Par ko pārvēršas cilvēki, kuri nav jutuši asiņu smaku

И твоя голова всегда в ответе за то, куда сядет твой зад…
(grupa Nautilus Pompilius)
 

Man ļoti patīk amerikāņi. Nē, ne jau modernā stulbu un aptaukojušos birģeru nācija. Man patīk Amerika, kāda tā bija 19. gadsimtā. Kovboji, indiāņi, šerifi un maršali. Mežonīgo Rietumu pakļaušana, riteņu čīksti prērijā. Man patīk vecie melnbaltie vesterni – indiāņi tajos nav miermīlīgi ziedu bērni, kam atliek tikai just līdzi. Šajās filmās indiāņi ir nežēlīgi un asinskāri mežoņi – tādi, kādi viņi bija patiesībā. Man patīk noskatīties, kā radziņa skaņu pavadījumā parādās karogs, kam seko kavalērijas pulks. Kino „zilsvārči” vienmēr parādās īstajā brīdī, lai patriektu ļaundarus.

Tālaika pasaulē katrs atbildēja par saviem darbiem. Brīvu cilvēku sabiedrība – tu vari dzīvot vai mirt – kā liktenis būs lēmis. Taču tas, vai tu esi dzīvs vai miris, vienmēr ir tavu lēmumu un tavas rīcības sekas. Arī tas, kā izskatījās apkārtējā pasaule, vienmēr bija atkarīgs tikai no tevis. Kavalērija taču var arī nepaspēt.

Tiem amerikāņiem ne prātā nevarēja ienākt doma, ka valsts viņiem ir kaut ko parādā. Viņi paši sev iecēla gan tiesnesi, gan šerifu un paši viņiem maksāja. Skaidrs, ka šerifs un tiesnesis sargāja viņu intereses. Taču, ja tiesnesis vai šerifs pēkšņi nolemtu, ka ieroči ir jāaizliedz, jo tie, redz, esot bīstami... Nodotu cilvēku trakonamā bez liekām runām.

Tie laiki ir pagājuši. Tagad viss ir citādi. Valdība pret cilvēkiem izturas kā pret maziem bērniem un neļauj viņiem lemt pašiem par sevi. Visapkārt vieni vienīgi aizliegumi, licences un saņemamās atļaujas. Protams, protams, tas viss ir tikai mūsu drošības vārdā. Radīti siltumnīcas apstākļi, lai mazulītis, nedod Dievs, nesasistu celīti un turpinātu maksāt nodokļus. Bīstamas vietas? Nožogot – ar žogu, nevis brīdinājuma uzrakstu. Bīstami priekšmeti? Atņemt, it īpaši ieročus. Un izsniegt tikai pēc atļaujas saņemšanas, pēc pārbaudes. Ja vien varētu, viņi pat virtuves nažus atņemtu (starp citu, sadzīves slepkavībās tas neapšaubāmi ieņem līdera pozīcijas pat „apbruņotās” valstīs). Ja nu sagriezīs pirkstu? Ārstē nu tādus...

Nekādas pašaizsardzības! Ja mācas virsū huligāni, nomierinieties un pamēģiniet izbaudīt procesu. Pēc tam viņus sodīs policija. Nedod Dievs, ja sāksi vicināt rokas un savainosi kādu – pats nokļūsi aiz restēm par pašaizsardzības pakāpes pārsniegšanu. Mūsu „aizstāvju” iemīļotā frāze: „Nevar taču ņemt likumu savās rokās!” Tad taču sāksies tīrās šausmas! Mežonīgie Rietumi! Anarhija!

Tomēr interesantākais ir tas, ka daudziem – ko nu tur slēpt! – lielākajai daļai cilvēku tas patīk. Patīk nenest nekādu atbildību. Visam seko cilvēki ar noteiktām pilnvarām. Viņu rokās ir gan ieroči, gan licences, un viņi prot ar tiem apieties. Mums ir ērti atrasties aitu barā. Politika? Nu, varbūt tikai laukumā iziet, noblēties. Iespējams, gani sadzirdēs. Un vispār – kāpēc būtu jāblēj? Sātīga zālīte ir, no vilkiem sargā ganu suņi. Ja sasāpēsies vēders, atnāks veterinārs un sarīkos klizmu. Vilnu cērp? Nu, tā jau ar aitām notiek. Liktenis. Kaut nu tikai šašlikos neizceptu. Bet, ja sadomās cept, tad rīt, nevis šodien un kaimiņu, nevis mani.

Tā ir tāda slimība, ko sauc par infantilismu.  Paskatieties, par ko pārvēršas cilvēki, kuri nav ostījuši ne asinis, ne briesmas? Siltumnīcu ziediņi, kas īsto dzīvi aizstāj ar „trešu”. Veikalā sagrūst jumts, bet cilvēki nemetas palīgā, — viņi stāv pie vitrīnām un filmē notiekošo mobilajos telefonos. Trash! Te vairs nav runa par „maizi un izpriecām”, tā ir pilnīga atraušanās no realitātes. Pēc tam, kādos īpaši asiņainos gadījumos cilvēkiem sāk pamazām pielēkt – arī es taču varēju būt tur! Un iestājas otrā stadija — histērija:

Ārprāts, ko īsti  dara valdība?
Vainīgi nolādētie lietuviešu tirgoņi! 
Vainīga mērija — nepieskatīja! 
Vainīgi deputāti – likvidēja būvniecības inspekciju!

Grābiet viņus ciet! Un savu asiņu smaku sajutušās aitas sastājas ciešā barā: boikots! Cik labi ir tad, ja nav jānes atbildība par tavā kvartālā, tavā pilsētā notikušo.

Iztēlē izdarīsim kādu eksperimentu. Mežonīgie Rietumi – bubulis, ar ko mūs biedē tie, kas cērp mūsu vilnu. Pilsētiņā Melnās Dakšas Arizonas štatā kāda kompānija, teiksim, — „Smits un Maksims” būvē salonu. Vienu, divus vai trīs gadus vēlāk ēka sagāžas, aprokot drupās džentlmeņus, kuri tur iegriezušies iemest kādu glāzīti. Un tiek konstatēts, ka salons uzcelts no sapuvušiem dēļiem. Cik ilgi Smita un Maksima kungi staigās ar galvu uz pleciem? Bet Džonss un Pīterss, kuri būvēja salonu? Un pats galvenais jautājums: vai viņi vispār cels salonu no sapuvušiem dēļiem, labi zinot, kādas ir iespējamās sekas? Vai atvērs to? Man nez kāpēc šķiet, ka ne. Minētie kungi par saviem darbiem atbildēja – ar savu mantību un savu galvu. Tādā situācijā gribot negribot rodas cieņa pret citu cilvēku dzīvību. Citādi arī savējo iespējams zaudēt.

Atbildības pārlikšana uz citu cilvēku pleciem palīdz tikai zināmu laiku. Pienāk brīdis, kad neviens ne par ko vairs neatbild. Nekādi. Vispār. Nelaimīgais auniņš, no kura mīļotās aitiņas iznācis lielisks šašliks (kapitālistiskais, asiņainais), sāk skraidīt no viena atbildīgā pie otra. Bet tie tikai rāda uz kaimiņiem un rausta plecus. Arī ielās cilvēki pastāvīgi zaudē dzīvības, un ne vienmēr policija paspēj laikus ierasties. Tiesneši domā par savu kabatu. Tikai kino kavalērija nekad nenokavē un nekad neaizšauj garām.

Kurš par to atbild?

Valdība? Policija? Mērija? Bet tur tas āksts spogulī? Kas tas tāds? Ak tā, no viņa nekas nav atkarīgs? Bet tie, kas nepameta veikalu, atskanot sirēnai? Pieraduši, ka viņus izved aiz rociņas? Vai no viņiem kaut kas bija atkarīgs?

Infantilisms ir inde, skābe, kas iznīcinas mūsu civilizāciju. Ja vien... Mēs paši esam nodevuši savas dzīvības salašņu rokās. Un varam tās atkal paņemt atpakaļ līdz ar atbildību. Ja vien būs vēlēšanās, iztiksim arī bez kavalērijas.

P.S. Uzreiz teikšu, ka man prātā bija pavisam cits raksts. Ne tik konkrēts, ne tik ass. Taču iznācis ir tāds, un izvēles man vairs nav. Kad sabruka veikals, kaklā sakāpa rūgts kamols. Līdz šim tāda sajūta radās tikai pēc teroristiskajiem aktiem. Jūs noteikti pazīstat to nejauko bezpalīdzības sajūtu – atliek tikai sažņaugt dūres un lādēties. Labi gan, ka man nav televizora, būtu vēl sadauzījis. Nevaru izturēt tās gludās sejas, kas liekulīgi runā par līdzjūtību.

Ļoti vēlos, kaut nu man nebūtu taisnība, taču man šķiet, ka neviens nesaņems sodu par cilvēku bojāeju – aizpļāpās, nobīdīs zem paklāja.  Bet „tauta” pablēs un pievērsīsies kaut kam citam.

Un vēl gribu īpaši vērsties pie personībām ar vienreizējās lietošanas uztveri: tas nav nekāds „uzbrauciens” Latvijai. Pie mums Izraēlā dziesma ir tā pati, un mēs izturamies tieši tāpat. Es neapsūdzu arī cietušos – sak, paši vien esat vainīgi. Traģēdija Zolitūdē ir pēdējais garas ķēdes posms, tāpat kā mūsu traģēdijas. Kas šo ķēdi kaluši? Nu, jūs jau paši saprotat – visas pretenzijas tiek izteiktas spogulim.