Sākšu ar atrunu, ka ar Latgali neesmu saistīta īpašām saitēm nedz ģimenes, nedz izcelsmes līmenī. Esmu gan pabijusi Latgales lielākajās pilsētās, taču varētu teikt, ka drīzāk "izskrējusi tām cauri", jo esmu tur bijusi žurnālista darba gaitās, kas parasti neļauj nesteidzīgi izbaudīt vietējo noskaņu. Toties gan tieši, gan pastarpināti zinu daudz patiešām krietnu ļaužu, kas cēlušies no Latgales un kurus ar to joprojām saista ģimenes saites.

Tā nu sanāk, ka par Latgali biežāk iedomājos pēdējā laikā, jo Latvijas sabiedriskajā sarunā tā nereti tiek minēta kā īpašs rūpju bērns.

Ja tās salīdzinoši lēnākā tautsaimniecības attīstība nav nekas jauns un plaši iztirzāts ir jau kopš Latvijas brīvvalsts pirmssākumiem, tad tagad kara Ukrainā dēļ sabiedriskajā telpā tiek apzināti vai neapzināti vairotas aizdomas, ka latgaliešus dīda kāda īpaša atdalīšanās no Latvijas kāre un katrā Latgales iedzīvotājā slēpjas "mazā zaļā vīriņa" potenciāls. Ak, jā, un tad vēl tā balsu pirkšana un pārdošana vēlēšanās kā it kā Latgalei vien raksturīgā iezīme.

Tādējādi mēs vairs neesam tālu no brīža, kad daļa iedzīvotāju citviet Latvijā, kuriem nav tiešas saskarsmes ar Latgales ļaudīm un kas īpaši arī nepiepūla sevi ar pārlieku pasaules izzināšanu, noticēs aizdomām, ka tik tuvu pie Krievijas robežas dzīvojošajiem latgaliešiem patiesi nevar uzticēties. Un tad jau būs par vēlu jautāt, kam tas ir izdevīgi, ka paši savām rokām būsim demonizējuši vienu no Latvijas zvaigznāja trim zelta zvaigznēm.
 

Aizstāv savu valsti

Sekojot līdzi Latvijas plašsaziņas telpā sētajām bažām par Latgales iespējamo dumpīgumu un vēlēšanos izrauties no mātes Latvijas skavām, atcerējos Latvijas valsts pastāvēšanai nozīmīgāko notikumu nesenā pagātnē. Tā ir 2012.gada februāra tautas nobalsošana par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Toreiz Latviju pāršalca ziņa, ka, lūk, Latgalē lielāku atbalstu guvuši krievu valodas atbalstītāji — 55% pret 44%.

Tomēr aina nav tik viendabīga, jo atbalsts divām valsts valodām lielāks bija Daugavpilī, Rēzeknē, kā arī Dagdas, Daugavpils, Krāslavas, Ludzas un Zilupes novados. Savukārt Aglonas, Baltinavas, Balvu, Ciblas, Ilūkstes, Kārsavas, Līvānu, Preiļu, Rēzeknes, Riebiņu, Rugāju, Vārkavas, Viļakas un Viļānu novados vairākumā bija tie, kas balsoja par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un par Latvijas valsts turpmāku pastāvēšanu.

Protams, ka lielajās Latgales pilsētās ir kopumā lielāks iedzīvotāju skaits nekā novados. Taču, kādēļ mēs domājam, ka novadu ļaudis, kam aukstā un sniegotā februārī bija salīdzinājumā ar pilsētās dzīvojošajiem jāpārvar lielāki attālumi un šķēršļi, lai nonāktu līdz balsošanas vietām, divus gadus vēlāk ir tik stipri mainījuši savas domas, ka viņiem vienota un latviska Latvijas valsts vairs nav vajadzīga? No vietām, kur latviešu valodas aizstāvju bija vairāk, ir tādas, kur balsojums bija teju pusi uz pusi, taču ir arī Rugāji un Vārkava ar vairāk nekā 90% par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, Baltinava ar 88%, Līvāni ar 76% un Preiļi ar 71% atbalstu latviešu valodai.

Netēlosim muļķus un neizliksimies, ka toreizējā tautas nobalsošana bija par ko citu nekā Latvijas valsts pastāvēšanu. Tas bija balsojums par valsti, un liela daļa Latgales ļaužu toreiz cēlās valsts aizstāvībai par spīti saimnieciskām un citām grūtībām. Tādēļ ir ļoti netaisni apzinātas vai neapzinātas musināšanas apstākļos tagad visus Latgales iedzīvotājus "samest" vienā aizdomu katlā.

Arī 12.Saeimas vēlēšanu rezultāti šoruden nemaz nerāda tik neapšaubāmu "Saskaņas" un Latvijas Krievu savienības uzvaras gājienu Latgalē. Par "Saskaņu" Latgalē šoreiz nobalsojuši gandrīz par 20 tūkstošiem mazāk, un kopumā tā ieguvusi 39,54%, kamēr LKS 4,69%. Tātad vairāk nekā puse Latgales vēlētāju tomēr nav balsojuši par šīm partijām.

Eiropeiskākā Latvijas daļa

Ir vēl kāda tikai Latgalei raksturīga lieta, par ko no baznīcas un garīgās dzīves attālinājusies mūsdienu sabiedrība ikdienā nereti aizmirst. Tā ir iezīme, kuras dēļ Latgali varētu pat nodēvēt par Eiropā visvairāk iesakņojušos Latvijas daļu. Ja pārējiem Latvijas apgabaliem ir galvaspilsēta Rīga un tāda kā otra svarīgākā pilsēta Brisele, jo tur tiek pieņemti daudzi Latvijai būtiski lēmumi, tad Latgalei ir vēl viens īpašs atbalsta punkts Eiropā — Vatikāns ar tur mītošo Romas katoļu baznīcas galvu — pāvestu.

Kad pāvests Jānis Pāvils II 1993.gada septembrī apmeklēja Latviju, viņš neviesojās tikai Rīgā, bet apmeklēja arī Aglonu, kur baltās bazilikas pakājē viņu sagaidīja svētceļnieku jūra no visas Latvijas. Tādējādi Latgale var īpaši lepoties un izcelties starp pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem apgabaliem ar Romas pāvesta vizīti.

Latvijas katoļu svētvieta Aglona atrodas ļoti dziļi Latgalē un samērā tuvu pie Krievijas robežas, tas ir arī tālākais šāda līmeņa katoļu centrs visā Ziemeļeiropā. Tā ir svarīga vieta visiem Latvijas katoļiem, taču jo īpaši nozīmīga Latgales ļaudīm, kam katoļticība ir ļāvusi cauri gadsimtiem saglabāt savu latviskumu un piederību Eiropas kultūrtelpai par spīti tās nodalīšanai no pārējiem latviešu apdzīvotiem apgabaliem, drukas aizliegumam, pārkrievošanas un pareizticības uztiepšanas mēģinājumiem.

Manā rīcībā nav precīzas statistikas par dažādām konfesijām piederīgo skaitu Latgalē, taču diezin vai kāds šaubās, ka Latgale ir Latvijas katoliskākais apgabals. Tie, kas vēlas kaut ko vairāk zināt par Latviju, tie jau zina, cik senas un skaistas ir katoļu baznīcas Latgalē un kādi lieli katoļu svētki norisinās Aglonā katru gadu augustā. Nav gan dzirdēts, ka Latgale būtu kāds īpašs pareizticīgo bastions un ka viņiem tur notiktu kaut kas līdzvērtīgs Aglonas svētkiem.

Tad nu atkal jājautā, kādēļ kaut domās pieļaujam iespēju, ka visi Latgales iedzīvotāji alkst pievienoties Krievijai, kurā nav tādas ticības brīvības kā Latvijā un kur Aglonai ar visiem katoļiem ne tuvu nebūtu tāda svara un nozīmes valsts līmenī, kā tas ir Latvijas brīvvalstī? Turklāt Aglonas svētvietas nozīmes un rituāla saglabāšanā noteikti ir ieinteresēti daudzi katoļi arī citviet Latvijā, kuri katru augustu dodas Aglonas virzienā. Vai viņi to varētu un gribētu darīt, ja Aglona nebūtu Latvijā? Neaizmirsīsim arī to, ka katoļu baznīca Latvijā ļoti skaidri un stingri iestājās par latviešu valodas un Latvijas valsts saglabāšanu tajā pašā 2012.gada tautas nobalsošanā.

Būsim gudrāki

Ja kāds tiešām grib kaut ko zināt un saprast par Latgali, tad meklētājiem "rakstos" ir pieejami ļoti daudzi un interesanti atklājumi. Tā ir mūsu pašu nolaidība un slinkums, ka tik maz zinām un interesējamies par savas valsts vēsturi un īstajiem iemesliem šodienas grūtībām. Tie, kas Latgales trūkumā vaino mūsdienu Latvijas valdību, laikam neko nav dzirdējuši kaut vai par Kārļa Skalbes "Mazajām piezīmēm", kurās šī apgabala saimnieciskās grūtības aprakstītas pietiekami krāšņi. Tas vien, ka šis K.Skalbes darbs padomju laikos nebija plaši pieejams, nav nekāds attaisnojums, jo nu jau to var lasīt vismaz gadsimta ceturksni.

Izskatās, ka tie, kas savukārt šaubās par Latgales ļaužu pietiekamu latviskumu, nav neko dzirdējuši, ka Krievijas impērijas sastāvā, būdami atdalīti no pārējiem latviešiem un iekļauti Vitebskas guberņā, latgalieši sevi un savu valodas dialektu uzskatīja par īsti latvisko, kamēr Kurzemes un Vidzemes latviešus viņi dēvēja par Baltijas latviešiem jeb baltiešiem. Te aizraujošu lasāmvielu var rast latgaliešu Franča Trasuna un Franča Kempa darbos.

Un arī tiem, kam liekas, ka latgalieši nekad nav bijuši pietiekami uzticīgi Latvijas brīvvalsts idejai, noteikti ir paslīdējusi garām varonīgā un plašā nacionālās pretošanās kustības cīņa Latgalē Otrā pasaules kara izskaņā un vēl daudzus gadus pēc tam. Par ko gan citu šie cilvēki cīnījās un krita, ja ne par savu Latvijas valsti un tās brīvību. Protams, ka daudz kas ir mainījies Latgalē kopš tā laika, un tas noticis ar padomju varas iestāžu apzinātas politikas īstenošanu, taču diezin vai Latgale padomju verdzības pusgadsimtā ir pilnībā mainījusies.

Es godīgi atzīstos, ka arī pati esmu daudz ko jaunu par Latgali un tās vēstures līkločiem uzzinājusi tikai pēdējos gados, iedziļinoties Latvijas vēstures un kultūras krājumos. Nezināt nav nekāds negods, negods ir negribēt zināt un tādēļ vairot nepamatotus aizspriedumus. Vēl jo sāpīgāk un traģiskāk ir tas, ka nezināšanas vai negribēšanas dēļ mūsu sabiedrībā var veidoties vienotas Latvijas pastāvēšanai liktenīga plaisa.
 

Sanita Upleja, neatkarīgā žurnāliste

Ir.lv