Esmu gatavs publiskot savu apsūdzēto sarakstu. Manuprāt, viņiem visiem ir jāsēžas uz apsūdzēto sola. Ja nu izrādīsies, ka vainīgas ir skrūves, jāatzīst, ka nākamajās vēlēšanās mums nāksies ievēlēt skrūves.

Netiesājiet, un paši netiksiet tiesāti. Šis postulāts ir viens no maniem dzīves principiem. Taču to izmantot nedrīkst, lai palīdzētu kādam izvairīties no acīmredzamas atbildības.

Vispirms par to, kāds tad ir mans kompetences līmenis: piecu gadu laikā esmu pasūtījis trīs nelielu tirdzniecības centru būvniecību (kopējā platība – 5000 m2). Tirdzniecības centri tika būvēti uz metāla konstrukciju un sendvičpaneļu bāzes. Neapgalvoju, ka manu pieredzi iespējams pielīdzināt inženieru kompetences līmenim, vienkārši gribu teikt, ka būvdarbu “virtuve” man ir pazīstama, un šajā gadījumā varu sevi asociēt ar kompāniju Homburg.

Pēc visa, ko esmu izlasījis, redzējis un dzirdējis, esmu gatavs publicēt vainīgo sarakstu. Manuprāt, šiem cilvēkiem ir jānonāk uz apsūdzēto sola. Lēmums par to, kāds sods jāpiespriež par kriminālnoziegumiem, lai paliek prokuroru un tiesnešu ziņā. 

Lielākais atbildības slogs gulstas uz arhitektu pleciem: viņu ziņā bija autoruzraudzība, tāpēc nekvalitatīvas montāžas vai nekvalitatīvu  materiālu izmantošanas iespēja ir minimāla.

Ļoti labi atceros, kā mani arhitekti projekta autoruzraudzības ietvaros pastāvīgi „piekasījās” celtniekiem, pieprasot precīzu projekta izpildi, kā celtnieki pastāvīgi sūdzējās par to, ka projektētāji pieprasa neiespējamo, taču pildīja prasības. 

Atceros, kā kompānija, kas piegādāja metāla konstrukcijas, pirms ražošanas sākuma ne vienu reizi vien konsultējās ar arhitektiem un izdarīja nepieciešamās korekcijas saskaņā ar rīkojumiem. 

Atceros, kā projektētāji, piedāvājot dažādus metāla konstrukcijas modeļus, vispirms raksturoja to nestspēju un izturību un tikai pēc tam – iespējamo pašizmaksu. No mana viedokļa svarīgas bija arī izmaksas, taču viņu acīs lielākā nozīme bija drošībai. 

Viņi neparko nebūtu piekāpušies pasūtītāja ekonomijas dēļ. Es arī nevaru iedomāties tādu pasūtītaju, kurš saka arhitektiem: velns ar viņu, ar to drošību, galvenais – lai sanāk lētāk! 

Ar to es gribu teikt, ka šādu tirdzniecības centru celtniecības procesu kontrolēt nav grūti, to ir vienkārši izprast pat tādiem diletantiem, kā man. Tātad tas ir saprotams arī prokuroriem un izmeklētājiem. 

Nākamie atbildīgo sarakstā ir ģenerāluzņēmējs, tehniskās uzraudzības speciālisti un metāla konstrukciju piegādātāji (kompāniju direktori un tie, kas tieši atbildēja par šo objektu).

Visās, pat vidēja līmeņa celtniecības kompānijās ir gan inženieri, gan arhitekti, kas spēj paši izstrādāt projektu, tātad arī pārbaudīt ceļamā projekta kvalitāti. Skaidrs, ka projekta analīzē lielākā nozīme tiek piešķirta drošībai. Šajā gadījumā tie ir visvājākie mezgli un konstrukcijas. 

Paskatieties uz situāciju no celtnieku skatupunkta: viņi taču ir tādi paši cilvēki, kā mēs, un būtu neiespējami iedomāties, ka viņiem būtu pie vienas vietas – izturēs tas jumts vai ne. Es varu iedomāties, ka viņus varētu neuztraukt jumta siltumnoturība (diezin vai), taču drošība ir vienīgais faktors, kas uztrauc visus. 

Tas, cik žigli ģenerāluzņēmējs konstatēja projekta trūkumu pēc tam, kad viss sabruka, nebūt neliecina viņam par labu. 

Arī tehniskās uzraudzības speciālistiem un metāla konstrukciju ražotājiem lielākā uzmanība jāpievērš šiem faktoriem. Ja jau tas uztrauca visus strādniekus, kuri uz jumta izveidoja puķudobes un krāva apmales, tad principā nevarēja neuztraukt visus iepriekšminētos vaininiekus. 

Tāpēc kompetences trūkums ir acīmredzams (varu pieļaut arī bezatbildību – visi procesa dalībnieki paļāvās viens uz otru un arhitektu kompetenci). No šejienes izriet kriminālatbildība.

Visas iepriekšminētās personas ir vainīgas nelaimē, kas aiznesa tik daudzu cilvēku dzīvības.

Apsūdzēto solā jāsēžas arī konkrētās Maxima vadītājam (izņemot vienīgi gadījumu, ja viņš bija saslimis un viņa pienākumus pildīja vietnieks) un kompānijas direktoram, kas konkrētajā objektā nodrošināja ugundzēsības signalizācijas apkalpošanu. 

Ar manā objektā bija jānoslēdz līgums ar kompāniju, kas atbild par ugunsdzēsības signalizāciju. Viņu pienākums bija jebkurā dienas vai nakts laikā ierasties un novērst bojājumus. Vairāku gadu laikā patiešām nācās  viņus izsaukt pāris reizes (tiesa, signalizācija gan neieslēdzās).

Piekrītu Priekšsēdētājam, ka tiešu atbildību par traģēdiju viņi nenes, un jebkurā citā gadījumā Maxima varētu saņemt naudas sodu, bet direktors – rājienu vai, iespējams, viņu pat atlaistu no darba, taču tā nu gadījās, ka bardaku ar signalizāciju atklāja tieši traģēdija. 

Ja traģēdija nebūtu notikusi, ļoti iespējams, ka bardaks turpinātos, un veikala darbinieku reakcija uz sirēnu būtu tāda pati. 

Varu zināmā mērā attaisnot šīs Maxima direktoru, pareizāk sakot, samazināt viņa atbildības līmeni, gadījumā, ja viņam bija visa Maxima tīkla vadības izsniegta instrukcija par to, ka ugunsdrošības signalizācijas sirēnas gadījumā ir jārīkojas tieši tā, kā rīkojās šī objekta apsargs. Tādā gadījumā uz apsūdzēto sola jāsēžas arī tam, kuru nesen atcēla no „Maxima Latvija” ģenerāldirektora vietas. 
 
Jebkuram cilvēkam ir skaidrs: ja nu signalizācijas sistēma bija guvusi tādus bojājumus, ka apkalpojošās kompānijas speciālistu izsaukums nelīdzēja, tas nozīmē, ka ēkā, kurā atradās liels skaits cilvēku, ugunsdrošības sistēmas nav, tātad tai būtu jābūt slēgtai līdz bojājuma novēršanai.  

Vēl teikšu pāris vārdus par apkalpojošo kompāniju

Šeit iespējamas trīs versijas:

1. Viņiem stāsta par bojājumu, bet viņi izsniedz instrukciju. Sak, nekā briesmīga taču nav, kaut kad atbrauksim un tiksim galā. VAINĪGI!

2. Viņiem stāsta par bojājumu, viņi ierodas un saka: izremontēsim vēlāk, pagaidām rīkojieties tā, kā rīkojās apsargs. VAINĪGI!

3. Viņiem neviens neko nestāsta par bojājumu – NAV VAINĪGI.

Taču es uzskatu, ka trešā versija nav īpaši dzīvotspējīga.

Bet tagad – par valdības atbildību

Premjerministrs apgalvoja, ka jau 2009. gadā Ministru Kabinets ir nosūtījis uz Saeimu saskaņošanai likumu, kas palīdzētu kvalitatīvāk regulēt celtniecības nozari, taču likums ir pazudis Saeimas komisiju džungļos. Ja tā patiešām ir taisnība, tad tas ir vēl viens punkts, kas apliecina Ministru Kabineta nespēju dabūt cauri nozarei (un tagad arī cilvēku dzīvībām) svarīgus likumus, savukārt Saeima nespēj šos likumus apstiprināt. 

Taču lielākā bezatbildība atklājas tieši tagad. Tā ir valdības nespēja lauzt bezjēdzīgo korupcijas loku, kura dēļ valdība ne pati spēj pieņemt nopietnus lēmumus, ne arī var prasīt to no atbilstošām struktūrām – visu manis uzskaitīto šajā lietā figurējošo personu arests vai vismaz paraksts par dzīves vietas nemainīšanu.
 
Rodas secinājums: pēc valdības demisijas vajadzēja nākt arī Saeimas atlaišanai, kuras vidē radusies šī valdība. Pēc tam tiks izveidota jauna valdība ar tikpat niecīgu atbildības sajūtu.

P.S. Būvvalžu un būvinspekciju kontekstā. Nekādas papildu inspekcijas nav vajadzīgas, nevajag atjaunot arī to, kura tika likvidēta. Tā ir tikai kārtējā atbildības „izšķīdināšana” un korupcijas elements. Ja konkrēts cietumsods tiks piespriests visiem apsūdzētajiem, ko minēju iepriekš, visu celtniecības nozarē strādājošo atbildības līmenis sasniegs maksimālo līmeni (ieskaitot atbildību par ugunsdrošības sistēmu). Ja nu izrādīsies, ka vainīgas ir skrūves, jāatzīst, ka nākamajās vēlēšanās mums nāksies ievēlēt skrūves. 

P.P.S. Turpiniet paust savu sašutumu par notiekošo! Ja tiks organizēts aicinājums doties ielās, būs jāiet. Visas patreizējās perturbācijas un manevri notiek, rēķinoties ar to, ka sāpes rimsies, un nopietnas prasības pret valdību un Saeimu netiks izvirzītas.

P.P. P.S. Valdība rīkojas pretīgi, taču arī opozīcijas izturēšanās nav labāka. Tur taču sēž nevis margināļu bars, bet gan vesela kaujas nodaļa. Ja jau no jūsu viedokļa iespējams vienkārši atkratīties kā no uzmācīgas mušas, ja jūs neprotat vai nevēlaties cīnīties, tad izdariet vismaz kaut ko cieņas vērtu – beidziet taču pazemot savus vēlētājus! Atsakieties no saviem deputātu mandātiem! Pametiet Saeimu!