Mūsdienu jaunieši savā vairumā ir neattīstīti, egoistiski, narcistiski, nepamatoti pašpārliecināti un ar neattīstītu erudīciju, kā viens no būtiskiem iemesliem ir t.s. “gadžetu” (tehnoloģisku “spēļmantiņu” — smartfonu, planšetdatoru utt.) un sociālo tīklu (Twiter, Facebook, Draugi utt.) pārmērīga lietošana.

Mūsdienu jaunieši ir neattīstīti

Gadžeti jaunajai paaudzei nodara 90% ļaunuma un dod tikai 10% labuma, uzskata krievu sociologs Andrejs Fursovs. Bērni, kuri pavada laiku ar klaviatūru vai pat planšetdatoru, gandrīz nestrādā ar rokām, kas ir īpaši svarīgi vecumā līdz 10 gadiem. Tā ir tāpēc, ka ar roku rakstīšanas process fizioloģiski ir ļoti sarežģīts un trenē kreiso smadzeņu puslodi labročiem un labo — kreiļiem.

Ja bērns neizies glītrakstīšanas skolu, tad viņam līdz galam nebūs attīstīta viena no smadzeņu puslodēm.Pie tam darbs ar planšetdatoriem ir atgriešanās pirmsgūtenberga laikos (pirms masveida grāmatu izplatības laikos), kad cilvēki strādāja ar tēliem, nevis rakstu zīmēm. Par pārmērīgo acu noslodzi nav pat vērts runāt — ārsti no tā ir šausmās.

Un tie 10% labuma arī ir visai apšaubāmi, jo, diemžēl, mūsdienu jaunatne gadžetus izmanto pārsvarā tikai, lai spēlētos.

Esmu augstskolas pasniedzējs kopš 1972.gada. Man ir grūti pateikt cik cieša ir manu studentu “draudzība” ar gadžetiem — daudziem ir planšetdatori un gandrīz katram smartfons, bet vienu gan esmu ievērojis — studentu rokraksts pa šo laiku ir mainījies uz slikto pusi.

Bet nesmuks rokraksts 9 gadījumos no 10 nozīmē, ka cilvēkam ir līdz galam nenoformējies raksturs un līdz galam neattīstīts psihotips. Mani uztrauc ne tas, cik daudz labumu mums ir atnesuši jaunie tehniskie līdzekļi, bet gan ļoti strauji kritušais vispārējais izglītības līmenis.

Augstskolas pasniedzējs līdzinās cilvēkam, kurš sit naglas sienā (siena — pamatizglītība, esošās zināšanas; naglas — augstskolas viela). Kopš 1990-ajiem gadiem šo naglu vajag arvien vairāk un vairāk. Bet tagad situācija ir pavisam dramatiska — vienkārši nav vairs sienas, kur tās naglas dzīt; jāuzceļ papriekšu siena. Bet kamēr pasniedzējs uzceļ sienu (iemāca to, kas jāiemācās pamatskolā), tikmēr students jau pabeidz bakalaurus un mēs no viņa atvadāmies.

(Šī problēma tiesa gan pastāv tikai apzinīgiem pasniedzējiem, kādu paliek arvien mazāk. Pasniedzējiem, kas strādā tik dēļ naudiskās motivācijas uz to ir nospļauties — nolasīja kursu, saņēma piķi, bet vai students ko saprata tā ir viņa problēma. Šāda nihilistiska pieeja, kura ved uz vispārēju zināšanu zudumu un sabiedrības degradāciju, ir neizbēgama izglītības komercializācijas apstākļos.)

Tomēr pats traģiskākais ir nevis apstāklī, ka no jaunās paaudzes ir aizgājis intelekts, bet gan, ka ir aizgājusi tiekšanās uz attīstību un pašattīstību.

Agrāk pasaules matemātikas olipiādēs mēs (PSRS, tai skaitā arī Latvija) ieņēmām pirmās vietas. Tagad uz pjedestāla ir Japāna un Ķīna. Par erudīciju vispār nav ko runāt. Es (dzimis 1951. gadā) un mani vienaudži uzaugām, lasot tādus (informatīvi augsti kvalitatīvus) žurnālus kā “Zināšana — spēks”, “Jaunatnes tehnika”, “Apkārt pasaulei”, “Dzīve un zinātne” un “Jaunais tehniķis”. Šādu žurnālu lasīšana paplašināja redzesloku. Bet pašreiz lielākais vairums jaunās paaudzes neattīsta erudīciju.

Es nepārtraukti cīnos ar kārdinājumu, lai neuzdotu saviem studentiem jautājumu: “Ko galu, galā jūs vispār darāt brīvajā laikā?” Protams, ir ļoti talantīgi un saprātīgi bērni, bet vairuma jauniešu izglītības līmenis ir ļoti strauji krities un jaunajām tehnoloģijām šajā kritumā ir pietiekami būtiska loma.

“EsEsEs” paaudze (Generation MeMeMe)

2013.gada maijā žurnālā “Time” tika publicēts raksts, kas ir kā pļauka pašreizējai jauno cilvēku paaudzei. Pēc raksta autora domām t.s. “melenium” paaudzes pārstāvis nav spējīgs tikt galā ar izaicinājumiem, kurus tam gatavo dzīve.

Papētiet sociālo tīklu lietotājus, kuru fotoalbūmā “Mazliet manis” ir apmēram 300 fotogrāfiju. Palasiet šo cilvēku tvitera ierakstus. Viņi raksta tāpat kā fotogrāfē — tur ir tukšums, kurā nav ne jēgas, ne misijas, ne ideju, nekā. Un tad jūs sapratīsiet, ka problēma, kuru savā rakstā skar žurnālists Džoels Šteins (Joel Stein), ir vairāk kā aktuāla.

“Es grasos darīt to, ko vecākās paaudzes cilvēki ir darījuši visas cilvēces vēstures gaitā: es nosaukšu tos, kuri ir jaunāki par mani, par sliņķiem, egoistiem un tendētiem uz visrspusējību. Tomēr, atšķirībā no saviem priekšgājējiem, man ir attiecīgi pētījumi, statistikas dati un autoratīvu akadēmiķu citāti. Citiem vārdiem sakot, man ir pierādījumi".

Narcistisks personības izkropļojums šodienas divdesmitgadniekiem ir sastopams trīs reizes biežāk nekā paaudzē, kurai pašreiz ir 65 gadi. 2009.gada studenti ir par 58% narcistiskāki (egocentriskāki; uz sevi tendētāki) nekā 1982.gada studenti.

Pieaugot “meleniumieši” saņem tik lielu skaitu veicinošo balvu par piedalīšanos visdažādākajos konkursos un sacensībās, ka 40% no viņiem cer darbā iegūt paaugstinājumu ik pēc diviem gadiem, neskatoties uz sasniegumiem darbā.

Viņi ir pārņemti ar slavu: 2007.gada aptaujas dati parāda, ka skolnieču, kuras vēlas kļūt par kāda slavena cilvēka asistenti, ir trīs reizes vairāk kā to, kuri vēlas kļūt par senatoru un četras reizes vairāk par tiem, kuri vēlas kļūt par kādas lielas korporācijas ģenerāldirektoru.

Viņi ir pārliecināti par savu “krutumu”: 60% no viņiem ir pārliecināti, ka intuitīvi spēj noteikt, kas ir pareizi un kas nav. (Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, intuīcija ir nedrošs (liela varbūtība kļūdīties) un virspusējs (aptver tikai acīmredzamākās izzināmā objekta īpašības) izziņas paņēmiens, ko visuzskatāmāk parāda šveiciešu psihologa Žana Piažē (1896-1980) eksperiments ar 4 gadīgiem bērniem. Bērna acu priekšā noliek divas vienādas glāzes ar vienādu ūdens daudzumu tajās. Bērnam redzot ūdens no vienas glāzes tiek pārliets uz citas formas glāzi, kurai ir šaurāks dibens (attiecīgi ūdens līmenis otrā glāzē ir augstāks par sākotnējo). Pēc tam bērnam jautā, kurā no abām glāzēm ir vairāk ūdens, uz ko bērns atbild ka otrajā, jo ūdens līmenis tajā ir augstāks, kas vizuāli ļoti skaidri redzams.) Pie tam vairums no tiem, kam šodien ir no 18 līdz 29 gadiem, joprojām dzīvo kopā ar vecākiem.

Viņi ir slinki: 1992.gadā apmēram 80% cilvēku vecumā līdz 23 gadiem gribēja strādāt darbā ar augstu atbildības pakāpi, bet jau 10 gadus vēlāk šis rādītājs bija nokrities līdz 60%.

Dažādu valstu “meleniumieši” atšķiras viens no otra, bet, pateicoties sociālajiem tīkliem, globalizācijai un izmaiņu ātrumam, jaunajam cilvēkam no vienas valsts ir daudz vairāk kas kopējs ar saviem vienaudžiem no citām zemēm, nekā ar vecākās paaudzes cilvēkiem no pašu valsts. Pat Ķīnā, kurā vēsturiski ģimene ir svarīgāka par indivīdu, Internets, urbanizācija un “vienas ģimenes — viena bērna” politika veido jauno paaudzi, kas ir neiedomājami pašpārliecināta un ieciklējusies uz sevi.

Tas viss vairs nav tikai bagāto cilvēku problēma: nabadzīgie tagad ir pat narcistiskāki, materiālistiskāki un no tehnoloģijām vairāk atkarīgi. Šī ir visbriesmīgākā paaudze un ne jau tāpēc, ka grib tikt pie varas, bet gan tāpēc, ka aug bez tās.

Industriālā revolūcija padarīja indivīdu stiprāku — viņam radās iespēja pārcelties uz pilsētu, nodarboties ar biznesu un radīt pašam savu organizāciju. Informatīvā revolūcija tikai paātrināja emansipācijas procesus, dodot cilvēkiem tehnoloģijas, ar kuru palīdzību tas var izaicināt lielās organizācijas: blogeri pret avīzēm, Youtube režisori pret Holivudas studijām, indi-izstrādātāji un hakeri pret industrijām un korporācijām, teroristi — vienpatņi pret veselām valstīm...

“Es” paaudze radīja “EsEsEs” paaudzi, kuru egoisma tehnoloģijas kļuva tikai stiprākas. Ja 1950-ajos gados tipiskas amerikāņu vidusšķiras ģimenes mājās uz sienām kāra kāzu, skolu un iespējams arī armijas bildes, tad mūsdienu amerikāņu ģimenes ir ielenktas ar 85 sevis un savu mīluļu fotogrāfijām.

“Meleniumieši” ir izauguši daudzkāršota “Es” ērā. Viņi fiksē katru savu soli (FitBit), atrašanās vietu (Foursquare) un ģenētiskos datus (23 and Me). Pie tam, salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm, viņi izrāda daudz zemāku pilsonisko aktivitāti un gandrīz nemaz nepiedalās politiskajā dzīvē.

Papildus narcisismam viena no izteiktām viņu īpašībām ir nekaunība. Ja gribi pārdot semināru vidējā līmeņa menedžeriem, tad velti to tam, kā tikt galā ar jaunajiem darbiniekiem, kuri pa tiešo raksta e-pastus ģenerāldirektoram un izstājas no projekta, kurš viņiem liekas pārāk garlaicīgs.

Neskatoties uz pārliecību par savu nākotni, jaunie cilvēki izstiepj savu dzīvi starp pusaudža stāvokli un pilngadību. 1910.gadā tikai mazskaitliska bērnu daļa apmeklēja vidusskolu. Lielākā daļa viņu sociālo interakciju notika ar pieaugušajiem ģimenes locekļiem vai arī darba vietā. Šodien mobīlie telefoni ļauj bērniem socializēties ik mirkli — pēc Pew datiem viņi nosūta 88 ziņojumus dienā un dzīvo nepārtrauktā savu draugu ietekmē.

“Vienaudžu ietekme ir anti-intelektuāla, — saka Marks Baurlains, angļu Emory profesors. Vēsturē nav zināmi cilvēki, kuri būtu kļuvuši pieauguši tikai vienaudžu ietekmē. Lai augtu un attīstītos cilvēkam ir regulāri jākomunicē ar vecāka gadagājuma cilvēkiem (un pēc iespējas gudrākiem): 17 gadīgie nepieaug, ja sazinās tikai ar 17 gadīgajiem...”

“Meleniumieši” sazinās ar apkārtējo pasauli cauru diennakti, tikai pārsvarā tas notiek caur ekrānu. Pat satiekoties klātienē viens ar otru, viņi turpina blenzt savos gadžetos un rakstīt īsziņas. 70% no viņiem pārbauda savus telefonus ik stundu, bet daudzi sirgst ar viltus vibrācijas sindromu kabatā (sajūtu ilūzija, ka kabatā vibrē telefons).

Regulāras dofamīna devas meklējumi (piemēram, cik daudz un kuri “laikoja” “postu” Facebookā”) (kas visprastākā veidā “nosit laiku” un garīgi notrulina) samazina kreativitāti (veiktspēju, radītspēju). Pēc Toransa testu datiem jaunatnes kreativitāte pieauga no 1960-o gadu vidus līdz 1980-o gadu vidum. Pēc tam tā sāka kristies, līdz strauji samazinājās 1998.gadā. Sākot no 2000. gada analoģiski kritumi ir vērojami jaunatnes empātijai (spējai iejusties citu stāvoklī; līdzcietība), kas ir nepieciešama, lai interesētos par citiem cilvēkiem un citiem uzskatiem. Tas visdrīzāk ir saistīts ar narcisisma pieaugumu un klātienes komunikācijas trūkumu.

Tas, kam viņi patiešām ir meistari, ir spējā pārvērst sevi par virtuālu brendu ar milzīgu “frendu” un “foloveru” asti. Līdzīgi kā jebkurā citā pārdošanas procesā, arī te primitīvs pozitīvisms un pašpārliecinātība nostrādā lieliski.

“Facebookā” cilvēki sevi uzpūš kā gaisa balonus, saka Keits Kembls, Džordžijas universitātes psiholoģijas profesors. Kad visi tev stāsta par saviem “tusiņiem” un veiksmēm, tu sāc “piekrāsot” arī pats savu dzīvi. Esot aktīvs Instagram, YouTube un Twitter, tu vari kļūt par mikrozvaigzni. Mūsdienu paaudze ir uzaugusi realitātes šovu ietekmē, kas pēc būtības ir narcisisma paraugdemonstrējumi. Un viņi turpina dzīvot šajā žanrā.“

“Lielākai daļai cilvēku līdz šim nebija pašidentifikācijas agrāk par 30 gadu vecumu. Šodien savukārt cilvēki pašidentificējas jau 14 gadu vecumā, ko var uzskatīt par nopietnu evolucionāru lēcienu,” saka Dorons Ofirs, TV šovu kastinga [dalībnieku atlases] direktors, kurš ir strādājis pie tādiem šoviem kā “Jersey Shore”, “Millionaire Matchmaker”, “A Shot at Love” u.c.

1979.gadā Kristofers Lečs savā “Narcisisma kultūrā” rakstīja: “Mēdiji baro narcistiskus sapņus par slavu, iedvesmojot vienkāršos cilvēkus identificēt sevi ar zvaigznēm un neieredzēt “baru”, tādējādi padarot banālo ikdienas eksistenci daudz neizturamāku.”

“Meleniumiešu” pašaktualizācija drīzāk ir noteiktu kultūrvēsturisku tendenču turpinājums nekā revolūcija uz iepriekšējo paaudžu fona. Viņi nav “jauna suga”, bet gan tikai esošo “mutanti”.

Viņu augstprātīgā nekaunība ir ne tik daudz aizsargreakcija, cik adaptācijas tehnoloģija noteiktai videi — pārpilnības pasaulei.

“Visas vēstures laikā vairumam cilvēku bija atvēlēta pieticīga “fermeru” loma, kas diez vai ir spējīga pilnā mērā apmierināt indivīda sevis realizēšanas spējas,” saka Džefrijs Arnets, Klarkas universitātes psiholoģijas profesors.

Tie, kuri negrib pieaugt, atliek nopietnu dzīves lēmumu pieņemšanu, jo jāizvēlas ir no liela karjeras opciju asortimenta, daudzas no kurām pirms desmitiem gadu nemaz neeksistēja. Un kurš gan gribēs lēnām virzīties pa karjeras kāpnēm kādā kompānijā, ja līdz 26 gadu vecumam viņam ir lemts nomainīt septiņas darbavietas?

Dēļ online randiņiem, sociālajiem tīkliem un iespējām uzturēt starptautiskus sakarus, cilvēkiem vairs nav nepieciešamība precēties ar klasesbiedriem vai pat savas valsts iedzīvotājiem. Vidējā dzīves ilguma pieaugums un tehnoloģiju attīstība ļauj sievietēm palikt stāvoklī arī 40 gadu vecumā — lielo dzīves lēmumu nu var atlikt. Vidējais amerikānietes laulībā stāšanās vecums ir izaudzis no 20,6 gadiem 1967.gadā līdz 26,9 gadiem 2011.gadā.

Principā šīs paaudzes tipiskā uzvedība ir tāda, kāda tā ir bijusi vienmēr bagātnieku atvasēm [“zelta jaunatnei”]. Mainījies ir tikai tas, ka Internets ir demokratizējis sabiedrību, dodot jaunatnei to informāciju un iespējas, kādas agrāk bija nodrošinātas tikai bagātajiem.“
 

Avoti:

http://andreyfursov.ru/news/sejchas_deti_v_bolshinstve_svoem_ne_razvivajut_ehrudiciju/2014-12-09-388

http://pandoraopen.ru/2015-01-08/millenialy-pochemu-prodvinutaya-molodezh-bolshe-ne-pokupaet-avto-i-kvartiry/

http://www.kramola.info/vesti/protivostojanie/pokolenie-gadzhetomanov

http://time.com/247/millennials-the-me-me-me-generation/

 

Informācijas aģentūra