Janvārī aprit 22 gadi, kopš spēkā stājās likumi par denacionalizāciju un četrdesmitajos gados atņemto namīpašumu atdošanu to likumīgajiem īpašniekiem.
 
Kaislību liesma ir apdzisusi, kvēlošās ogles nodzēsa 2008. gada krīze. Taču pārdzīvotais nav aizmirsts.
 
Pieņemts uzskatīt, ka denacionalizētā namīpašuma saimnieks ir nežēlīgs sadists, kurš dzen kapā vecīšus un ziemas spelgonī met ārā uz ielas nabaga iedzīvotājus ar zīdaiņiem uz rokām. Nu, dzīve ir daudz spilgtāka.
 
Latvijas valsts dzīvojamo fondu mantoja no padomju valsts. Savukārt tā īpašumus saņēma, aplaupot saimniekus 1940. gadā.
 
Principā, Latvijas valsts namu denacionalizācijas procesā to iedzīvotājiem neatņēma neko. Viņi, kā bija īrnieki, tā arī palika. Bet jaunceltnes un īpašumus, kam saimnieki neatradās, kā juristi mēdz teikt, — „bezmantinieka” īpašumus pārdeva iedzīvotājiem par sertifikātiem. Tā sakot, izdāļāja.
 
„Ķīmiķošana” ar sertifikātiem tirgum nodarīja milzu kaitējumu. Pirmkārt, tā bija orientēta uz uzņēmumu sagrābšanu, iespējams, tāpēc likums par denacionalizāciju skāra tikai namīpašumus.
 
Valsts itin mierīgi varēja nekustamos īpašumus pārdot — lielā piedāvājuma dēļ cena būtu pieņemama, bet pārējos — izīrēt. Tad visiem būtu bijuši vienlīdzīgi apstākļi. Daudzas nelaimes būtu novērstas, — īrētu dzīvokli taču nav iespējams ieguldīt bankā.
 
Valda uzskats, ka Likumam par denacionalizāciju Latvija var pateikties plaši pazīstamajam juristam Andrim G., taču neviens nezina to, ka tā pieņemšana bija iespējama, pateicoties pieticīgajam Nikolajam Rižovam, Valsts Vēstures arhīva vadītājam. Aptuveni 70. gados  priekšniecība deva rīkojumu iznīcināt Zemesgrāmatas ierakstus, jo padomju valsts esot nodibināta uz mūžīgiem laikiem. Taču arhīva darbinieks par svētu uzskata ikvienu glabājamo papīrīti, un Rižovs rīkojumu „palaida” pa birokrātijas sliedēm.
 
Taču Krievijā šie dokumenti nesaglabājās, un nekādas denacionalizācijas nebija.
 
 
Komersanti un ļaundari
 
Lielākā daļa to, kas atguva īpašumu, tūlīt pat palaida to vējā, iztērēja kā no debesīm nokritušo naudiņu, un tautas dusmas pār viņu galvām negāzās. Pārējos raksturo citāts no portāla imhoclub.lv: „Es ceru, ka denacionalizēto namu pārpircēji, kā zagtas mantas uzpircēji, tiks atzīti par līdzvainīgiem noziegumā, kas nodarīts pret Latvijas tautu.”
 
Daži jaunie saimnieki mēģināja rīkoties paši. Parasti nekas labs no tā neiznāca, — bija vajadzīga pieredze, personāls, infrastruktūra un investīcijas.
 
Līdzās manam ofisam stāvēja maza nolaista 20. gados celta mājiņa ar astoņiem dzīvokļiem. Teikā tādu ir papilnam. Padomju valsts mājiņu atņēma, taču saimnieki palika turpat. Šajā mājiņā piedzima arī saimnieku meita Dzintra, un jaunā vara viņai īpašumu atdeva. Ar kaimiņiem viņi sadzīvoja kā vienas ģimenes locekļi. Viņa gan iekasēja īres maksu no kaimiņiem — draugiem, taču kaunējās to pacelt — maksa saglabājās saskaņā ar simboliskajiem padomju tarifiem. Es pārdomāju iespēju uzcelt šajā vietā ofisu ēku, taču Dzintra nevēlējās atdot īrniekus kanibālam — pārpircējam aprīšanai. Komunālie maksājumi auga. Delikātā dāma mocījās, līdz es viņai ieteicu vairāk domāt par sevi, nevis par kaimiņiem. Nopirku, īrniekus izmitināju, māju nojaucu. Tajā brīdī sākās krīze. No mājas palika būvbedre. Tikai nesen izdevās atkratīties no nodokļa par namu.
 
Īrnieku izmitināšana kļuva par ārkārtīgi sāpīgu procesu. Tolaik, šķiet, man piederēja apmēram simt dzīvokļi, un ar katru no tiem nācās noņemties atsevišķi, ar visiem bija jāvienojas par kompensāciju.
 
Šķiet par to nekas nav rakstīts, taču, kā jebkurš masveida pakalpojums, izmitināšanai bija tirgus vērtība, 2000. gadā kompensācija sastādīja apmēram 150 dolārus par kvadrātmetru. Taču pirkuma cena tolaik sastādīja apmēram sešsimt dolārus par kvadrātmetru. Droši vien no šī atskaites punkta namīpašniekus varētu sākt dalīt „ļaundaros”, kas maksāja mazāk vai vienkārši izmeta īrniekus uz ielas, un normālos komersantos.
 
Ko nozīmē „kompensācija”? Ko vajadzēja kompensēt mums, namīpašniekiem? Zaudējumus, ko iedzīvotājiem nodarīja likums par privatizāciju. Valsts sarīdīja jaunos namīpašniekus ar īrniekiem un mazgāja rokas nevainībā.
 
 
Slēptais karš
 
Es maksāju pa diviem simtiem, gribēju paātrināt procedūru.
 
Ļoti traucēja dažnedažādi politiķi, kuri mudināja iedzīvotājus „nepadoties” un nemēģināt meklēt kompromisus ar namīpašniekiem. Īpaši tracināja PCTVL. Un tā sagadījās, ka nopirku namu, kur dzīvoja viņu aizstāvis. Namā palika četras ģimenes. Trīs no tām mierīgi paņēma divus simtus par kvadrātmetru, bet viņš veselu pusgadu uzstāja uz savām tiesībām. Beigu beigās es ieslēdzu „atpakaļgaitas skaitītāju”, un pie 175 viņš piekrita.
 
Nesen viņsaulē aizgāja pēdējais japāņu kareivis, kurš nebija padevies un karoja džungļos gandrīz trīsdesmit gadus pēc kara beigām. Mūsu propagandas kara nemanāmie upuri klusiņām sēž ierakumos vēl līdz šim laikam.
 
Man pieder nams Gogoļa ielā 4/6 — tieši līdzās Zinātņu akadēmijai. Tur es izmaksāju kompensāciju apmēram trīsdesmit ģimenēm, taču četras ģimenes atteicās no jebkādiem kompromisiem.


 
Piezīmēsim, ka īrnieku un namīpašnieku cīņā politiķi visas tiesības atdeva iedzīvotājiem: kā nu ne, viņu ir daudz, un tas ir elektorāts. Namīpašniekiem tika atstāts pienākums viņus uzturēt. Taču pienākuma izmitināt nebija, tāpēc spītīgie saņēma viņu pašu mestā bumeranga triecienu. Namīpašnieks vienmēr var iekļaut objektu „ilgtermiņa investīcijās” un pārvilkt tam krustu pāri. Pareizāk sakot, krustiski aizklapēt logus. Tā nu spoku namos ir palikuši nelaimīgie konsultantu upuri, kam viņi ieteica „pareizo taktiku — stiept gumiju”. Saklausījušies padomus, šie cilvēki pieprasīja sociālo taisnīgumu un saņēma to. Tagad viņi jau apmēram astoņus  gadus dzīvo graustā Gogoļa ielā, — mēs taču nevaram uzturēt milzīgo namu pienācīgā kārtībā dažu cilvēku dēļ.
 
Viņi cer uz „dzīvokli, ko viņiem dos Rīgas dome” — viņi tika iekļauti rindā, kad konsultanti bija domes deputāti. Tīri labi zināms, kā dod Rīgas dome, — departamenta priekšniece Stabiņa ir izsludināta starptautiskā meklēšanā. Cik daudzi sagaidīs savus dzīvokļus? Cik — atdos dzīvības cīņā pret šķiras naidnieku — namīpašnieku? Pagaidām mājas iedzīvotāji izmirst vārda tiešā nozīmē. Ja nu es beidzot pārdošu namu, bet nākamie īpašnieki izrādīsies „ļaundari”? Kādēļ tad tas viss ir bijis vajadzīgs? Kas atdos graustā nodzīvotos gadus?
 
Ne vienmēr „grūtdieņi” ir tādi nevainīgi jēriņi. Namā Gogoļa ielā bija pierakstīts (taču nedzīvoja tur) pensionārs Mihailovs. Viņš pārdeva dzīvokli, paziņoja, ka viņa paraksts uz līguma ir viltots, uzlika arestu un sekmīgi „stiepa gumiju” tiesā. Astoņus gadus viņš nodarbojās ar reketu, gaidīja, kad es atrāpošu pie viņa uz ceļiem. Tagad viņš no pensijas maksā man 2000 latu — tiesas izdevumus. Droši vien, stāsta visiem, kā es viņu aplaupu.
 
 
Sociālisma saliņa
 
Gandrīz viss Rīgas centrs ir uzcelts Armisteda laikos, pirms Pirmā Pasaules kara, pirms simt gadiem un vēl agrāk. Dzīvojamais fonds ir nolietots līdz pēdējam. Paskatieties, kā izskatās dažs labs nams: netīra fasāde, jauni plastmasas logi dažādās krāsās, kas liecina par to, ka māja ir privatizēta pa dzīvokļiem, bet iekšā — kosmētiski piekrāsots puvums. Nams ir lemts lēnai nāvei, pareizāk sakot, avārijas stāvoklim. Bet mutanti-odi Vecrīgas sapuvušajos pagrabos? Un žurkas?
 
Namiem, kuru iedzīvotāji tika izmitināti, paveicās, pēc kapitālā remonta tie ir ieguvuši jaunu dzīvi. Tādā namā var nomainīt sapuvušos koka pārsegumus, nomainīt komunikācijas, apkures sistēmu, uzstādīt kopīgu kondicionēšanas sistēmu, ievilkt internetu, galu galā, iebūvēt liftus. Rīgu rotā nami, kam rokas pielikuši privātie uzņēmumi.
 
Jā, dzīvokļi tādos namos dažkārt nav pieejami bijušajiem iedzīvotājiem, — tie ir dārgi. Tāds ir sociālās noslāņošanās objektīvais process. Atceros, kā reiz kads amerikāņu draugs man izrādīja savu pilsētu. Piebraucām pie kaut kāda grausta. Viņš stāsta — šeit viņš esot pavadījis bērnību. Agrāk tur esot bijis prestižs rajons, pēc tam tur sākuši apmesties melnie, un nācies aizbraukt.
 
Pie mums situācija bija pretēja. Dažnedažādi švonderi respektablos dzīvokļus ar daudzajām istabām pārvērta par komunālajiem graustiem, un jaunie īpašnieki atgrieza tiem agrāko statusu.
 
Paskatieties uz namu Gogoļa ielā 4/6. Kādreiz tas bija slavenās sudraba laikmeta dzejnieces Irinas Odojevcevas īpašums (namu uzbūvēja viņas tēvs). Kādreiz tas bija viens no skaistākajiem namiem Rīgā, taču to nav iespējams saskatīt aiz nolupušās, netīrās un bomžu sarīkoto ugunsgrēku rezultātā nokvēpušās fasādes un aizsistajiem logiem. Liels „paldies” alu marksistiem, kas „aizstāvēja apspiesto intereses”.


 
Konsultantu upuri dzīvo Gogoļa ielā savā sociālisma saliņā ar „padomju līgumiem”. 2006. gadā man gadījās paviesoties lielākā salā — Kubā. Pastaigājiet pa Malekona krastmalu Havannā. Viena no skaistākajām vietām uz planētas, ko izkropļojis Fidels. Tādu namu tur ir milzums.




 
Konfiskācija Latvijā ilga piecdesmit vienu gadu. Kubieši sociālisma apstākļos dzīvo jau piecdesmit piecus gadus. Tikai simt jūdžu attālumā — Floridā dzīvo un gaida bijušie saimnieki un viņu bērni. Viņiem ir visi dokumenti. Kubieši man jautāja, — sak, kā tas būs? Stāstot viņiem denacionalizācijas scenārijus, es jutos kā viesis no nākotnes, dons Rumata no brāļu Strugacku romāna „Grūti būt dievam”.
 
 
Dzīve — tas nav mēģinājums
 
Atskatoties pagātnē, šķiet, ka daudz ko būtu darījis citādi. Droši vien, mazāk būtu kontaktējies ar iedzīvotājiem, netērētu laiku ar viņiem, celtu ofisus. Taču kur lai es, parasts programmētājs, būtu ņēmis pieredzi? Nācās vien pašam mācīties.
 
Nu, tam gan arī bija zināma jēga. Galu galā iedzīvotāji pēc abpusēji nepatīkamās procedūras, tomēr ir ieguvuši stabilu dzīvi, tikuši ārā no tās caurās laivas, kurā mūs visus iesēdināja valsts, nostājušies uz abām kājām. Daudzi ir labi iekārtojušies un paši man par to stāstījuši.
 
Kāda dāma kaulējās līdz asarām un paziņoja, ka var gaidīt, cik vien vajadzēs. Taču man pirms gadiem divdesmit pieciem kāds gudrs cilvēks, ķirurgs no Austrālijas, Amerikā dzimis polis, naktī, ko pavadījām ceļā uz Savannu Džordžijas štatā, teica: „Dzīve nav nekāds mēģinājums.” Šos vārdus iegaumēju uz visu mūžu. Neizdosies ne atgūt nodzīvoto dienu, ne atlikt dzīvi uz vēlāku laiku. Ieskaidroju to damai. Viņa saprata. Nopirka sev un meitai divistabu dzīvokli, padzina vīru — dzērāju. Izrādījās, ka viņa jau sen par to ir sapņojusi. Līdz pat šim laikam viņa apsveic mani svētkos.
 
Lai ko par mani teiktu, nekustamie īpašumi man radīja izdevumus vai vismaz kļuva par ilgtermiņa ieguldījumu. Naudu ieguldījumiem es ņēmu no cita biznesa, un krīzes laikā tā pazuda.
 
Nekustamais īpašums kļuva par hobiju, par pašrealizāciju — gribējās atstāt kaut ko skaistu. Galu galā es neko nenožēloju. Rīgas ainavā paliks arī daži mani otas vilcieni — labākais nams visā Alberta ielā — nams Nr.4, vienīgais kapitāli izremontētais nams (neskaitot stūra namu). Elegantais nams Lāčplēša ielā 27.



Un, protams, skaistais caurstaigājamais pagalmiņš Vaļņu ielā 3 ar Zelta bruņinieku un atjaunotā Ķēniņa iela, kas reiz veda cauri šim namam gar Rīdzenes ielu.





Zem nama arkas esmu piekāris stendus, kas stāsta par namu Valņu ielā 3, par Zelta bruņinieku, Rīgu un Rīdzeni.



Katru reizi priecājos, redzot šajā pagalmiņā tūristus un ekskursiju vadītājus vai vienkārši garāmgājējus. Tātad visi piedzīvojumi nav bijuši velti.