Atgriežoties pie publicētā

31.10.2013

Aleksandrs Gapoņenko
Латвия

Александр Гапоненко

Доктор экономических наук

Domziegums

Kāpēc Lietuvā par to pienākas sods

Domziegums
  • Diskusijas dalībnieki:

    29
    129
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

2013. gada 14. oktobrī Viļņas apgabala administratīvā tiesa pieņēma lēmumu apturēt Pirmā Baltijas kanāla raidījumu retranslāciju uz trim mēnešiem. Tāda bija atbilde uz televīzijas kanāla translēto raidījumu „Cilvēks un likums”, kas bija veltīts 1991. gada 13. janvāra notikumiem Viļņā.
 
Tiesa neizskatīja jautājumu par televīzijas sižetā sniegto faktu patiesīgumu — tiesu neapmierināja autoru sniegtais šo faktu traktējums. Sižeta autori atļāvās izteikt viedokli, kas atšķīrās no oficiālās ideoloģiskās doktrīnas, savukārt TV kanāls šo viedokli publiskoja. Saskaņā ar Lietuvas tiesneša lēmumu, tas ir nopietns noziegums.
 
Nebija ne mazākās iespējas saukt pie atbildības krievu žurnālistus par viņu „noziegumu” — Lietuvas spēka struktūrām viņi nebija pieejami. Tāpēc sodīts tika Pirmais Baltijas kanāls, kurš retranslēja pārraidi, — kanāla darbs ir apturēts, līdz ar to par ceturto daļu samazinot tā gada ienākumus.
 
Jāpiezīmē, ka tas, ko krievu žurnālisti izdarīja, gatavojot sižetu par notikumiem Viļņā, var tikt aprakstīts tikai ar jēdzienu „domziegums”. Domzieguma būtība ir spilgti aprakstīta slavenā angļu rakstnieka Džordža Orvela antiutopiskajā romānā „1984”. Tā tiek dēvēta ikviena nepareiza viņa izdomātās Okeānijas pilsoņu doma, vārds vai pat sejas izteiksme. No Okeānijā valdošās partijas ideoloģijas viedokļa. Fantastiskajā valstī domu noziedznieks tika sodīts ar spīdzināšanām un pratināšanām, kuru mērķis bija mainīt apsūdzētā apziņu, iedvest viņam ticību par to, ka partijas dogmas ir nemaldīgas. Pēc tādas apstrādāšanas cilvēks sāka neviltoti ticēt partijas nemaldīgumam un viņa domas sargājošā Lielā Brāļa varenībai.
 
Redzams, Lietuva ir sekmīgi pārņēmusi „okeānisko” sabiedrības pārvaldes modeli. Šī taču nav pirmā reize. Pirms gada plaši pazīstamajam lietuviešu politiķim Aļģirdam Paleckim tika piespriests naudas sods piecu tūkstošu eiro apmērā par vienu radiointervijā teikto frāzi: „Pie televīzijas torņa Viļņā savējie šāva uz savējiem.” Līdz spīdzināšanai situācija nenonāca, taču pratināšanu bija tik daudz, ka to pilnīgi pietiktu, lai modificētu apziņu cilvēkam ar vājāku gribasspēku.
 
Kāpēc tad Lietuvas elite tik nikni realizē totalitāro „okeānisko” projektu. Ko viņi cenšas slēpt, demonstratīvi sodot tos, kas cenšas aizrakties līdz Viļņas notikumu būtībai?
 
Atbildi uz šo jautājumu iespējams atrast PSRS Ģenerālprokurora N.Trubina ziņojumā no 1991. gada 28. maija, kurā viņš informēja PSRS Augstāko Padomi par krimināllietas izmeklēšanas gaitu. Tā bija ierosināta sakarā ar cilvēku bojāeju 1991. gada 13. janvārī Viļņā. Manās rokās šis ziņojums nonāca, kad vēl biju PSRS Augstākās Padomes deputātu konsultants no Latvijas. Tas ir visai apjomīgs, rakstīts smagā birokrātiskā valodā, tāpēc es atļaušos īsumā pārstāstīt tās saturu un sniegt komentārus par citātiem.
 
Tātad 1991. gadā, naktī no 12. uz 13. janvāri Viļņā, vietējām kārtības sargu, IM un Padomju Armijas nodaļām ieņemot republikas televīzijas centru un Televīzijas un radio komitejas ēku, gāja bojā un dažādas smaguma pakāpes ievainojumus guva vairāki civiliedzīvotāji un militārās personas.
 
Tolaik likumīgās — padomju varas pārstāvji sāka šo notikumu izmeklēšanu. Jau 13. janvārī Viļņas garnizona kara prokurors ierosināja krimināllietu, saskatot nozieguma „militāro personu pilnvaru pārkāpums” pazīmes, jo lietuviešu mediji visos grēkos vainoja karavīrus. 15. janvārī Lietuvas PSR prokurors ierosināja krimināllietu „masu nekārtību” sakarā. Šis lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz divu armijas daļu komandieru iesniegumiem, — viņi ziņoja, ka naktī uz 13. janvāri viņu pakļautībā esošie karavīri tika apšaudīti no šaujamieročiem, kā rezultātā karavīru un viņiem līdzās esošo civiliedzīvotāju rindās bija nogalinātie un ievainotie. 24. janvārī minētās krimināllietas tika apvienotas un nodotas PSRS Prokuratūras ziņā.
 
Ziņojumā tika nepārprotami norādīts, ka 1991. gada 13. janvāra traģiskos notikumus izprovocēja toreizējās nacionālistiski noskaņotās republikas vadības darbība. Atgādināsim, ka tolaik Lietuvas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs bija Vītauts Landsberģis, premjerministrs — Kazimiera Prunskiene.
 
Jau 1990. gada martā Lietuvas Augstākā Padome atcēla republikas teritorijā PSRS Konstitūciju un Lietuvas PSR Konstitūciju, tas ir, izdarīja konstitucionālu apvērsumu. Lietuvas nacionālistiskā elite izveidoja nelikumīgus bruņotos formējumus, uz republikas robežām izvietoja muitas posteņus, sāka piesavināties padomju valsts īpašumu, vajāt nacionālās minoritātes un komunistiskās partijas locekļus.
 
Padomju varas orgāni atcēla visus šos lēmumus un likumīgās kārtības atjaunošanai ieveda Lietuvas teritorijā papildu militāro kontingentu.
 
Liela daļa Lietuvas iedzīvotāju, it īpaši nacionālās minoritātes un lielo ražošanas uzņēmumu darbinieki atbalstīja padomju varas lēmumus. Pāri republikai vēlās mītiņu, protesta demonstrāciju un streiku vilnis. To dalībnieki pieprasīja V.Landsberģa un K.Prunskienes atstādināšanu, savas pilnvaras pārkāpušās Augstākās Padomes atlaišanu, prezidenta pārvaldes ieviešanu un PSRS un Lietuvas PSR Konstitūcijas darbības atjaunošanu. Likumīgās kārtības uzturēšanai republikā tika izveidotas kārtības sargu nodaļas.
 
Lietuviešu nacionālistu dibinātā Novada apsardzes departamenta darbinieki, bruņotie „Sajūdis” un „Brīvības līgas” cīnītāji ar spēku izklīdināja mītiņus, kuros strādnieki pauda savu neapmierinātību, piekāva strādnieku izraudzītos priekšstāvjus.
 
No 9. — 12. janvārim pie Lietuvas Augstākās Padomes ēkas nepārtraukti noritēja sadursmes starp cilvēkiem, kuri pieprasīja likumīgās kārtības atjaunošanu republikā, un „Sajūdis” un „Brīvības līgas” piekritējiem. Spēki bija aptuveni vienādi, un vara sāka pamazām izslīdēt no lietuviešu nacionālistu rokām. Tad V.Landsberģis saaicināja Viļņā savus bruņotos piekritējus no visas republikas. Viņa mobilizētie spēki uzcēla ap Augstākās Padomes ēku barikādes, lai nelaistu pie deputātiem protestējošos strādniekus, kuri pieprasīja kursa nomaiņu. Aizsardzību no bruņotajiem cīnītājiem strādnieku nodaļas meklēja pie padomju varas pārstāvjiem. Tad ar bruņutehnikas palīdzību barikādēs tika izveidotas ejas. Barikāžu demontāžas laikā nacionālisti apmētāja strādnieku nodaļas un karavīrus ar akmeņiem, pudelēm ar degmaisījumu un sprāgstvielām. Kaujinieki uzbruka ar nažiem, armatūras un cauruļu fragmentiem un gāzes baloniņiem. Noritēja arī apšaude.
 
Lūk, kā ziņojumā tiek aprakstīti tās nakts notikumi: „Kārtības sargu nodaļas un karavīri tika intensīvi apšaudīti no automātiskajiem ieročiem no Radio komitejas un televīzijas centra ēkas, no ēku ielenkušā pūļa, no netālu esošo namu jumtiem un birztalas. Tika pielietotas arī trasējošās lodes.” (9.lpp.)
 
Kāda bija karavīru atbildes reakcija? Ziņojumā teikts: „Karavīri bija spiesti aizstāvēties, izmantojot automātu laides, un izdarīt brīdinājuma šāvienus augšup ar tukšām, dažbrīd — arī ar kaujas patronām.” Tātad kareivji tika apšaudīti no automātiem, bet viņi aizstāvējās ar laidēm. Lai pastiprinātu psiholoģisko spiedienu, tanki trīs reizes izšāva gaisā ar tukšiem lādiņiem. Tanki neizšķīrās par kustību pūlī.

16. janvārī, aplūkojot tankus, izmeklētāji uz tiem asiņu pēdas nekonstatēja. Šis fakts pilnībā apgāž vēlāk radušos mītu par to, ka cilvēki tika sabraukti ar tankiem.
 
Vēlākās Televīzijas un radio komitejas apskates gaitā PSRS Prokuratūras darbinieki konstatēja, ka no šīs ēkas ir ritējusi apšaude, — apskates gaitā tika atrastas patronu čaulītes. Naktī uz 13. janvāri padomju karavīru ēkā nebija. Tātad apšaudē piedalījās ēkā izvietojušies lietuviešu cīnītāji.
 
N.Trubina ziņojuma 10. lpp. norādīts: „Kaujinieku uzbrukuma rezultātā 78 karavīri un kārtības sargi guva dažādas smaguma pakāpes ievainojumus. Divi virsnieki guvuši naža ievainojumus, viens kārtības sargs ievainots ar lodi, kapteinis Gavrilovs guvis traumu mestu sprāgstvielu trāpījuma rezultātā, VDK leitnants V.Šackihs nogalināts ar šāvienu mugurā.”
 
Savukārt 1990. gadā nelikumīgi izveidotā Lietuvas republikas Prokuratūra ziņojumā sniedza pavisam citādu informāciju. Tā ziņoja par to, ka karavīru atklātajā apšaudē tiešie un rikošetējušie lādiņi aiznesuši 9 civiliedzīvotāju dzīves, 4 cilvēki sabraukti ar tankiem. Bez tam 48 cilvēki guvuši šāvienu ievainojumus, 500 — dažādas smaguma pakāpes traumas.
 
Taču PSRS Prokuratūras izmeklētāju grupa neatrada nekādus pierādījumus, kas liecinātu par to, ka civiliedzīvotāji guvuši ievainojumus un gājuši bojā padomju karavīru vainas dēļ. Vēl vairāk, lietuvieši visiem spēkiem lika šķēršļus objektīvai incidenta izmeklēšanai. „Militārie un citu republiku civilie eksperti netika pielaisti pie bojāgājušo un ievainoto tiesas medicīniskās ekspertīzes. PSRS Prokuratūras izmeklētājiem tika liegta iespēja piedalīties bojāgājušo civiliedzīvotāju līķu sekcijā un ievainoto medicīniskajā apskatē. Lietuvas republikas prokuratūra atsakās izsniegt PSRS Prokuratūras izmeklētāju grupai... notikumu aculiecinieku un cietušo liecības, lietiskos pierādījumus, notikumu video ierakstus un fotomateriālus,” — Ģenerālprokurors žēlojas sava ziņojuma 11. lpp.
 
Pati PSRS Prokuratūras izmeklētāju grupa, uz karavīru, kārtības sargu un notikumu aculiecinieku sniegto liecību, Lietuvas tiesu medicīniskās ekspertīzes biroja priekšnieka izsniegto izziņu kopiju, bojāgājušo fotogrāfiju, apskates protokolu un citu pierādījumu pamata izdarīja sekojošus secinājumus.
 
„Patiesībā lielākā daļa cietušo pie televīzijas centra gāja bojā... no pašu kaujinieku šāvieniem, tika sabraukti ar vieglajām automašīnām, kā arī citu iemeslu dēļ... Spriežot pēc ievainojumu kanālu virziena, 6 cilvēki gājuši bojā 1 — 7 šāvienu rezultātā, kas izdarīti no dažādiem punktiem, ieskaitot šāvienus no augšas un mugurā... ko izdarījuši cīnītāji, apšaudot pie televīzijas centra civiliedzīvotāju pūlī esošos karavīrus no televīzijas centra un tuvējo namu jumtiem.” (12. lpp.)
 
Citētā dokumenta 13. lpp. lasām: „... vairāki notikumu aculiecinieki norādīja, ka kaujinieki apšaudīja televīzijas centru un pie tā esošo pūli jau pirms karavīru ierašanās pie ēkas.”
 
Šajā pašā lappusē sniegta arī informācija par tanku sabrauktajiem civiliedzīvotajiem. „Viens no viņiem (aculieciniekiem — A.G.) liecināja, ka pats personiski ir redzējis, ka netālu no Televīzijas un radio komitejas ēkas automašīna „Žigulis” apbrauca uz ielas braucamās daļas tanku, notrieca no kājām vīrieti un aizbrauca no notikuma vietas. Saskaņā ar kāda cita liecinieka sniegto informāciju, netālu no televīzijas centra esošajā bērnu laukumā atradās liels skaits cilvēku, un automašīna „Moskvič” notrieca vairakus cilvēkus. Viens no viņiem acīmredzot šajā negadījumā gāja bojā, un visus cietušos aizveda ātrās medicīniskās palīdzības mašīna.”
 
Tālākais notikumu apraksts pārvēršas par īstu detektīvu. Noskaidrojās, ka uz automašīnas sabraukto cilvēku (tas ir, līķi) tika vairākas reizes izšauts, turklāt viens šāviens tika izdarīts tiešā tēmējumā no ļoti liela kalibra ieroča. Vairāki liecinieki apgalvo, ka vairākos gadījumos cilvēki tika speciāli pagrūzti zem tanku kāpurķēdēm, kā rezultātā guva traumas. Liecinieki norāda, ka viens no jaunajiem cilvēkiem gāja bojā, kad viņa rokās detonēja spragstviela.

Visus šos cilvēkus Lietuvas republikas prokuratūra uzdeva par padomju karavīru „zvēriskās izrīcības” rezultātā bojā gājušajiem.
 
Tātad PSRS Ģenerālprokurora ziņojums skaidri liecina par to, ka 1991. gada 13. janvārī pie Viļņas televīzijas centra bojā gājušo cilvēku nāves iemesls ir pašas lietuviešu nacionālistiskās elites rīcība. Tā apzināti upurēja vienkāršos Lietuvas iedzīvotājus, lai legalizētu savu nākšanu pie varas un attaisnotu Lietuvas PSR izstāšanos no PSRS. Tāpēc šī elite tagad baidās no patiesā stāsta par notikušo un stingri soda visus, kas sagrauj tās sacerētos nacionālistiskos mītus. Soda pat par domziegumiem.
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Katalonija nav Spānija?

Kādas muļķības!

Mihails Aleksandrovs
Россия

Михаил Владимирович Александров

Доктор политологии

Kontinuitātes ideoloģiskie pamati

Baltijas valstīs un Aizkaukāzā

Vladimirs Simindejs
Россия

Владимир Симиндей

Историк

„Vēsturiskā atmiņa”: 2013. gada darbības rezultāti

Apsolu – nākamais gads būs tikpat interesants

Jurijs Komka
Великобритания

Юрий Комка

Маленький британский бизнесмен

Ukraina: punkts, no kura atgriezties nav iespējams

Varbūt tomēr vēl ir kāda cerība?

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.