Artis Pabriks ir „Vienotības” galvenais kandidāts permjerministra postenim. Protams, mums, krieviem, tik nacionāli noskaņotu cilvēku premjera krēslā nepavisam negribas redzēt. Taču pamēģināsim atlikt pie malas šī kandidāta politisko pārliecību. Iespējams, viņš bija ļoti labs aizsardzības ministrs?

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka to novērtēt ir gandrīz neiespējami. Par laimi, Pabrika darbības laikā karš nesākās. Parādes un mācības viņam izdevās, bet viss pārējais ir valsts noslēpums.

Tiesa, kaujas apstākļiem līdzīga situācija gan radās – „Maxima” sabrukšana. Vienā nožogojuma pusē IeM spēkiem ritēja glābšanas operācija, bet otra pusē valdīja īsta humanitārā katastrofa. Desmitiem cilvēku, ko bija paralizējušas šausmas un zaudējuma sajūta, dienām ilgi stāvēja lietū. Bezpalīdzīgi, apjukuši, bēdu nomākti un cerību apgaismoti.

Visa Rīga viņiem palīdzēja... tikai ne mūsu neuzvaramā un leģendārā armija. Brīvprātīgie, kuri ēdināja, sildīja un mierināja, kā nu prata, nelaimē nonākušos cilvēkus, paveica īstu varoņdarbu. Nu, bet to, ko izdarīja, pareizāk sakot, neizdarīja aizsardzības ministrs Artis Pabriks... nu, varam to saukt par pilsoņa cienīgu rīcību. Par ko es runāju? Es gribu teikt, ka man ir vairāki jautājumi, ko es ļoti gribētu uzdot Artim Pabrikam:

1. Ko Pabrika kungs ar viņam pakļautās aizsardzības ministrijas spēkiem paveica traģēdijā cietušo tuvinieku labā? Kāpēc tie bija brīvprātīgie, kas apgādāja cilvēkus un palīdzēja tiem, kas stāvēja un gaidīja savus tuviniekus pie sagruvušās „Maxima”, nevis kareivji, kuri tiek īpaši apmācīti sniegt palīdzību civiliedzīvotājiem līdzīgās situācijās?

2. Kāpēc cilvēkiem, kas nespēja pamest traģēdijas vietu – bezvēsts pazudušo un cietušo tuviniekiem – netika organizētas vismaz elementāras ērtības? Vai tad jau piektdien, kad kļuva skaidrs, ka glābšanas darbi ieilgs, taču cilvēki nelaimes vietu nepametīs, nebija iespējams organizēt šiem cilvēkiem nometni kā bēgļiem Afganistānā vai Irākā? Uzstādīt teltis ar krāsniņām, tualetes, nodrošināt elektrību, uzstādīt spēcīgu ģeneratoru? Galu galā, vismaz atvest pāris desmitus segu no tuvākās armijas daļas?

3. Kāpēc bojāgājušo tuviniekus, kas nespēja pamest drupas, ēdināja un sildīja rīdzinieki, nevis lauka virtuves? Vai tad mūsu dzimtenes aizstāvji nevarēja pie „Maxima” stāvošos cilvēkus nodrošināt vismaz ar ēdienu un karstu ūdeni?

Lai kādas atbildes tiktu dotas uz šiem jautājumiem, man šķiet, tās būs neapmierinošas. Nav nekādas nozīmes, vai saskaņā ar likumu viņam tas viss bija jādara. Mēs zinām, ka to visu viņš varēja izdarīt, taču neizdarīja. Nesaskatīja un neievēroja.

Es uzskatu, ka cilvēkiem, kuri pieņems lēmumu par to, vai Pabriks kļūs par mūsu valsts premjeru, ir jāpievērš uzmanība kandidāta rīcībai nestandarta situācijā. Mūsu valstī taču standarta situācijas nav gaidāmas.

P.S. Ja jūs interesē atbildes uz šiem jautājumiem, jūs varat tās publicēt uz sienas Pabrika kunga lapā Facebook. Viņš taču to atvēra, lai būtu iespējams aprunāties ar tautu, vai ne?