Pēdējā laikā Latvijas medijos notiek spēle jeb flirts ar vardarbību un tās popularizēšanu. Mediji, aicinot uz intervijām Viesturu Rudzīti, izvēlējušies popularizēt tos, kuri vardarbību atzīst par pieņemamu.

Notiek spēle ar ļaužu prātiem — graudi un pelavas visi kopā, gan jau kāds sapratīs vai arī vēl labāk, ja nesapratīs. Galvenais ir būt uzmanības centrā, būt populāram, viegli un nevainīgi kaut ko apgalvot, spriedelējot neiespringt, nu tā, lai ir patīkami — vispirms jau pašam. Tie, kuri mēģina nopietni kaut ko analizēt, iekrīt slazdā — zaudē skatītāju un klausītāju interesi. Jo pēc būtības jautājums interesē reti kuru. Vērtība ir tikai šovam.

Viena cilvēka potences un talants strādāt nenozīmē, ka jādevalvē citi cilvēki. Rudzīša kunga gadījumā pat vesela sabiedrības daļa — sievietes. No ārsta viedokļa, var saprast devalvētājam piemītošo lielo nedrošību pašam par sava veikuma vērtīgumu. Bailes no varošajām un jēgpilnas lietas darošajām sievietēm tiek izspēlētas dziļi personiski, kā uzbrukums.

Tomēr, vai patiešām sievietes ir tās, kuras tiek devalvētas? Domāju, ka ne mazāk nodevalvēti tiek arī vīrieši, aizmirstot uzskaitīt viņu dzimumorgānus un aizmirstot, ka attiecībās ieguldījumu dod abi un no abiem partneriem vienlīdz ir atkarīga attiecību kvalitāte.

Profesionālas analīzes gadījumā rastos jautājumi ne tikai par to, ko darīt ar sievu, „kura nelūkojas uz viņu", bet arī, kāpēc sieva „uz viņu nelūkojas", — varbūt šādu sievietes darbību ir izprovocējis viņas vīrieša pienesums attiecībās un sievietes konkrētā uzvedība ir tikai sekas, risinājuma meklējums tam, ka vīrieša izturēšanās ir slimīga un problemātiska?

Teorija, kuru veido autora projekcijas (te domāju viņa „dzīvniecisko" metaforu klāstu u.c.), rada virkni jautājumu par teorijas tapšanas veidu, metodoloģiju u.tml.

Kāds iemesls spiež Rudzīša kungu sievieti redzēt tikai kā bioloģisku būtni? Ar bioloģiskām mātes, sievietes un vēl dažu orgānu funkcijām?

No kurienes vēlēšanās noliegt sociālo daļu cilvēkā tikai tāpēc, ka šis cilvēks nav vīriešu dzimuma? Bērnības emocionālo un fizisko traumu radītās sāpes? Patiesu draugu trūkums? Tie prot īpaši labi „ārstēt" no projekcijām, uzbrucējam atgādinot — „kurš tā runā, pats tāds ir".

Aicinājums radīt komforta un privilēģiju pilnu dzīvi „stiprākajam, tam, kurš var iekaustīt", nav nekas jauns. Tā vienmēr ir bijusi nenobriedušu personību nepieciešamība — palīdzi, aprūpē, pabaro, apģērb!

Starp citu, tā ir normāla attīstības stadija bērnībā, tomēr pavisam kas cits pieauguša cilvēka gadījumā. Ja šādam cilvēkam otrs cilvēks atbild, ka arī viņš grib iet savu attīstības un pilnveides ceļu, tai skaitā arī darba un profesijas ziņā, nenobriedušais atbild ar nekonstruktīvu agresiju. Piemēram, sit. Fiziski un/vai emocionāli.

Patlaban Rudzīša kungs sit emocionāli ar vārdu un, apzināti vai neapzināti, iedrošina vēl veselu baru sekotāju. Tas nav pārsteigums mātēm un tēviem, tā notiek, kad mazi bērni izjūt nevarību un nespēju tikt galā ar viņus kaitinošām lietām.

Fakts, ka aicinājums uz vardarbību izteikts it kā jautājuma formā, neko nemaina. Tā teikt, es nezinu, es meklēju atbildi. Tagad kāda cilvēka zināšanu trūkums un nesapratne, „ko darīt", sabiedrībā ir veicinājusi regresīvas tendences — tiek relatīvi nopietni pieminēta, diskutēta, apdomāta iespēja atgriezties mazāk civilizētas sabiedrības attīstības līmenī, kurā emocionālas nelabsajūtas brīdī, spēcīgākais sociāli akceptēti varēja atļauties savu emocionālo diskomfortu izgāzt uz otru cilvēku, piemēram, piekaujot vai nositot vājāko.

Mēģinājumi sabiedrībā aktualizēt šo arhaisko uzvedības modeli tiek maskēti ar, manuprāt, šim notikumam tik nepiemērotu jēdzienu kā brīvība.

Šai gadījumā brīvība runāt, kas ienāk prātā, bez iepriekšējas analīzes un atbildības uzņemšanās par pateikto, brīvība stiprākajam piekaut, pazemot (kaut ar vārdiem) otru.

Domu un vērtību sakārtošanai mēs varētu ņemt palīgā Aristoteļa ideju par tikumu kā vidusmēru. Aristotelis, analizēdams cilvēka ceļu uz laimīgu dzīvi, izvirza domu par nepieciešamību ievērot robežas — lai kaut kas būtu tikumīgs, svarīgi, lai tā nav par daudz vai par maz. Gan „par daudz", gan „par maz" nes sev līdzi netikumu.

Piemēram, drosme. Drosme ir tas vidusmērs, ko asociējam ar tikumu. Robežas pārkāpšana uz vienu vai otru pusi — pārdrošība vai gļēvulība ir divi vienādi lieli netikumi, kuri nodara pāri kā pašam, tā citiem. Vai arī gudrība kā tikums un pārgudrība, un muļķība kā mēra neievērošanas rezultātā radušies netikumi.

Arī brīvību (paust uzskatus, rīkoties u.c.) apdraud divi tai blakus stāvoši netikumi — nebrīvība un visatļautība. Gan nebrīvība, gan visatļautība ir vienādi destruktīvas un traucē veiksmīgi adaptēties un palikt pie labas veselības gan atsevišķam indivīdam, gan visai sabiedrībai kopumā.

No tā visa izriet Ziemassvētku aicinājums un vēlējums.

Mīļie puiši un vīrieši, mīļie kungi! Mīļās meitenes un sievietes, mīļās dāmas! Būsim visi kopā, būsim gudri un strādāsim pie tā, lai nešķeltu sabiedrību, bet gan kopējiem spēkiem to veidotu un attīstītu. Raiņa doma par to, ka katram ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek, ir aktuāla visdažādākajās nozīmēs arī 21.gadsimtā. Nez vai tas sabiedrības kopējam labumam nāks par labu, ja puse sabiedrības aizies prom no darba dzīves, mājās, pie traukiem, lai apkalpotu darbā palikušo pusi.

Un vēl, ļoti svarīgais jautājums par veselības veicināšanu. Tā ir katra cilvēka rokās — ko mēs darām vai nedarām, lai paliktu pie labas veselības. Gribētu atgādināt, ka viens no svarīgiem psihisko un līdz ar to fizisko veselību veicinošajiem faktoriem ir prieks. Spēja priecāties ir viens no psihiskās veselības rādītājiem.

Nāk Ziemassvētku laiks — priecāsimies paši un meklēsim veidus kā priecāties kopā ar citiem!

P.S. Nobeigumā piezīme par jautājuma juridisko pusi. Latvijas Republikā psihoterapeita specialitāti var iegūt vienīgi ārsts, un psihoterapeitu sertifikāciju saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem veic Latvijas Ārstu biedrība (LĀB). Rudzīša kungs nav reģistrējies kā ārsts Ārstniecības personu reģistrā, un viņam nav un nekad nav bijis LĀB izdots sertifikāts psihoterapijā. Dažādu citu biedrību un grupiņu (arī ārzemju) izdotie sertifikāti Latvijas Republikā ir bez atbilstoša juridiska spēka un uzlūkojami kā pacientu maldināšanas instruments.