Ceturtdaļgadsimta laikā latviešu valdošā elite ir rūpīgi izolējusi savu kopienu no krieviem. Šim nolūkam ir izstrādāta īpaša nacionālā mitoloģija un izveidota nodalīta informatīvā telpa. Bērniem ir aizliegts skolās mācīties krievu valodu, krievu izcelsmes varoņi ir izdzēsti no filmām, grāmatām, lugām un gleznām. Viņi ir izsvītroti no valsts vēstures.

Krievi ir izgaisuši no latviešu sabiedriskās apziņas.

Nu, ja jau viņi ir izzuduši sabiedriskajā apziņā, tad jau viņus var ignorēt arī reālajā dzīvē. Gluži kā sakāmvārdā: „Ko acs neredz, to sirds aizmirst.”




Pat referendums par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai „latviskās Latvijas” birokrātijas izdomāto idillisko ainu neiznīcināja.

Nu labi, 25 procenti vēlētāju referendumā nobalsoja par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, vēl 15 procentiem krievu vispār nebija nekādu tiesību paust viedokli... Krievu Latvijā nav, un viss!

Taču pēc notikumiem Krimā vairs nav iespējams ignorēt faktu, ka 40% Latvijas iedzīvotāju ir krievi. Tiesa, valdošā birokrātija centās iegalvot latviešiem, ka vietējie krievi ir citādi, ka viņiem patīk nepilsoņu statuss, ka viņi jūtas labi, kad tiek slēgtas krievu skolas, un ir stāvā sajūsmā par sodu par sliktām latviešu valodas zināšanām.


 
Taču īsti pārliecinoši tas neskanēja uz fona, kurā ritēja krievu pašaizsardzības spēku sadursmes ar valdības karaspēkiem Ukrainas austrumos. Izdomāja, ka vajadzētu slēgt Krievijas televīzijas kanālu, kas demonstrēja šos šausminošos kadrus. Arī tas īpaši nelīdzēja, jo tās pašas ainas rādīja „Euronews” un citas rietumu televīzijas stacijas.

Tad pie varas esošie latviešu nacionālradikāļi sadomāja pabiedēt tautu ar krieviem un vienlaikus nomierināt — sak, NATO visiem spēkiem sargās viņu mīļo „latvisko Latviju”. Iebiedēšana izdevās, taču nomierināt gan neiznāca.

Te latviešu kopiena saprata, ka vairs neizdosies ignorēt vietējo krievu prasības. Kļuva skaidrs, ka jāmēģina uzsākt kaut kādu dialogu, ko nāksies organizēt pāri elites galvām, kura spēj piedāvāt vienīgi etniski tīras sabiedrības celšanas projektu.


 
Šis dialogs starp vienkāršajiem latviešiem un krieviem jau ir sācies. Pašlaik tas rit šķībi un greizi, ar lamām un savstarpējām apsūdzībām. Taču tas ir tikai sākums!

Šī dialoga ietvaros es gribētu piedāvāt skatītājiem savu jauno dokumentālo filmu „Aliens”.

Tajā deviņi nepilsoņi stāsta, kā valdošā latviešu nacionālradikāli noskaņotā elite ir sapostījusi viņu likteni. Stāsta vienkārši, pat nedaudz haotiski, taču patiesi. Pats galvenais ir tas, ka viņi neilgojas pēc revanša — viņi vēlas tikai to, lai  tiktu atzīta viņiem nodarītā netaisnība.


 
Es ļoti gribētu, lai šī nelielā dokumentālā lenta dotu latviešiem iespēju apzināties, ka viņiem līdzās ir citas etniskās izcelsmes cilvēki, ka viņu ir daudz un viņi draudzīgi noskaņoti. Gribētos cerēt, ka tā atvieglos pagaidām tik sarežģīto dialogu krievu un latviešu starpā.

 

Aliens

Aleksandra Gapoņenko filma (Eiropas pētījumu institūts), Rīga, 2014 g. 26 minūtes