Es noteikti uzrakstītu vēstuli mūsu valsts prezidentam, ja vien būtu drošs par to, ka viņam ir pietiekami daudz laika, lai izlasītu visas viņam adresētās vēstules.

Es sāktu ar nelielu prologu:

Aptuveni pirms desmit gadiem kāds mans kolēģis stāstīja par sarunu ar savu paziņu, kurš dienēja Latvijas Ekonomiskajā policijā. Tolaik viņa paziņam neklājās slikti – bija gan nekustamais īpašums, gan automašīna, un viņš pusdienoja tikai restorānos. Taču dažkārt viņu pārmāca skumjas. Tā nu depresijas brīdī policists manam kolēģim teica: „Ja vien tu zinātu, kā man tas viss ir apnicis! Gan visi tie iesniegumu autori – buržuju purni, gan stulbie un nekaunīgie blēži. Kolēģi – vienaldzīgi cilvēki, kas priecājas par ikvienu savu kolēģu kļūdu.  Ienīstu šo darbu...”

„Nu, tad atvaļinies, ko tu tur mokies,” – savam paziņam ieteica mans kolēģis.

„Atvaļināties?” – viņš skumji pārvaicāja  un nogrieza kā ar nazi, „Es nevaru aiziet – pārāk daudz saistību...”

Pēc tam es pārietu pie jautājuma būtības. Apmēram tā:

Godātais prezidenta kungs!

Šķiet, visiem, kas pēdējo gadu laikā mūsu valstī ir pieņēmuši nozīmīgus lēmumus, ir lielas saistības, un viņi paši neaizies. Gandrīz visi ministri, kas pēdējo gadu laikā ir vadījuši mūsu valsti, saskaņoti nomainot viens otru, ir nākuši no tiem pašiem Saeimā sēdošo personu partiju sarakstiem. Tas nozīmē, ka faktiski pie mums valsts pārvaldes līmenī nav dalījuma starp diviem valsts pārvaldes atzarojumiem – likumdevējiem un izpildvaru! Tas ir otrais demokrātijas pamatprincips, par kuru svarīgāks ir tikai tautas varas princips; godīgi sakot, arī ar to pie mums īstas kārtības nav.

Tādā nelielā valstī ir nepieciešama bezpartejisku profesionāļu valdība. Šoreiz būs labāk, ka viņi tiks iecelti tikai pēc konsultācijām ar Jums. Kopumā es nespēju iedomāties, ka cilvēks varētu nepiekrist apgalvojumam par to, ka būs labāk, ja medicīnas nozari vadīs mediķis, izglītības sfēru – metodiķis-pasniedzējs, IeM – „sistēmas” cilvēks un tā tālāk.

Godātais prezidenta kungs!

Pašlaik valstī ir iestājusies krīze – „Krājbankas” izzagšana (es nerunāju par Priedīti un Antonovu), „Liepājas Metalurga” krahs un, visbeidzot, tas, ko Jūs nosaucāt par „masveida slepkavību” Zolitūdē. Neskatoties uz to, ka pagaidām ir ierosināta krimināllieta saskaņā ar citu pantu, par kuru maksimālais sods sasniedz tikai četrus gadus brīvības atņemšanas, intuīcija un dzīves pieredze Jūs neviļ; iespējams, Jūsu emocionālais vērtējums būs patiess. Arī netīšas slepkavības ir iespējamas, un gadījumā, ja konstrukcijā kaut kādas izmaiņas izdarījis cilvēks (projektētājs, konstrukciju izgatavotājs vai celtnieks), kurš varēja neizprast iespējamās sekas, netīšas slepkavības fakts būs acīmredzams.

Godātais prezidenta kungs!

Krīzes kopējais iemesls ir totāla bezatbildība un cinisms no valsts varas puses. Visi to saprot. Šobrīd Jums nāksies pieņemt ļoti sarežģītu lēmumu, lai Jūs varētu pacensties atjaunot Latvijas tautas uzticēšanos savai valdībai, kas pašlaik ir kritusies gandrīz līdz nullei. Neļaujiet tiem pašiem bezatbildīgajiem un ciniskajiem apspēlēt Jūs. Vienkāršākais lēmums – izveidot valdību, pievienojot patreizējai koalīcijai „zaļos”, – nāks par labu tiem pašiem spēkiem, kuri noveduši valsti līdz krīzei. Viņi balstīsies uz „zaļajiem” vienā situācijā un „nacionāļiem” – citā, kad viņiem būs izdevīgi. Viņi vienmēr laimēs. Taču vai Latvijas tauta laimēs, ja valsts pārvaldes darbā tiks turpināta tā pati līnija?

Šobrīd ir tikai viens veids, kā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām izkļūt no krīzes – piedāvāt VISĀM Saeimā pārstāvētajām partijām proporcionāli to vietu skaitam izveidot bezpartejisku profesionāļu valdību. Tie, kas nevēlēsies strādāt saskaņā ar šiem noteikumiem, domā tikai par savām specifiskajām saistībām, nevis par valsts un tautas interesēm. Ja to nevēlēsies lielākā daļa Saeimas... nu, tad jau tas ir apskaidrības mirklis, un šajā situācijā būs jāpieņem atbilstošs lēmums.

Godātais prezidenta kungs!

Nesen kāda Latvijas sabiedrībā pazīstama persona izteica domu par lielo celtniecības kompāniju lobēšanu Saeimā. Apspriežot ar kolēģiem šos izteikumus, mums atmiņā atausa runas par farmaceitu lobiju Saeimā. Pēc tam – par advokātu un nekustamo īpašumu īpašnieku lobijiem. Arī akcīzes preču tirgotāji bez lobija nevar iztikt. Nodomājām, — kādi tik lobiji nav atrodami mūsu Saeimā! Pēc tam pēkšņi sapratām, ka viena lobija Saeimā nav – valsts iedzīvotāju lobija. Mums šķiet, ka būtu pēdējais laiks apspriest izmaiņas, ko būtu jāievieš valsts politiskajā iekārtā, lai šāds lobijs parādītos.

Godātais prezidenta kungs!

Esmu pārliecināts: pateicoties savam postenim, Jūs, kā viens no vislabāk informētajiem cilvēkiem valstī, zināt, kādā mērā iedzīvotāji uzticas varas pārstāvjiem, un saprotat arī, kādi ir šīs situācijas patiesie iemesli! Pašlaik Jums ir jāpieņem lēmumi. Sarežģīti lēmumi. Un valsts iedzīvotāji cer uz Jūsu dzīves pieredzi un intuīciju. Šobrīd tieši no Jums ir atkarīgs tas, ko par Zolitūdē notikušo traģēdiju runās paaudze, pie kuras pieder Jūsu dēlēns. Vai tā ir likusi pamatus smagām, taču nepieciešamām pārmaiņām valsts politiskajā iekārtā par labu sabiedrībai, gluži tāpat kā tā ir likusi pamatus tautas vienotībai? Vai arī... negribētos pat domat par šo „vai”...

Pašlaik tur, aiz robežas, ko reiz nāksies pārkāpt ikvienam patreiz starp dzīvajiem esošajam, ar cerībām lūdzas piecdesmit četri nevainīgi traģēdijas upuri. Lūdzas dažādās valodās. Taču lūgšanas ir vienas – par saviem šeit palikušajiem tuviniekiem. Tātad arī par Latvijas labklājību.

Palīdziet viņiem! Prezidenta kungs, lieciet viņu lūgšanām piepildīties!