Pēdējā laikā savā noskaņojumā un attieksmē pret valsti varu vilkt paralēles ar to, kas notiek starptautiskajā politikā. Aizvainojums kļūst izteiktāks, aug savstarpējā neuzticība un iesaldētie konflikti vairs nešķiet nemaz tik iesaldēti.

Mana ģimene veido elementāru Latvijas sabiedrības šūniņu. Esmu dzimis Rīgā. Visai agrā jaunībā kļuvu par nepilsoni, apprecējos un bērnu dēļ ieguvu pilsonību. Valodu pārvaldu, mīlu savu valsti, labi pazīstu tās kultūru un vēsturi, skaidri izjūtu savu saikni ar Latviju. Nepilsoņu naturalizāciju uzskatu par mākslīgi uzspiestu, tāpēc — par pazemojošu, savukārt valsts politiku nacionālajos un valodas jautājumos — par netaisnīgu un pārpilnu ar atklātiem meliem.

Droši vien šī iemesla dēļ ir izveidojusies mana un valsts savstarpējā fobija: tā man neuzticas un, droši vien bīstas no man līdzīgajiem, savukārt es neuzticos tai (taču pie tam dzīvoju un strādāju spēkā esošās likumdošanas ietvaros).

Taču pašlaik situācija kardināli mainās.

Tagad, kad debesis virs Eiropas nemaz vairs nav skaidras un eiropolitiķu paziņojumi — laiski, civilizēto attiecību praksē ir parādījies tāds instruments — dažādas sankcijas. Rezultātā Kijevā nav karstā ūdens, Krievijā — rokfora siera, bet Latvijā — Kobzona.

Tikai pirms dažiem mēnešiem starptautiskās sankcijas šķita esam kaut kas tāls un ekstremāls. Tagad tās ir tikpat ierastas, kā sieriņš „Kārums” brokastīs. Vēl vairāk: Latvijas ārlietu ministrs Rinkēvičs mums skaidro, ka sankcijas ir „ilgtermiņa ietekmes instruments, tāpēc sākumā to efekts var būt nemanāms... taču rezultāts galu galā būs bēdīgs.”

Atklāti sakot, ne vienu reizi vien manā mūžā ir gadījies tā, ka esmu apzināti atteicies pirkt kādu noteiktu preci vai izmantot noteikta uzņēmuma pakalpojumus. Tikai tolaik es vēl nezināju, ka tādu izturēšanos var dēvēt par sankcijām. Nu, tagad es to zinu.

Minēšu dažus piemērus.

Piemēram, pēc ceptuves „Lāči” saimnieka Skauģa rusofobās intervijas es konsekventi atteicos no šī zīmola maizes un nepērku to līdz pat šim laikam. Zinu, ka Skauģis mēģināja šo publikāciju atsaukt, taču, cik man zināms, ne izdevumu, ne žurnālistu viņš tiesā neiesūdzēja. Kad iesūdzēs, padomāsim.

Pēc „Bronzas nakts” notikumiem cenšos nepirkt neko, ko ražojuši igauņi, taču tas ir grūti — daudzas it kā latviešu izcelsmes preces patiesībā ir ražotas Igaunijā (kā „Cēsu alus”) vai nes peļņu igauņu kapitālam (kā „Rīgas Miesnieks”). Tāpēc nākas būt modram.

Līdz pat šim laikam neapmeklēju supermārketus „Maxima”, jo negribu dot naudu tiem, kuru vainas dēļ notikusi briesmīgākā traģēdija valstī manā mūžā.

Nu, un pavisam nesen, pēc baismīgā notikuma Odesā atteicos no Porošenko ražotajām konfektēm „Roschen”.

Sākumā visu šo lēmumu pamatā bija emocijas, iekšējā protesta sajūta. Taču pēc tam atteikšanās no kādiem konkrētiem produktiem kļuva par ieradumu, un pašlaik veikalā es pat neskatos uz to pusi — nu, tieši tāpat kā uz Coca-Cola.

Taču tagad pārdomājot es saprotu, ka atsevišķu preču un zīmolu boikotu var uzskatīt tikai par „pirmā līmeņa”, tas ir, personīgajām sankcijām. Tiesa, tās gan neko neizšķir, taču pie tam demonstrē gatavību aizstāvēt savus principus līdz galam.

Nu, tad jau varbūt ir vērts mēģināt līdzināties diplomātiem-rinkēvičiem un mūsu starptautiskās politikas ģenerālajai līnijai un iet vēl tālāk?

Tagad es zinu, ka personiskajām sankcijām seko nākamais līmenis — sektorālās sankcijas, kuru mērķis jau ir kaitēt vai iebiedēt. Tā ir rīcība, kas nodarītu kaitējumu maniem pāridarītājiem, tiem, kas ierobežo manas tiesības vai veicina šādu politiku, atbalstot to. Pie tam šai rīcībai ir jābūt miermīlīgai un maksimāli likumīgai; kā reiz teica klasiķis, „mēs dumpoties negrasāmies”.

Pamēģināšu sastādīt tādu „personisko sankciju sarakstu”.

Skaidrs, ka tajā būtu jāiekļauj preces no ES valstīm, Norvēģijas, Kanādas, ASV un Austrālijas (par Latvijas precēm pateikšu vēlāk). Pie tam runa ir ne tikai par pārtikas produktiem, bet arī par apģērbu, degvielu un plaša patēriņa precēm — visās šajās preču grupās ir iespējams atrast alternatīvu.

Kas attiecas uz precēm no Latvijas, gribu piebilst, ka pārtikas preces ir jāiegādājas pie to ražotājiem — zemniekiem tirgū vai „pa taisno”. Vēlams, tur, kur nav kases aparāta. Pie tam varam pat izvirzīt lozungu: „Atbalsti zemnieku, un viņš reiz atbalstīs tevi, nebalsojot par nesaprātīgiem politiķiem!”. Citiem vārdiem sakot, parādās iespēja panākt solidaritāti pievilto un apspiesto rindās.

Pēc tam rodas jautājums par valsti.

Lai legāli mazinātu valsts ienākumus un palielinātu izdevumus, varam sākt ar mazumiņu: nepārkāpt ceļu satiksmes noteikumus, līdz ar to mazinot budžeta ienākumus, ko dod soda naudas, un policistu honorārus. Vajadzētu izvairīties no valsts maksas pakalpojumiem, kārtīgi padomāt, pirms pasūtīt kādu izziņu, izrakstu utt. Toties maksimāli jāizmanto visas likumā paredzētās privilēģijas, atlaides, nodokļu atvieglojumi utt.

Ignorējot valsts televīzijas pārraides, jūs automātiski samazināsiet tās auditoriju (šobrīd to iespējams itin viegli novērtēt), tātad mazināsiet reklāmas nesto peļņu.

Un vēl kas: ļoti viegli un vienkārši iespējams atteikties no kompāniju vai banku pakalpojumiem, kurās darbojas valsts kapitāls (Lattelekom, LMT, „Citadele”...). Grozi, kā gribi, taču nesaņemtā peļņa — arī tie ir zaudējumi.

Tā lūk, pamazām, palēnām... Nu, bet ja pie lietas ķerties barā, tad to neviens neizturēs.

Godīgi sakot, mani uztrauc tikai viens jautājums — morālie zaudējumi. Lieta tāda, ka uz apkārtējo pasauli nāksies skatīties nelaipni. Nāksies meklēt sistēmas trūkums, plaisas un vājās vietas. Skatīties uz pasauli tā, it kā acī būtu trāpījusi greizā spoguļa šķemba. Nu, ko lai dara, nāksies paciesties „sarkano līniju” un gala rezultāta dēļ. Tieši to jau mēs visi ne vienu reizi vien esam dzirdējuši no valdības tribīnes.

rus.delfi.lv
IMHOklubs.lv tulkojums