Kremļa informatīvajā karā tiek izmantoti dažādi satura manipulāciju paņēmieni — meli, pārspīlēšana, sagrozīšana, selektīva atlase, viltus korespondenti un eksperti u.c. Katrās ziņās vai analītiskajos raidījumos ir sižeti par Ukrainas fašistu briesmudarbiem, Krievijas armijas kaujas gatavību, neatvairāmas un varenas raķetes palaišanu. Savukārt ārzemēs atkal pāri nodarīts kādam adoptētam bērnam no Krievija, stāstīts par Rietumu importa pārtikas kaitīgumu. Šāda agresīva propaganda vērsta ne tikai uz pašas Krievijas auditoriju, bet, protams, arī uz t.s. krievvalodīgajiem citur, tai skaita Latvijā.

Taču bez tīri informatīvi saturiskās apstrādes notiek arī iedzīvotāju "zombēšana" valodiskajā līmenī. Turklāt tā sākās jau krietni pirms Ukrainas notikumiem. Likvidējot neatkarīgos mēdijus, monopolizējot valsts informatīvo telpu, pirmām kārtām, televīziju, tiek izstrādāti arī propagandas valodas standarti, vienādoti vārdi un terminoloģija, kas jau kodu, konotāciju un emociju līmenī programmē cilvēku uztveri. Jau 2005.gadā tika pieņemtas valodas vadlīnijas attiecībā uz islama piekritējiem un kaujiniekiem. Kopš tā laika oficiālu lēmumu it kā nav bijis, bet vienādotā valoda Kremļa medijos skaidri liecina par tās pastāvēšanu.

Viens virziens ir militāristiskā, soldafoniskā ievirze — daudzi ziņu raidījumi veidoti aprautā, militārā naratīvā, tos papildina attēli un klipi ar ugunsgēkiem, sprādzieniem, šaušanu, kritušajiem. Plaši izmantota kara terminoloģija — štābi, fronte, kauja (boi), manevri, pavēlnieks, pulkvedis, komandieri, ierindnieki, cīnītāji, kaujinieki, uzvara par katru cenu, satriekt, sagraut, kalpot (sluzhit), lai gan runa ir par politiskajām kustībām, sportu, medicīnu vai lauku darbiem. To savulaik praktizēja arī padomju režīms, un, iespējams, Krievijas auditorija pie tā ir pieradusi.

Cits virziens ir negatīvi ietonētu vārdu juridiska piešķiršana Kremlim nevēlamām parādībām. Kopš zināma laika nevalstiskās organizācijas pārvērtušās par aģentiem, starptautiski atbalstītas organizācijas — par ārvalstu aģentiem. Tiesu darbos iesaistītie tagad ir aizdomīgi figuranti. Reliģiskās minoritātes Krievijā ir ekstrēmisti, kūdītāji/musinātāji (podstrekatel), "nepareizā" reliģiskā literatūra ir ekstrēmiska un naidu kurinoša. Ukrainas rietumdaļas iedzīvotāji ir pārkodēti, ģenētiski modificēti un tāpēc nesaprot, ka būtībā taču ir tie paši krievi.

Ārzemēs ražotas automašīnas tiek dēvētas par inomarkām, šis vārds tiek regulāri lietots runājot par nelaimes gadījumiem, sevišķi, kad inomarka uzbraukusi kādam gājējam. Vai tā būtu liela vai maza, lēta vai dārga, iespējams, pat Krievijā ražota, tik un tā inomarka ir bīstama un ļauna un, kā tāda, tiek kodēta apziņā.

Vieni no visplašāk izmantotajiem apzīmētājiem ir fašisms un fašisti. Vārds jau sen krievu valodā ir ļoti negatīvi ietonēts, turklāt ar neskaidru nozīmi — faktiski to lieto par visu, kas neatbilst Kremļa velmēm un sevišķi, ja kaut kas tiek uztverts kā pretkrievisks.

Paradoksāli, bet vārda reālajai nozīmei vistuvākās politiskās ievirzes ir Krievijā pašā — spēcīgais līderis, uzkurbulēto masu atbalsts, hitlerjūgenda un hunveibinu tipa jauniešu kustība, neapvaldītā propaganda, ekonomikas valstiskošana, krievu zemju atpakaļsavākšana, krievu īpašs genotips, Krievijas īpašā civilizācija. Tiesa, kad prezidentam bija jānoformulē šī īpatnība, vienīgais, ko viņš varēja pateikt — ir jauki par Krieviju nomirt... Arī sauklis "Krievija ir Putins, un Putins ir Krievija" ir nozagta nacistu formula.

Jau no kara laikiem negatīvi ietonētā piektā kolona apzīmē visus režīmam nepakļāvīgos, tie arī bieži saukti par ASV algotņiem, nodevējiem, prettautiskiem elementiem, juku (smuta) sējējiem. Radīti arī jauni apzīmējumi — liberāļi ir liberasti, ukraiņi kļuvuši par ukriem, ukrašistiem, Eiropa ir geiropa.

Plaši izmantoti kontrasti un pretstati saturā, nomelnojot vai noniecinot pretinieku, attaisnojot savu rīcību, piemēram, sankcijas sāpīgi sit par to piemērotājiem, bet Krievijai ļauj attīstīt savu ražošanu. Krievija — lielvalsts, ģeržava, liela, nesalaužama, pasaules glābēja, īpaša civilizācija, tai vienmēr taisnība, ar stipru un nemainīgu morālo kodu pret Rietumu materiālismu un deģenerāciju, tās prezidents sācis jaunu ēru pasaules attīstībā.

Savukārt Ukrainā valda fašisti, banderieši, nacisti, hunta, teroristi, ASV vai vietējo oligarhu algotņi, ASV kliķe, esesieši (tas nekas, ka ukrainis pēc definīcijas nevarēja būt esesietis). Mirstošajā un trūdošajā Eiropā valda geji, homoseki, pedofīli un citi deģenerāti. ASV Fašingtonā gosdeps (Valsts departaments) plāno Krievijas un visas pasaules pakļaušanu, genocīdu, liekuļo, zaimo. Orveliskā izpratnē uzbrukums ir aizsardzība, okupantu armija ir laipnie zaļie cilvēciņi, dumpinieki un separātisti ir zemessargi (opolchenci). Ukrainas demokrātiski ievēlētā valdība ir hunta un salašņas.

Tiesa, rūpīgāk ieskatoties, saskatāmas acīmredzamas pretrunas — federālisms Ukrainā ir vēlams, tāpat kā Katalonijas un Skotijas neatkarība, bet pašā Krievijā apkarojams ar visu bardzību, lai gan vārds ir pat valsts nosaukumā.

Ja Ukrainas vēlēšanās nobalso 50 procenti iedzīvotāju, tās ir neleģitīmas un ataino cilvēku protestu, ja Krievijas vēlēšanās nobalso 20 procenti, tas liecina par apmierinātību ar pastāvošo kārtību. Arī fašistiskā hunta Ukrainā nereti tiek attēlota kā sašķelta un strīdīga — tātad tipiskas demokrātijas problēmas pārdzīvojoša. Krievijā pašā vismaz vārdos tiek slavētas centriski konservatīvās vērtības, savukārt ziņās no ārzemēm, kā pozitīvi tiek uzdoti labējie vai kreisie radikāļi. Boļševisms tiek nosodīts, kā nekrievisks, taču Ļeņina pieminekļu aizvākšana tiek saukta par zaimošanu un izcilās pagātnes apgānīšanu.

Apzīmējumus var strauji mainīt atkarībā no politiskās konjunktūras. Šai zinā orveliska transformācija skārusi Francijas Nacionālo fronti — vēl pirms dažiem gadiem Lepēna bija fašiste, tagad franču labējā politiķe ir Eiropas veselīgo spēku iemiesojums. Gandrīz pazudis ir panslāvisma un slāvu slavinājums, tie izrādījušies "taisnās lietas" un "lielās uzvaras" nodevēji. Tā vietā valda krievu pasaule ar amorfām robežām, gramatiski tā varētu būt pat visa pasaule.

Daži termini un vārdi pēdējā laikā ir mainījuši lietojumu: siloviki — jēdziens, ko agrāk lietoja attiecībā uz Krievijas militarizēto un KGB aprindu pārstāvjiem, tagad tiek attiecināts uz Ukrainas armiju. Totalitārs režīms to var panākt šādu vārdu semantikas pārbīdi, jo monopolizētā informācija plūsma nodrošina sistemātisku vārdu lietojumu. Ja tas sevi definē par antifašistisku, tad automātiski pretējais viedoklis ir fašistisks. Ja tas izgudro, ka ASV sevi uzskata par ekskluzīvu valsti, tad tas var sākt cīņu pret šādu ekskluzivitāti.

Šāda lingvistiska programmēšana ilgtermiņā nevar neatstāt iespaidu pat uz nobriedušiem cilvēkiem, ne velti Otto Klemperers "Trešās impērijas valodā" norādīja, ka arī pats nav spējis izvairīties no nacistu jaunvalodas.

Cilvēks, kas nedomā, šo valodu uzsūc kā sūklis. Par to liecina arī Latvijas interneta komentāri, kas sistēmiski atkārto Krievijas jaunvalodu — tas attiecas gan uz interneta krievvalodīgo troļļu armiju, gan uz neapzinātiem lietotājiem.

Kad ideoloģiskā cīņa pāriet neatgriezenisko punktu, arī otrai pusei jāpieņem šie spēles noteikumi un jāspēlē pretī. Ne velti Otrā pasaules kara laikā arī Anglijā un ASV izveidoja koncentrācijas nometnes, tika internēti vācieši un japāņi, bija plaša cenzūra un propagandas kampaņas. Varbūt tieši to Putins vēlas, jo tad pasaule atbildīs viņam tik tuvajai KGB izpratnei.


Par autoru

Andrejs Veisbergs (dzimis 1960. gada 22. februārī Rīgā) ir latviešu valodnieks, tulks,tulkotājs un pasniedzējs. Andrejs Veisbergs kopš 2000. gada ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu (agrāk Moderno valodu) fakultātes Tulkošanas katedras vadītājs, kā arī šīs fakultātes profesors, kopš 2004. gada viņš ir Valsts valodas komisijas priekšsēdētājs. Kopš 2005. gada Veisbergs ir Latvijas Zinātņu akadēmijaskorespondētājloceklis, kopš 2013. gada — LZA īstenais loceklis.

Ir.lv