Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) apkopotā informācija liecina, ka visvairāk (15%) augstāko izglītību ieguvušo bezdarbnieku Latvijā ir ekonomisti. No pirmā acu uzmetiena liekas — kārtējais pierādījums ekonomistu "pārprodukcijai", kas ir rezultāts tam, ka Latvijā teju puse studentu mācās sociālās zinātnes.
 
Tomēr patiesībā šie skaitļi neko nepasaka par to, cik ekonomisti ir pieprasīti darba tirgū. Manuprāt, ekonomistu "pārprodukcija" ir mīts, kas no biežas atkārtošanas iesakņojies smadzenēs. Šajā rakstā mēģināšu šo mītu gāzt no sabiedrības domāšanas troņa.
 
 
 
Bezdarbnieku īpatsvars ekonomistu vidū — zemāks nekā citām profesijām
 
NVA reģistrēto bezdarbnieku skaitā ekonomistu ir vairāk nekā, piemēram, esperanto valodas tulku. Bet vai tas nozīmē, ka ekonomists ir mazāk pieprasīta profesija? Diez vai. Vienkārši ekonomistu ir vairāk nekā esperanto tulku, tāpēc visās iedzīvotāju grupās (iedzīvotāju skaits, nodarbināto skaits, bezdarbnieku skaits, migrantu skaits) ekonomisti ir vairāk pārstāvēti.
 
Kam tiešām ir nozīme — kāds ir bezdarbnieku īpatsvars ekonomistu vidū salīdzinājumā ar citām profesijām? Centrālās statistikas pārvaldes datubāzēs statistika šādā griezumā nav pieejama, tāpēc izmantošu jaunāko Ekonomikas ministrijas (EM) darba tirgus ziņojumu.
 
EM ziņojuma 26. lappusē varam izlasīt, ka bezdarba izplatība sociālo zinātņu, komerczinību un tiesību absolventiem (6.2%) ir pat zemāka par vidējo rādītāju augstskolu absolventu vidū (6.8%). Zīmīgi ir tas, ka ievērojami augstāks bezdarbs ir tieši tajās nozarēs, kur sabiedrības domāšanu jau ilgu laiku "presē" ar it kā darbaspēka trūkumu — dabas zinātnes, matemātika un informācijas tehnoloģijas (8.9%), inženierzinātne, ražošanas un būvniecība (9.0%).
 
 
 
1. Attēls. Bezdarba līmenis iedzīvotājiem ar augstāko izglītību sadalījumā pa izglītības tematiskajām grupām 2012. gadā (% pret ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem)
 

Avots: Ekonomikas ministrija
 
 
Tajā paša lapaspusē ir redzama bezdarba izplatība vidējo izglītību ieguvušo vidū. Šeit es pats gaidītu augstu bezdarba procentu tieši sociālo zinātņu blokā, jo no masu medijos pieejamās informācijas var iedomāties, ka roku darba meistariem ir daudz labākas izredzes darba tirgū, ja salīdzina ar "diplomēto speciālistu" kaltuvju absolventiem. Bet patiesībā arī šeit bezdarba līmenis sociālo zinātņu blokā (14.6%) ir zemāks gan par vidējo līmeni visu vidējās izglītības mācības iestāžu absolventu vidū (17.5%), gan par bezdarba izplatību inženierzinātnēs, ražošanā un būvniecībā (16.5%), kā arī dabas zinātnēs, matemātikā un informācijas tehnoloģijās (23.5%).
 
 
 
2. Attēls. Bezdarba līmenis iedzīvotājiem ar vidējo izglītību sadalījumā pa izglītības tematiskajām grupām 2012. gadā (% pret ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem)
 

 Avots: Ekonomikas ministrija
 
 
 
Vēl viens apstiprinājums augstajam strukturālajam bezdarbam
 
Ļoti augsta bezdarba izplatība nozarēs, par kurām ikdienā lasām darbaspēka trūkuma gaisotnē, ir apliecinājums augstajam strukturālā bezdarba līmenim Latvijā profesiju iekšienē (nevis starp profesijām, kā parasti pieņemts makroekonomikas mācību grāmatās) — trūkst nevis informācijas tehnoloģiju speciālistu vispār, bet ļoti prasmīgu programmētāju vai arī vidēji augsta līmeņa speciālistu par zemāku darba samaksu.
 
Jau patlaban budžeta vietu skaits dabas zinātnēs, matemātikā un informācijas tehnoloģijās pārsniedz budžeta vietu skaitu sociālo zinību blokā (savukārt inženierzinātņu blokā tas ir divas reizes lielāks nekā sociālās zinātnēs). Jau pašlaik sociālo zinātņu blokā ir viszemākais (trīs reizes zemāks par vidējo) budžeta vietu īpatsvars uzņemto studentu skaitā (sk. EM ziņojuma 30. lappusi):
 
 
 
Tabula. Augstākās izglītības iestādēs uzņemto skaita par budžeta līdzekļiem sadalījums pa izglītības tematiskajām grupām
 

 Avots: Ekonomikas ministrija
 
 
 
Tādējādi var rasties jautājums, vai budžeta līdzekļi, kas no sociālo zinātņu studiju programmām novirzīti citām nozarēm, tiešām palīdz sagatavot tautsaimniecībai trūkstošos speciālistus, nevis palielina bezdarbnieku rindas tajās profesijās, kurās šīs rindas jau ir pietiekami garas?
 
 
 
Mānīgā "disproporcija"
 
Bet, kā tad ir ar "disproporciju", ka puse studentu Latvijā mācās sociālo zinātņu blokā? Pirmkārt, kāds ir pamatojums nosaukt to par disproporciju, nevis vienkārši par profesiju grupēšanas triku? Ja visus ekonomistus (kuriem ir desmiti dažādu novirzienu) liek vienā grupā ar vadības zinātņu studentiem, pieliek klāt tiesību zinātnes studējošos un visas pārējās sociālās specialitātes, bet citas profesijas sagrupē sīkās nozarēs, tiešām var iegūt zīmīgu "sociālā bloka" pārsvaru. Bet par disproporciju tas vēl neliecina.
 
Vēl viens triks "disproporcijas" iegūšanai — salīdzināt sociālā blokā studējošo īpatsvaru ar rādītāju "vecajā Eiropā" un secināt, ka pie mums tas ir augstāks. Bet, kur ir pierādīts, ka studējošo optimālais sadalījums Latvijai (pēc-plānveida ekonomikas valstij) jābūt tādam pašam kā, piemēram, Vācijai? Visās valstīs, kurās tirgus ekonomika nostiprinājās 1990.-tajos gados, radies būtisks trūkums pēc moderniem ekonomistiem (kas pārzina "buržuāzisku" mikroekonomiku, makroekonomiku un kibernētiku-ekonometriju) ar vienlaicīgu inženierekonomistu (kas mācīja tādas lietas kā darba laika normēšana un klases teorija) pārpalikumu. Šo moderno ekonomistu trūkumu 20 gadu laikā izdevies pakāpeniski aizpildīt, bet loģiski, ka šajā periodā studentu īpatsvars sociālās zinātnēs pārsniedza ilga laika "līdzsvara" rādītāju.
 
 
 
Piepildiet savus sapņus, nevis pētiet statistiku
 
Diez vai lielāks budžeta vietu skaits informācijas tehnoloģiju nozarē palielinās ģeniālo programmētāju skaitu — ģēniju izvēli budžeta vietu politika ietekmē samērā maz; visticamāk, ar to pieaugs vien vāji sagatavoto vidusskolas beidzēju rindas informācijas tehnoloģiju fakultātēs, par kuriem uzņēmēju interese varētu būt neliela.
 
Vēl viena līdzība — ja cilvēks, kurš ir mākslinieks pēc dabas, ies studēt fiziku, budžeta vietu sadalījuma vadīts, diez vai viņš būs laimīgs, nemaz nerunājot par panākumiem profesijā.
 
Tāpēc studiju virziens jāizvēlas, nevis skatoties uz darba tirgus prognozēm (kas mēdz mainīties katru gadu) vai budžeta vietu skaitu, bet ievērojot bijušā izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa ieteikumu ikvienam pašam uzņemties atbildību par savu nākotni:
 
"Ja jums ir nepiepildīts sapnis, ko gribat īstenot, ejiet uz to. Ja jums ir profesija, kurā jūs redzat sevi piepildītus un laimīgus, apgūstiet to. Ja ir lieta, ko vēlaties izzināt, mācieties to. Nevis algas statistika un nākotnes prognozes nosaka jūsu tālāko dzīvi, bet jūs ar savām brīvām un personiskām izvēlēm radāt nākotnes statistiku."
 
Šiem viedajiem vārdiem man nav ko piebilst.