Drīzumā Latvijas Nacionālais kultūras centrs rīkos konferenci, kurā vērtēsim šīs vasaras dziesmu un deju svētkus, iezīmēsim nākošo etapu Latvijas simtgades svētkiem. Kur esam aizgājuši kopš tiem divdesmitajiem un kur iesim?

Es nesaprotu, kāpēc vairums Vispārējo latviešu Dziesmu svētku rīkotāji baidās no kritikas. Par godīgu, profesionālu kritiku būtu jāsaka paldies, jo tikai kritika virza procesu. Slavināšanai, tikai visa labā skandināšanai parasti ir pavisam citi mērķi, kas kavē jebkuru attīstību. Valstu līmenī kritikas ierobežošana un nepieņemšana ir totalitāro režīmu pazīme. Manuprāt, tas raksturo arī dziesmu svētku procesu, tā sistēmu. Svētku izvērtēšana tikai rīkotāju līmenī, par ko liecina gan aptauja, gan konferences ierobežotā pieejamība, jau nu nekādā gadījumā neveicina attīstību.
 
Konkretizēšu jautājumus, uz kuriem, manuprāt, jārod izsmeļošas atbildes, ejot uz XXVI Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem.

Kam bija domāti šie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki?

Šie parādīja, ka lai nu kam, tikai ne to dalībniekiem, par ko liecina visa biļešu epopeja, kas, starp citu, bija paredzama, jo pilnīgi tika ignorēta iepriekšējo svētku pieredze. Tāpat arī dalībnieku, īpaši dejotāju, pārslodze, sliktā sadzīve, daudzviet nepietiekošā ēdināšana, sliktā pasākumu organizācija, īpaši, svētku gājiens.

Kā ar Svētku saturisko pusi?

Dziesmu svētku saturs tika mākslīgi veidots, bez vienotas idejas. Tas, patiešām norāda uz plaisu starp svētku māksliniecisko eliti un dalībniekiem,  kā arī klausītājiem, uz ko jau ir norādījis viens no pašvaldības vadītājiem. Rezultātā Noslēguma koncerts, kurā aiz dalībnieku un klausītāju emocionālā, tikai Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem raksturīgā pacēluma, tika „pabāzti” pēdējā brīža muzikālie un režisoriskie eksperimenti, milzīgais virsdiriģentu skaits un daudzu, īpaši pūtēju virsdiriģentu amatieriskums, lai neteiktu vēl skarbāk, un, protams, sešu stundu koncertā nevar būt runa par kaut kādām emocionālām kulminācijām, izņemot, protams, „Gaismas pili”, „Jāņuvakaru” un ārpus oficiālā koncerta rāmja izskanējušo „Manai Dzimtenei”.

Repertuārs?

Svētku repertuārs ir vissvarīgākais jebkuru dziesmu svētku komponents. To mēs zinām, bet apmierināti ar to neesam jau sen. Un neapmierināti ir gan kori, gan deju kolektīvi, gan pūtēju orķestri. Kāpēc? Tāpēc, ka nejūtam, neredzam, neesam mierā ar mērķi, ar ideju, kuru  realizējam ar konkrētu repertuāru.

Cilvēki, uztverot emocionāli, vienkārši jautā: ”Kāpēc tik daudz līgojam, man jau tā noskaņa apnika.” Kādas ir emocijas dalībniekiem, jau divus gadus tā līgojot? Daudzi dejotāji un skatītāji, kas visu svētku skaistumu saskata tikai skaistajos zīmējumos uz laukuma un virsvadītāji, kas par galveno dejā redz tikai zīmējumu, protams, ir apmierināti. Bet tie, kas deju stundām ilgi mēģina sēžot, mājot un vienkārši ritmiski kustoties, t.sk., vecākās paaudzes dejotāji, nemaz gan nav priecīgi par šādu „dejas prieku”. Un kāpēc mums vajadzēja klausīties tik garo, vienveidīgo pūtēju orķestru bloku ar latviskajām „pūtējmūzikas pērlēm”? Acīmredzot tam bija pavisam citi mērķi.

Organizatoriskā struktūra?

Dziesmu svētki ir process, un gatavošanās nākošajiem sākas pēc kārtējiem svētkiem. Tā ir tēze, ko daudz skandinām. Bet īstenībā tā nemaz nav. Šiem svētkiem sākām gatavoties pirms diviem gadiem, te gan izņēmums ir dejotāji. Un repertuārs veidojās vēl pēdējā gadā un mēnešos. Vai tas neliecina par  sabiedrības niecīgo lomu repertuāra veidošanā, par tautas niecīgo lomu tautas svētku veidošanā? Tas parāda, ka svētku veidošanas sistēma ir atpalikusi no laika. Pirmkārt, ka valsts «taisa» tautas svētkus tieši tāpat kā padomju laikos, otrkārt, ka ir saglabāta vecā organizatoriskā sistēma ar formālām padomēm, treškārt, formāla sabiedrības loma svētku veidošanā un organizēšanā. Tāpēc jau arī ir tā plaisa starp svētku eliti un sabiedrību.

Kāpēc ne Deju svētki?

Vai dejotāju sabiedrība nejūtas apdalīta visā šajā, jo arī sabiedrības apziņā mums bija Dziesmu svētki. Mums pat bijusī kultūras ministre aktualizēja jautājumu par Dziesmu svētku stadiona būvi! Ja pieskaramies saknēm, tad  mums ir Dziesmu svētku tradīcija, arī pirmie atjaunotās Latvijas svētki bija XX Vispārējie latviešu Dziesmu svētki un, kā mēs zinām, Dziesmu un Deju svētki ir padomju laika produkts. Vai dejotāji, kuru skaita ziņā ir vairāk nekā koristu, nav pelnījuši sabiedrības uzmanību tikai sev?

Kādiem būt svētkiem?

Veselu nedēļu, un vēl brīvdienu? Latvieši visos laikos ir mācējuši strādāt un svētkus svinēt. Bet latviešu tikumā nekad nav bijis svinēt tā, ka darbiņš pagaidīs. Teiksiet, citi laiki. Jā, bet vai tāpēc mēs vairs nemākam svētkus taisīt tā, ka pietiek laika izdziedāties un pietiek laika atgriezties, jo svētdiena nekad nav bijusi bezgalīga. Vai ar Dziesmu svētkiem taisāmies tikumus mainīt? Bet varbūt tas ir pavisam kas cits?

Un vēl, es domāju, ir pienācis  laiks sabiedrībai izvērtēt, kāpēc mēs divus svētkus XXV Dziesmu un XV Deju svētkus rīkojam kopā, nosaucam kopā, un tie ir vieni svētki. Vai patiešām, lai varētu lepoties ar lielo dalībnieku skaitu?

Ar iepriekšteikto, ceru, esmu „izlējis eļļu”. Sabiedrībā daudziem interesē kādus secinājumus izdarām no vienas vai otras norises. Problēmas, vai kā cita neidentificēšana un ignorance tikai tāpēc, ka tā, piemēram, nāk no „nepareizās pilsētas” svētkiem nodarīs tikai kaitējumu. Es domāju un priecājos par kārtējiem Dziesmu svētkiem ne mazāk par visiem jūsmotājiem un „slavas dziesmu dziedātājiem”, tāpēc arī „tik neuzmanīgi spēlējos ar eļļu.