Dārgie lasītāji! Pirms ķeraties pie šī raksta, es gribētu jūs lūgt noņemt brilles. Abas — gan rozā, gan melnās. Un tagad, godātie krievvalodīgie, pamēģiniet iedomāties šādu situāciju: pie mums Rīgā pie stūres stāv nevis „mūsu Nils”, bet „viņu Valdis”. Jau otro termiņu. Savukārt valsti vada Ušakovs, nevis Dombrovskis. Arī viņš šajā postenī ir pavadījis vairākus gadus.

Bet tagad, vadoties no krievvalodīgo parastajiem komentāriem un viedokļiem, iedomāsimies, kāda varētu būt mūsu domubiedru reakcija uz abu lielās politikas darboņu rīcību nozīmīgākajos brīžos un svarīgākajiem darbiem. Sāksim ar pašu pēdējo, ar sāpīgāko.

...Hipotētiskais valdības galva Ušakovs uzņemas politisko atbildību par traģēdiju Zolitūdē un atkāpjas no premjerministra posteņa. Galu galā, arī viņš ir līdzdarbojies celtniecības inspekcijas likvidēšanā. Acumirklī visa valsts saprot, ka viņš tēmē uz Eiropas komisāra krēslu.

Šokētie, taču Nilam joprojām uzticīgie vēlētāji Facebook par lielu naudu rada apmaksātu sabiedrību „Nil, nāc atpakaļ!”. Tur tiek rakstīts kaut kas tāds: „Tikai Nils rīkojās kā vīrietis. Nil, nāc atpakaļ! Bez tevis valsts ies bojā”; „Mūsu premjerministrs bruņnieciski uzņēmās visu vainu. Drupās esošo valsti viņš taču saņēma no nacionālistiem. Toties kāmis mēra krēslā, paziņoja, ka no amata neatkāpsies. Jāorganizē pikets pie domes ar lozungiem „Valdi, vācies!”; „Kurš no viņiem tagad ieņems premjera krēslu? Tikai ne Raivis Dzintars!” Taču sociālajos tīklos acumirklī rodas vēl viena kustība „Nil, uz priekšu!”. Arī apmaksāta. Tajā raksta: „Pareizi, Nil! Izglābi Latviju, izglāb arī Eiropu!”; „Gan jau Nils tiem naciķiem parādīs no Briseles!”; „Es Nilam ticu. Viņš likvidēja krīzi valstī, izvilks arī Eiropu no purva!”.

Vienlaikus ne tik augstā krēslā sēž hipotētiskais Rīgas domes priekšsēdētājs Valdis Dombrovskis un stingri turas pie Rīgas atslēgas. Viņa galvenais arguments — cilvēki mani ir ievēlējuši, kā tad viņi iztiks bez manis šajā smagajā stundā? Mērs Dombrovskis saka, ka plāno nodrošināt atbalstu pabeigtajai glābšanas operācijai, palīdzēt bojāgājušo un cietušo ģimenēm, visiem spēkiem atbalstīt izmeklēšanu, lai vainīgie tiktu atrasti un sodīti, panākt sistemātiskas pārmaiņas celtniecības nozarē.

Pie viena viņš vaino Ušakovu par to, ka tas esot aizbēdzis no posteņa un nopelnījis punktus par labu savam politiskajam imidžam, taču ar valsts problēmām galā nav ticis.

Krievi ir pārskaitušies. „Sasildījis savu zagļa pakaļu uz mūsu kakla! Glābējus no Krievijas nesauca tāpēc, ka no okupācijas baidījās, vai? Tagad nu tik glābs un palīdzēs!”; „Viņš paliek, lai paglābtu savus drauģeļus no Re&Re. Vēl ir kārtīgi jāpadomā, vai tās viņa sociālās mājas ilgi stāvēs”; „Vai esat ievērojuši, ka viss, kas notiek viņa varas gados, kaut kā šķībi iznāk? Te skolai jumts nogāžas, te jaunā promenāde nosēžas, te Maximā cilvēki iet bojā”; „Interesanti gan, kā tie gudrīši, kāmja draugi, skolas siltinājuši. Nekādas atskaites par energoefektivitāti nav redzētas”; „Lai ķertos pie pilsētas būvvaldes, viņš esot pārāk aizņemts, toties pidralliņu pili Ziemeļblāzmā par 9 miljoniem atjaunoja. Tā jau pie mums Rīgā pieņemts: dziesmas un dancošana ir svarīgāka nekā cilvēku dzīvības!”

Vai jums šķiet, ka es pārspīlēju? Ne par mata tiesu! Vienkārši šajā hipotētiskajā situācijā krievu valodā runājošajiem vēlētājiem sirdis jau būtu pilnas. Vairs nav spēka ciesties — līst pāri malām, dedzina kā napalms.

Tas taču ir mērs-nacionālists Dombrovskis, kurš pirmo triju darba mēnešu laikā ir slēdzis 16 skolas, starp tām — 11 krievu skolas. Komentāri ir lieki — tā tiek iznīdēta krievu izglītība.

Par 131 miljonu eiro no pilsētas budžeta sapircis 163 varen garus trolejbusus, it kā vecie būtu slikti, it kā ar tiem nepietiktu. Un tas notiek pilsētā, kur iedzīvotāju skaits no 800 tūkstošiem ir sarucis līdz 650! Ko vēl gaidīt no mēra, kura komandā ir vesels bars darboņu, kuri ir plaši pazīstami ar savu mīlestību pret „otkatiem”.

Un maršruta taksometri? Ko ar tiem sastrādājis šis zemnieks, kurš nekā nejēdz no ekonomikas? Gribēja, lai monopols piederētu vienai firmai, taču tirgus nepieļāva. Tagad ir tikai sliktāk — maršrutnieki kursē, kā pagadās, bez saraksta, to skaits ir ievērojami sarucis.

Paskatieties kaut vai uz rīdzinieka kartiņu. Tas taču nav ar prātu aptverams. Separātisms! Būtu vēl Rīgas pilsonību ieviesis. Un viņa vēlētāji negrib saprast, ka tā ir viena vienīga krāpšanās — tuvojoties eiro ieviešanai, viņš ir pusotru reizi palielinājis cenas! Bet atlaide rīdziniekiem? Atlaide ir īslaicīga lieta, sagribēs — atņems. Atšķirībā no biļešu cenām. Tās taču ir aprēķinātas pēc visiem noteikumiem. Neviens nekur nevar piekasīties.

Varam vēl ilgi turpināt tādā pašā garā un tonī.

Un tas viss notiek laikā, kad mūsu premjers Ušakovs ir apturējis ekonomikas sabrukumu un nodrošinājis iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Par 1% samazinājis nodokļus! Visa Eiropa par viņu nevar ne nopriecāties. Slavas dziesmas nerimst. Mūsu Nils var rādīt piemēru visai pasaulei!

Ja esat izlasījuši līdz šai vietai, taču vēl neesat sākuši rakstīt niknu komentāru par to, ka raksta autors ir „Vienotības” algotnis/nodevējs/rusofobs/viltus patriots/nacists (vajadzīgo pasvītrot, trūkstošo pierakstīt), tad es paskaidrošu kāda morāle slēpjas šajā līdzībā par uzvārdu maiņu.

Tā ir pavisam vienkārša: divdesmit gadu laikā gan krievu, gan latviešu galvās mūsu politiķu un valdoņu darbības saprātīgu un pragmatisku vērtējumu ir nomainījis skats no sīkā, taču sirdij tik tuvā etniskā viedokļa. Acis ir aizmiglojušās, tāpēc viduvēja latvieša un krieva acīs etniski tuvais velnēns izskatās kā eņģelis — nu, vismaz savējais ir daudz baltāks un tīrāks nekā viņējais, pat dvēselē melnais dēmons.

Taču, ja izberzēsim acis, ieraudzīsim, ka starpība slēpjas tikai mūsu skatupunktā.