa šiem 78 gadiem esam pārliecinājušies, ka bez ietekmīgu un ilgtspējīgu politisko partiju pamata Latvija nav spējusi eksistēt kā neatkarīga valsts, kurā valsts vara jūt atbildību par savu iedzīvotāju interesēm.
Neviens no attēlos redzamajiem personāžiem nav „lieks” vai „naidīgs” Latvijas valstij. Puses risina savstarpējās attiecības. Katrai ir sava atšķirīga pozitīva loma, sava vērtība valsts tapšanā, kā arī savas atšķirīgas politiskās intereses valsts dzīvē. Valsts pastāvēšanas jēga un nākotne top apdraudēta, ja personāži neapzinās sevi, cenšas spēlēt savai būtībai neatbilstošu lomu vai piedēvē savai lomai pārspīlētu vērtību. Filmas personāžu sejās emocionāli paustās interešu atšķirības nebūt nemazina tas, ka abas puses ir īsteni latviskas un dzīvo brīvajā pirmskara Latvijā.
Un tagad pamēģināsim iztēloties Latvijas šodienu – kuram no personāžiem tuvāki un saprotamāki ir latvijieši — miljonāri un kurā pusē drīzāk iederēsies vidusslāņa latvijieši no „nelatviskajām” nozarēm? Dzīve spiež un „krievi nāk” politikā. Arī liela latviskā vidusslāņa daļa ir spiesta rūpēties par savām interesēm Latvijas valstī vai aizbraukt no Latvijas kopā ar „nelatviešiem”. Vai tiešām ekonomiskās krīzes pasteidzināta politisko interešu apzināšanās rada Latvijas valstij bīstamu un Eiropas politiskās kultūras ietvaros nerisināmu situāciju?
Divdesmit gadi ir ilgs laiks, lai pārliecinātos, ka „etniskās” partijas nesekmē Latvijas attīstību, jo katrās vēlēšanās „valstiskuma jēgas zinātāji” liek mums izvelēties starp „savējiem” un „sliktajiem”. Vēlēšanu starplaikos mums atkal visiem spēkiem jāuzlabo sapratne, jo ikdienā dzīvojam kaimiņos un strādājam kopā ar šiem „sliktajiem”.
Ir cerīgas pazīmes, ka Latvijā var veidoties tieši Latvijas valsts partijas – ne partijas „latviešiem”, vai „krieviem”, ne „minoritāšu”, ne „mankurtu”, ne „kangaru” un ne „Krievijas” partijas:
- Latvijas iedzīvotājiem pieaug kopības sajūta svētkos – varākums sagaida Jauno gadu pēc Latvijas laika. Mazākums gadu miju atzīmē vairākkārt: pirms pusnakts — kopā ar tuviem cilvēkiem Austrumos, pēc pusnakts – kopā ar tuviem cilvēkiem Rietumos. Ventspilī, iespējams, ir cilvēki, kuri Jauno gadu sagaida arī pēc vietējā pilsētas laika. Bet dažādība ir izprotama un netraucē kopības sajūtu.
- Latvijā nav neviena politiska līdera, kurš otru valsts valodu uzskatītu par reāli sasniedzamu un nepieciešamu mērķi. Eiropas Parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks saka: „Uzskatu, ka otra valsts valoda Latvijā nav vajadzīga, tādēļ es kā Sociālistiskās partijas vadītājs nekādās aktivitātēs neiesaistos un uz referendumu neiešu.” Pats parakstu vākšanas iniciators, biedrības „Dzimtā valoda” („Родной язык») priekšsēdētājs Vladimirs Lindermans skaidro: ”Jāsaprot, ka pagājuši 20 gadi. Mums beidzot jāpierāda, ka krievu valoda šeit nav svešvaloda. Jā, mēs maksimāli pacēlām prasību latiņu, pieprasot valsts valodu, bet iespējami visdažādākie kompromisa risinājumi – reģionālā valoda, minoritāšu valoda. Bet tas, ka krievu valoda šeit nav svešvaloda – tas ir fakts. Šī koncepcija, ka (krievu) valodu pieskaita svešvalodām, piedzīvojusi krahu, saskaroties ar dzīves realitāti”.
- Latvijā ir partijas un apvienības, kuru izvirzītie Saeimas deputātu kandidāti nepasvītro savu tautību, uzskatot to par privātu, politiski nebūtisku informāciju. Starp šādām partijām plašāku atbalstu ieguvis Saskaņas Centrs un Sociāldemokrātiskā partija Saskaņa. Vēlēšanu datu analīze liecina, ka vēlētāji Saskaņas kandidātus neizceļ pēc etniskās piederības – nesvītro „latviskos” kandidātus un speciāli „nepluso” „nelatviskos”. Kandidātu vērtējumu nosaka atpazīstamība vēlētāju vidū.
- Saskaņa nav „latviešu” vai „nelatviešu” partija. „Ne etniskais” Saskaņas pozicionējums nenozīmē „pret etnisku” nostāju, nenozīmē kādas kultūras noliegumu. Saskaņa ir eiropeiskas Latvijas partija, jo pozicionē sevi kā eiropeiska sociāldemokrātiska partija. Darba valoda Sakaņā ir latviešu valoda – partijas jaunā programma un statūti tapa latviešu valodā un tiem pagaidām nav tulkojuma citās valodās.
Zīmīgi, ka dažiem Latvijas valstiskuma jēgas „simbolizētājiem” vienotspējīga ideoloģija šķiet traucējoša un jebkurā laikā pāragra. Piemēram, bijušais Atmodas intelektuālais līderis Jānis Peters ir teicis: “… jo labāk cilvēki dzīvo, jo mazāk dzimst bērnu un cilvēki mazāk piedalās politiskajos procesos. Tagad politologi domā: būtu labi, ja Latvijas politiskajā dzīvē nostiprinātos kreisais spārns, sociāldemokrātija ar kreisajām idejām. Bet kreisā kustība parādīsies, kad mums būs ļoti bagāta valsts un ļoti spēcīgs vidusslānis. Kad dzīve labējo vadībā būs kļuvusi tik garlaicīga, ka cilvēki sāks atbalstīt sociāldemokrātiskās partijas.” (Laikraksts “Latvijas vēstnesis plus”, Nr.159, 2006. gada 12. oktobrī.)
Vai noticēsim, ka etnisko kopienu līderiem par visu svarīgāka ir bagāta valsts un spēcīgs vidusslānis? Vai noticēsim, ka nācijas vienotība rodas no pārticīgas garlaicības? Vai noticēsim, ka „ievērojamā” politiskās elites daļa ir tā vienīgā un nemainīgā Latvijas valsts jēgas zinātāja?
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Jānis Mārtiņš Skuja
RPP visautļautība «Ušakova piketa» laikā
Kā RPP sit un pazemo piketētājus
Jānis Mārtiņš Skuja
Pēc Ušakova piketa ...
Man ir deviņi jautājumi
Marija Golubeva
Директор по развитию аналитического центра Providus
Negribīgi un bez dziļas diskusijas
Partiju sniegums integrācijas politikai
Arturs Priedītis
Доктор филологии
Debilitāte + nelietība = debilā nelietība
Jaunās sociālās sintēzes produkts