Nākošais planētu ciklā ir Jupitera gads.

Jupiters – „Debesu ērglis” ir „mazā Saule”. Saule ir sistēmas valdnieks – visa zodiaka (zoon – dzīvnieki) „zvēru” valdnieks. Jupiters ir valdnieka varas un skaistuma kulminācijas sava galma svītas pavadībā (Jupiteram ir 63 pavadoņi!).

Tāpēc Jupitera gads ir varu, varu cīņu un skaistuma gads. Tie, kuri nes varu šajā gadā nekautrējas to pielietot un vairot. Jupiters augstsirdīgi pieņem savā galmā tam gatavos vai iesauc dienestā katru sev vajadzīgo. Jupitera gads ir savstarpējās kalpošanas gads.
Karalis, tauta un zeme ir vienoti.

Augsti attīstītiem Cilvēkiem un zemēm attiecīgie Kosmiskie viļņojumi sākas ātrāk, viduvējajiem pašā laikā, bet attīstībā atpaliekošajiem ar novēlošanos. Pat Putina ienaidnieki Merkūra gada beigās (vēl nesen) atzīmēja, ka Putins atzinis savu vienotību ar tautu un Krieviju un „esot gatavs mirt kopā ar to”. Mirt vai dzīvot – to zin viņa liktenis un viņš pats, bet to, ka viņš demonstrē vienotību un orientāciju uz tautu, noliegt nevar. Arī Krimas atpakaļ pieņemšana Krievijā ir jaunās Jupitera varas solis.

Romas impērija, pieņemot Jupiteru par savu Dievu, ar to pieņēma ērgli par savu simbolu. Romai noejot no vēstures skatuves, tā sadalījās rietumu un austrumu daļās – ērglis ieguva divas galvas. Viena skatās uz austrumiem, bet otra uz rietumiem. Vēlāk rietumu Roma „uzsūcās” barbaros un barbarismā – nogrima viduslaiku tumsonībā. Palika austrumu Romas Bizantija. No turienes ērglis pārcēlās uz Krieviju. Krievijā saka: „Mēs esam trešā Roma, bet ceturtās nebūs”. No turienes Krievijā divgalvu ērglis – no Bizantijas no Romas divgalvainā ērgļa, kurš redz Sauli lecam un rietam.

Krievija nav mononacionāla un unitāra. Krievijā krievi ap sevi savā impērijā uztur tautu saimi — pavadoņus. Krievija sagaida saullēktu Klusā okeāna krastā un redz to norietam rietumeiropā. Krievija ir Roma tās augstākajā aspektā. Roma visu vilka sev, bet Krievija baro savus nepateicīgos „galdabiedrus”. Visas pasaules melu kules un zobgaļi apsmej tās „naftas un gāzes adatu”, bet nepadomā, ka reāli Krievija viņus baro ar savu miesu un asinīm — zemes dzīļu bagātībām un zobgaļu labklājības pamatā ir nepateicīgi no Krievijas pieņemtais. Krievija ir gatava barot un dalīties ar savām dabas bagātībām kā rietumos tā arī austrumos — arī uz Ķīnu un Indiju, Koreju plūst tās dabas bagātības. Visos rietumu „augsti attīstītās” zinātnes institūtos strādā Krievijā izglītību ieguvušie krievi. Krievija pasauli baro un uztur tās līmeni ar to, kas rietumiem sen jau ir beidzies — ar Savu Prātu un Sirdi.

Krievija ir Sirdszeme un Sirdszemē, kas pārvalda Eirāzijas kontinentu. Krievija Jupiteriski patvaldnieciski sēž savā tronī Ziemeļpola tuvumā un lepojas ar Indoeiropiešu rases totēma tēlu — lāci. Par šo troni pēdējajā tūkstošgadē notiek nerimtīgas cīņas. To cenšas iekarot Normāņi (kas tiem daļēji izdevās), Poļi, Vāci, Franči atkal Vāci un anglosakši, ar kur rokām pēc šī troņa varas tiecas žīdi. Viņi sanaido kaimiņus, vājina un ar viņu rokām cer sev sagrābt to, kas viņiem nepieder.

Jupitera vara saka: „Mēs esam Lācis. Mēs dzīvojam savā Mežā. Mums ir labi Mežā. Mums svešu nevajag, bet savu Mēs nevienam neatdosim!”

Jupiters ir devīgs, bet Jupiters ir prasīgs. Jupiters nenodarbojas ar sīkumiem. Jupiters pārvalda lielumus un lielumu kopas. Jupiters pārvalda sabiedrību kopumā, veido tautu likteņus un sadarbojas ar visu, kas ir liels, dara lielus darbus un tos kam ir lieli, skaisti mērķi un vara tos piepildīt.

Jupiters saka: „Dzīvosim draudzīgi vai nīkstiet izstumtībā!”

Jupiters 12 gados apstaigā savu padoto vasaļu valstības. Jupiters gadu pavada vienā Zodiaka sektorā. Tas nosaka, kādas sabiedriskas dzīves puses iegūs aktualitāti.

Uz šī ceļojuma cikliskumu balstās austrumu divpadsmit „dzīvnieku” gadu cikls. Austrumi Cilvēku uzlūko kā sabiedrības elementu un viņa dzīve ir pilnībā atkarīga no tā, kas notiek sabiedrībā. Tāpēc viņi ņem sabiedriskās dzīves virzītāju Jupiteru un aplūko tā ceļojumu caur 12 zodiaka apgabalu un 5 stihiju ciklu — 60 gadiem. 2015.gadā austrumniekiem Jupiters atstās Zirga zīmi un ieies Aitas (Kazas) zīmē. Viņu sistēmā šogad Jupiters bija dvīņos, bet nākošgad tas uzturēsies vēzī (Zirga un Aitas austrumu apzīmējumi). Dažām zīmēm austrumos lieto dubulto — Dievišķo un Sātanisko polaritāti. Tie ir gadi, kad sabiedrība (izvēloties lopiņu) var pacelties vienu loku tuvāk debesīm vai nolaisties vienu loku zemāk ellē. Aita ir lēnprātības, sirsnības un miermīlības zīme, bet Kaza ir tās antipods — patvaļība, spītība, agresija un savtība, nenovīdība. Kaza ir netikumiska, netiklības un pretlikumības simbols.

Aita (vai kādiem kaza) nākošgad dzīvos Koka stihijas plūsmās. Koks ir četru „debespušu” — stihiju sintēze. Koks ir Saprāts — iepriekšējo cikla gadu augļu sniedzējs un jauna cikla ievadītājs. Koks ir lielais un plašais, visaptverošais un visu vienojošais. Koks izpleš savus zarus visos virzienos un zem saviem zariem apvieno visus ap sevi. Koka gadā notiek visaptverošas un visus skarošas parādības.

Aitas Zodiaka apgabala rietumu apzīmējums ir Vēzis. Vēzis ir „mazais ūdens”. Vēzis sāk apgūt emocionālo sfēru — nolaižas no Debesu Saprāta augstumiem zemākajās debesīs. Saule vēzī „kāpjas atpakaļ” — atstāj debesu augstumu maksimumu. Krievijas karoga krāsas nes okulto debesu krāsu simbolismu pareizajā secībā.

Augšā ir baltā krāsa — Garīgās Debesis.

Vidējā joslā ir zilā — Saprāta Debesis.

Zemākajā joslā ir sarkanā — emocionālā spēka Debesis.

Krievijas karogs ir visu triju debesu karogs.
 
Vēzis ir ģimenes zīme — velk visu uz savām mājām un tur liek lietā savas ģimenes labklājībai. Vēzis visu liek pārdzīvot emocionāli.

Jupiters ir vara.

Koks skar visus.

Aita vai kaza ceļ vai gremdē.

Vēzis to visu rāda ģimenes dzīves acīm.

Ģimene ir varas avots.

No ģimenes nāk tas, kas Satversmē nostiprināts kā „tautai piederošā Suverēnā vara”.

Ģimenē dzimst Cilvēki un ģimenē veidojas personības — tas, kas nes Cilvēciskās Vērtības, attīstības iespējas un sabiedrības satvarus — to, kas Cilvēkus satur sabiedrībā — tātad arī valstī. Pārnacionālo korporāciju darbība ir arī pārvalstiska. Nācijas un valstis, katrai uzturot un sargājot savu savdabību, ir korporāciju pretinieki. Korporācijām vajag bezpersonisku patērētāju pūli. Nācijām un valstīm, sabiedrībām vajag personificētu, neatkārtojamu un savdabīgu dzīvesveidu dzīvojošu Cilvēku kopumu, kurš ir korporāciju interešu šķērslis.

Saduras bezpersonificējošas un personību uzturošas ietekmju plūsmas. Personība nāk ar savu varu. Valsts vara ir izpildorgāniem deleģētā personību vara. Ģimenēm un to uzturošajām personībām ir lielākais varas kopums. Ģimenes varu koncentrē un vajadzības gadījumā nodod augstākorganizētām struktūrām vai realizē pašas. Jebkurā gadījumā,ģimenes, tālāk nododot savu savdabību, uztur valstī esošo varas pielietojuma savdabību. Ja ir ieplānota varas pielietojuma izmaiņa, tad ir jāatceļ ģimeņu ietekme uz personības veidošanu ģimenē un jānodod to korporāciju kontrolē. Ģimene veido personību. Ģimene to dara nododot saviem bērniem savu Cilvēcisko Vērtību kopumu un ar tām saistītās intereses, to spēju pielietojumu.

Te saduras divas intereses — Cilvēcisko spēju izraisītās un korporāciju bezpersoniskās peļņas intereses. Korporācijām, to varas paplašināšanai ir tikai viens ceļš — likvidēt Cilvēciskās Vērtības, bet to vietā attīstīt peļņas intereses un atsevišķu cilvēku (divkāju) peļņas interešu inkorporācija — sapludināšana ar korporāciju interesēm. Bet, tā kā korporācijās neeksistē atsevišķu Cilvēku intereses, tad tas nozīmē, ka korporācijas savā labā izmantos Cilvēku intereses un ar to realizāciju saistīto varu — vai varu, kura izpaužas interesēs. Tas nozīmē, ka korporācijas ģimeņu un Cilvēku varu sagrābs un izmantos savās interesēs. Tas nozīmē pārtraukt ģimeņu Cilvēcisko Vērtību nodošanu saviem bērniem un viņu bērnus un viņu varu inkorporēt savās interesēs. Tas nozīmē Cilvēcisko Vērtību interešu darbības apturēšanu un to vietā citu — resursu rentablas izmantošanas — peļņas interešu ieviešanu.

Bērnu radīšana un audzināšana prasa ieguldījumus, kuru daļa pāriet Kultūrā — utilitāri nekontrolējamās vērtībās — pārpasaulīgās interesēs, kas no korporāciju viedokļa nav rentablas, bet atrauj šos Cilvēkus no korporāciju tiem ieplānotajām darbībām. Korporācijām vajadzīga varas apvienošana — Cilvēku varas izmantošana un pakļaušana savām interesēm. Tā ir divu varu — ģimeņu kopumu un atsevišķu ģimeņu — korporāciju varu konfrontācija, kurā nedaudzas ģimenes cenšas pakļaut sev — paverdzināt visas citas ģimenes.

Tā kā ģimenes cenšas tālāk nodot savas Cilvēciskās Vērtības, tad tās ir traucēkliskorporācijām un korporācijas tās iznīcina. Vienkāršākais veids, kā iznīcināt ģimenes un pārtraukt Cilvēcisko Vērtību tālāknodošanu ir uzskatu liberālisma ieviešana un audzināšanas nepieļaušana ģimenēs. Tas ir — audzināšanas nodošana ārpusģimeņu struktūru rokās un ģimeņu ietekmes izslēgšana. Notiek ģimeņu varas pārpakļaušana atsevišķu ģimeņu varai. Tā ir varas uzurpēšana — ģimeņu paverdzināšana.

Ģimenēm atņem varu caur mehānismiem un instrumentiem, kuri neļauj tām audzināt savus bērnus — „bērnu tiesību sargiem”, bāriņtiesām (juvenālo justīciju), „izglītības” un informēšanas, interešu formēšanas resursiem.

Eiropas pēckara paaudze — tie, kas tagad ir vectētiņu un vecmāmiņu vecāki, savu bērnu audzināšanai uzmanību nepievērsa — svarīgi bija izdzīvot un bērnus pabarot. Tā viņu bērni iemācījās „aprūpēt”, domādami, ka bērnu audzināšanu var atstāt vakara stundām pēc darba un materiālās labklājības rūpēm. Viņi uzskatīja, ka viņu bērnus audzinās skola, attīstošās rotaļas un kādi „labie Cilvēki”. Audzināšanu nesaņēmuši, viņi nezināja, kas ir audzināšana un ar to nenodarbojās. Viņu bērnus audzināja „jaunās vēsmas” un „brīvās pasaules” grāmatas. Vēlāk skolas „izglītoja”, bet vecāki bērnus neaudzināja tādēļ, ka nezināja, kas, ko un kā audzina. Viņi ar kāri uzklausīja teorijas, kuras viņus „atbrīvoja” no vecāku pienākumu pildīšanas. „Zilo bērnu” reliģijas apustuļi stāstīja, ka bērni dzimuši, lai audzinātu vecākus, „psihologi”, ka nevajagot salauzt personību, bet vecākiem vajagot veltīt savu laiku sevis mīlēšanai.

Tādā veidā Eiropa ir pasaules daļa, kurā vecāki nezina, kas un kādēļ ir audzināšana un tāpēc, paši to nesaņēmuši, nespēj to dot saviem bērniem. Sabiedrībā, kurā ir audzināšanas tradīcija, katra darbība, kura mēģina audzināšanu graut, saņem kategorisku pretsparu.Vecāki to nepieņem jau paša attālākajā mēģinājumā ietekmēt audzināšanas tradīciju. Tur, kur nav audzināšanas tradīcija, vecāki pieļauj ielaušanos viņu pienākumu telpā un protestē tikai tad, kad tas skar viņu fizisko ģimenes dzīvi.

Bērnu izņemšana no ģimenēm kopā ar dzīves baudīšanas, karjeras taisīšanas un pretapaugļošanās līdzekļu reklāmu ir atradusi savu sintēzi „bērnus dzemdējam, bet aprūpi uzticam citiem” principā. Tātad, ja noslāpē vecāku veselo saprātu (sevis mīlēšana), tad var panākt situāciju, kurā vecāki ir ar mieru dzemdēt (apmierināt instinktu), bet bērnus atdot „aprūpei” citiem. Uz to ved tagad plaši reklamētā surogāt”māšu” ieviešana orgānu ražošanas sistēmā. Bērnu dzemdēšana ir padarīta par „medicīnas” industrijas biznesa sektoru. Pārdos kontracepciju un vienlaikus arī pretdabisku dzemdēšanas sistēmu tehnoloģiju, bet nekādā veidā nepieļaus normālu bērnu audzināšanu.

Tai pat laikā vecāki neatpazīst (viņus tas nesatrauc) uzbrukumus viņu bērnu audzināšanai un tās aizstāšanai ar ārpusģimenes audzināšanu, ģimenei atstājot bērnu fizisko aprūpi.

Bērnu izņemšana no ģimenēm ir dehumanizācijas projekta sastāvdaļa.

Visos uzstādījumos „demokrātiska sabiedrība” tiek vienādota ar „homoseksuāla sabiedrība”. Homoseksuālisms līdz ar citām perversijām un priekšlaicīgu dzimumintereses izraisīšanu bērniem ved uz depopulāciju — izmiršanu.

Tāpēc visas „demokrātiskās” pārveides sabiedrībā ir vērstas uz homoseksuālu attiecību ieviešanu — neauglību — tanato jeb nekrofīlisko dzīvesveidu.

Latvijā ir sagatavots apstākļu kopums plašam uzbrukumam bērnu audzināšanai ģimenēs, kurš tiks uzsākts to maskējot aiz „drošības mācības” un citiem instrumentiem. Tas nav kāds viens pasākums, bet dziļi integrēta fronte grāmatās, filmās, mācību programmu un interešu ievirzes veidošanā, laika pavadīšanā, ievilkšanā subkultūrās, informācijas pasniegšanas avotu formēšanā, informācijas atlasē (modifikācijā) un ģimenisko attiecību formēšanā. Visi šie uzbrukumi ir vērsti uz to, lai ģimenes dabiskas audzināšanas procesā saviem bērniem tālāk nenodotu Cilvēciskās Vērtības, bet aizstātu tās ar pretdabiskiem priekšstatiem par dzīvi un tās saturu.

Tā ir bērnu dehumanizācija (lopiskošana), kuras gaitā viņiem atņem to, kas viņus padara par Cilvēkiem — tos kritērijus varas pielietošanā, kuri piešķir viņu dzīvēm jēgu.

Dehumanizēts radījums nav Cilvēks.

Dehumanizētam radījumam nav gribas un humānu varas pielietojuma mērķu.

Dehumanizēta būtne ir vergs, kura varu ir uzurpējis viņa vergturis. Tādā kārtā dehumanizējot Latvijā dzimušos bērnus tiek paverdzināti „latvieši”, ja vien vergam — lopiskai (dehumanizētai) būtnei var piedēvēt ko vairāk par vergu. Suņiem, govīm un sporta vai kara zirgiem nav etniskas vai nacionālas piederības (vai par tādu uzskatīsim sugu?). Nākošgad,dehumanizējot šīs tautas bērnus, tiks izvērsts uzbrukums Satversmē pasludinātajai latviešu tautai piederošajai suverēnajai varai.

Dehumanizācija (lopiskošana) notiek, atņemot humānas varas (rīcības) pielietojuma mērauklas un dodot ceļu Cilvēkam pretdabiskām darbībām un uzvedības modeļiem. Dehumanizācija balstās uz trim „vaļiem”

1. Sabiedrības atomizācija.

2. Vēsturiskās saites saraušana.

3. Perversiju uzspiešana.
 
Kamēr vecākus nodarbināja ar privatizāciju, biznesu, bezdarbu, politiķu strīdiem, sievietes ar seksuālajām fantāzijām un sevis mīlēšanu, bet vīriešus ar pornogrāfiju, homoseksuālismu un filmām par vardarbību, noziedzību un tās glorificēšanu, tikmēr viņu bērnus audzināja citi. Viņu bērniem rādīja stulbinošas, notrulinošas, naidpilnas multenes, stāstīja idiotizējošus stāstiņus, sēdināja pie agresivitāti iepotējošām datorspēlēm un vedināja uz izvirtību, subkultūrām, kur visādi veicināja sevis izrādīšanu — „veiksmīgumu”.

Izglītības sistēma tika demontēta un tās vietā aiz izglītības maskas notiek lielīgu sēnalu pakaušu ražošana — „skola ražo tumsoņas”.

Kādu brīdi atpakaļ sacēlās neliels troksnītis par vardarbību skolās. Protams, ka tāda tur ir un daudz lielākos mērogos kā par to runā. Tas, ko ieskaita vai neieskaita vardarbībā ir pilnīgi atkarīgs no skaitītāju ieskatiem un to, kas kurā gadījumā ir vardarbība, un ne tikai skolā, bet ģimenē un sabiedrībā vispār. Ne jau tikai Latvijā, bet arī visā Gejropā, Amerikā, Austrālijā, Krievijā, Ukrainā un Ķīnā — visur, kur ir darbojušies „demokratizētāji un Gejropisko vērtību ieviesēji” — visā balto Cilvēku pasaulē ir radīta dehumanizētu, baudkāru, nedisciplinētu, sevi ierobežot negribošu un nevarošu agresīvu un niknu ļaužu atomizēta populācija. Gļēvu un rīcības nespējīgu vecāku varza, kura uztur, baro un aprūpē agresīvus un naidoties gatavus jauniešu un bērnus. Tā ir populācija, kura ir izveidota dumpjiem, grautiņiem un vardarbībai. Viņos tas iekšēji kūsā.

Palūkojoties uz hokeja un futbola huligānu ālēšanos. Tādi iekšēji ir arī citi. Huligāni ir tikai „aizdedzes mehānisms” — elements „krāsaino revolūciju” veidošanas un vadīšanas tehnoloģijā. Ir izveidoti ļaudis, kuros kā norma ielikta tieksme uz agresiju un vardarbība, kura agri vai vēlu laužas uz āru. Nākošais solis ir parādīt virzienu — „tur ir ienaidnieks”, pateikt — „tagad drīkst”, izsniegt ieročus un viņi būs gatavi nosist katru un viens otru. Ukraina to pierāda. Šai populācijai ir noņemts tas, kas viņus padarīja par Cilvēkiem — Cilvēciskās Vērtības, Humānas rīcības kritēriji un antihumānas rīcības bremzes. Balto Cilvēku pasaule ir sagatavota agresijai, grautiņiem un haosam. Tie paši, kuri sagatavoja un vadīja „Arābu pavasari”, ir sagatavojuši arī „Gejropas rudeni”. Tur, kur ir ASV vēstniecības, vienmēr būs tādas krāsainās revolūcijas. Kad, kur un kādos mērogos, tas ir atkarīgs no ASV interesēm.

Gejropā ir ASV vēstniecības.

Gejropā būs grautiņi un haoss.

Gejropā būs šīs paaudzes lielais karš.

Dehumanizācijas galarezultāts vienmēr ir destruktīvs varas pielietojums. To uzskatāmi var redzēt futbola huligānu, „islama” teroristu un Ukrainas nacistu rīcībā.

Tur, kur vara netiek pielietota Cilvēcisko Vērtību kontekstā un uzraudzībā, tur tā iet noziedzīgu ceļu un galarezultātā izvēršas naidā. Naids katrā Cilvēkā dzīvo viņa dehumanizācijas (lopiskuma) mērā. Katrs var ielūkoties sevī un atrast dehumanizācijas perēkli, kuru var redzēt pēc tā, ka izjūt naidu pret kādu vai kaut ko.

Naids ir Cilvēcisko Vērtību slāpēšanas — dehumanizācijas seku zīme.

Kur ir naids, tur ir dehumanizācija.

NATO un Gejropa, kurinot naidu pret kādu (vienalga pret ko — šoreiz tā ir Krievija) dehumanizē attiecīgo tādā veidā informatīvi apstrādājamo tautu.

NATO un Gejropai tā ir dehumanizācijas (lopiskošanas) tehnoloģija.

Blakus tai ir citas pieaugušo dehumanizācijas (lopiskošanas) tehnoloģijas.

Skolās tiek ieviestas bērnu dehumanizācijas (lopiskošanas) tehnoloģijas.

Tā visa ir globālas Cilvēku paverdzināšanas programmas darbība.
Karš ir Cilvēciskā lieluma trūkuma, problēmu risināšanas nespējas, neveiksmju un neziņas rezultāts. Saprātīgi Cilvēki rīkojas Saprātīgi. Alkatīgie rīkojas neapdomīgi. Ļaunprātīgie naidojas. Neizglītoti, tumsonīgi, sīki ļautiņi rīkojas zemiski, noziedzīgi, netaisni un muļķīgi. Tādi nonāk savu instinktu un lielāku neliešu varā. Tāda tagad ir visa Gejropa, kuras ir nonākusi sava lielā kara priekšvakarā.

Muļķi var atpazīt pēc tā, ka viņš neapzinas savas darbības sekas. Muļķim liekas, ka viņš, mežu cērtot, iegūst labu cenu par kokmateriāliem, bet patiesībā viņš gatavo plūdus, kuri aizskalos visu — arī viņu pašu. Muļķis domā, ka, strīdoties ar kaimiņu, viņš to dara savās interesēs, bet patiesībā muļķis zaudē palīgu nākošās nelaimes priekšā. Muļķim liekas, ka viņš sev labvēlīgi noskaņo auditoriju, bet patiesībā viņš sēj un vairo naidu.

Tur, kur nav taisnīguma un godīguma, tur, kur uzbrucējam nav pamata taisnīgām dusmām, jo nav pārkāpuma — uzbrukums nāk no uzbrucēja iekšējā ļaunuma un paša nespējas paciest sev blakus labāku par sevi — tur uzbrucēja ļaunums ceļas kā naids. Naids nav vadāms. Naids ir un naids darbojas pats savā gaitā, noslaukot visu un visus savā ceļā. Naids kā meža ugunsgrēks izplatās, vispirms izdedzinot mežu, pamežu un zāli savā izcelsmes vietā.Tāpēc gudrs karotājs naidu neceļ, bet gaida līdz sanaidojies pretinieks nāks ar savu naidu un tad tam pretī laiž citu — taisnīgu dusmu uguni. Naida cēlāju noposta paša naids. Dusmu uguns apstājas līdz ar uzvaru un samierināšanos.

Dusmas ved uz samierināšanos.

Dusmas ir racionāla atbilde uz kārtības pārkāpumu (par kārtību atbild Jupiters), bet naids ir iracionāla nespēja un nevēlēšanās saprasties, ievērot kārtību, iracionāla tieksme panākt savu, iznīcinot to, ko grib pārveidot — tātad naids iznīcina pats savas darbības rezultātu un savas darbības lauku — iespējamo panākumu augļus.

Naids ir dusmu pretdabiskā ēna.

Zeme dusmojas. Zemes dusmas ir pamatotas. Zeme ļaujas dusmām atjaunojot kārtību un dzēšot naidu.

Ir trīs sociālie psihotipi.

• „Centrālo zemju” (melnzemes) psihotips.

• „Piekrastes” (smilšu) psihotips.

• „Pilsētu” (klinšu) psihotips.

Sociālais psihotips ir tautu grupai, tautai, nācijai vai kultūrai piemītošais dzīves un pasaules redzējums un darbību vadošais pamatmotīvs — paliekoša, nemainīga dominante psihes struktūrā. Sociālais psihotips tonalizē Cilvēka attieksmi pret notiekošo un viņa reakcijas uz to. Sociālais psihotips nosaka visas darbības metodes un to pamatojumus. Katra psihotipa „iemītnieki” visu skata caur to, tāpēc viņiem viņu rīcība vienmēr ir vienīgā pareizā un iespējamā, pieejamā un pamatotā, bet visas citas ir nepieņemamas, nepareizas, vērā neņemamas un dzīvei nederīgas — viņi tā dzīvot nevar. Citu psihotipu „iemītnieki” neharmonizētā sistēmā vienmēr ir ienaidnieki, resurss un traucēklis.

„Centrālo zemju” psihotips ir pašpietiekams un pilnvērtību gūst sevī un zemes auglības darbā. Tas ir devīgs un dāsns, pārliecināts par sevi un savu nākotni, kura balstās Zemes auglības darbā un iekšējās izaugsmes lēnajā, bet nenovēršamajā kārtībā. „Zeme baro, zeme sargā, zeme audzina”. „Centrālo zemju” psihotipā nav „notikumu” — visa dzīve ir liels un skaists „notikums”. Tas ir darba un mierīgas sadzīves psihotips, bet var ieslīgt slinkumā, ja to pienācīgi nekustina. Tādam svešu nevajag, var dāvināt zemes doto, bet nedrīkst aizskart Zemi — tā ir Svēta vērtība un tāds sevi vienmēr pieskaita tai zemei, uz kuras dzīvo, tāpēc bieži vien viņu uztver kā okupantu — izmantotāju, kaut gan pats sevi zin un jūt kā zemes kalpu — tai piederīgu un dabiski tajā iederīgu. „Kur ir mana zeme, tur es esmu”, kas nav jāuzskata īpašuma, bet sevis piederības nozīmē — „Kur ir māte, tur ir bērns” — „bērns nav šķirams no mātes” izpratnē. „Centrālo zemju” psihotipa „iemītniekiem” svešu nevajag (sava zeme baro), bet savu zemi nevienam nedos. Tādiem pašu mājās ir vislabāk un savā zemē augušais ir vislabākais. Inerts, lēns un stabils, bet vienlaicīgi arī ar lielu inerci — enerģētisko pildījumu apgādāts psihotips, kā mierā, tā arī kustībā. Augstākā vērtība ir Taisnīgums. „Kam taisnība — tas stiprāks”. Krievija, Indija, Latīņamerika, Āzijas valstis, Irāna, Etiopija un Āfrika pieder šim psihotipam.

„Piekrastes” psihotips ir ekspansīvs, meklējošs un aktīvi iegūstošs, iekšēja trūkuma, bada un raižu par rītdienu mākts. Tam nekad nav gana un nepietiks. Tas ir aizdomīgs, skaudīgs un paštaisns. Tas vienmēr meklēs, kur vēl no kāda kaut ko var paņemt. Tādam labākais vienmēr ir tur tālumā un no tāluma nācis. Tādam Zeme ir pamāte un tādu kā „vilku kājas baro”. Tādam „kur es esmu, tur ir mana zeme” tāpēc, ka viņš to ir iekarojis. Zeme tādam ir īpašums, ražošanas līdzeklis un prece. Tāds pats ir sevis barotājs, sargātājs un audzinātājs. Vājš, uzbudināms un pulsējošs. Strauji uzplūdi mainās ar atplūdiem — pārliecīgs optimisms ar pesimismu, kur abi bieži vien sadzīvo — „var iegūt, bet ar to nepietiks...”, jo tiks iztērēts. Piekrastes psihotipa iemītniekiem augstākā vērtība ir veiksmīgums, kara prasme un viltība, spēja iegūt jebkuriem līdzekļiem, arī ar laupīšanu. Tādam viss ir legalizēta laupīšana. Psihotipa lozungs ir „kam ir — tas ir stiprs”. Anglosakši, Kanāda, Austrālija, Turcija, ASV un tagad arī Eiropas rietumi (arī baltija) un Āzijas piekrastes ir „piekrastes” psihotipa zonas. Pie tiem pieder arī semīti, berberi, beduīni un stepju klejotāji, kā arī Vidusjūras baseina kultūra.

„Pilsētu” (klinšu) psihotips ir stabils, stiprs un kustīgs. Apvieno kā „centrālo zemju” (dzīvo no tā, kas ir tur, kur tas ir), tā arī „piekrastes” psihotipa īpatnības, bet tam nav „centrālo zemju” lēnās pārliecības par nākotni un „piekrastes” neierobežotās ekspansijas. Tas ir mantojis „piekrastes” meklējumus „krasta redzamības zonā” (turpināt tradīciju — nemainīt to, kas labi strādā) un kustas savā ierobežotajā pilsētas teritorijā, tur meklējot aizvien jaunus variantus un darbības vietas tajā. „Pilsēta” ir tik komplicēta, ka tajā aizvien atklājas jauni „stūrīši” ar to iespējām. Tajā pat laikā „pilsētai” nav (tā neprot) „centrālo zemju” zināšanas un spējas sagaidīt zemes auglības — dabiskās attīstības un Sapratnes augļus. „Pilsētai” katrs „nams” un „iela” jābūvē pašiem. „Pilsētai” nav auglības nepārtrauktības, tāpēc aktivitāte tajā pārvietojas no viena „notikuma” uz citu, bet pārvietojoties nepievērš uzmanību tam un tiem, kas ir starp „notikumiem”. Starp „notikumiem” esošais ir traucēklis. „Pilsēta”, būdama „melnzemes” ieskauta, ir „melnzemes” pieredzes kondensētāja un attīstītāja, bet bez „melnzemes” pienesuma izvirst tukšā rosībā un tās radītajās perversijās — darbībās postošā telpā (trūkst „melnzemes” veselīgās Sapratnes par tukšu meklējumu neauglību). „Pilsētas” psihotips ir gana augstprātīgs, lai dibinātu attiecības ar „citām pilsētām pāri laukiem” — nerēķinās ar to viedokli, kuri nav „pilsēta” un visu „pārbūvē” par „pilsētu”. „Pilsēta” neprot sadzīvot.

Ja „pilsēta” spēj pacelt skatu „debesīs”, tad tai atklājas jaunu neierobežotu meklējumu un atklājumu telpa — tā atbrīvojas no „piekrastes” ierobežojumiem un „melnzemes” piesaistes „Zemes auglībai”. Tad „pilsēta” iegūst „Debesu” laukus un auglību.
Tad parādās jauna „Debesu Pilsēta” — „Jaunā Jeruzāleme un jaunās Debesis”. Caur „Debesu Pilsētu” nāk „Debesu Valstība uz Zemes”.

„Centrālo zemju” līdzsvarots „pilsētas” psihotips, neskatoties uz saviem trūkumiem un nepilnībām, var harmonizēt un apvienot „centrālo zemju” un „piekrastes” psihotipus. Līdzsvarota „pilsēta” harmoniskos apstākļos ir attīstības virzītāja, bet nelīdzsvarota un disharmoniska visu pasauli ierauj haosā, strīdos un sabrukumā. Harmoniska „pilsēta” dabiski apvienojas ar „centrālo zemi”, bet destruktīva un disharmoniska kļūst par „piekrastes” ekspansijas un laupīšanas atbalsta punktu. Mūsdienu globalizācijas variants tieši ir „piekrastes” un „pilsētas” negatīvo kvalitāšu summa. Ja „pilsēta” kļūst par „Debesu Pilsētu”, tā apvieno, attīra un visu Zemi paceļ jaunā pakāpē „Debesu Ceļā”, kurš sevī apvieno visus trīs sadalītos psihotipus to labākajās kvalitātēs.

„Debesu Ceļš” ir jauns, vēl nebijis psihotips, kāds sāks veidoties Jupitera gada notikumu rezultātā. Pa vecam turpināt nevarēs — tas ies pilnīgā sabrukumā, bet jaunais būs tikai Debesu virzienā!

„Pilsētas” psihotipam pieder Sibīrija, Altajs, Ķīna, Mongolija, Peru un apmēram 2000 Cilvēku Latvijā.

Eiropa kādreiz sevī harmoniski apvienoja visus trīs psihotipus. Tajā bija pārstāvēta „piekraste” Vidusjūras baseinā, „pilsētas” un „centrālo zemju” sadzīve visā citā teritorijā, bet līdz ar semītu un Romas impērijas izplatīšanos, šis līdzsvars tika izjaukts. Semītu un Romiešu ietekmē izveidojās Anglosakšu destruktīvais piekrastes augonis, kurš pamazām pārveidoja Baltijas un Skandināvijas telpu. Ilgstošu karu rezultātā no Eiropas tika izspiests „centrālo zemju” psihotips, kurš daļēji saglabājās tikai Krievijas teritorijā, kur cenšas atjaunoties šīs teritorijas vibrāciju īpatnību un tās iedzīvotāju ģenētiskās atmiņas saderības dēļ. Šī pati ģenētiskā atmiņa turpina darboties arī daļā Latvijas iedzīvotāju, kuri, apvienojoties ar saviem 2000 „pilsētas” psihotipa iedzīvotājiem, varētu apgūtu savu „pilsētu” un caur to ieiet savā „Debesu Pilsētā” un tā iegūt nākotnes attīstības perspektīvu, kādas tiem nav „piekrastes” (ASV) vadībā — naida atmosfērā un procesā.

Pietiekami ilgstošās anglosakšu un semītu ietekmes rezultātā Eiropa sākumā pārveidojās par „piekrastes — pilsētas” psihotipu, bet globalizācijas apstākļos tas tagad ir pārveidojies par tīru „piekrastes” psihotipu, kurš ASV ietekmē ir mutējis par destruktīvu „gejropas piekrastes pilsētu”.

„Centrālo zemju” un „piekrastes” psihotips nekad nesapratīsies un nesadzīvos.„Melnzemieši” vienmēr teiks „dzīvosim draudzīgi”, bet „piekrastnieki” to vienmēr uztver kā „melnzemiežu” vājuma zīmi un tāpēc sengaidīto iespēju uzbrukt. „Piekrastniekiem” „dzīvot draudzīgi” ir nomirt badā — viņiem viss ienāk tikai tad, ja to atņem citam (konkurence).

Pašlaik Krievijas „melnzeme” ir novājinātā stāvoklī, bet atkopjas un meklē savienību ar „pilsētu” — Ķīnu un strauji atgriežas pie savas „pilsētas” — Sibīrijas apgūšanas, kas atņem „piekrastniekiem” cerības to iegūt sev.

Katram karam ir izsludinātie, īstie, redzamie un dziļi slēptie iemesli. Rietumu propagandisti skandina „Krimas” un „Ukrainas” zvanus, bet Krievijas noķengāšanas un dehumanizācijas propagandas kampaņa sākas sen pirms tam. CNN pasūtījums ir „humora” seriāli „Naša raša”, „seši kadri”, „Humora klubs”, „vakara Urgants” un tam līdzīgi raidījumi, kurus plebejiski kopē Latvijas televīzijas savā „tas var notikt tikai Krievijā”. Tādi izķēmojošā gaismā zemi un tās iedzīvotājus rādoši raidījumi kropļo kā krievu psihi Krievijā, tā ārzemnieku viedokli par Krieviju un dod augsni un atbrīvo naidu — ļauj tam būt — jo „pret tādiem jau var”. Tādi raidījumi netop vienā dienā un arī vienā dienā nenes augļus, tāpēc tādas lietas ieplāno krietnus gadus iepriekš, lai tās sagatavotu augsni tālākajiem soļiem.

Krieviju difamē (rāda nelabā gaismā — veido par to izkropļotu negatīvu tēlu un attieksmi sabiedrībā) visu laiku, bet īstā noķengāšana sākas jau īsi pirms olimpiādes, kad vēl nebija nekādas „Krimas” un „Ukrainas”, tātad to tikai izmanto kā elementus ieplānotā un ar to nesaistītā cīņā. Izsludinātā cīņa „pret” un „lai piespiestu” ir ar „Krimas” un „Ukrainas” masku, bet faktiski tā ir ASV vadītā Krievijas ekonomiskās attīstības bremzēšana, lai paturētu kontroles iespējas un turpinātu to izlaupīt. Nostiprināta un stipra Krievija aizvērs durvis zagļiem un izlaupītājiem deguna priekšā. Ekonomiskā bremzēšana nozīmē to, ka Cilvēki dzīvo sliktāk kā varētu dzīvot bez tādas iejaukšanās viņu dzīvē. ASV un viņu gejropa dara tā, lai daudzi miljoni Cilvēku dzīvotu slikti. Ja Cilvēki dzīvo slikti un viņus dehumanizē — uzspiež nekrofilisku perversiju „dzīves” veidu, tad viņi izmirst.

Nav noslēpums, ka ANO un Pasaules Veselības organizācija anglosakšu vadībā ir izvērsusi iedzīvotāju skaita samazināšanas (demogrāfiskās bremzēšanas) programmas darbību (ko uz savas ādas izjūt arī ģimenes Latvijā). ASV netur noslēpumā doktrīnu par Krievijas sadalīšanu vairākās „valstīs”, tās teritoriju depopulāciju (attīrīšanu no Cilvēkiem) tālākai rūpnieciskai izmantošanai „attīstīto valstu” labā un iedzīvotāju koncentrācijai 22 lielpilsētās tālākai centralizētai iedzīvotāju izskaušanai (seksuālas perversijas, alkohols, narkotikas, kaitīga pārtika, iznīcinoša farmakoloģija, eitanāzija).

ASV varas iestādes un elites runas vīri un sievas (Klintone) neslēpj to, ka eksistē viņu sastādīts plāns un grafiks, kādā ir paredzēta Krievijas iedzīvotāju skaita samazināšanās (depopulācija). Tādi pat plāni ir sastādīti visai pasaulei — katrai zemei un tautai — arī Latvijai. Katram reģionam, ņemot vērā tā īpatnības un tālākās izmantošanas projektus, ir sastādīts pasākumu plāns ar laika atzīmi un grafiku tā iedzīvotāju skaita samazināšanai. Tā kā neticiet „Vienotībām”, straujumām un Freibergām, kad tās stāsta par Latvijas gaišo nākotni!

Viņas zina, ko dara un par ko (kādu summu — kādu algu kādā valūtā) melo!

Šogad Krievijai tās grafikā bija paredzēts iedzīvotāju skaita kritums līdz 136 miljoniem, bet faktiski Krievijas iedzīvotāju skaits ir audzis līdz 144 miljoniem. Krievijas valdībai ir izdevies pārvarēt Cilvēkus iznīcinošo ārvalstu darbību spiedienu un uzsākt pozitīvu demogrāfisko procesu.

Tas ir īstais un dziļi slēptais uzbrukumu iemesls Krievijai.

Anglosakšiem tas ir nāves spriedums, jo pilnasinīga un atjaunota, Cilvēku dzīvā spēka bagāta Krievija ar tādu savu esamību pilnīgi sagrauj visus viņu pasaules kundzības plānus.

„Piekrastes” gejropai un ASV Krievija ar tās Sibīriju ir salds kauliņš, uz kuru liktas lielas cerības — pēdējā iespēja turpināt veco eksistenci un visa viņu perversā nākotne. Tāpēc nākošajā gadā viņi turpinās un attīstīs savus uzbrukumus Krievijai visnegodīgākajos un naidīgākajos veidos.

Jupitera gadā Zemes dusmas Cilvēkiem liks padomāt par savu tālāko rīcību un arī tie, kuri līdz šim jutās pasargāti, sapratīs, ka viņi visi dzīvo uz vienas Zemes zem vienām Debesīm. Jupitera Debesu un Zemes dusmas iegūs tiešu un nepārprotamu zīmju raksturu. Zeme jau ir izteikusi savu viedokli par G-20 samitu Austrālijā. Brisbena ir nepārprotami dabas piemeklēta.

Tikmēr „piekrastnieki” to visu tulkos savā ierastajā veidā un Jūras dusmām mēģinās izbēgt, laužoties „centrālo zemju” daļā. Jūra — nerimstošā Dzīvība visu laiku maina un pārveido „piekrasti”. Visu laiku gan atņem, gan pievieno atņemto citā vietā, tā liekot „piekrastei” atstāt savu salaupīto un glābties jaunajos „sēkļos”, no kuriem atkal atsākt savas laupīšanas uzbrukumus un mantas raušanu. „Piekrastnieki” tādā veidā veido savu „smilšu sēkli” — „melnzemes” ilūziju. Jūra „piekrasti” māca izbeigt mantrausību, bet „piekrastnieki” to saprot pretēji — kā pamudinājumu pielikt lielākas pūles „sēkļu būvēšanai”.

Jupitera gadā „piekraste” stums milzīgus melu un naida sēkļus.

Jau tagad ASV atklātībā saka, ka Ukrainai nepiegādāšot ieročus, bet slepenībā gatavojas tai piegādāt visa veida — arī smago bruņojumu. Skaļi tiek paziņoti meli par it kā Putina iebrukuma draudiem, bet, protams, kā Maskava, tā arī Kijeva to noliedz. Maskava un Kijeva to noliedz, bet radio un TV tas jau ir izbazūnēts.

Naids jau ir iesēts un tiek turpināts sēt.

Naids tiek uzpūsts un šūmēts.

Naids tiek virzīts pret Krieviju.
 
Anglosakši cer, ka naida vilnis pārvelsies Krievijas robežām un pārņems visu Krieviju, liekot tur dzīvojošajiem sevi sadedzināt tajā. Anglosakši ceļ naidu Gejropā un Ukrainā. Pārtraucot informācijas plūsmas (patiesības darbību) viņi, izplatot savus melus, sanaido visus ar visiem. Ukrainā „valdības spēki” — 10 — 12 reizes dienā katru dienu „pārkāpj pamieru” (kāds tur pamiers intensīvas kara darbības laikā!) un ar smagās artilērijas un raķešu ieročiem apšauda vietas, kur nekādu pretinieka spēku nav — dzīvojamos rajonus, skolas, slimnīcas, ūdens apgādes iekārtas un elektroapakšstacijas. Ziemai iestājoties, pilsētai un piepilsētas ciematiem (Doņeckas — Luganskas aglomerācija ir lielākā pasaulē) tiek iznīcināts dzīvojamais fonds, apkure, ūdensapgāde un enerģijas piegāde.

Iedzīvotāji tiek nosaldēti!

Tai pat laikā viņi ir atgriezti no visiem finansu, pārtikas un dzīvības uzturēšanas avotiem no Ukrainas puses. „Ukraiņi” nospīdzina katru, kurš meklē patvērumu frontes fašistu pusē. Tai pat laikā Kijevas fašisti pēc Porošenko pavēles pārtrauc Ukrainas banku darbību pretošanās kustības teritorijā ar to atstājot bez iztikas līdzekļiem pensionārus, mātes, bērnus un budžeta iestāžu darbiniekus, kā arī biznesa struktūras, kurām nekāda sakara ar politiku nav. Tagad ir ieplānots visiem Doņeckas un Luganskas apgabalu iedzīvotājiem atņemt Ukrainas pilsonību.

— Ja jau „Ukraiņi” stāsta, ka Doņeckā iebrūkot un karojot Krievija, tad kāpēc viņi iznīcina (ieskaita „krievos”) savus mierīgos iedzīvotājus, kurus it kā okupējot Krievija?

— Ja jau tur darbojoties no Krievijas apgādātie „teroristi”, tad kāpēc atņem iztikas līdzekļus saviem pensionāriem?

— Ja jau tur „iebraucot” Krievijas karavīri, tad kāpēc iestājoties ziemai iznīcina savu iedzīvotāju patvēruma un dzīves vietas — savu pilsētu dzīvojamo fondu un apgādes infrastruktūru?

Kaut arī Krievija uz Novorosijsku sūta kravas auto kolonnas ar pārtiku un medikamentiem, tomēr tā nevar pienācīgi apgādāt tur esošos miljonus iedzīvotāju. Tur sākas bads un reāla iedzīvotāju izmiršana bada nāvē. Doņeckas un Luganskas pašpārvalde tagad iedzīvotājiem tāpat kā aplenktajā Ļeņingradā izsniedz 250 gramus maizes dienā! Nekādas citas pārtikas tur vairs nav, un pēc pēdējām ziņām arī milti tur ir beigušies. Ja „ukropļi” uzzina, kur ir maizes izsniegšanas punkts, tad to apšauda mērķtiecīgi un intensīvi.

Nikolajevas skolās notika „rudens tirdziņš”, kurā bērni tirgoja savus ražojumus. Varēja ierādāties dzērienu „krievu bērnu asinis”, „kolorādo aknu cepumi”, „seperātista smadzenes”, „moskaļu tauki” u.t.t.

„Brīvajā Ukrainā” izvietoti plakāti ar aicinājumu nebūt vienaldzīgiem un nogalināt „kolorādu”, nosit „vatņiku”, uzšķērst „moskali”. Pati „ukropļu” valdība to ir izsludinājusi par „jaunās Ukrainas brīvās mākslas” akciju. Aicinājumi slepkavot tiek pasniegti kā „kultūras notikums” — akcija, kura iemiesojot Ukrainas kultūras garu un attīstību!

— Attīstību uz kurieni?

— Uz slepkavošanu?

Ar to pilnībā sasaucas Latvijas „vienmēr pirmajā” radiokanālā skanošie aicinājumi nogalināt Putinu.
 
Tāpēc, ka viņi zina — tas notiek visu godīgo „centrālo zemju” acu priekšā un domā, ka viņu taisnīgās dusmas izdosies pārveidot par naidu pret savu valdību un līderi Putinu.Pret Putinu (Jupiters Krievijā) šogad iesāktā kampaņa nākošgad pieņemsies spēkā. Tāpat tas notiks visur tur, kur ir redzami līderi un savu kustību Vadoņi. Nākošajā gadā lielāki uzbrukumi tiks vērsti pret visu valstu, kustību un organizāciju līderiem.

Viktorija Nulande nupat savā intervijā paziņoja, ka pret Krieviju vērstajām sankcijām nav jāmaina Krievijas ārpolitika, bet tas ir uzbrukums Krievijas varas līderiem (Putinam), ekonomikai un iedzīvotājiem cerībā pavērst viņus pret savu valdību — tas ir — ASV ierosina valsts apvērsumu un likumīgās varas valdības gāšanu.

ASV visā pilnībā ir uzņēmusi kara kursu un devusi rīkojumu savām struktūrām Gejropā un Krievijā (5.kolonai) sākt valsts apvērsumu Krievijā un Krievijas likumīgās valdības gāšanu. Apvērsumu Ukrainā sagatavoja ar ilgstošu nacistu spēku sagatavošanu aiz „nacionāli noskaņotu” grupu maskas. Apvērsumu veica ar tiešu Gejropas valstu valdību iejaukšanos, atbalstu un ASV vadībā. Pirms „prezidenta vēlēšanām” jau bija ASV izsludināts vēlēšanu uzvarētājs Porošenko un procentuāli vēlēšanu rezultāti. Tagad jau ir paziņots, ka Putins „esot jānogalina” (pat Latvijas radio „vienmēr pirmā” raidījumā atklātā tekstā izskan aicinājumi un pamudinājumi nogalināt Putinu). Ar Sandras Kalnietes muti Latvijai un Gejropai ASV ir norādījusi nākošo Krievijas prezidentu — Prohorovu.

Pirms Serbijas iznīcināšanas ASV radīja centru un kustību „Otpor” (pretestība). Tajā iesaistījās visi, kuriem apsolīja uzņemšanu Gejropas Savienībā un izraisīja lielāko slaktiņu Eiropā. Vēlāk šo apmācību centru pārdēvēja par internetresursu un pastāvīgi darbojošos mācību centru CANVAS. Viņi paši sevi dēvē par „nevardarbīgas pretošanās reālo darbību un stratēģiju centru”. Pēc šī „centra” atskaitēm tas ir sagatavojis „rožu revolūciju” Gruzijā 2003.gadā, Oranžo revolūciju Ukrainā 2004.gadā, apvērsumu Ēģiptē, Lībijā un Tunisijā. Šis pats centrs gatavo un vada kaujinieku sagatavošanu Sīrijā. Vērojot un zinot tur bijušos un tagad esošos notikumus, ir redzams, ka tiem nav nekāda sakara ar „nevardarbību”. Tieši otrādi — tie ved uz vardarbību un Cilvēku slepkavošanu.

Katrs, kuram nav slinkums, var iziet uz šo resursu (CANVAS) un iepazīties ar tā saturu. Tas māca, kā sagatavot un vadīt valsts apvērsumus un valdības gāšanu savā valstī. Tieši šis centrs pašlaik vada „protestētāju un demokratizētāju” graujošo darbību pret Ķīnu, kas notiek Honkongā. Tur notiek tā saucamā „dzelteno lietussargu revolūcija”. CANVAS centra „revolūciju” (apvērsumu) grafiskais simbols ir pacelta dūre.

Pēc Nulandes paziņojuma Ņujorkā bāzētais žīdu kanāls RTVi (kurš nodarbojas ar graujošu darbību pret Krieviju) translēja radio „Eho Moskvi” (kurš nodarbojas ar graujošu darbību Krievijā) interviju ar homoseksuālās „sabiedrības opozīcijas” aktīvistu Artemiju Troicki.

Troickis lēja draņķi pār Krieviju un Putinu tērpies krekliņā ar CANVAS centrapacelto dūri uz krūtīm. Tas bija signāls visiem „savējiem” sākt valsts apvērsumu. Pēc nedēļas ASV kongress pieņēma rezolūciju sākt Krievijas informatīvo kanālu bloķēšanu — piespiest visas pasaules valstis bloķēt informāciju no Krievijas.

— Un kā tad ar objektīvo informāciju, kurā ir jāatspoguļo vismaz divi pretēji viedokļi?

— Un kā tad ar Cilvēktiesībās izplatīt un iegūt informāciju?

— Un kā tad ar demokrātiju?

— Un kā tad ar tiesībām izteikt savu viedokli?

— Un kā tad ar tiesībām tautām pašām izvēlēties savu dzīves ceļu?

— Un kā tad ar tiesībām tautām pašām izvēlēties savas valdības un savus līderus?
 
Tas būs Līderu cīņu laiks, kad viņu ienaidnieki un sabiedrotie atklās sevi ar to, ka nostāsies pret tiem vai vēl ciešāk vienosies ar savu Līderi.

„Piekrastnieki” zin, ka ar Līderi ir uzvara, bet bez Līdera nāk sakāve.

„Piekrastnieki” centīsies atraut tautu, Zemi un Karali vienu no otra — atstāt Karali bez tautas un tautu bez Zemes.
 
Saglabāsies tie, kuri saglabās Karaļa, tautas un Zemes vienību.

Turpināsies hierarhijas principu atzīstošie un tajā dzīvojošie.

Turpināsies hierarhiju apvienību veidošanās un nostiprināšanās, papildināšanās.

Turpināsies pretējo nometņu iezīmēšanās un nodalīšanās, spēku pulcēšana un virzīšana frontes virzienā.
Gejropas plānprātiņi cer uz lielo karu ar Krieviju, kuru it kā izcīnīšot Ukrainā ar ukraiņu rokām un amerikāņu ieročiem. Simptomātisks ir balsojums ANO plenārsēdē par nacisma glorifikācijas nosodījumu. 115 valstis balsoja par nosodījumu, bet 3 valstis — ASV, Kanāda un Ukraina balsoja pret nacisma nosodījumu (tātad par glorifikācijas turpināšanu), bet visas Gejropas Savienības valstis (tātad arī Latvija) atturējās.

Tātad Latvija atturas nosodīt nacisma glorifikāciju!?

— Un kā tad tādā gadījumā tur ir ar to Satversmes preambulu, kurā nacisms it kā tiek nosodīts?

— Atkal kārtējo reizi „papīros” raksta vienu, bet darbos dara pavisam citu?!

— Vai Satversmes preambulas pārkāpums un neievērošana ir Satversmes pārkāpums un neievērošana vai visa tā Satversme ar savām preambulām izrādās tikai tāds apdrukāts papīrs papīrgrozā, kuru no tā izvelk tikai tāpēc, lai to izmantotu pakaļas apslaucīšanaivajadzības gadījumā?!!!

— Vai var uzskatīt, ka vēl ir spēkā tas, kas netiek turēts spēkā?

Nevar!
 
Mums jāatzīst, ka tik daudz reižu starptautiskās attiecībās pārkāpta, tā ir valdošo aprindu noliegta un tāpēc mums tā vairs nav Satversme...

Mums vairs nav Satversmes!

— Kā nu dzīvosim?

— Kaut kā mazgāsim to pašu?

— Taisīsim jaunu?

— Un kas ir Satversmes mazgāšana?

— Vai tik tā nav Satversmes atbrīvošana no tai apkārtesošajiem netīreļiem?

— Un kur tad ir tie „tīrie”, kuri to varētu darīt?

— Vai tik tie nav tādi paši, tikai citā sānā iesmērēti?

— Vai te vēl ir tādi, kuriem Satversme, tās un likumības ievērošana vēl ir vajadzīga?

— Vai pastāv tas, kam un kā dēļ, ko veidojot Satversme tika veidota?

Turpinājums sekos.