Pēc kādiem 20 — 30 gadiem studenti-vēsturnieki saviem pasniedzējiem jautās, no kurienes tad īsti radušies visi tie cilvēki, kuri XX un XXI gadsimtu mijā centīgi piedalījās Latvijas vēstures tapšanā?..
 
Aizmirsīsies taču, apaugs ar leģendām, dažādiem izdomājumiem...  Taču cilvēka rīcību vislabāk izskaidro viņa biogrāfija „interjerā”. Lai atvieglotu nākamo kolēģu — vēstunieku darbu, piedāvāju izveidot rubriku „Latvikipēdija”. Bez komentāriem, tikai fakti. Likšu tai pamatus…



Inese VAIDERE

Dzimusi 1952. gada 3. septembrī Jelgavā represēta latvieša ģimenē (tēvs Jānis Miķelēns, miris Latvijas PSR 1986. gadā).
 
1975. gadā absolvējusi P. Stučkas Latvijas Valsts universitāti ekonomiskās kibernētikas specialitātē. Kopš 1975. gada pārvarēti visi zinātniskās un pedagoģiskās karjeras posmi — 2003. gadā kļuvusi par Latvijas universitātes profesori. Saskaņā ar pašas vārdiem, 1977. gadā karjeras apsvērumu mudināta iestājusies PSKP (taču pašlaik viņas oficiālajā — „parāde” biogrāfijā šis fakts ir noklusēts). 1983. gadā Maskavā aizstāvējusi zinātņu kandidāta  disertāciju par tēmu „VFR ekonomisko reģionālo struktūru valsts monopola regulēšana”, bet 1992. gadā Rīgā — doktora disertāciju.
 
Atšķirībā no daudziem latviešu valdošo aprindu pārstāvjiem, „Atmodas” periodā I.Vaidere neizrādīja nekādu manāmu politisko aktivitāti, paziņojot tikai par aiziešanu no PSKP 1989. gadā. Sabiedriski politiskā klimata izmaiņas 1989.-1990. gadā viņa izmantoja rietumu zinātnisko grantu apgūšanai, pētot Vācijas ekonomikas struktūrpolitiku Ķīles universitātē u.c.
 
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas apzināti izvēlējās radikālo nacionāļu nometni, kurā ar rietumvalstu saimniekošanu pazīstams  zinātnieks ekonomists bija it īpaši pieprasīts. 1993. gadā. I. Vaidere iestājās ultranacionālajā partijā „Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustība” (LNNK), 1996. gadā kļuva par LNNK valdes locekli (pēc apvienošanās ar partiju „Tēvzemei un Brīvībai” — TB/LNNK).
 
1993. gadā strādāja par avīzes „Labrīt” galvenā redaktora vietnieci, apvienojot žurnālistiku ar ekonomisko kursu pasniegšanu dažādās Latvijas augstākajās mācību iestādēs. Pēc 1993. gada 5. Saeimas vēlēšanām (pirmajām pēc 1991. gada) par Saeimas deputāti nekļuva un 1994. gadā devās uz ASV, lai Fulbraita programmas ietvaros veiktu zinātnisko darbu „Starptautiskās finanses”.
 
90. gadu vidū I.Vaideri vajā politiskas neveiksmes: 1994. gada jūlijā viņa pretendēja uz vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra vietnieka amatu, taču Saeima līdz ar A.Krastiņa valdību viņu šajā amatā neapstiprināja. Līdzīga situācija veidojās arī 1995. gada novembrī ar ekonomikas ministra posteni neveiksmīgajā M.Grīnblata kabinetā.
 
1995. gadā I.Vaidere no jauna neveiksmīgi balotējās parlamenta vēlēšanās. Taču jau nākamajā gadā I.Vaidere stingri iekļāvās LNNK vadībā un ieguva pieeju augstākā līmeņa politisko darbinieku labumiem. 1996. gadā viņa kļuva par Ekonomikas ministrijas parlamenta sekretāri, Spirta monopolijas padomes un Akcizēto preču padomes locekli, 1997. gadā — par premjerministra G.Krasta (TB/LNNK) padomnieku un Reģionālās attīstības padomes locekli, 1998. gadā — par Latvijas Ekonomiskās attīstības foruma (LEAF) prezidenti.


No 1998. gada novembra līdz 1999. gada jūlijam I.Vaidere ieņem vides valsts ministra posteni V.Krištopāna valdībā.


1999. gadā iecelta par Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas padomnieci ekonomikas jautājumos. 2000. gadā kļūst par viņas ārštata padomnieci, īpašu uzmanību veltot LEAF vadībai un darbam Hipotēku bankā tās padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka postenī.
 
2001. gada martā I.Vaidere tiek ievēlēta par Rīgas domes (RD) deputātu no TB/LNNK saraksta, 2001. gada jūnijā — par RD priekšsēdētāja vietnieku. Aktīvi pretojās Džohara Dudajeva ielas nosaukuma maiņai un restaurēto Pētera I un Barklaja de Tolli pieminekļu uzstādīšanai Rīgā, dēvējot tos par „krievu imperiālistiskā revanša simboliem”.
 
2001. gada augustā sakarā ar TB/LNNK izstāšanos no koalīcijas ar sociāldemokrātiem Rīgas domē zaudē Latvijas galvaspilsētas vicemēra posteni. 2001.-2002. gg. ne vienu reizi izteicās par to, ka nepieciešams visiem spēkiem ierobežot no apvienības „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” galvaspilsētas pašvaldībā ievēlēto deputātu „pretvalstisko” darbību, kuri pievērš pilsētas vadības uzmanību vispārzināmajām krievvalodīgo iedzīvotāju problēmām.
 
Būdama opozīcijā, ķērās pie konsultatīvas un komerciālas darbības kā Vācijas tirdznieciski rūpnieciskās biedrības pārstāve (DIHK) Latvijā.
 
Darba pieredze vides valsts ministra postenī un uzstājīgā intereses demonstrācija par vides aizsardzības problēmām plašsaziņas mēdijos ļāva I.Vaiderei radīt reģionālās attīstības ekoloģisko aspektu speciālista imidžu un izveidot plašu kontaktu tīklu Lietuvas, Vācijas, Somijas un Zviedrijas politiskajās aprindās.
 
2002. gadā I.Vaidere kļūst par Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas priekšsēdētāju (HELCOM). Šajā postenī viņa aktīvi izrādīja spiedienu pret Krieviju no vairāku citu valstu puses jautājumos, kas bija saistīti ar Kaļiņingradas apgabalā esošajā atradnē D-6 plānotās naftas iegūšanas ekoloģisko ekspertīzi u.c.
 
2002. gada oktobrī I.Vaidere piedalījās 8. Saeimas vēlēšanās, taču saņēma tikai īslaicīgu deputāta mandātu, aizvietojot parlamentā TB/LNNK deputātu, kurš sāka darbu E.Repšes valdības sastāvā. 2002. gada novembrī valdošās koalīcijas partiju kompleksas vienošanās rezultātā ievēlēta par parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāju. Oficiālu ārvalstu delegāciju vizīšu laikā Rīgā aktīvi ekspluatēja „padomju ēras šausmas Latvijā”, uzspiežot „Okupācijas muzeja” apmeklējumu.

Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas locekle. Sāka darbu parlamentārajā grupā sadarbībai ar Krieviju, taču reālu gatavību divpusējam konstruktīvam dialogam gan nepauda: vispārējus vārdus par starpvalstu attiecību noregulēšanas nepieciešamību ne vienu reizi vien pavadīja ļauni pret Krieviju vērsti izteicieni.
 
Piemēram, I.Vaidere kopā ar citām amatpersonām centās organizēt spiedienu pret oficiālo Maskavu naftas tranzīta jautājumos, izmantojot dažādas starptautiskas struktūras. 2003. gada augustā paziņoja, ka no Krievijas jāpieprasa finansējums visām Latvijas skolām, kurās apmācība notiek krievu valodā.
 
I.Vaidere ir pilnvērtīgas (bez dokumenta nozīmi mazinošām atrunām) Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācijas, kā arī tiesību piešķiršanas „nepilsoņiem” piedalīties pašvaldību vēlēšanās nesamierināma pretiniece. Viņa uzskata par nepieņemamu naturalizācijas tempu palielināšanu no „latviskas Latvijas” viedokļa, ne vienu reizi vien izteikusi šaubas par to LR pilsoņu lojalitāti, kuri nepieder pie „titulētās” nācijas.
 
Viņa konsekventi uzstājās par 2004. gada izglītības „reformas” visstingrāko variantu, kas paredzēja pilnīgu un tūlītēju valsts finansētās vidējās izglītības krievu valodā likvidāciju. Uz radikālu latviskošanas prasību pamata konfliktēja ar īpašo uzdevumu ministru sabiedrības integrācijas lietās Nilu Muižnieku, apsūdzēja viņu par sliktu darbu, aizstāvot Latvijas tēlu ārzemēs un piesaistot darbā savā sekretariātā „nelojālus” krievvalodīgos sabiedriskos darbiniekus un ekspertus (D.Hanovs u.c.).
 
Ārlietu komisijas vadītājas amats un darbs trīspadsmit parlamenta grupās, izveidotās sadarbībai ar dažādām valstīm ļāva I.Vaiderei paplašināt aktīva „politiskā tūrisma” iemaņas un pastāvīgi paplašināt savu kontaktu loku.
 
Taču viņai neizdevās pilnībā izbaudīt šīs iespējas: 2004. gada sākumā sākās otra neveiksmju josla. Janvārī viņa tika atstādināta no komisijas priekšsēdētāja posteņa, bet martā zaudēja „mīksto” Saeimas deputāta mandātu, un viņai nācās atgriezties Rīgas domē.
 
Taču jau 2004. gada jūnijā viņas sapņi piepildījās — no TB/LNNK (no partijas viņa izstājās jau 2008. gada janvārī) viņa tika ievēlēta par Eiropas parlamenta deputāti. Jāatzīmē, ka EP viņai kļuva ne tikai par stabila un visai bagātīga nacionālistiski populistisko iniciatīvu finansējuma  avotu, tā ļāva gūt arī dažus personiskus labumus, piemēram, vietu Enerģētikas foruma valdē un Eiropas Parlamenta žurnāla „Parliament Magazine” izdevēju padomē. Viņa kļuva par Ārlietu komisijas locekli, cilvēktiesību apakškomisijas grupas koordinatori un pievērš īpašu uzmanību „jaunajiem ES kaimiņiem” no postpadomju valstu skaita.
 
Kā Eiropas parlamenta deputāte, I.Vaidere ir EP izvērstusi vētrainu pretkrievisku un rusofobu darbību, pie tam cenšoties uzstājīgi ieviest Latvijā savus priekšstatus par valsts vēsturisko politiku. Piemēram, tieši viņa 2007.-2008.gg. izvērsa propagandiski skaļo, taču no zinātniskā viedokļa bezjēdzīgo tēmu par „golodomoru — Ukrainas tautas genocīdu”. Rezultātā 2008. gada 13. martā tika pieņemta Latvijas Republikas Saeimas Deklarācija „Par 1932. un 1933. gadā PSRS veiktajām represijām pret Ukrainas tautu”, kurā acīmredzami izkropļota vēsturiskā realitāte, bet pati I.Vaidere saņēma no Ukrainas prezidenta V.Juščenko trešās pakāpes ordeni „Par nopelniem”.
 
Vēl viena trokšņaina propagandistiski dezinformējoša akcija, ar kuru I.Vaidere lepojas kā ar „vienotas vēstures izpratnes veicināšanas” paraudziņu Austrumos un Rietumos, bija dažādām vēsturiskām falsifikācijām pārpildītās režisora E.Šņores dokumentālās filmas „The Soviet Story” finansējuma un prezentāciju organizēšana dažādās valstīs.
 
2009. gadā I.Vaidere tiek atkārtoti ievēlēta EP kā viena no partijas „Pilsoniskā savienība” līderiem; tāpat kā iepriekšējā EP sasaukumā, viņa turpināja „cīnīties” pret EP deputātes T.Ždanokas darbu tiesību sargāšanas jomā.
 
2011.-2012.gg. uzstājās ar negatīvu un satraucošu retoriku, kas bija vērsta pret referenduma organizatoriem par oficiāla statusa piešķiršanu krievu valodai Latvijā.
 
I.Vaiderei par labu nāk „antikomunisma dzelzs lēdijas” imidžs, jūtama vēlme paglaimot potenciālajiem domubiedriem Rietumos. Cenšas iepatikties vajadzīgajam sarunbiedram, nepalaiž garām izdevību pacensties pārvilinat viņu savā pusē. Pie tam privātu sarunu publiskajās interpretācijās nereti vēlamo uzdod par patiesību.
 
Latvijas Ekonomiskās  attīstības foruma prezidente. Latvijas Okupācijas izpētes biedrības Konsultatīvās padomes priekšsēdētāja, kas aprēķina finansiālās pretenzijas pret Krieviju par laiku, ko gan KPFSR un Latvijas PSR pavadīja Padomju Savienības sastāvā. Sadarbojas ar „Latvijas nacionālo partizānu apvienību”, „Daugavas Vanagiem” un citām uz revanšu noskaņotām organizācijām — spēlmaņiem Latvijas labēji nacionālistiskajos politiskajos lauciņos.
 
Vairāku monogrāfiju un brošūru, kā arī vairāk nekā simt Latvijas ekonomiskajai attīstībai veltītu zinātnisko rakstu autore.
Precējusies, audzina divas meitas.
 
Pārvalda krievu, angļu un vācu valodas, deklarē arī franču un itāļu valodu zināšanas.
 
Vaļasprieki: basketbols, klavierspēle un krūzīšu kolekcija ar dažādu pasaules valstu simboliku.
 
* * *
 
Priekšsēdētāja P.S.: šāda formāta raksti tiek pieņemti neierobežotā skaitā. Par apraksta objektu var kļūt gan izcilas personības, gan notikumi. Galvenais noteikums: aprakstam ir jābūt lielākā vai mazākā mērā izsmeļošam, bez liekām emocijām. Dažkārt kaili fakti ir daudz spilgtāki, nekā visspēcīgākās emocijas.