„Nu, kā valstī, kur, principā, neviens neko nedara, var atgadīties tik daudzas katastrofas?” — vaicā Jurijs Aleksejevs rakstā „Neviens dzīvnieks nav cietis”. Atbildēšu. Šis raksts tiika publicēts Delfi 2010. gada  29. jūnijā sakarā ar nelaimi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Publicēšu to ar dažiem papildinājumiem.
 


Iegruvums, pagrabs un PPP
 
Valsts mēroga avārija, «nacionālā bagātība ir apdraudēta» — uztraucas prezidents Valdis Zatlers. Militārpersonas varonīgi glābj grāmatas. Nelaimes likvidēšanā nekavējoties iesaistās trīs simti brīvprātīgie, uz rokām pārvietojot grāmatas drošākā vietā. «Tikai tad, kad notiek nelaime, mēs atceramies par savām vērtībām», — bēdājas prezidenta kungs.
 
Bet man nāk prātā slavena Krievijas humorista Mihaila Žvaņecka gudrība: «Vienu varonība un heroisms vienmēr ir citu nolaidības un nekompetences sekas!» Kāpēc varonis metās virsū ambrazūrai? Tikai tāpēc, ka kāds nav laikus pievedis šāviņus.
 
«Pēc avārijas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā kultūras ministrs Ints Dālderis sestdien licis veikt detalizētu LNB Galvenās grāmatu krātuves Kr. Barona ielā tehniskā stāvokļa pārbaudi», — informē Kultūras ministrija.

Savukārt Valsts nekustamo īpašumu aģentūra tuvāko nedēļu laikā apņēmusies izstrādāt atzinumu par telpas tehnisko stāvokli. Turklāt līdzīgs atzinums būs jāpieņem par ēku Anglikāņu ielā 5.
It kā viņi neko nezinātu!


Līgums par ēku Anglikāņu ielā 5

2001.gada novembrī mūsu kompānija — SIA „Teikas nami” noslēdza līgumu ar Kultūras ministriju un Latvijas Nacionālo bibliotēku par LNB ēkas Anglikāņu ielā 5 iznomāšanu. Slavenā arhitekta Kristofera Hāberlanda 1791. gadā projektētā  ēka kļuva par  pirmo akmens ēku šajā Rīgas rajonā. Ēka atradās avārijas stāvoklī jau padomju laikā, kopš 70. gadiem. Tieši par šo ēku tagad uztraucas prezidents Zatlers: «Mūsu nacionālās bagātības ir apdraudētas. Kritiskā stāvoklī atrodas arī grāmatu krātuve Vecrīgā». Saskaņā ar līgumu mums bija jāveic ēkas rekonstrukcija, piemeklējot bibliotēkas nodaļai jaunas telpas.
Mēs piedāvājām iegādāties bibliotēkas vajadzībām piemērotās telpas Bruņinieku ielā — liela platība ar glabātuvi. Taču darbinieces, kas līdz šim sēdēja Anglikāņu ielā 5, pēkšņi saniķojās — kā tad tā, sēdēt bez skata uz Daugavu pa logu? Bibliotēkas direktors Vilka kungs padevās: „Es taču nevaru rīkoties pretēji kolektīva gribai...”
 
Ēkā Kr. Baronā ielā 14 Latvijas Nacionālā bibliotēka aizņem tikai daļu no telpām. Ar lielām grūtībām mēs iegādājamies dzīvokļus ar kopējo platību gandrīz 900 m² šīs ēkas otrajā daļā ar mērķi pārvietot nodaļu no Anglikāņu ielas 5 uz galveno ēku. Par brīvu piešķīrām telpas grāmatu krātuvei 450 m² platībā mūsu ēkā Brīvības gatvē 221 un aprīkojām ar pārvietojamiem metāla plauktiem.
 
Beigu beigās, pēc septiņus gadus ilga darba, iztērējot vairāk nekā vienu miljonu dolāru, mēs bijām spiesti atteikties no projekta: dažāda līmeņa valsts struktūras — tā pati VNĪA, aizzibējušie kultūras ministri un mūžīgais bibliotēkas direktors — visi šo līgumu, teiksim tā, «sabotējuši». Ar vienu roku aplaudēt nav iespējams. Bet tā ir jau cita skumja sāga, par ko stāstīšu tad, kas sabruks ēka Anglikāņu ielā, tagad runa ir par avāriju LNB.
 

Ēkas Kr.Barona ielā 14 apsekošana
 
Saskaņā ar līgumu par ēku Anglikāņu ielā 5 un ar LNB piekrišanu mēs pēc pašu iniciatīvas, par saviem 800 latiem 2003. gadā veicām LNB galvenās ēkas Kr.Barona ielā 14 pamatīgu apsekošanu. Tai skaitā tika apsekoti arī tie paši pārsegumi un pagrabs, kur iebruka grāmatu krātuve. Laika posmā no 2003.gada 8.jūlija līdz 17.jūlijam apsekošanu veica SIA “SINUSS” (sertificēts būvinženieris Andrejs Ņikitins LBS sertifikāts Nr. 20-2531; LĢTG sertifikāts Nr. 60-21) un arhitekts Gundars Jātnieks. Rezultātus, ko tagad steidzami pieprasījis Dāldera kungs, mēs nodevām LNB.
 
Zem ēkas ir telpa, kuras griesti izbūvēti viena līdz pusotra metra augstumā  (vietām apsekotājiem nācās pārvietoties četrrāpus). Tās kopējā platība ir 1500 m², no kuriem 800 m² atrodas zem bibliotēkas. Telpā  nepārtraukti ieplūda gruntsūdeņi un notekūdeņi, kas sūcās cauri no šaura nodeldēta pilsētas kanalizācijas kolektora no Kr.Barona ielas. Ēkas pamati bija nopietni bojāti, starpstāvu pārsegumi, kas gadu desmitiem atradās gandrīz 100% mitruma apstākļos, katastrofiski izrūsējuši. Apsekošanas atskaiti iesniedzām LNB.
 
Pievērsām uzmanību arī tam, ka pati grāmatu krātuve pirmajā stāvā virs «pagraba» aiz vitrīnām Kr. Barona ielā un ēkas dziļumā nav piemērota savām funkcijām. Telpās nav ventilācijas un gaisa cirkulācijas, gaiss ir sasmacis, jūtami grāmatu putekļi un izgarojumi no pagrīdes. Šādos «cietuma» apstākļos strādā bibliotēkas darbinieki. Grāmatas glabājās plauktos, kas veidoti no padomju laika neēvelētiem dēļiem, turklāt tie nav pārklāti ar ugunsizturīgu sastāvu. Trūka ugunsdzēsības sprinkleru un drenčeru. Dati liecina, ka LNB grāmatu krātuve vairākus gadus bija otrā ugunsnedrošākā telpa Latvijā. Saskaņa ar noteikumiem to būtu jāslēdz: ja kas atgadās, darbinieki nosmaks dūmos — viņiem nav nekādu iespēju izbēgt. Aizvedām uz turieni Karīnu Pētersoni, kas, būdama Kultūras ministre, parakstīja ar mums līgumu. Pētersones kundze bija šausmās.
 
Esam atzīmējuši, ka septiņas telpas 4. un 5.stāvā ar kopējo platību 344,1 m² atradās avārijas stāvoklī un tika aizzīmogotas applūdušo griestu dēļ bezmaz pirms desmit gadiem. Tomēr 121,8 m² no tiem faktiski tika izmantoti, jo LNB vadībai pastāvīgi pietrūka darba telpas.
 
Bibliotēkas ēkā nebija nodrošināta pieeja abonementa zālē un lasītavā cilvēkiem ar speciālām vajadzībām. Otrā ieeja no Kr.Barona ielas, rotāta ar granīta lodēm no ārpuses un ar greznu 1910.gada apgleznojumu no iekšpuses, kas bez neviena pakāpiena veda pie ēkā vienīgā lifta, bija slēgta kopš senseniem laikiem. Senlaicīgs lifts ar šauro kabīni bija uzcelts kopā ar ēku, un apmeklētājiem nebija pieejams.
 

Rekonstrukcijas pirmā kārta
 
Esam piedāvājuši LNB vadībai gada laikā atrisināt problēmas bez investīcijām no viņu puses.
 
Šim nolūkam mēs palūdzām nodot mums komerciālā nomā pēc Ministru kabineta noteiktās cenas, ko plaši pielietojušas valsts struktūras, visiem zināmu telpu — 165 m² lielo lasītavu no Elizabetes ielas puses, kā arī telpu 80 m² platībā — tā ir putekļaina, mūžīgi nemazgāta vitrīna gar Elizabetes ielu uzreiz aiz lasītavas, kur atradās saimniecības daļas vadītājs, apkopēji un «ekspedīcija», t.i. jaunu pievedumu saņemšanas vieta. Saimniecības daļas vadītāju plānojām pārvietot stāvu augstāk, bet «ekspedīcijas» nolūkiem piedāvājām savu telpu, arī pirmajā stāvā, tikai ēkas pagalmā.
 
Par līdzekļiem, ko LNB saņemtu par iznomāšanu jau pirmo piecu-septiņu gadu laikā, t.i. līdz 2010.gadam, mēs piedāvājām, pirmkārt:
 

• atvērt un ierīkot Kr.Barona ielas ieeju bibliotēkā, izveidot tur otru apmeklētāju pieejas punktu un aprīkot to ar sakaru un novērošanas līdzekļiem.
• izremontēt avārijas stāvoklī esošās telpas 4.-5. stāvā un pārcelt uz tām lasītavu.
• izremontēt pārsegumus virs pagraba zem lasītāvas;
• paplašināt lifta šahtu, uzstādīt mūsdienīgu liftu, kurā varēs novietot invalīdu ratus.

 
Rezultātā bibliotēka bez ieguldījumiem, tikai racionāli izmantojot savas platības, saņemtu divreiz lielāku lasītavu, turklāt nevis puspagrabā, ar skatu uz garāmgājēju papēžiem, bet gan uz Vērmaņdārzu. Savukārt apmeklētāji, arī cilvēki ar speciālajām vajadzībām, kuriem bibliotēka ir īpaši nepieciešana, saņemtu liftu uz jaunu lasītavu un abonementu zāli. Šobrīd remonts jau būtu atmaksājies, tagad LNB saņemtu tīru peļņu. Nopelnītu arī mēs, jo cena, ko tolaik piemēroja Ministru kabinets, atpalika no aktuālās.
 

Otrā kārta
 
Otrās kārtas ietvaros, kuras finansēšanai mēs piedāvājam iznomāt mums pārējās pirmā stāva telpas — grāmatu krātuvi (apmēram 500 m²) un bibliotēkas garderobes istabu (ap 50 m²), mēs piedāvājām:
 

• nostiprināt bēniņu pārsegumus;
• izremontēt pārsegumus virs pagraba (tos pašūs, sabrukušos!);
• izveidot papildus platību, uzbūvējot bēniņu telpu no pagalma puses;
• pārvietot tajā grāmatu krātuvi un nodrošināt tam pieeju ar lifta palīdzību.

 
Otrās kārtas realizēšanai bija nepieciešams sarežģīts projekts, taču pieredze mums jau bija pēc ēkas rekonstrukcijas Vaļņu ielā 3, kur tika pielietoti līdzīgi risinājumi. Rezultātu var aplūkot ikviens — tā ir ēka ar caurstaigājamu pagalmu un Zelta Bruņinieka skulptūru tajā.
 
Visus celtnieku apstiprinātos piedāvājumus ar aptuveniem aprēķiniem rakstveidā iesniedzām LNB vadībai.
 

Vienkārša loģika
 
Mēs neesam «valsts» cilvēki, tāpēc vadījāmies no primitīvas komersantu loģikas. Telpas LNB pirmajā stāvā ir vienīgas, kas vairāku simtu metru rādiusā netiek izmantotas komerciālos nolūkos. Ar šo telpu palīdzību netiek pelnīta bibliotēkai tik ļoti nepieciešamā nauda, un Rīgas tirdzniecības centrā — „zelta vērtē” esošajās telpās tiek uzglabāti mēteļi un slotas — tā ir valsts īpašuma izšķērdēšana, un likumā par to paredzēta atbildība.
 
Šo projektu vēlējāmies realizēt saskaņā ar ”PPP„ — Private and Public Partnership (Valsts un privātsektora partnerattiecības) principu.  No šāda valsts un uzņēmēju sadarbības veida ieguvēji ir visi — tā ir ”win-win„ situācija. Saskaņā ar mūsu plānu LNB neko nezaudētu. Plāna priekšrocības bija acīmredzamas.
 
Nevaru teikt, ka mūs neklausīja. Tika izteikts lūgums organizēt rekonstrukcijas darbus tā, lai bibliotēka būtu pieejama lasītājiem. Neraugoties uz grūtībām, mēs bijām gatavi to nodrošināt. No mums pieprasīja, lai iznomāto telpu izmantošanas veids nebūtu pretrunā ar bibliotēkas ēkas koncepciju, un mēs piedāvājām izveidot ”Kafejnīcu-lasītavu” kā vairākās ārzemju bibliotēkās. LNB piekrita.  
 
Neraugoties uz visu, līgums par ēkas Kr.Barona ielu 14 rekonstrukciju netika noslēgts: ne ierēdņi, ne arī LNB vadība nevēlējās uzņemties atbildību un pieņemt galīgo lēmumu. Var ilgi stāstīt par to, kā tas viss notika, bet kālab? Katram uzņēmējam šādu stāstu ir desmitiem.
 

Nauda ir zem kājām
 
Tīri cilvēciski viņus var saprast. Vieglāk ir atstāt neatrisinātu, nevis iesaistīties kaut kādās tur darīšanās ar komersantiem: apvainos korupcijā, pazaudēsi siltu un mierīgu vietiņu, ko aizņem jau gadu desmitiem. Tad jau daudz labāk ir aurot — palīgā, katastrofa! — saukt armiju, aicināt «atsaucīgus iedzīvotājus» piedalīties grāmatu glābšanas darbos. Izsaukt būvniecības ekspertus, kuri par valsts budžeta līdzekļiem kārtējo reizi aprakstīs to, kas jau sen visiem ir zināms. Un skaidrot: «Ko tad jūs gribat, naudu taču nedod».
 
Bet nauda guļ zem kājām — vārda vistiešākajā nozīmē. Nu, tāpēc jau naudas nav — tā ir iekārtota valsts.
 
Kādēļ iesaistīties avantūrās, sakārtot ēku par  200 vai 300 tūkstošiem latu (kaut arī tie būtu privātlīdzekļi)? Teju teju par 130 miljoniem valsts naudas tiks uzcelta jaunā ēka. Lai taču tā vecā ēka iet ratā…
 
Mums ir skumja pieredze — ne reizi vien esam mēģinājuši sadarboties ar valsti un pašvaldībām. Lūdzām nodod mums nomā pamesto ēku Maiznīcas ielā 12 pretī Rīgas 1.slimnīcai. Šī ēka pieder Operas teātrim, kas izmantoja to kā dekorāciju noliktavu, līdz sabruka jumts. Mums atbildēja, ka ēka atrodas „Aināra Š. interešu sfērā.” Izstrādājām interesantu ēkas rekonstrukcijas skici, kas atdzīvinātu šo pamesto Rīgas stūrīti, vienojāmies ar Operas teātri par normālu noliktavu vecās ēkas vietā. Parādījām projektu Aināram. Ēka stāv pamesta vēl šobaltdien.
 
Piedāvājām iznomāt mums tukšu Dannenšterna ēku Vecrīgā, izstrādājām izmantošanas koncepciju, apspriedām instancēs. Ēka ir tukša līdz pat šai dienai. Kā izrādījās, tā ir „Andra Š. interešu sfērā.” Visur esam uzdūrušies „politiķu interešu sfērai”, kuriem ļoti patīk apspriest PPP un sadarbību ar uzņēmējiem.
 

Kas spēj, lai dara labāk
 
LNB ēkas problēmas, ko piedāvājām atrisināt jau 2003. gadā, pastāv joprojām. Grāmatu krātuve ir tikpat ugunsnedroša, ēkas pieci stāvi nav aprīkoti ar apmeklētāju liftu, invalīdiem nav pieejas grāmatām. Tīrais brīnums, ka šajā laikā vēl nav notikusi nekāda nelaime.
 
Kādi divsimt miljoni latu, Gaismas Pils, un nebūs nekādu problēmu.
 
Bet slotas vēl ilgi stāvēs aiz Elizabetes ielas putekļainām vitrīnām.