Skaistuma pasaule
06.11.2013


Евгений Гомберг
Убежденный рижанин, инженер-электрик по АСУ
Ainas no teātra dzīves
Parāds mākslas priekšā

-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
Jevgēņijs Gombergs,
Надежда Котикова,
Vadims Gilis,
Лилия Орлова,
Аркадий Посевин,
Александр Клапин,
Сергей Т. Козлов,
Vladimir Timofejev,
Алексей Владимиров,
Ольга Шапаровская,
Ли Хо,
Олег Синяев,
Олег Давыдов,
Антон Бутницкий,
Товарищ Петерс,
Александр Артемьев,
Леонид Радченко,
Александр Сергеевич,
Kārlis Zariņš
Nesen notika kaut kas ļoti patīkams. Krievijā tika augstu novērtēts M.Čehova Rīgas Krievu teātra ieguldījums teātra mākslā. Aktieri I.Čerņavskis, G.Rossijskaja, I.Jegorova un direktora vietniece T.Magidas apbalvoti ar Puškina medaļu, savukārt teātra direktoram Eduardam Cehovalam piešķirta Staņislavska speciālā prēmija par krievu teātra tradīcijas saglabāšanu Latvijā. Piemiņas zīme un naudas apbalvojums viņam tiks pasniegti 2. decembrī Maskavā.
Atmiņā ir atausuši daži interesanti stāsti no teātra pagātnes un tagadnes.
Pirmais stāsts. „Nabadzība nav grēks”
Sensenos laikos Rīgas Krievu drāmas teātrim savajadzējās naudiņu. Visādiem kostīmiem, dekorācijām, rekvizītiem. Galu galā, algas arī jāmaksā.
Teātra direktors Eduards Iļjičs staigāja pa kabinetiem, pierādīja, skaidroja, lūdzās, prasīja. Pēkšņi viņš atrada dzirdīgas ausis! Palīdzēsim, — teica Ernests Jurkāns, piektā un sestā sasaukuma Saeimas deputāts, frakcijas „Saimnieks” priekšsēdētājs, kādreizējais Rēzeknes mērs un bijušais īpašu uzdevumu ministrs pašvaldību lietās (1995. — 1997.), premjerministra padomnieks ekonomiskās attīstības jautājumos.
Domāts — darīts. Pēc kāda laika deputāts Eduardam Iļjičam parādīja rindiņu no Saeimas Budžeta komisijas sēdes: Krievu teātrim — 37 tūkstošus latu, kas tolaik bija milzīga nauda.
Birokrātijā nekas ātri nenotiek. Kamēr naudiņa nāca, deputāts un Eduards Iļjičs sadraudzējās, māja viens otram ar roku pāri Vecrīgas ieliņām, reizēm arī kafiju kopā dzēra. Katrs darīja savu savu darāmo. Ernests Jurkāns radīja jaunu bloku „Saskaņa Latvijai” un skaidroja presei uzdevumus: „ekonomisko pasākumu izstrāde un realizācija patreizējās recesijas pārvarēšanai Latvijas tautas labklājības vārdā”. Eduards Iļjičs rēķināja jauno inscenējumu finansējumu no naudiņas, kas kuru katru brīdi...
Ilze Jurkāne, Jāņa Jurkāna, mūsu stāsta varoņa uzvārda brāļa dzīvesbiedre, kura ilgus gadus Amerikā bijusi visai veiksmīga baņķiere, stāstīja, ka Amerikas provincēs bankas līdzinājās klubiem. Klienti ieradās, lai ieskatītos skapīšos, iedzertu kafiju, papļāpātu un patenkotu. Šo rituālu mēdza dēvēt “Clients come to visit their money” — klienti apciemo savu naudu. Aicinot deputātu savā kabinetā uz tasi kafijas pēc izrādes, Eduards Iļjičs sirds dziļumos juta, ka viņš „apciemo” ilgoto naudu.
Te pēkšņi... Teātrī „pēkšņi” vienmēr nozīmē drāmu! Direktora kabinetā ieskrēja izspūrušais un apjukušais Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Ernests Jurkāns saplēstā apģērbā: „Mašīnu sasitu! Ātri! Iedod četrsimt latus! Esi nu draugs! Rīt atdošu!”.
Apjukušais Eduards Iļjičs, kuram prasītā summa gandrīz līdzinājās mēneša algai, zvanīja man — ko iesākt? Devu padomu ar spērienu nolaist deputātu pa trepēm, tas ir, norādīt uz īslaicīgām grūtībām. Sliktākajā gadījumā iedot divdesmit latus.
Inteliģentais Eduards Iļjičs nespēja ar tādu summu pazemot premjerministra padomnieku ekonomikas jautājumos. Ja nu apvainosies, un 37 tūkstoši... Un viņš izvilka no ģimenes budžeta simt latus.
Tālāk teātris pārvērtās par kino — filmu „Rītdiena nekad neatnāks”. Pēc mulsiem atgādinājumiem, kas ilga vairākus mēnešus, frakcijas priekšsēdētajs, jurists, precējies, 1978. gadā absolvējis LVU Juridisko fakultāti, pārstāja atbildēt uz zvaniem.
Reiz, pusdivpadsmitos vakarā, veikalā „Gotlande” Brīvības ielā ieraudzīju Jurkāna kungu, Latvijas — Ēģiptes un Latvijas — Kipras parlamentu sadarbības grupu vadītāju, ģērbušos spilgti dzeltenā kašmira mētelī. Viņš stāvēja priekšā pie kases. Mēs neesam pazīstami. Tūlīt pat piezvanīju Eduardam Iļjičam (galu galā, teātra bohēma vēlu iet gulēt) un uzsitu bijušajam ministram pa plecu: „Jurkāna kungs, jūs pie telefona.” — „Kas? Ā, jā, sveicināts. Protams, rīt aiznesīšu.”
Pāris mēnešus vēlāk, atkal ap pusnakti — tolaik daudzi sēdēja ofisos līdz vēlai naktij, — braucu mājās. Dzirnavu un Valdemāra ielas stūrī ieraudzīju pazīstamo dzelteno mēteli. Virs tā — vakara kosmētika. Strauji piebremzēju, izbraucu uz trotuāra un aicināju bijušo Rēzeknes mēru sēsties mašīnā. Bez liekiem ievadvārdiem lūdzu tepat uz vietas atdot simt latus. Sestā sasaukuma Saeimas Demokrātiskās partijas parlamenta frakcijas „Saimnieks” priekšsēdētājs dievojās, ka tādas naudas viņam nav, kur nu vēl pirms algas. Sliktākajā gadījumā rīt aizņemsies no draugiem.
Piezvanīju uz ofisu un devu rīkojumu atsūtīt apsardzi ar šaujamieročiem (tiesa, tādu gan mums nebija), kuru uzdevums būs visu nakti pavadīt Parlamentārās izmeklēšanas komisijas locekli LATVENERGO, "Bankas Baltija" un Lihtenšteinas firmu cesijas līguma lietā, kuras rezultātā valsts zaudēja trīs miljonus latu, Ernestu Jurkāna kungu braucienā pie viņa draugiem, līdz tiks savākti nepieciešamie simt lati. Baltijas Asamblejas deputāts sapīka, izvilka no kabatas simt latus un pazuda naktī. Atceros skumjo premjera padomnieka atvadu skatienu puspagriezienā, ko viņš pameta, piemiedzis ar zilo tušu iezīmētos plakstiņus...
Jā, trīsdesmit septiņi tūkstoši... Valentīna Andrejeva, Finanšu ministrijas valsts sekretāre, viesmīlīgi uzņēma Eduardu Iļjiču savā kabinetā. Jā, protams, tāda summa Krievu teātrim ir paredzēta. Tikai tai nav nekāda sakara ar cepurītēm un plīvuriņiem, Eduard Iļjič. Otrā pusē Kalēju ielai ir ēka, ko ar teātri savieno galerija. Jūs to izmantojat meistardarbnīcām. Lūk, valsts izpērk mājiņu un šo naudu maksā saimniekam, Baltijas vācietim. Kāpēc tad agrāk nepajautājāt?
Atcerējos savu klases un kursa biedru Vitju Sokolovu. Pēc institūta viņš sekoja komjauniešu-partijas līnijai. Sastapāmies, kad viņš jau bija kļuvis par Preiļu rajona komitejas sekretāru. Viņš man kaut ko sāka stāstīt, taču es nenoticēju: „Vitjka, tu melo!” Partijas rajona komitejas pirmais sekretārs stingri attrauca: „Uz to man nav tiesību.”
Otrais stāsts. „Gusāru balāde”
Vispirms pastāsīšu kādu bārdainu anekdoti. Kovbojs bārā: „Šampanieti man, visai zālei un bārmenim.” Visi izdzer, bet naudas kovbojam nav. Bārmenis sadod kovbojam un izmet viņu ārā.
Nākamajā dienā kovbojs ierodas vēlreiz. „Šampanieti man un visai zālei...”. Bārmenis smīnēdams prasa: „Man arī?” — „Nē, tev nu gan ne. Kā tu piedzeries, tā sāc kauties.”
Patiesi stāsti no dzīves ir daudz interesantāki, nekā jebkurš sižets. Lūk, kā izskatījās šī anekdote M.Čehova Rīgas Krievu drāmas teātrī. 2013. gada 6. janvāris, komponista Oskara Stroka 120 gadu jubileja. No rīta tika svinīgi atklāta memoriālā plāksne pie mājas, kurā dzīvoja komponists, vakarā — komponista dzīvei veltīta svētku izrāde „Tango ar Stroku”.
Pēc izrādes teātra bufetē aktierus un viesus gaidīja svētku galds. Kāda aizkustināta dāma piedāvāja uzcienāt „visu zāli” ar šampanieti: „Jūs tikai pasakiet, cik maksās.” Viņai atbildēja — 200 latus. „Jā, protams, es rīt atnesīšu.” Naivā teātra administrācija (uzminiet, kurš tieši!) nav guvusi nekādu pieredzi. Vai tad nu būtu grūti atjokoties: „Huzāri, izpeldināsim zirgus šampanietī! — Ko jūs, poručik, tas taču ir dārgi! — Nu, tad vismaz kaķi ar alu apliesim!” Administrācija parakņājās kabatās, apstiprināja pasūtījumu, un korķi tika izšauti griestos. Tika man arī .
Turpinājums atgādina pirmo stāstu. Sekretāre saņēma uzdevumu reizi nedēļā zvanīt dāmai un atgādināt solījumu. Dāma ik nedēļu neliekuļoti apgalvoja, ka atnesīs tūlīt, tiklīdz brālis Jura no Maskavas pārskaitīs naudu.
Ir tikai kāda pikanta nianse: dāma ir komponista Stroka mūzikas autortiesību īpašniece un saņem par atskaņotajiem vectēva skaņdarbiem autoratlīdzību 3% apmērā no kases ienākumiem saskaņā ar LAA normām. Divi vai trīs priekšnesumi mēnesī, pilna zāle, biļetes izpārdotas — aptuveni 7 000 latu. Taču no piedāvājuma norēķināties ar vectēva dziesmām viņa atsakās — nē, nē, Jura atsūtīs, aiznesīšu. Taču pagaidām viņa nabago ielūgumus uz izrādēm par vectētiņu saviem paziņām — pa pieciem vai desmit uz katru izrādi. Starp citu, „brālis Jura” ir otrs tiesību īpašnieks.
„Bruņota apsardze” vairs nav modē, tās vietā nākuši tiesu izpildītāji. Jau sen būtu iekasējuši līdz ar tiesas izdevumiem, tikai vectēva priekšā neērti.
Trešais stāsts. „Bez vainas vainīgie”
Talantīgais aktieris Jurijs Ņikuļins „Zilajā uguntiņā” reiz pastāstīja kādu anekdoti, taču toreiz neviens nesaprata, par ko jāsmejas. Tad viņš izstāstīja vēl vienu anekdoti, nekādi nesaistītu ar pirmo. Taču tā beidzās ar vārdiem „Bet es esmu sunītis no pirmās anekdotes.” Skatītāji locījās smieklos...
Pirms kāda laika es IMHO lasītājiem stāstīju par Lohotronu Vimbldonas stilā — par to, kā krāpnieki no „tenisistes Azarenko” lappuses Klasesbiedros mēģināja no manis izkrāpt piecus tūkstošus eiro. Onkoloģiskajai operācijai paredzēto naudu bija jāpārskaita kādas Viktorijas I. kontā. Citēšu pats sevi:
„Apkopoju mūsu dialogu un publicēju Facebook, lai brīdinātu cilvēkus par kārtējo krāpšanos. Minēju gan telefona numurus, gan uzvārdus.
Stundu vēlāk piezvanīja Viktorija I., kurai, par laimi, nekas nekaitēja, un palūdza nodzēst Facebook viņas uzvārdu un telefona numuru, jo viņai ar šo situāciju neesot nekāda sakara. „Jevgēņij, jūs taču manu mammu pazīstat, jūs taču vectēvam nesen memoriālo plāksni...”.
Plāksne bija tā pati, no pirmā stāsta.
Jā, uzvārdu es nodzēsu, taču diez vai krāpnieki apstājās. Un tie līdzjūtīgie, kas uzķersies uz āķa, skaitīs naudu nevainīgās Viktorijas I. kontā. Ko tad? Šķiet, Viktorijai I. nevajadzētu apstāties. Gribētos viņai ieteikt apdomāties un vērsties kompetentos orgānos. Ja vajadzēs, ar padomu palīdzēsim.
Atmiņā ir atausuši daži interesanti stāsti no teātra pagātnes un tagadnes.
Pirmais stāsts. „Nabadzība nav grēks”
Sensenos laikos Rīgas Krievu drāmas teātrim savajadzējās naudiņu. Visādiem kostīmiem, dekorācijām, rekvizītiem. Galu galā, algas arī jāmaksā.
Teātra direktors Eduards Iļjičs staigāja pa kabinetiem, pierādīja, skaidroja, lūdzās, prasīja. Pēkšņi viņš atrada dzirdīgas ausis! Palīdzēsim, — teica Ernests Jurkāns, piektā un sestā sasaukuma Saeimas deputāts, frakcijas „Saimnieks” priekšsēdētājs, kādreizējais Rēzeknes mērs un bijušais īpašu uzdevumu ministrs pašvaldību lietās (1995. — 1997.), premjerministra padomnieks ekonomiskās attīstības jautājumos.
Domāts — darīts. Pēc kāda laika deputāts Eduardam Iļjičam parādīja rindiņu no Saeimas Budžeta komisijas sēdes: Krievu teātrim — 37 tūkstošus latu, kas tolaik bija milzīga nauda.
Birokrātijā nekas ātri nenotiek. Kamēr naudiņa nāca, deputāts un Eduards Iļjičs sadraudzējās, māja viens otram ar roku pāri Vecrīgas ieliņām, reizēm arī kafiju kopā dzēra. Katrs darīja savu savu darāmo. Ernests Jurkāns radīja jaunu bloku „Saskaņa Latvijai” un skaidroja presei uzdevumus: „ekonomisko pasākumu izstrāde un realizācija patreizējās recesijas pārvarēšanai Latvijas tautas labklājības vārdā”. Eduards Iļjičs rēķināja jauno inscenējumu finansējumu no naudiņas, kas kuru katru brīdi...
Ilze Jurkāne, Jāņa Jurkāna, mūsu stāsta varoņa uzvārda brāļa dzīvesbiedre, kura ilgus gadus Amerikā bijusi visai veiksmīga baņķiere, stāstīja, ka Amerikas provincēs bankas līdzinājās klubiem. Klienti ieradās, lai ieskatītos skapīšos, iedzertu kafiju, papļāpātu un patenkotu. Šo rituālu mēdza dēvēt “Clients come to visit their money” — klienti apciemo savu naudu. Aicinot deputātu savā kabinetā uz tasi kafijas pēc izrādes, Eduards Iļjičs sirds dziļumos juta, ka viņš „apciemo” ilgoto naudu.
Te pēkšņi... Teātrī „pēkšņi” vienmēr nozīmē drāmu! Direktora kabinetā ieskrēja izspūrušais un apjukušais Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Ernests Jurkāns saplēstā apģērbā: „Mašīnu sasitu! Ātri! Iedod četrsimt latus! Esi nu draugs! Rīt atdošu!”.
Apjukušais Eduards Iļjičs, kuram prasītā summa gandrīz līdzinājās mēneša algai, zvanīja man — ko iesākt? Devu padomu ar spērienu nolaist deputātu pa trepēm, tas ir, norādīt uz īslaicīgām grūtībām. Sliktākajā gadījumā iedot divdesmit latus.
Inteliģentais Eduards Iļjičs nespēja ar tādu summu pazemot premjerministra padomnieku ekonomikas jautājumos. Ja nu apvainosies, un 37 tūkstoši... Un viņš izvilka no ģimenes budžeta simt latus.
Tālāk teātris pārvērtās par kino — filmu „Rītdiena nekad neatnāks”. Pēc mulsiem atgādinājumiem, kas ilga vairākus mēnešus, frakcijas priekšsēdētajs, jurists, precējies, 1978. gadā absolvējis LVU Juridisko fakultāti, pārstāja atbildēt uz zvaniem.
Reiz, pusdivpadsmitos vakarā, veikalā „Gotlande” Brīvības ielā ieraudzīju Jurkāna kungu, Latvijas — Ēģiptes un Latvijas — Kipras parlamentu sadarbības grupu vadītāju, ģērbušos spilgti dzeltenā kašmira mētelī. Viņš stāvēja priekšā pie kases. Mēs neesam pazīstami. Tūlīt pat piezvanīju Eduardam Iļjičam (galu galā, teātra bohēma vēlu iet gulēt) un uzsitu bijušajam ministram pa plecu: „Jurkāna kungs, jūs pie telefona.” — „Kas? Ā, jā, sveicināts. Protams, rīt aiznesīšu.”
Pāris mēnešus vēlāk, atkal ap pusnakti — tolaik daudzi sēdēja ofisos līdz vēlai naktij, — braucu mājās. Dzirnavu un Valdemāra ielas stūrī ieraudzīju pazīstamo dzelteno mēteli. Virs tā — vakara kosmētika. Strauji piebremzēju, izbraucu uz trotuāra un aicināju bijušo Rēzeknes mēru sēsties mašīnā. Bez liekiem ievadvārdiem lūdzu tepat uz vietas atdot simt latus. Sestā sasaukuma Saeimas Demokrātiskās partijas parlamenta frakcijas „Saimnieks” priekšsēdētājs dievojās, ka tādas naudas viņam nav, kur nu vēl pirms algas. Sliktākajā gadījumā rīt aizņemsies no draugiem.
Piezvanīju uz ofisu un devu rīkojumu atsūtīt apsardzi ar šaujamieročiem (tiesa, tādu gan mums nebija), kuru uzdevums būs visu nakti pavadīt Parlamentārās izmeklēšanas komisijas locekli LATVENERGO, "Bankas Baltija" un Lihtenšteinas firmu cesijas līguma lietā, kuras rezultātā valsts zaudēja trīs miljonus latu, Ernestu Jurkāna kungu braucienā pie viņa draugiem, līdz tiks savākti nepieciešamie simt lati. Baltijas Asamblejas deputāts sapīka, izvilka no kabatas simt latus un pazuda naktī. Atceros skumjo premjera padomnieka atvadu skatienu puspagriezienā, ko viņš pameta, piemiedzis ar zilo tušu iezīmētos plakstiņus...
Jā, trīsdesmit septiņi tūkstoši... Valentīna Andrejeva, Finanšu ministrijas valsts sekretāre, viesmīlīgi uzņēma Eduardu Iļjiču savā kabinetā. Jā, protams, tāda summa Krievu teātrim ir paredzēta. Tikai tai nav nekāda sakara ar cepurītēm un plīvuriņiem, Eduard Iļjič. Otrā pusē Kalēju ielai ir ēka, ko ar teātri savieno galerija. Jūs to izmantojat meistardarbnīcām. Lūk, valsts izpērk mājiņu un šo naudu maksā saimniekam, Baltijas vācietim. Kāpēc tad agrāk nepajautājāt?
Atcerējos savu klases un kursa biedru Vitju Sokolovu. Pēc institūta viņš sekoja komjauniešu-partijas līnijai. Sastapāmies, kad viņš jau bija kļuvis par Preiļu rajona komitejas sekretāru. Viņš man kaut ko sāka stāstīt, taču es nenoticēju: „Vitjka, tu melo!” Partijas rajona komitejas pirmais sekretārs stingri attrauca: „Uz to man nav tiesību.”
Otrais stāsts. „Gusāru balāde”
Vispirms pastāsīšu kādu bārdainu anekdoti. Kovbojs bārā: „Šampanieti man, visai zālei un bārmenim.” Visi izdzer, bet naudas kovbojam nav. Bārmenis sadod kovbojam un izmet viņu ārā.
Nākamajā dienā kovbojs ierodas vēlreiz. „Šampanieti man un visai zālei...”. Bārmenis smīnēdams prasa: „Man arī?” — „Nē, tev nu gan ne. Kā tu piedzeries, tā sāc kauties.”
Patiesi stāsti no dzīves ir daudz interesantāki, nekā jebkurš sižets. Lūk, kā izskatījās šī anekdote M.Čehova Rīgas Krievu drāmas teātrī. 2013. gada 6. janvāris, komponista Oskara Stroka 120 gadu jubileja. No rīta tika svinīgi atklāta memoriālā plāksne pie mājas, kurā dzīvoja komponists, vakarā — komponista dzīvei veltīta svētku izrāde „Tango ar Stroku”.
Pēc izrādes teātra bufetē aktierus un viesus gaidīja svētku galds. Kāda aizkustināta dāma piedāvāja uzcienāt „visu zāli” ar šampanieti: „Jūs tikai pasakiet, cik maksās.” Viņai atbildēja — 200 latus. „Jā, protams, es rīt atnesīšu.” Naivā teātra administrācija (uzminiet, kurš tieši!) nav guvusi nekādu pieredzi. Vai tad nu būtu grūti atjokoties: „Huzāri, izpeldināsim zirgus šampanietī! — Ko jūs, poručik, tas taču ir dārgi! — Nu, tad vismaz kaķi ar alu apliesim!” Administrācija parakņājās kabatās, apstiprināja pasūtījumu, un korķi tika izšauti griestos. Tika man arī .
Turpinājums atgādina pirmo stāstu. Sekretāre saņēma uzdevumu reizi nedēļā zvanīt dāmai un atgādināt solījumu. Dāma ik nedēļu neliekuļoti apgalvoja, ka atnesīs tūlīt, tiklīdz brālis Jura no Maskavas pārskaitīs naudu.
Ir tikai kāda pikanta nianse: dāma ir komponista Stroka mūzikas autortiesību īpašniece un saņem par atskaņotajiem vectēva skaņdarbiem autoratlīdzību 3% apmērā no kases ienākumiem saskaņā ar LAA normām. Divi vai trīs priekšnesumi mēnesī, pilna zāle, biļetes izpārdotas — aptuveni 7 000 latu. Taču no piedāvājuma norēķināties ar vectēva dziesmām viņa atsakās — nē, nē, Jura atsūtīs, aiznesīšu. Taču pagaidām viņa nabago ielūgumus uz izrādēm par vectētiņu saviem paziņām — pa pieciem vai desmit uz katru izrādi. Starp citu, „brālis Jura” ir otrs tiesību īpašnieks.
„Bruņota apsardze” vairs nav modē, tās vietā nākuši tiesu izpildītāji. Jau sen būtu iekasējuši līdz ar tiesas izdevumiem, tikai vectēva priekšā neērti.
Trešais stāsts. „Bez vainas vainīgie”
Talantīgais aktieris Jurijs Ņikuļins „Zilajā uguntiņā” reiz pastāstīja kādu anekdoti, taču toreiz neviens nesaprata, par ko jāsmejas. Tad viņš izstāstīja vēl vienu anekdoti, nekādi nesaistītu ar pirmo. Taču tā beidzās ar vārdiem „Bet es esmu sunītis no pirmās anekdotes.” Skatītāji locījās smieklos...
Pirms kāda laika es IMHO lasītājiem stāstīju par Lohotronu Vimbldonas stilā — par to, kā krāpnieki no „tenisistes Azarenko” lappuses Klasesbiedros mēģināja no manis izkrāpt piecus tūkstošus eiro. Onkoloģiskajai operācijai paredzēto naudu bija jāpārskaita kādas Viktorijas I. kontā. Citēšu pats sevi:
„Apkopoju mūsu dialogu un publicēju Facebook, lai brīdinātu cilvēkus par kārtējo krāpšanos. Minēju gan telefona numurus, gan uzvārdus.
Stundu vēlāk piezvanīja Viktorija I., kurai, par laimi, nekas nekaitēja, un palūdza nodzēst Facebook viņas uzvārdu un telefona numuru, jo viņai ar šo situāciju neesot nekāda sakara. „Jevgēņij, jūs taču manu mammu pazīstat, jūs taču vectēvam nesen memoriālo plāksni...”.
Plāksne bija tā pati, no pirmā stāsta.
Jā, uzvārdu es nodzēsu, taču diez vai krāpnieki apstājās. Un tie līdzjūtīgie, kas uzķersies uz āķa, skaitīs naudu nevainīgās Viktorijas I. kontā. Ko tad? Šķiet, Viktorijai I. nevajadzētu apstāties. Gribētos viņai ieteikt apdomāties un vērsties kompetentos orgānos. Ja vajadzēs, ar padomu palīdzēsim.
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai


Владимир Борисович Шилин
Доктор технических наук
Ir slikti būt vecam
Jeb kā beidzās mans mēģinājums paveikt kaut ko noderīgu Latvijai


Петерис Апинис
Врач
Kurš cirvi visu dienu pa pagalmu nēsā?
Lielais notikums tuvojas pārlieku klusi


Arturs Priedītis
Доктор филологии
Tauta uz sociālā darvinisma āķa
Var karāties līdz pasaules galam


Roberts Fūrmanis
Bojāgājējs versus bojāpeldētājs
Kurš kuru?
Jautājumi Евгению Гомбергу
Komentāri
№1 Kārlis Zariņš
06.11.2013
08:24
№3 Jevgēņijs Gombergs
→ Kārlis Zariņš,
06.11.2013
09:31
№15 Аркадий Посевин
→ Jevgēņijs Gombergs,
06.11.2013
13:36
№21 Jevgēņijs Gombergs
→ Аркадий Посевин,
06.11.2013
16:33
№4 Алексей Владимиров
→ Kārlis Zariņš,
06.11.2013
10:08
1. Едут в поезде в одном купе мужчина и женщина . На остановке мужчина вышел на перон, купил батон . Подходя к вагону он поскользнулся и выронил батон в лужу . Мужчина не стал его поднимать . Женщина : - Вы зря не взяли батон. Можно было бы его обрезать и скушать . Нет , мне врач не рекомендовал есть черный хлеб.
2. Едут дальше. Мужчина начал курить трубку. Женщина стала возмущаться и просить мужчину не курить. Но мужчина не реагировал на замечание. Тогда женщина выхватывает изо рта мужчины трубку и выбрасывает ее за окно. А мужчина тогда хватает собачку женщины и выбрасывает ее в окно. Остановили поезд, видят - бежит собачка и в зубах у нее ... булка из первого анекдота .
№5 Леонид Радченко
→ Алексей Владимиров,
06.11.2013
10:27
№6 Алексей Владимиров
→ Леонид Радченко,
06.11.2013
10:30
2. Едут в купе мужчина, курящий трубку и дама с собачкой. Дама просит убрать трубку, поскольку собачка не должна нюхать дым. Они поссорились, началась суматоха в поезде, кто-то случайно нажимает на стоп-кран, и получается не пойми что. Люди вышли из поезда, бежит собачка, а во рту у нее... нет, бублик из первого анекдота.
№7 Товарищ Петерс
→ Алексей Владимиров,
06.11.2013
10:38
Сколько латышей нужно, чтобы вкрутить лампочку.
Ответ: трое. Один придумывает инструкцию, как вкрутить лампочку, второй распечатывает ее на принтере, третий с помощью этой инструкции руководит вкручивающими лампочку русскими.
Сколько нужно русских, чтобы вкрутить лампочку.
Ответ: тоже трое.
Один переводит для всех инструкцию с латышского, второй вкручивает лампочку, третий пишет жалобу в ОБСЕ, что латыши заставляют русских вкручивать лампочки.
№2 Vadims Gilis
06.11.2013
08:31
№12 Антон Бутницкий
→ Vadims Gilis,
06.11.2013
12:40
№8 Ли Хо
06.11.2013
11:29
№9 Надежда Котикова
→ Ли Хо,
06.11.2013
12:10
№13 Ольга Шапаровская
→ Надежда Котикова,
06.11.2013
12:47
-----------
Не получится.
Евгений, театральная история, связанная с Солом Букинголтсом действительно интересна, а Ваша позиция и действия были на удивление смелы и принципиальны - ведь в то время С.Б. был приближен к "сильным мира сего" (нашего). Напишите
№19 Ли Хо
→ Ольга Шапаровская,
06.11.2013
16:06
№20 Ольга Шапаровская
→ Ли Хо,
06.11.2013
16:21
----------
Я, конечно, не могу догадаться, почему вряд ли и почему "cейчас, особенно", но Гомберг вообще-то не робкого десятка, имхо. Думаю, напишет в следующем спиче
№23 Ли Хо
→ Ольга Шапаровская,
06.11.2013
16:39
№27 Jevgēņijs Gombergs
→ Ольга Шапаровская,
06.11.2013
17:04
№25 Jevgēņijs Gombergs
→ Ольга Шапаровская,
06.11.2013
16:49
№28 Ольга Шапаровская
→ Jevgēņijs Gombergs,
06.11.2013
17:49
-----------
:))) Это правда, но ремейк не менее интересен. Не скромничайте, Женя - Вы ведь тогда были единственным, кто взъерепенился, пока остальные молчали. Это был поступок-оценка грабежа - Вы хлопнули дверью, хорошо высказавшись в лицо и Солу, и молчалиным, а театр потерял щедрого мецената.
№30 Jevgēņijs Gombergs
→ Ольга Шапаровская,
06.11.2013
18:06
№10 Олег Синяев
→ Ли Хо,
06.11.2013
12:33
-------------------------------------------------------
Так Гилис только что засвидетельствовал, что ОНО не тонет
№11 Vadims Gilis
→ Олег Синяев,
06.11.2013
12:37
№32 Александр Сергеевич
→ Vadims Gilis,
06.11.2013
22:41
№22 Jevgēņijs Gombergs
→ Ли Хо,
06.11.2013
16:39
№26 Ли Хо
→ Jevgēņijs Gombergs,
06.11.2013
16:51
№14 Антон Бутницкий
06.11.2013
12:58
Один знакомый. Родственники в Германии помогают начать небольшой, но многообещающий бизнес. Оптовые поставки одной узкой группы продтоваров. Только начал, нет своей логистики, продаёт в одном городе, понемногу охватывает район.
Сделал у него несколько заказов, установил какие то отношения.
И как то вечером, очень, очень срочно, форс-мажорная ситуация прямо, берёт у меня в долг 20 латов. За заказом не приходит, телефон не отвечает, встреьтил в банке - просто убежал.
Звоню коллеге - ты работал с D, этот м-к давно у тебя был?
- ты представляешь, дал 2 месяца назад ему 30 латов....
- всё, всё, дальше не надо....
Поотдалживал какие то мелкие суммы почти у всех клиентов. А их у него не так много и было. Человек слил свой бизнес за 300 латов. Хотя, 1 операция приносила больше.
Может этим людям нужен психиатр? А может их просто усыпить, в этой жизни у них что то пошло не так:)))
№33 Александр Сергеевич
→ Антон Бутницкий,
06.11.2013
22:44
№16 Александр Артемьев
06.11.2013
14:04
Извините, что много букв, но чтобы сказать букву «В», для не эклектичного подхода, необходимо сказать, что прежде в алфавите стоят буквы «А» и «Б».
После паранойи в спичах о политике, которые идут постоянной чередой, и не потому, что спичи плохие содержательно, нет, они с развёрнутым, в разной степени, аналитическим содержанием, просто хочется и свежего воздуха, где раскрепощается дух, вечно сжатый в пружину противодействия чуждому мировоззрению, т.к.сама политика, это паранойя и если в ней долго находиться или постоянно её обсуждать, то можно что-либо не только приХватиь, но и подхватить… )))
После спича, крика души председателя, сорвавшегося в вопль обиды, которого нужно было, просто поддержать « похлопав по плечу» словом, чтоб успокоился, а не бить сарказмом и нравоучениями, где и я не остался в стороне …:(
Появляется спич-релаксация госп. Е.Гомберга, где нет теоретизирования (которым часто грешу я), а есть обычная житейская бытовуха, в которой находит своё место моральный кодекс каждого из нас, как вещь в себе, где носитель и судья морали ты сам. Чем строже к себе, тем больше, ты «гнилой интеллигент», т.е. неприспособленный к волчьим отношениям в кредитном бизнесе, существующим сегодня.
Но прочитав спич и отдохнув Душой, в ней, в Душе, зашевелился червячок. Эти червячки есть почти у каждого, просто они по-разному, себя проявляют. Мой сказал: «Засунь туда политику, для имхоклубовца роскошь расслабляться». Я возмутился: «Зачем?». На что, червячок невозмутимо ответил: « А ты, не знаешь? Ведь по-иному, ты не можешь». И он оказался прав. Я начал слагать буковки в скучные слова. Слова, которые попытались выразить имхо, как некое обобщение.
Общественные отношения и кредиты, пронизывающие все гражданское общество, в которых увязло население не только Латвии. На первый взгляд: а причём, кредитные отношения, если спич об обыкновенной порядочности?
Попробую интерпретировать, как имхо, на материале шикарно написанного, читающегося на одном дыхании, спича госп. Е.Гомберга.
Два человека, депутат Сейма и директор Театра, несомненно, две личности. Личность, это тот, кто имеет сформировавшееся мировоззрение, тот, кто непосредственно, различными путями, влияет на формирование общественное сознание гражданского общества в целом, направляет его в ту или иную сторону. Общественные отношения, в которые в процессе своей жизнедеятельности вступает человек и определяют те морально-нравственные нормы, как свод правил, по которым строит свою жизнь человек, становясь или нет личностью для одних или ничтожеством для других, т.к. социальную сущность личности/ничтожества можно увидеть лишь в «зеркале»,т.е в развёрнутой системе отношений в которые вступает индивид с другими членами гражданского общества и его роли/месте в их формировании.
Мировоззрение, построенное на потреблении, выражает главную сущность/ценность в том, что жить надо сегодня, богато жить, жить лучше других. Хотя, что значит, лучше?
Не можешь что-либо приобрести сейчас, то можешь его не получить никогда. Значит, в жизни что-то потерял. Это преподаётся в общественном сознании, как не стань лузером-лохом, бери у настоящего всё, что только можешь взять, а если не имеешь возможностей, то изыскивай ЛЮБЫЕ пути для удовлетворения собственных желаний.
Я бы назвал (имхо), это вульгарным бытовым либерализмом навязанным индивиду, как мировоззрение, т.к. оно очень вкусно и приятно пахнет, но убивает моральную сторону формирования личности, не подменяет и сводит духовность к материальным стимулам, а строит философию индивидуализма, где закладывается и укрепляется в основании фундамент – ЭГОИЗМ. Материальный стимул лишь общедоступная форма проявления этой сущности, то, что наглядно бросается в глаза.
Одну из дорог, против мировоззрения вульгарного бытового либерализма, предлагает наш имхоклубовец В.Бухвалов - построить христианский социализм, где теория находит опору в религиозных традициях православия, т.е. в целом, как антипод-ипостась агрессивно настроенного ислама, в условиях латвийской специфики и находящий/щая реализацию в просветительстве. Правда просветительство всегда лишь первый шаг, а потом, как сложится, это зависит от тех, кто будет развивать христианский социализм дальше.
Но вернёмся к депутату Сейма и директору Театра. Если судить по описанному в спиче поведению, то бывший депутат Сейма отлично овладел бытовым либерализмом в его вульгарной форме. Беря в долг, он удовлетворяет свои потребности, забывая мораль, т.к. на этом и построено всё мировоззрение – «бери от жизни всё и сейчас».
Скорей всего тогдашний депутат Сейма в душе понимает, что поступает, не совсем правильно, даже плохо, ведь есть у каждого – «червячок-совесть», который покусывает.
Но действенность этих укусов у каждого индивидуальная, т.к. цель, для представленного в спиче, депутата Сейма оправдывает средства и «червячка-совесть» можно придавить в Душе, ведь Душой любой распоряжается по-своему желанию и хотению.
Про то, что нужно искать компромисс совестью, а не жить по совести талдычат все и вся, т.е. информационное пространство просто бурлит пёстрой рекламой предлагаемых вожделений, призывая просто жить, а не прозябать, мучаясь в размышлениях о том, кто ты есть, как носитель культуры общественного человека.
В этом инфопространстве индивид находится постоянно, это тот воздух, который нельзя не вдыхать, это те ядовитые пары, без которых невозможно вздохнуть, находясь в гуще общественных отношений, а депутат любого уровня, есть генератор этих отношений и их первейший продукт.
Люди творческого труда живут в мире, где их деятельность, их труд в наименьшей форме, чем у других, выступает в отчуждённой форме.
Поэтому они в своём мирке могут отгородиться, хоть на мгновение, от затмевающего взор потребления. Хотя, это лишь условно, т.к. они тоже не робинзоны и живут в едином гражданском обществе. Но сам их труд предполагает возможность увидеть то, на что у других просто нет времени, т.к. они заняты добыванием средств для существования, а для творческих людей труд в сфере духовности и есть добывание таких средств, поэтому-то им и проще, а не потому, что они такие «умные».
Различное поведение депутата Сейма и директора Театра связана не с тем, что один от природы правильный, а другой жадный, а с тем, что в общих общественных отношениях гражданского общества они включены в разные сферы этих отношений, которые пересекаются, но в них есть своё, то, что и стало основанием их личностей.
Я попытался показать и штрихами обосновать , почему культурологический аспект важен и он заложен ни в неком абсолюте вне наших отношений, а именно в тех отношениях в которые человек вступает в своей повседневной деятельности направленной на поддержание жизнедеятельности биологического тела и условий жизни близких людей.
Источник поведения индивида заложен в построенной модели социума, где происходит становление индивида до уровня общественного человека, из которого в последующем может родиться или нет личность.
Личность, которую признает социум или нет, т.к. оценка социума происходит по тем критериям, которые выработал именно этот социум. Сегодня, бывший Депутат и директор Театра, это не просто индивидуумы, а личности. С какими личностями придётся жить в будущем, каждый выбирает сам, это его право.
Я хотел бы жить с такими личностями, как директор Театра, а Вы?
№31 Антон Бутницкий
→ Александр Артемьев,
06.11.2013
21:23
Это намёк на моральные качества депутатов нашего Сэйма???
P.S. Я уже отправил заявление в соответствующие органы.
№34 Александр Артемьев
→ Антон Бутницкий,
06.11.2013
23:07
Но я отвечу неправильно. Если личностью рассматривать индивида способного развить общество до своего уровня,то тогда можно ли всех бывших и нынешних депутатов считать личностями?
ИМХО:
Депутатом стать значительно проще,чем личностью.
Хотя и здесь есть лазейка,а что считать развитием и что деградацией, а изменения в сознании гражданского общества и в общественных отношениях происходящие из-за групповых интересов, позволяют или нет индивидов составляющих эту группу считать состоявшимися личностями?
Проблема личности,т.е. процесс её формирования,это такая бездонная тема в которой можно утонуть, если не применить диалектику в процессе рассмотрения, как у Э.В.Ильенкова. Жаль,что в высшей школе Латвии, студенты,в большинстве не знакомы с его трудами,поэтому огромная база информации без методологии управления, т.е. диалектической логики, зачастую лишь мёртвый в своей бесполезности груз.
№17 Александр Клапин
06.11.2013
15:03
Вот я всё время задаю себе вопрос как антимонетарист, а что делали бы такие люди если бы не было монетарной системы? Авторское право? Было бы оно такое, но ни кто бабла бы не срубал. Просто из за отсутствия такового. И прочее и прочее. Вот не понимаю почему мы держимся за деньги.
№18 Сергей Т. Козлов
→ Александр Клапин,
06.11.2013
15:47
За деньги, на самом деле, держатся немногие, многие используют их как инструмент, и не более того.
№24 Vladimir Timofejev
→ Александр Клапин,
06.11.2013
16:46
№29 Лилия Орлова
→ Vladimir Timofejev,
06.11.2013
17:54
- Что, взял деньги и не отдал?
- Да нет, я в хорошем смысле! :)
№35 Олег Давыдов
07.11.2013
21:57
Конечно, несколько.. удивляет масштаб.. операций известных депутатов и бизнесменов :)
С другой стороны, как в старом анекдоте: - Вы убили старушку за 20 копеек?!
- Ну а 5 старушек- уже рупь! )