No Priekšsēdētāja: IMHOkluba redakcijā tika saņemts divu autoru — Jāņa Ozoliņa un Borisa Mihailova topošās (iespējams) grāmatas manuskripts. Man tā šķita interesanta. Par to iespējams pastrīdēties. Piedāvājam  jūsu uzmanībai pirmo nodaļu.

No autoriem: nesen presē uzdūrāmies kāda IMHOkluba spīkera intervijai, kurā viņš ar jauniešiem apsprieda dzīves un karjeras perspektīvas Latvijā. Uz jautājumu par to, vai jauniešiem ir kādas iespējas ieņemt nopietnus amatus korporācijās Latvijā, mūsu godātais spīkers atbildēja, ka tādu perspektīvu nav. Sak, ir jāveido pašiem savs bizness. Mēs kategoriski iebilstam pret šādu pozīciju, jo galu galā viss ir atkarīgs no paša cilvēka vēlmēm un prasmēm. Mēs esam nolēmuši publicēt šos rakstus, kas veltīti „buldogu cīņai zem paklāja” — pārvaldes cīņas principiem, paņēmieniem un stratēģijām.  Šīs cīņas mērķis ir autoritāte un — galu galā arī vara organizācijā. Raksti domāti tiem, kas pieņem lēmumus par savu  tālāko dzīvi. Savukārt dzīves pieredzes bagātie kluba biedri, iespējams, kaut ko pielabos no sava skatupunkta...


Grēkāzis
 
Jūsu direktoram nebūtu nekādas vainas, ja vien viņam nebūtu nejaukā ieraduma darba apspriežu laikā izvēlēties „grēkāzi” starp klātesošajiem. Kārtējā sapulcē ir pienākusi jūsu kārta. Kā jūs rīkosieties?
 
 
Uzdevumam atrisinājuma nav
 
Tradicionālā analīze piedāvā sekojošus variantus:
 
1. Reaģēt mierīgi. Jūs neesat ne pirmais, ne arī pēdējais. Vai ir vērts sākt strīdu, ja rezultāts ir jau iepriekš zināms? Tiesa, grūti noticēt, ka jūsu ārējais miers atbilst jūsu noskaņojumam.
 
2. Pārtraukt direktoru. Jūs paziņojat, ka nepieļausiet sarunu ar jums tādā tonī. Šis paziņojums izskatīsies efektīgi tikai tad, ja jūs saņemsiet apkārtējo atbalstu. Vai jūs esat par to pārliecināts? Un ko jūs iesāksiet tālāk, ja atradīsies piekritēji? „Dumpis uz kuģa”?
 
3. Reaģēt mierīgi, taču pēc sapulces ieiet direktora kabinetā un paust savu neapmierinātību. Jā, situācija ir citāda. Vai jūs cerat, ka reakcija uz jūsu piezīmi būs adekvāta?
 
4. Demonstratīvi pamest sapulci. Iespaidīgi. Bet kāpēc jūs to neizdarījāt, kad „grēkāža” lomā nokļuva kāds cits?
 
„Speciālistu” slēdziens: „šajā situācijā pozitīva risinājuma nav, jo tās pamatā ir nevērīga direktora attieksme pret vadītāja uzvedības principiem”. Taču jums no šī secinājuma nekāda labuma nav: jūs gan neesat pirmais, taču jebkurā gadījumā jūs esat pazemots.
 
 Ne velti Hārvardas biznesa skolas profesors Džons P.Koters atklātā vēstulē Amerikas mācību iestāžu abonentiem piedāvāja aizmirst visu, kas viņiem mācīts, jo reālajā pasaulē tam visam nav nekādas vērtības. „Mācību iestāde sniedz jums zināmu informāciju par darbu, taču tā it nemaz neder karjeras veidošanai. Sagatavojieties izjust šoku.”
 
 
Toma Soijera kombinācija
 
Atsauksim atmiņā kādu pazīstamu romāna fragmentu: reiz, vasarīgā svētdienas rītā ģeniālo menedžeri Tomu Soijeru gaidīja grandioza neveiksme. Sids viņu nosūdzēja. Toma ota bija bezgalīgi maza salīdzinājumā ar milzum garo nebalsināto žogu. Tradicionālais šīs problēmas risinājums nebija piemērots. Toma bagātību bija pārāk maz, lai noalgotu puikas žoga balsināšanai.
 
Te ap stūri pagriezās tvaikonis — Bens. Un Toms saprata, ka pēc dažiem mirkļiem viņš kļūs par visu pilsētas puiku izsmiekla objektu.
 
Bens rada Tomam Soijeram nāves lauka situāciju.
 
Tieši šajā brīdī Tomam prātā ienāk ģeniāls menedžera gājiens — viņš antiresursus pārvērš par resursiem. Tomam bija antiresurss — pienākums nobalsināt žogu. Pienākuma antipods ir tiesības. Tiesības ir tāda lieta, ko var realizēt tikai atsevišķi cilvēki, turklāt viņiem vispirms šīs tiesības ir jāiegūst. Toms saprata, ka viņam ir tiesības balsināt žogu, un šīs tiesības, kā jau resursu, viņs var pret kaut ko apmainīt. Paturēdams prātā „neveiksmes prieka” principu, Toms aizrautīgi turpināja balsināt sētu.
 
Piepeldējušais tvaikonis — Bens interesējas: „Nu, vai esi iekritis?” Jebkurš menedžmenta triks ir piemērots tikai īstajā laikā un vietā. Ja Toms izliksies priecīgs, Bens nenoticēs, un tas būs slikti. Ja viņš piekritīs Benam, — arī nekas labs nav gaidāms.
 
Un Toms pasaka kaut ko neapstrīdamu, to, kas dod jaunu rezultātu: „Ja tas ir darbs, Tomam Soijeram tas patīk.”
 
Ābols Benu vairs neinteresē. Šķiet, nav par ko strīdēties, taču sirds ir nemierīga. Bens sāk uztraukties pēc tam, kad Toms liek lietā kārtējo menedžera paņēmienu: lai izsistu cilvēku no pozīcijām, viņu ir jāpārņem šaubām. Iesēj šaubu sēklas un ej tālāk. Sēklas uzdīgs.
 
Šaubu pārmāktais Bens vēlas pievienoties Tomam un lūdz: „Ļauj man arī mazliet pabalsināt.” Un te nu Toms liek lietā savu kombināciju: viņš apšauba to, vai viņš var uzticēt Benam tiesības balsināt sētu. Ar šīm šaubām viņš vēl paaugstina sētas balsināšanas vērtību Bena acīs. Kopš šī brīža Bens ir Toma rokās. Toma Soijera iegūtā bagātība — aukliņā iesieta beigta žurka, marmora bumbiņas un viss pārējais ir klasisko menedžera paņēmienu sekmīgas pielietošanas rezultāts.
 
Šie paņēmieni MBA programmā netiek apgūti, taču ģeniāla menedžera titulu Toms Soijers ir izpelnījis godīgi: ierobežotu materiālo resursu un laika apstākļos Toms spīdoši uz vietas atrisināja radušos problēmu, liekot lietā „tikai” savu intelekta spēku.
 
 
Ne soli atpakaļ
 
Bens pieļāva nopietnu taktisku kļūdu, radot Tomam Soijeram „nāves lauka” apstākļus. Šis paņēmiens ir zināms kopš seniem laikiem — šādi apstākļi tiek radīti savējiem kareivjiem.
 
Pulkveži nodedzināja kuģus, aizsprostoja izeju no cīņas lauka, sagāžot tajā dzīvnieku līķus. Radīt sev vai saviem padotajiem „nāves lauka” apstākļus — tas nozīmē radīt tādu situāciju, no kuras ir tikai viena izeja — uzvara. Ja ir jāizpilda kāds darbs — tas var būt izpildīts tikai pilnībā. Bezdibeni šķērsot ar diviem lēcieniem nav iespējams.
 
Nav iespējams radīt „nāves lauka” apstākļus ar soda draudiem. Sods — tā ir iespēja izvēlēties mazāko no diviem ļaunumiem. „Nāves laukā” izvēles nav. Un radušās situācijas cēlonis nav ne pulkvedis, ne menedžers, jo tādā gadījumā tai ir ļoti vienkāršs risinājums.
 
Šī paņēmiena pamatā ir atbildības uzvelšana. Cīņā karaspēks saprot, ka tās iznākums ir atkarīgs tikai no kareivju vīrišķības. Karaspēka uzdevums ir cīnīties. Tas pats princips attiecas arī uz menedžmentu — darbiniekam ir uzdots viens vienīgs uzdevums, un viņš risina tikai to. Protams, ne jau katram karaspēkam, tāpat kā ne katram darbniniekam var radīt „nāves lauka” apstākļus. Taču tas jau ir cilvēku sagatavotības jautājums.
  
Tipiska situācija menedžera darbā ir uzdevums, kas prasa profesionālās zināšanas. Menedžerim to nav, un viņs pieaicina speciālistus risinājuma atrašanai. Labākā iespēja uzlabot šī risinājuma kvalitāti — radīt speciālistam „nāves lauka” apstākļus. Viens speciālists saka, ka uzdevumu atrisināt nav iespējams, kāds cits — ka risinājums, iespējams, pastāv. Un menedžeris nevis izvēlas risinājumu, bet gan cilvēku, kam iespējams uzticēt risinājuma meklējumus. Nu, cilvēkus menedžeris pazīst. Taču viņa pienākums ir precīzi un reālistiski formulēt uzdevumu un viennozīmīgus risinājuma kritērijus. Nāksies piekrist jebkuram speciālista ieteiktajam risinājumam, ja tas atbilst formulētajiem nosacījumiem. Vai nu ir izdarīts, vai nav. Labākā risinājuma meklējumi ir izslēgti — pilnīgi pietiek ar apmierinošu risinājumu. Tāpēc mēs uzskatām, ka Bens pieļāva kļūdu — viņš radīja apstākļus, kuros Tomam atlika tikai viena izeja — atrast risinājumu un nezaudēt imidžu.
 
 
Iespējamais risinājums
 
Atgriezīsimies pie situācijas darba sapulcē. Vadītājs, nenojaušot, ka jūs esat Menedžeris (tas ir ļoti svarīgi), pieļauj kļūdu — rada jums „nāves lauka” apstākļus. Pārvēršot „mīnusu” par „plusu”, „nelaimi par priekšrocību” („ja nu jums mājas nav, nav bīstams jums ugunsgrēks”), jūs... piekrītat viņam, minot vēl kādus tikpat „argumentētus” jūsu šķietamo kļūmju piemērus. Jūsu darbības rezultātā (jūs ne tikai runājāt, bet arī rīkojāties) garlaicības māktie kolēģi kļūst par aktīviem dalībniekiem (visus taču interesē — kas notiks tālāk), un jums uzspiestais scenārijs mainās: jūs esat gudrs darbinieks ar humora sajūtu, bet uzmanības centrā — ne īpaši prasīgais, taču kašķīgais šefs.

Tagad viņš atrodas situācijā, kurā var zaudēt autoritāti (vai tik ne tā pati tehnoloģiskā jēga ir evanģēlijā paustajam padomam „pagriezt otru vaigu”?). Kā pieredzējis menedžeris, jūs atstājat oponentam iespēju glābties. Tomēr... tikai no vadītāja ir atkarīgs, vai viņš izmantos šo iespēju.


P.S. No Priekšsēdētāja: grāmatā ir 10 nodaļas. Publicēšu tās saskaņā ar... Jānis Ozoliņš ir īsts kluba loceklis, viņš būs galvenais spīkers. Savukārt Boriss Mihailovs ir pseidonīms, tāpēc, saskaņā ar Statūtiem, viņš ir “virtuālais kluba loceklis”. Taču viņš piedalīsies raksta apspriešanā un sniegs komentārus. Viņam adresētios jautājumus lūdzu uzdot komentāros.