Esejas virsraksts nepatiks. Nepatiks tiem, kuri mūsdienās izslavētajā plurālismā nesaskata nekā laba. Tādu cilvēku nav daudz, bet viņi vēl eksistē. Viņi nekādā gadījumā negribēs plurālismu atzīt par idillisku parādību, kas pie tam vēl izraisa idilli — bezrūpīgu, mierīgu, patīkamu noskaņojumu. Negatīvā attieksme pret mūsdienās izslavēto plurālismu ir pamatota.

Plurālisms ir adresēts cilvēku vienai daļai. Pirmkārt un galvenokārt ir adresēts tā saucamajiem masu cilvēkiem. Priekš viņiem plurālisms ir saldais ēdiens — deserta idille. No viņiem vislielākie gardēži plurālismu jau sen ir pārvērtuši par vienīgo maltīti, un idilliskais plurālisms ir viņu galvenā barība.

Tātad varam būt pārliecināti, ka esejas virsraksts ļoti patiks masu cilvēkiem. Noteikti nepatiks personībām. Plurālisms tāpat kā jebkura cita ideoloģiskā konstrukcija nav paredzēta indivīdiem, kuri konsekventi domā ar savu galvu.

Plurālisms tiek pasniegts masu cilvēkiem, kuri negrib un nespēj domāt patstāvīgi, mēdz būt garīgi pasīvi un neaktīvi ikvienā intelektuālajā situācijā. Viņi neko nerada un kritiski nevērtē, taču tajā pašā laikā vienmēr ir pašpārliecināti un pašapmierināti. Masu cilvēkiem vienmēr ir gatava atbilde uz jebkuru jautājumu, jo viņi visu zina un visā orientējās, nepazīstot neizpratnes un nezināšanas psiholoģiskos pārdzīvojumus. Rietumu civilizācijā XX gadsimtā masu cilvēks kļuva dzīves varonis. Viņam tiecās izpatikt politiķi, žurnālisti, mākslinieki, rakstnieki, zinātnes popularizētāji, sadzīves preču dizaineri un ražotāji. Masu cilvēka galvenās īpašības ir analizējuši filosofi, sociologi, antropologi, kulturologi, psihologi, un par to ir plaša bibliotēka.

Plurālisma slavināšana ietilpst Rietumu liberālās demokrātijas propagandā, intensīvi zombējot masu sabiedrību jau apmēram 30 gadus. „Aukstā kara” gados Rietumu propagandas speciālisti izveidoja ideoloģijas jaunu tipu, ko es iesaku dēvēt par zināšanu ideoloģiju. Ideoloģijas jaunā tipa centrā ir speciāli servētu (no fr. servir) zināšanu izplatīšana, piemēram, par komunismu, totalitārismu, sociālismu, fašismu, PSRS, II Pasaules karu, tirgus ekonomiku, liberālo demokrātiju, demokrātiskumu, cilvēktiesībām, brīvību.

Zināšanu ideoloģijas arsenālā ietilpst arī plurālisma slavēšana. Tāpēc neoliberālās sabiedrības leksikā burbuļo universiāli smaržīgais vārdiņš „plurālisms”. Dārgajā Latvijā plurālisms nāca modē pēcpadomju gados. Pēc „eiropeiskuma” izslāpušajiem latviešiem, krieviem, ebrejiem plurālisms momentā iepatikās.

Plurālisma slavēšana ir ļoti tālredzīga rīcība, jo spēj pilnā mērā sagraut ne tikai cilvēka idejisko patstāvību, bet cilvēka garīgās esamības balstus vispār. Droši var teikt, ka plurālisma slavināšana ir viena no vislielākajām viltībām Rietumu liberālās demokrātijas propagandā. Šīs viltības sekas ir drausmīgas, un tās drausmīgi izpaužās arī Latvijas tautas dzīvē. Sevišķi šķebīgi izpaužās vidējās un jaunākās paaudzes dzīvē, kuras līdzšinējais mūžs lielā mērā vai pilnā mērā ir pagājis lokālo politisko spēku imitētajā liberālās demokrātijas iekārtā. Taču interneta materiāli liecina, ka plurālisms patīk arī vecākās paaudzes vienai daļai.

Acīmredzot, visvairāk patīk tai daļai, kura iemācījās darboties ar datoru, kas savukārt pensionāriem palīdz vērtīgi pavadīt brīvo laiku.

Panākts ir tas, ka plurālisma jēdziens tiek pielietots ļoti plašā amplitūdā. Jau labu laiku medijos nākas priecāties par „viedokļu plurālismu”, „domāšanas plurālismu”, „identitāšu plurālismu”, „multikulturālisma plurālismu”, „seksuālās orientācijas plurālismu”, „etnisko plurālismu”, „ideoloģiju plurālismu”, „elitu plurālismu”, „ģeopolitisko plurālismu”.

Taču plurālisma jēdzienam Rietumu zināšanu ideoloģijā faktiski ir tikai viens uzdevums — cilvēkos sagraut ticību patiesībai. Rietumu zināšanu ideoloģijā jautājums par plurālismu viltīgi maskētā veidā ir savīts ar jautājumu par patiesību. Zināšanu ideoloģija cenšas cilvēkus atradināt no patiesības un tā vietā cilvēkiem iezombēt atziņu, ka nav visiem viena patiesība, bet katram indivīdam var būt sava patiesība par ikvienu lietu un parādību.

Turklāt vispriecīgākais — patiesība nemaz nepastāv! Bet, ja nepastāv patiesība, tad nepastāv arī morāle un morāles normas. Tādā gadījumā mēs katrs varam uzvesties saskaņā ar savu morālo kodeksu.

Rietumu zināšanu ideoloģijā jautājums par patiesību tiek veikli savīts ar jautājumu par brīvību; respektīvi, mūsdienās slaveno demokrātiju. Zināšanu ideoloģija rafinēti izskaidro patiesības un demokrātijas sakarības.

Vispirms masu cilvēkiem tiek iestāstīts, ka viņu valstī ir nepieciešama demokrātija, jo tā paver ceļu visu veidu plurālismam. Tātad demokrātija paver ceļu pasaules uzskatu un dažādu viedokļu plurālismam. Demokrātijā katram cilvēkam var būt savs pasaules uzskats un savs viedoklis par ikvienu jautājumu.

Pēc tam masu cilvēkiem tiek paskaidrots, ka demokrātijā nepastāv nekāda hierarhija. Tātad neviens pasaules uzskats, viedoklis, dzīves veids nav etalons un nevar būt dominējošais paraugs kā vispatiesākais risinājums.

Masu cilvēkiem vēl pamācoši gudri ieskaidro, ka katram cilvēkam ir toleranti jāizturās pret otra cilvēka viedokli. Pateicoties tolerancei, plurālisms kļūst katra cilvēka vērtīgs ieguvums.

Saprotams, ne katrs spēj pretoties saldajam vilinājumam. Visticamākais, no masu cilvēkiem neviens nespēj pretoties. Rietumu ideoloģijas profesori to zina, un tas viņus morāli iedvesmo radošai un planetāri vērienīgai darbībai, dāvinot katram cilvēkam vērtīgo ieguvumu — plurālismu.

Rietumu ideoloģijas kompetentie speciālisti zina, ka plurālisms ļaužu masām ļoti patīk. Plurālisma legalizācija paver ceļu katram cilvēkam droši izteikt savu viedokli par jebkuru dzīves norisi, problēmu, konfliktu. Katrs cilvēks var droši komentēt filosofa, mākslinieka, zinātnieka, politiķa, kosmonauta, terorista, militārista, sportista un jebkuras citas profesijas pārstāvja darbību. Un tas nekas, ka komentāra autors nav attiecīgajā jomā speciālists un nav vispār iepazinies ar komentētā cilvēka darbību. Jaukā plurālisma apstākļos pat elementāra kompetence netiek prasīta. Galvenais ir ļaut katram brīvi izteikt savu viedokli. Plurālisma apstākļos vienīgā prasība ir cienīt otra cilvēka viedokli un izturēties toleranti pret viedokļu daudzveidību. Viedokļu saturs (pareizs vai nepareizs) netiek ņemts vērā.

Skaidrs, ka Rietumu liberālās demokrātijas propagandas autori lieliski apzinās, ka mākslīgi uzkurinātais idiotiskais plurālisms legalizē uzskatu un viedokļu profanāciju. Kopumā šo drausmīgo procesu var uzskatīt par masu apziņas idiotizāciju, laipni smaidot vai iecietīgi smīnot sabiedriskajā domā panākot idiotiskās masu apziņas leģitimitāti.

Praktiski tas nozīmē, ka sabiedriskajā domā tiek leģitimēta, piemēram, literatūrzinātnieku aprindās populārā idiotiskā frāze: „Es romānu neesmu lasījis, bet uzskatu, ka autors romānā ir pieļāvis daudzas rupjas idejiskās un stilistiskās kļūdas”. Ja agrāk literatūrzinātnieku aprindās tas bija galējā profesionālā idiotisma paraugs, tad tagad plurālisma ērā ne tikai literatūrzinātniekiem, bet visiem godīgiem pilsoņiem pret minēto nenormālo frāzi ir jāizturās toleranti, jo, lūk, mums visiem ir jāciena otra cilvēka viedoklis.

Protams, piemēri masu apziņas idiotizācijai var būt visdažādākie. Teorētiski mums ir jāciena viedoklis, ka 2x2=8, Saule griežās ap Zemi, bet Zeme griežās ap Mēnesi.

Bet tas nebūt nav viss, ko zina Rietumu ideoloģijas kompetentie speciālisti. Viņi zina, ka sagrauj ne tikai cilvēku priekšstatus par patiesību. Viņi zina, lūk, ko: sagraujot priekšstatus par patiesību, faktiski tiek sagrauti priekšstati arī par zināšanām un to lomu. Bet tas jau ir ļoti ļoti nopietni.

Loģika ir vienkārša. Ja nav iespējama patiesība, tad nav vajadzīgas zināšanas, jo tās nespēj atklāt patiesību. Ja zināšanas nevar atklāt patiesību, tad zināšanas nav vajadzīgas. Nav vajadzīga zinātne, nav vajadzīga zinātnes vienotība ar izglītību un īpaši augstāko izglītību.

Tie laimīgie, kuri ir strādājuši vai ieguvuši augstskolas diplomu pēcpadomju Latvijā, lieliski atcerās izglītības un zinātnes pseidovienotību ne tikai mūsu privātajās „bodēs”, bet arī valsts „bodēs”. Mūsu gaismas piļu klientiem zinātne nav vajadzīga un var tikai traucēt auditorijā spīdināties ar savu „viedokli”. Augstskolu īpašnieki un vadoņi to saprot. Viņi nemoca savus klientus ar zinātni, kā arī ar zinātni nemoca pasniedzējus.

Kā jau minēju, plurālisma slavēšana un, protams, plurālisma prakse spēj pilnā mērā sagraut cilvēka garīgās esamības balstus. Cilvēks nespēj cilvēciski dzīvot bez tādiem metafiziskajiem balstiem kā patiesība, ticība patiesībai, ticība zināšanām. Cilvēks nespēj cilvēciski dzīvot bez zināšanām un tajā skaitā zinātnes noskaidrotajām zināšanām.

Ja cilvēkam tiek atņemti metafiziskie balsti, tad iestājās mentālais haoss. Tas sabiedrībā praktiski atspoguļojās sociāli ļoti nepatīkamā formātā, kuru es iesaku dēvēt par idiotijas plurālismu (ar vārdu „idiotija” (no gr. idioteia) apzīmēju nezināšanu un izglītības trūkumu). Idiotijas plurālismā nav konstatējama ne patiesība, ne patiesas zināšanas un jebkādas nopietni vērtējamas zināšanas vispār.

Cilvēks, kas dzīvo bez ticības patiesībai un zināšanām, vairs nav cilvēks, bet ir bioloģiskā masa, kurai nekas nav svēts un dārgs, kurš nevienam un nekam netic un neuzticās. Tas ir cilvēks, kurš savas eksistences jēgu karstgalvīgi saskata idiotiskā murgošanā un turklāt savai idiotiskajai murgošanai iedomīgi un pašpārliecināti piešķir milzīgu sociālo vērtību. Cilvēks lepojās ar savu „viedokli”, kuru bezjēdzīgā tiražēšana īstenībā ir viņa smadzeņu iekaisuma sekas. Tāds cilvēks faktiski nemaz vairs nespēj apstāties un izbeigt savu „viedokļu” tiražēšanu.

Uz ļaužu masu apziņu kardinālu ietekmi atstāj plurālisma nemitīgā slavināšana Rietumu bagātnieku monopolizētajos medijos un mācību iestādēs. Sabiedrībai katru dienu demagoģiski skaidro, ka plurālisms ir iespēju vienlīdzība, izvēles brīvība, cilvēka atraisītība domās un garīgajos meklējumos, uzskatu daudzveidība filosofijā, socioloģijā, vēsturē, zinātnisko teoriju un koncepciju jomā.

Neapšaubāmi Rietumu liberālajai demokrātijai galva par to nesāp, ka faktiski rekomendē idiotijas plurālismu. Protams, galva nevar sāpēt, jo idiotijas plurālisms ir Rietumu ideoloģijas mērķis.

Mērķis ir sabiedrības masas atradināt no pārliecības, ka patiesība reāli eksistē un jebkāda subjektīvā visatļautība ir liela muļķība un nebūt neliecina par garīgo brīvību. Gluži pretēji. Īsta brīvība vienmēr ir iespējama, pateicoties patiesībai. Mēs jūtamies brīvi tikai tad, ja zinām patiesību. Ja mēs patiesību nezinām, tad jūtamies neveikli, nezinīgi, neizlēmīgi, nepārliecinoši, nedroši, neticīgi. Patiesība ir brīvības priekšnoteikums, bet nevis brīvība ir patiesības priekšnoteikums. Turklāt patiesība nevar eksistēt vairākās versijās. Var būt tikai viena patiesība. Objektīvi rezumējot, plurālisms ir cilvēka subjektivitātes (Es pašapziņas) zaudēšana, jo balstās uz „viedokļu” nepatiesību, izlikšanos, aplamām zināšanām, nedomāšanu, modīgu ākstīšanos.

Lieki atgādināt, ka fundamentālas teorētiskās zināšanas ļoti dziļi ietekmē cilvēka priekšstatus par pasauli. Šīs zināšanas ir cilvēka pasaules uzskata pamatā. Taču Rietumu liberālās demokrātijas zināšanu ideoloģija vēlas cilvēkos sagraut pasaules uzskatu. Mērķis ir panākt, lai ļaužu masām nebūtu nekāds pasaules uzskats un viņu galvās svilpotu vējš.