Reizēm ir izdevīgi būt neērtam cilvēkam. Mūsu šīsdienas spīkeris izrādījās ļoti neērts apsardzes kompānijā — viņš organizēja savu kolēģu kontroli. Taču izrādījās, ka viņš ir nepieciešams kā patstāvīga juridiskā vienība ar tieši tādām pašām funkcijām. Lūk, kā tas viss notika...

Burvju spēriens

— Dažkārt rodas situācijas, ko iespējams novērtēt tikai pēc zināma laika, kad emocijas ir noplakušas. Tagad es saprotu, ka ikviens vadītājs labāk noticēs sev tuvākajiem cilvēkiem, nevis kādam „no malas”. Agrāk es to nesapratu, tāpēc ļoti asi uztvēru gadījumus, kad iepriekšējā darba vietā nācās saskarties ar neuzticību. Nācās pamest kompāniju. Tas radīja stimulu meklēt jaunas iespējas. Krievi mēdz teikt, ka ezis esot lepns putns — ja neiesperšot, nelidos. Tāpēc galu galā es ļoti priecājos par to, kā viss ir iznācis.

Pusotru gadu pēc tam, kad biju pametis agrāko darba vietu, radās iespēja tieši pastrādāt ar diviem agrākajiem klientiem. Kāpēc? Viņiem nebija izdevies atrast tāda līmeņa speciālistu. Tādu versiju man pastāstīja, un man tā patīk.

Tā nu 2011. gadā, ar noteikumu, ka paralēli turpināšu militāro dienestu, es nodibināju savu kompāniju. Nu, izdienas gadi, pensija, vēl šis un tas. Taču pēc zināma laika dienestu tomēr nācās pamest. Pirmkārt, es sapratu, ka mēģinājumi apvienot divus darbus nav godīgi attiecībā pret maniem kolēģiem. Lieta tāda, ka galu galā kaut kas nav padarīts līdz galam, tāpēc cieš citi. Otrkārt, sēdēt tāpat vien un gaidīt pensiju... Nu, tas nav interesanti. Tā nu es garantēto pensiju apmainīju pret savu biznesu.

Kā izvairīties no „tubrālībām”

Savā kompānijā es ķēros pie tā paša darba, ko veicu firmā, — apsardze kontrole un drošības sistēmu plānošana. Vienīgā atšķirība ir tā, ka šo funkciju vairs neveic apsardzes firma, un es uzskatu, ka tas ir pareizi. Vienīgais jautājums: vai citi to saprot?! Mani klienti jau ir sapratuši.

Zinu kādu ļoti lielu kompāniju Latvijā, kura šo jautājumu atrisināja sekojoši: viņi sadalīja savu apsardzes dienestu atsevišķos posteņos un katru posteni nodeva atsevišķam apakšuzņēmējam ikgadēja konkursa ietvaros. Rezultātā iznāk, ka apsardze kontrolē sevi pati — konkurences ietvaros. Visas apsardzes firmas uzmana viena otru un nekavējoties ziņo par kļūmēm. Pasūtītājam atliek tikai analizēt ienākošo informāciju.

— Un tomēr paskaidrojiet — kāpēc šīs funkcijas ir jāatdala?

— Latvija ir ļoti maza valsts. Visi pazīst viens otru, it īpaši vienas kompānijas ietvaros. Tāpēc apsargu iekšējā kontrole nebūs efektīva. Tas taču ir skaidrs! Piemēram, jums ir noslēgts līgums ar apsardzes firmu par to, ka viņi pasargās jūs no zādzībām. Tādā gadījumā apsardzes kontrole ietver pārbaudi, vai iespējams kaut ko iznest no jūsu objekta. Piemēram, vienkārši pamēģināt izvest no objekta būvmateriālus. Kā rīkosies apsardze? Bet ja nu pamēģināt šos materiālus nopirkt? Vai celtnieks — apsarga paziņa varēs izvest cauri apsardzes punktam kādu kravu nelegāli?

Ļoti svarīgs ir arī jautājums par to, vai apsargs ir ieradies darbā skaidrā prātā? Es uzskatu, ka apsargam ir nekavējoties jāatņem licence, ja viņš ir ieradies darbā, tā sakot, „kunga prātā”. Lai viņš nekad vairs nevarētu strādāt šajā profesijā. Es gribētu, lai šādos gadījumos vienmēr tiktu izsaukta policija, sastādīts akts un atņemta licence.

Gadās arī citādas situācijas. Piemēram, apsarga pienākums ir pārbaudīt darbinieku personiskās mantas un noskaidrot, kas tiek ienests vai iznests no apsargājamā objekta. Kas notiek pēc pusgada? Apsargs saka: „Ā, sveiks, Petja!” Un, protams, nelien apskatīt tuvāk darbinieka Pjotra somu (vai mašīnu) — viņi taču jau sen ir labi paziņas. Tātad viņš vairs nepilda savas funkcijas.

Taču gadījumā, ja viss šis process tiek kontrolēts, viņš savā postenī nekļūs nevērīgs. Viņš vienkārši nevar to atļauties. Tāpēc viņš katru reizi īpaši rūpīgi pārbaudīs Pjotra mantas.

Bīstamas ilūzijas

Neatkarīga kontrole ir vajadzīga tāpēc, ka pasūtītājam ir iespēja uzskaitīt viņam nepieciešamās apsardzes procedūras, un ir jābūt cilvēkam, kurš šīs procedūras izprot un spēj kontrolēt. Iespējama dažādu veidu kontrole. Piemēram, es regulāri veicu negaidītas pārbaudes, arī naktīs. Vēl mēdzu caurskatīt videonovērošanas sistēmas ierakstus un salīdzinu tos ar ierakstiem kontroles žurnālā. Piemēram, ierakstā redzama mašīna, kas brauc cauri apsardzes punktam. Bet vai žurnālā kaut kas par to ir atzīmēts?

Protams, daudzas apsardzes kompānijas pašas kontrolē savus darbiniekus līguma ietvaros. Klientam vienkārši tiek garantēts augsta līmeņa serviss. Taču nav zināms, vai viņi pastāstīs klientam par nepilnībām savā darbā. Savukārt pasūtītājam rodas ilūzija, ka viss ir kārtībā — nekādu problēmu nav.

Taču, ja procesa nianses pavēro trešā persona, parādās interesantas lietas: saskaņā ar līgumu, tu apsargam maksā pēc noteiktas likmes, taču patiesībā viņš saņem pavisam citu naudu. Tātad apsarga motivācija, apsargājot tavu mantu, ir pavisam citāda, nekā šķita tev. Tāda ir manas darbības jēga.

Tie visi ir sīkumi, kam daudzi pat nepievērsīs uzmanību. Piemēram, saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar pasūtītāju, apsardzes firmas pienākumos ietilpst videonovērošanas sistēmas kameru apkope. Galu galā arī tās pārklājas ar putekļiem un taukiem, tāpēc attēla kvalitāte mazinās. Bet kā tad īsti norisinās šī apkope? Var ierasties tehniķis un paskatīties monitorā — viss šķietami ir kārtībā. Arī apsargs var nepamanīt izmaiņas — viņš šajā monitorā skatās ik dienu.


Tieši tāpat jūs nepamanāt redzes pasliktināšanos, līdz vienā jaukā dienā konstatējat, ka nespējat salasīt to, kas rakstīts avīzē. Jautājums ir par to, vai šie puiši (tehniķi) patiešām rāpjas augšā un tīra videokameras? Par to naudu, ko viņiem maksā? Šis jautājums pieder pie tās pašas kategorijas, kurā iekļauts tāds jautājums, kā: vai jūs atbrīvojat datoru no putekļiem, pirms tas sācis skaļi dūkt? Mans — kontrolējošās personas — pienākums ir paņemt līgumu ar pasūtītāju un pārbaudīt, vai cilvēks patiešām ir paņēmis trepes un notīrījis kameru.

Kā modināt iniciatīvu

Kad vienam no saviem klientiem paskaidroju, ka viņa objektu drošība ir iluzora, mēs kopīgiem spēkiem izstrādājām motivācijas sistēmu. Lieta tāda, ka klientu ieinteresēja jautājums par to, kāpēc apsargam vajadzētu būt ieinteresētam sargāt viņa preces? Viena lieta ir sodīt par to, ka cilvēks nav izdarījis kaut ko, kas ietilpst viņa pienākumos. Taču tā nav motivācija, drīzāk jau demotivācija. Tad nu rodas jautājums par to, kā stimulēt labākos darbiniekus? Kā viņus piesaistīt?

Parādījās tādi kritēriji, kā stāžs, augstākā izglītība, informētība par saviem pienākumiem un objekta pārzināšana. Tātad apsargus bija iespējams sadalīt kategorijās. Viņi zina: ja viņi labi pastrādās, piemēram, gadu, viņi var pāriet otrā kategorijā, un alga palielināsies par 20%.

Protams, noteikti jābūt iespējai arī pazemināt kategoriju. Piemēram, gadījumā, ja četrus mēnešus no vietas darbiniekam nekas nenotiek: viņš laikus nāk uz darbu, nekādu iemeslu izteikt pārmetumus nav, viss notiek „saskaņā ar noteikumiem”. Taču viņš neuzdod nekādus jautājumus, neizrāda iniciatīvu, neattīstās, neiet uz priekšu. Tad mēs pazeminām viņa kategoriju. Un algu arī.

— Kāda tad var būt iniciatīva no apsarga puses?

— Nu, lai nevienu neapvainotu, pastāstīšu, kā pie mums strādā aptuveni piecdesmit procenti apsargu. Viņi ierodas darba vietā un iekārtojas uz taburetēm pasnaust. Bet no rīta atver sargu “būdas” durvis mundri un izgulējušies. Nereti gadās tā, ka puiši strādā veselām diennaktīm. Es uzskatu, ka tā ir īsta izdzīvošanas pārbaude. Cilvēks ierodas darbā un sāk izdzīvot, pie sevis skaitot: palikušas 20 stundas, 15 stundas... Kādā stāvoklī šis cilvēks nokļūs mājās? Kā viņš sadzīvos ar sievu un bērniem? Par kādu motivāciju šeit vispār var būt runa?

Varu minēt arī piemēru tam, kādu iniciatīvu darba vietā var izrādīt apsargs. Piemēram, pie rampas tirdzniecības centrā ir izdegusi spuldzīte. Dažkārt bez apgaismojuma videonovērošanas sistēmas kameras nedarbojas. Tātad mēs neredzam preču izkraušanu. Šajā gadījumā apsarga attieksme var būt dažāda. Piemēram, viņš var paziņot, ka tā neesot viņa darīšana, — lai paši tiek galā. Taču viņš var pieminēt to savā atskaitē. Sak, kamerā nekas nav redzams — nomainiet beidzot spuldzīti!

Kā ieslēgt modrību
 

— Tātad jūsu uzdevums ir staigāt un meklēt iespējamos drošības sistēmas trūkumus. Vai nepieciešamas kādas noteiktas domāšanas īpatnības? Vai šīs īpašības izveidojas laika gaitā?

— Jā, vajadzīga neliela paranoja. (Smejas.) Taču patiesībā modrība nekad neizslēdzas. Piemēram, cilvēks grib iekārtoties darbā par apsargu. Viņa iepriekšējā darba vieta ir bijusi labāka. Un prātā nāk jautājums — kāpēc? Dokumentos norādīts, ka viņš ir aizgājis pēc savas vēlēšanās. Taču Latvijā tas vēl neko neizsaka. Jānoskaidro patiesie motīvi. Vai tad nebūtu labāk piezvanīt iepriekšējam darba devējam, lai nebūtu jāgaida visus trīs pārbaudes laika mēnešus? Varbūt uzzināsi, ka šis cilvēks ir mēdzis darba vietā pamatīgi „uzņemt uz krūts”.

Ja mani palūgs novērtēt kompānijas datoru tīkla drošības līmeni, es noalgošu „ētisku” hakeri un palūgšu viņu pamēģināt uzlauzt sistēmu. Tāpat būs arī gadījumā ar objektu fizisko apsardzi... Jānostāda sevi noziedznieka vietā.

Es domāju par dažādiem jautājumiem. Vai man izdosies pārrāpties pāri šai sētai? Vai mani pamanīs? Kameras tur ir, taču tikai ārpusē. Tātad var pamēģināt... Iesim tālāk: vai tur ir signalizācija? Nē. Tātad iespējas iekļūt objektā ir lielākas. Bet vai apgaismojums tur ir? Vai uzstādītas infrasarkanās tīkla kameras? Vai sēta no iekšpuses nokrāsota baltā krāsā ar novilktu uz tās melnu līniju (lieta tāda, ka uz šāda, kājāmgājēju „zebrai” līdzīga fona vieglāk redzamas pārvietojošās figūras)?

Es uzskatu, ka Latvijā pagaidām nav īpaši daudz „gudru”, rupīgi pārdomātu un izplānotu noziegumu — lielākoties pietiek ar primitīvām metodēm. Taču es cenšos iztēloties sevi gudra noziedznieka ādā.

Jautājumus uzdeva Oksana Migunova