Gāzes direktīvas mērķis ir „izveidot pilnībā funkcionējošu dabasgāzes iekšējo tirgu". Līdz šim gāzes sektorā īstenotā politika ir kā papīra pūķis, kas rāda drosmīgu seju, bet pats līgani šūpojas austrumu vējā.

2015.gada 3.marta Ministru Kabineta (MK) sēdē tika skatīts Ekonomikas Ministrijas sagatavotais Informatīvais ziņojums par dabasgāzes tirgus reformu. Projekts paredz „atbalstīt dabasgāzes pārvades sistēmas operatora īpašumtiesību nodalīšanu ar 2017.gada 3.aprīli”. Apstiprinot šādu teksta redakciju, Latvijas valdība uzņēmusies atbildību par lēmumu, kas paredz gāzes tirgus pilnīgu funkcionēšanu ne ātrāk kā 2017.gada 3.aprīlī. 


Uzskatu, ka šāds lēmums nesaskan ne tikai ar ES Gāzes direktīvas[ 1 ] noteikumiem, bet neatbilst arī pieņemtajiem Enerģētikas likuma pārejas noteikumiem par gāzes tirgus liberalizāciju. Tie paredz iespēju izveidot efektīvi un pilnībā funkcionējošu tirgu pirms 2017. gada 3. aprīļa, ja beidzas Latvijas gāzes tirgus izolācija, jeb kļūst iespējams piegādāt dabasgāzi no alternatīviem piegādātājiem[ 2 ].


Kādēļ lietoju vārdus „pilnībā funkcionējošu”? Tādēļ, ka Gāzes direktīvas būtība ir tirgus efektīva un pilnīga funkcionēšana, kas ietver gan trešo pušu nediskriminējošu piekļuvi pārvades un uzglabāšanas sistēmai ar līdztiesīgiem un caurskatāmiem noteikumiem, gan nodalītu un neatkarīgu pārvades sistēmas operatora darbību. Ja kaut vai viens no šiem faktoriem nav izpildīts, tirgu Gāzes direktīvas izpratnē nevar uzskatīt par pilnībā funkcionējošu.



Gāzes direktīva un Enerģētikas likums par gāzes tirgu

Gāzes direktīvas virsmērķis ir „izveidot pilnībā funkcionējošu dabasgāzes iekšējo tirgu”, aizsargāt patērētāju, brīvu tirgu un nodrošināt visiem tirgotājiem taisnīgu piekļuvi infrastruktūrai, nevis radīt un uzturēt apstākļus, kas ir labvēlīgi viena komersanta beztermiņa monopoldarbībai. Direktīvas preambulā[ 3 ] iekļauta nepārprotama norāde uz konkurences apstākļu radītu tirgus iespēju nodrošināšanu it īpaši tiem patērētājiem, kuri nodrošina lielāko patēriņa daļu tirgū: "Lai attīstītu konkurenci dabasgāzes iekšējā tirgū, lieliem lietotājiem, kas nav mājsaimniecību lietotāji, vajadzētu būt iespējai izvēlēties piegādātājus un slēgt līgumus ar vairākiem piegādātājiem, kas nodrošina tiem vajadzīgo dabasgāzes daudzumu. Būtu jānodrošina šādu lietotāju aizsardzība pret ekskluzīvu tiesību klauzulām, ar ko liedz iespēju pieņemt konkurējošus un/vai papildu piedāvājumus."
 

Enerģētikas likuma Pārejas noteikumi[ 4 ] neatbilst ES gāzes direktīvas[ 5 ] prasībām. 



Kur ir pretrunas?

Gāzes direktīvas 49. pants, kas runā par jauniem un izolētiem tirgiem, paredz atkāpes jeb derogācijas iespējas:


1. Dalībvalstis, kam nav tieša pieslēguma citas dalībvalsts starpsavienotai sistēmai un kam ir tikai viens galvenais piegādātājs no ārienes, var atkāpties no vairākiem pantiem[ 6 ]. Par galveno piegādātāju uzskata piegādātāju, kura tirgus daļa ir lielāka par 75 %. Jebkāda šāda atkāpe automātiski zaudē spēku, tiklīdz vairs nav spēkā vismaz viens no šajā punktā minētajiem nosacījumiem. Par visām tādām atkāpēm ziņo Komisijai. 
[..]

Šie paši direktīvas panti[ 7 ] neattiecas uz Igauniju, Latviju un/vai Somiju līdz brīdim, kad jebkura no šīm dalībvalstīm tieši pievienosies jebkuras dalībvalsts, izņemot Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas, starpsavienotai sistēmai. Šī daļa neskar šā punkta pirmajā daļā paredzētās atkāpes.

Savukārt, Enerģētikas likuma Pārejas noteikumu 32. punkts nosaka, ka noteikti šī likuma panti[ 8 ], kas attiecas uz dabasgāzes apgādes sistēmas izmantošanas regulējumu un pārvades sistēmas operatora neatkarīgu darbību, stājas spēkā 2017. gada 3. aprīlī, ja agrāk nav iestājies viens no šādiem apstākļiem:

1) Latvijas dabasgāzes sistēma ir tieši savienota ar jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts starpsavienoto dabasgāzes sistēmu, izņemot Igauniju, Lietuvu un Somiju;

2) Dominējošā piegādātāja daļa kopējā Latvijas dabasgāzes patēriņa nodrošināšanā ir mazāka par 75%.[ 9 ]

Savukārt Gāzes direktīvas 2. panta[ 10 ] 16. punkts definē, ka “starpsavienota sistēma” ir vairākas sistēmas, kas ir savstarpēji saistītas.

Lai nerastos pārpratumi par to, ka „starpsavienota sistēma” nav viens un tas pats, kas „cauruļvada savienojums”, Gāzes direktīva[ 11 ] pasaka priekšā — “tieša līnija” ir dabasgāzes cauruļvads, kas papildina starpsavienotu sistēmu.
 

Bet tieši Gāzes direktīva ir tas Eiropas Savienības tiesību akts, kas pieļauj iespēju uz laiku piešķirt atkāpi izolēta tirgus gadījumā un līdz brīdim, kad tirgus vairs nav izolēts.

Enerģētikas likuma Pārejas noteikumu 32.punkts nepamatoti sašaurina Gāzes direktīvas izpratni par apstākļiem, kas automātiski izbeidz atkāpes piemērošanu izolētā tirgū komercdarbību īstenojošam komersantam: direktīva runā par „jebkuru no šīm dalībvalstīm”, bet Enerģētikas likumā teikts: „Latvijas dabasgāzes sistēma”. Šāda pieeja izslēdz iespēju skatīties uz Baltijas dabasgāzes tirgu kopumā.

Ja Enerģētikas likuma Pārejas noteikumu 32. punkta vārdus „tieši savienota” interpretē kā situāciju, kurā Latvijas dabasgāzes pārvades sistēma ir savienota ar citu pārvades sistēmu ar cauruļvadu, tad, Enerģētikas likuma esošās redakcijas izpratnē šāds nosacījums var neīstenoties nekad, jo vienīgā cita ES dalībvalsts, ar kuru Latvija teorētiski varētu tikt savienota ar cauruļvadu, ir Zviedrija, taču Zviedrija dabasgāzi tikpat kā nepatērē un nav iespējams runāt par Zviedrijas gāzes pārvades sistēmas savienošanu ar Latvijas gāzes pārvades sistēmu. Cits risinājums — Eiropas Savienībai jāpaplašinās austrumu virzienā, uzņemot savās rindās Baltkrievijas Republiku vai Krievijas Federāciju. Jāatzīst, ka arī šādam risinājumam ir zema ticamības pakāpe.

Ja Gāzes direktīvas un arī Enerģētikas likuma formulējumu par „tiešu pieslēgumu” vai „tiešu savienojumu” saprot atbilstoši 49. panta (Jauni un izolēti tirgi) būtībai, tad ir nepārprotami skaidrs, ka, atsaucoties uz „pieslēgumu” vai „savienojumu”, runa ir par situāciju, kad
 

Līdz ar to Gāzes direktīvas izpratnē Latvijā atkāpe (derogācija) ir automātiski zaudējusi spēku brīdī, kad Lietuvā darbību uzsāka Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes terminālis.



Rīcība enerģētiskās neatkarības stiprināšanai

2014. gada martā Saeima uzstājīga AS „Latvijas gāze” spiediena rezultātā pieņēma grozījumus Enerģētikas likumā, kas atlika gāzes tirgus liberalizāciju līdz 2017. gada 3. aprīlim ar nosacījumu, ka līdz šim datumam neīstenojas viens no diviem nosacījumiem, kas ļautu gāzes tirgu atvērt pirms minētā termiņa: 

1. Latvijas dabasgāzes sistēma ir tieši savienota ar jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts starpsavienoto dabasgāzes sistēmu, izņemot Igauniju, Lietuvu un Somiju. 

2. Dominējošā piegādātāja daļa kopējā Latvijas dabasgāzes patēriņa nodrošināšanā ir mazāka par 75 procentiem.

AS „Latvijas gāze” atsevišķu pārstāvju publiskā retorika norāda uz gāzes tirgus liberalizācijas Latvijā bezjēdzīgumu ne tikai līdz 2017.gadam, bet arī vēl tālākā nākotnē. Tā kombinēta ar spekulācijām par iespējamu gāzes cenu kāpumu gadījumā, ja Latvijas valdība lems gāzes tirgu liberalizēt, kā arī pilna norādēm, ka pārvades un uzglabāšanas sistēmas operatoru nodalīšana varētu beigties ar starptautisku arbitrāžu. Sekojoši, kopš 2013. gada februāra, kad vertikāli integrētais dabasgāzes komersants AS „Latvijas gāze” vērsās pie likumdevējiem ar priekšlikumu grozīt spēkā esošo likumdošanu tā, lai komersants varētu saglabāt monopolstāvokli
 

Gāzes tirgus atvēršanas vēl tālāka atlikšana rada neskaidru tirgus vidi un perspektīvas jauniem tirgus dalībniekiem un patērētājiem Baltijas valstu dabasgāzes tirgū. Tāpat šāda rīcība var radīt pamatu ES pārkāpumu procedūrai pret Latviju par Gāzes direktīvas nepiemērošanu.


Risinājums?

Lai šāda situācija nerastos, vienkāršākais risinājums būtu bijis izslēgt no MK sēdes protokollēmuma[ 13 ] vārdus „ar 2017.gada 3.aprīli”, atbrīvojot valdību no pienākuma (pretēji Gāzes direktīvas un Enerģētikas likuma normām) nodrošināt faktisku monopolstāvokļa saglabāšanu vienam vertikāli integrētam komersantam. Šāds risinājums ļautu nodalīt pārvades un uzglabāšanas sistēmu un atvērt tirgu, tiklīdz tiks sagatavoti nepieciešamie dokumenti, kas šīs darbības nostiprina.

PROVIDUS