Raksta nobeigums. Raksta sākumu lasiet šeit.


Valdošās kliķes nepievilcīgā seja

Uzskatāms idejiskās amoralitātes seku piemērs ir pašreiz izpostītā Latvija. Neiedziļinoties Padomju periodā, tā sasniegumos un vērtējumā, jāatzīmē, ka „atmodas” praktiskās organizēšanas zemākajā līmenī piedalījās pietiekami liels skaits latviešvalodīgas dāmītes, kurām bija dažādas pretenzijas pret Padomju varu un „krieviem” un kurām kā nākotnes sapņu tēls kalpoja pārmērīgi idealizēta pagātnes Latvija. Piecdesmit gadu laikā viņas (līdzīgi kā sabiedrības vairākums) bija iekrājušas negatīvu lādiņu pret Padomju varu un „krieviem”, ko meistarīga propagandista roka atmodināja un daudzkārtīgi pastiprināja. Tika sasniegts grandiozs efekts un uz tā viļņa notika tas, kas notika — tika sagrauta sociālistiskā sistēma un, pagriežot vēstures ratu atpakaļ, Latvijā tika restaurēts kapitālisms.

Pie varas nokļuvušie un/vai palikušie (pārkrāsojušies) „nacionāļi” savas uzticīgās pakalponītes godam atalgoja, sasēdinot valsts un pašvaldību iestādēs, tai skaitā arī sociālajos dienestos. Kā viņas toreiz tur iesēdās, tā visu laiku ir sēdējušas un daudzas sēd joprojām. Tas pats par sevi nebūtu nekas, ja vien jau kopš pirmsākumiem kompetence un morālā stāja, maigi izsakoties, nebūtu par zemu. Bet nākamie „pēcatmodas” gadi, kad tika slēgti vairums uzņēmumu, simtiem tūkstošu cilvēku palika bez darba un iztikas līdzekļiem, ļāva šīm dāmītēm izpausties pilnā mērā. Cilvēki veselām ģimenēm tika izlikti uz ielas un pārsvarā tie bija „krievi” (latvieši tolaik kuplā skaitā salīda ievērojami uzblīdušajās valsts iestādēs un „atguva” īpašumus).

Šie cilvēki, ticēdami valstij, paļaudamies uz cilvēcību un iepriekšējo praksi, griezās pēc palīdzības un sastapa „īsteno latviešu” „nacionālistu” „laipno” attieksmi, kas ar baudu pateica „nē”, naudas nav, laiki mainījušies, jūsu problēmas (netieša un reizēm arī tieša norādes uz „čemodan, vokzal, Rossija”, kurš vēlāk pārtapa tik pat netiešā un reizēm tiešā norādē — „čemodāns, lidosta, Īrija„).

Nu un viss. Līdz ar šādu masveida rīcību, attieksmi un šādu procesu netiešu atbalstīšanu arī pašos pamatos tika nogalināta normālas valsts izveidošanas iespēja, un šīs kundzītes, kas tā apmierināja savu nepatiku, pārvērtās par mežonīgām fūrijām, kurām šāda izturēšanās ir norma (piemēram, ilggadīgā „Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas” priekšniece Laila Rieksta — Riekstiņa nāk no Ogres sociālā dienesta). Tāpēc neejiet uz sociālajiem dienestiem un neceriet, ka tur sastapsiet cilvēcīgu attieksmi. Tur nav cilvēcības, tur valda iedomības, pārākuma un galējas neiecietības gars, kura avots ir iepriekš pastrādātās netaisnības, necilvēcības un muļķība. To zinu, jo pazīstu cilvēkus, kas tur ir strādājuši un strādā joprojām, un šī gara grimases esmu novērojis arī pats.

Nesen man vajadzēja nokārtot pašvaldībā vienu formalitāti. Pašvaldības vadība kaut kādu iemeslu dēļ bija izdomājusi noteiktai cilvēku grupai piešķirt vienreizēju naudas summu. Nezinu kāpēc, varbūt pirms vēlēšanām, varbūt vienkārši sava imidža spodrināšanai, bet varbūt tiešām kāds kaut ko labu arī gribēja izdarīt. Katrā gadījumā atbildu nosacījumiem un zinātāji man piekodināja, lai noteikti izmantoju šo iespēju. Nokārtoju formalitāti no kuras nepārprotami ir skaidrs, ka man pienākas šī iespēja, un gaidu kas vēl jāizdara, lai to dabūtu. Veltīgi.

Izrādās viss, brīvs, varu iet.

Papīrus pieņemošā meitene jauna, laipna. Saņemos un, sajūtoties kā diedelnieks, kautrīgi par to pajautāju. Meitenes reakcija bija interesanta un zīmīga. Nevarētu teikt, ka viņas skatienā parādītos naids vai nepatika, bet tas tā dīvaini izmainījās. Viņa ātri vēlreiz mani „face control” garā novērtēja, tad atvainojās un laipni pastāstīja kādi vēl papīri man jāaizpilda. Lūk tā! Viņa nevarēja nezināt, ka man tā summa pienākas un no viņas reakcijas bija redzams, ka tā nebija aizmāršība. Tas ir kaut kas cits. Man simtu gadu nevajadzēja to pabalstu un, ja sāktos kādas grūtības, atmestu ar roku, bet varu iedomāties ar kādu attieksmi un iespējams pat grūtībām sastaptos cilvēks, kuram tiešām vajag palīdzību.

„Nacionālās” dāmītes, kuras bija un ir pašvaldību iestāžu kodols, turpina pret apkārtējiem izturēties tā, kā viņas izturējās 90-o gadu vidū pret „krieviem” un viņu degradācija ir gājusi uz priekšu. Tāpēc arī tie, kuri nav pietiekami tuvu valdošās kliķes „savējo” lokam, ir spiesti vai nu iznīkt vai braukt prom, un šādi procesi neizbēgami turpināsies, arvien vairāk samazinot to cilvēku loku, ko šīs aprindas uzskata par „savējiem”.

Degradācija ir tik drausmīga, ka notiek vēršanās pret bērniem, bērni kļūst par personiskas, „nacionālas”, korporatīvas atriebības un ietekmēšanas upuriem, pelnīšanas un iedzīvošanās objektiem, bērni tiek tieši un atklāti kūdīti pret saviem vecākiem un pret bērniem no ierēdņu puses arvien biežāk tiek vērsta pat nekompetenta un bezjēdzīga vardarbība. Esam pat uzsākuši jau gandrīz atklātu bērnu vajāšanu, kad viņi kā noziedznieki tiek izsludināti policijas meklēšanā, kādēļ ir spiesti bēguļot, slapstīties un dzīvot nelegālā „pagrīdes” stāvoklī, un kad atsevišķi ierēdņi pat speciāli uzrauga (!), lai konkrēts viņu upuris nevarētu sākt mācīties nevienā (!) no skolām. Visdrīzāk tie ir tikai ziediņi un tas, kas ir izlauzies atklātībā, un šīs degradācijas procesam ir arī vēl drausmīgākas izpausmes, kuras atklātībā parādās kā informācija par skaļiem un baisiem noziegumiem un par kuru kopējiem kontūriem pagaidām var spriest tikai pēc izplūdušām netiešām pazīmēm.

Mūrnieces raksts, starp citu, ļoti līdzinās bāriņtiesu un sociālo dienestu vecākus nomelnojošajiem dokumentiem. Līdzīga metodoloģija un stils. Apmēram tādā garā arī cilvēki tiek raksturoti dokumentos (nereti arī apmeloti) un apmēram uz tādu dokumentu pamata tiek spriesta „tiesa” bāriņtiesās un administratīvajā tiesā, kuras līmenis nav diez cik augstāks par pašvaldības iestāžu „tirgussievu” līmeni.

Ja Arturam Priedītim Mūrniece sava nodarījuma dēļ ir kļuvusi par nelietības simbolu, tad man nelietības simbols ir bērnu tirgotāji uz kuru fona konkrētā Mūrnieces nelietība ir tīrais nieks. Zīmīgi, ka bērnu industrijā ļoti saskanīgi darbojas tādi personāži kā Nils Ušakovs, Ainārs Šlesers u.c. no vienas puses un tādi nacionālās retorikas izmantotāji kā Solvita Āboltiņa, Ilze Viņķele, Ārija Iklāva un daudzi citi. Par nacionālo jautājumu viņi publikai par prieku plēšas uz nebēdu (un būtiska loma šai muļķiem paredzētajā teātrī ir arī „Latvijas Avīzei”), bet jautājumā par bērnu iztirgošanu un pelnīšanu uz bērnu nelaimju rēķina viņiem ir kopējs skats, un konflikti ir tikai par to, kurš turēs kasi, kāds procents katram pienākas un lai paši („savējie”) no tā neciestu. „Latvijas Avīze” pret šo parādību nevēršas, bet Ināra Mūrniece kā Saeimas „Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja” atbalstīja un palīdzēja virzīt pēc tam pieņemtos likuma grozījumus, kuri palielināja jau tā nesamērīgi lielās bāriņtiesu pilnvaras.

Nacisms nacionālisma ietērpā

Nacionālisms ir savas tautas mīlestība, bet nacisms ir nācijas interešu visaugstākā prioritizācija, tai skaitā arī pār morāli, ētiku un tikumību, no kā izriet, ka nācijas vārdā un nācijas „mērķu” sasniegšanā ir pieļaujamas arī amorālas un necilvēciskas darbības. Tēlainā metafiziskā formā nacistiskās ideoloģijas esence ir attēlota Dievturu hierarhijā, kurā „Tauta” tiek stādīta augstāk par Dievu, kas ir vispārcilvēcības simbols.

Latvijā ļoti daudzi sevi dēvē par nacionālistiem un lieto tādus vai citādus „nacionālus” saukļus un retoriku, tomēr cilvēku, kuri patiešām mīl savu tautu un apliecina to praktiskā darbībā, ir gaužām maz. Latvijā ir daudz nacistu, nacistiski orientēto un pseidonacionālistu, kuriem nacionālisms ir tikai izdevīga ideoloģija un instruments sava biznesa un mazisko paresonisko interesīšu realizācijai. Vakar tādi kadri bija kompartijas biedri, baudot nomenklatūras privilēģijas, vai čekisti, tās „stukači”, kuri dzīvo labi, taisa karjeru un pēc nepieciešamības pazudina jebkuru sev nevēlamo. Tā viņi grāva un diskreditēja sociālismu. Šodien viņi ir ieņēmuši labākos un ērtākos posteņus, pārtapuši arī par „nacionālistiem” un sarkanos karodziņus nomainījuši ar sarkanbaltsarkanajām lentītēm. Ja vajadzēs, viņi transformēsies atkal un vienalga uz ko.

Nacionālists nekad neies pret krieviem, jo tā ir destrukcija un tāpēc ka savu tautu mīlošam latvietim, kurš kaut minimāli zina vēsturi, Krišjāņa Barona, Krišjāņa Valdemāra un citu latviešu dižgaru biogrāfijas, ir lasījis un kaut cik sapratis latviešu nacionālo eposu „Lāčplēsis”, pret krieviem vienmēr būs simpātijas.

Pret krieviem ir latviešu nacisti. Viņi patiešām no visas sirds un kvēli neieredz krievus, jo tie ierobežoja viņu mazisko destrukciju (līdzīgu iemeslu dēļ krievus un Ļeņina — Staļina PSRS dziļi neieredz arī homoseksuālistu-pedofīlu aprindas). Pret krieviem ir visu tautu nacisti (tai skaitā arī ebreju nacisti, kuri ir vieni no visbīstamākajiem; ar „Latvijas Avīzi” pietiekami cieši ir saistīts latviešvalodīgais ebrejs un Izraēlas pilsonis Frenks Gordons), jo viņiem reāli izdevās „nolikt pie vietas” daudzus destruktīvus elementus un parādības un tāpēc, ka krievi joprojām līdz galam vēl nav zaudējuši tās īpašības, kuras tam ir nepieciešamas.

Mūsdienu nacionālu valstu iznīcināšanas globālajos apstākļos un latviešu katastrofas lokālajos apstākļos, nacionālistam nevajadzētu sūdzēties par darāmā trūkumu. Latviešu tauta tiek debilizēta, degradējas, nodzeras, izklīst pa malu malām un mirst. Darāmā ir milzum daudz un ir ļoti daudz iespējams pozitīvi izcelties (būtu tik reāli darīt gribētāji un varētāji).

Bet kāds sakars ar latviešu tautas mīlestību ir krievu bērnudārzu un skolu likvidācijai? Kāds labums latviešu tautai no tā, ka „krievu” bērni fiziku un matemātiku jau no pirmajām klasēm mācās latviski? Latvieši no tā kļūst gudrāki un labāki? Vai arī latviešu nācija tādējādi tiks papildināta ar gudriem un patriotiskiem jaunpienācējiem? Nē! Tā ir necilvēcība un noziegums pret bērniem (kas, starp citu, izraisa dziļu naidu pret latviešiem un visu latvisko).

Lūk, tas ir nacisms! Katrs, kurš ko tādu atbalsta ir nacists vai kā minimums nacistiski orientēts muļķis! Tiem, kuri šādā necilvēcīgā un noziedzīgā destrukcijā redz konkurentu slāpēšanas un iznīcināšanas „labumu” ir vērts atcerēties, ka „dots devējam atdodas”, un ka tas tā notiek (un kā tas notiks pēcāk) ir pietiekami labi redzams jau tagad.

Diemžēl esam nodzīvojušies tik tālu, ka ir pat jau jāskaidro kādēļ nacisms ir galēji nepieņemama parādība. Galvenais protams te ir vispārcilvēciskuma un humānisma arguments, bet nacistiem uz to ne silts, ne augsts — „ja var, tad drīkst” un „nost ar internacionālismu”. Bet latviešiem un latviešu nacistiem vajadzētu ielāgot, ka latviešu nacisms nav spējīgs izdzīvot citu tautu nacismu pulkā un līdz ar globālo nacistisko triumfu, ko tik cītīgi veicina latviešvalodīgie „nacionālisti” un kura pirmās vēsmas ir vērojamas Ukrainā, visa latviešu tauta tiks iznīcināta, pie kā savu roku noteikti pieliks gan vācu, gan ebreju, gan arī angļu nacisti, kuriem visiem ar latviešiem ir savi vēsturiskie rēķini, kurus nekad nespēs izpirkt pat vislielākie latviešu nacistu nopelni, pieglaimīga izkalpināšanās un mūžīgas uzticības apliecinājumi. Sarkanos strēlniekus latviešiem nepiedos nekad!

Visbeidzot, nacisms katrā tautā attīsta visu pašu sliktāko, kādēļ tauta deģenerējas un mirst pat salīdzinoša miera laika apstākļos, ko arī novērojam. Lietojot medicīniskas analoģijas nacisti ir tautas vēža šūnas — ja tās savairojas noteiktā daudzumā, tad mirst viss organisms. Lai cik pretīgas arī nebūtu homoseksuālistu — pedofilu aprindas, kas ir nāvīgāka sabiedriska slimība, ir jāatzīst, ka nacisms ir viens no šī sociālā mēra cēloņiem (otrs ir tas, ko krieviskā vidē apzīmē ar terminu „fašisms” — galējs egocentrisms), jo nacistu un egocentriķu necilvēcības un viņu radītie apstākļi izraisa šo kaiti gan upuru pēcnācējos, gan pašu nacistu (fašistu) atvasēs un pēc tam uz šīs kaites bāzes homoseksuālie slimnieki apvienojas un tiecas aizslaucīt nebūtībā viņus radījušo sabiedrību. Nacistu (fašistu) pašaizsardzības cīņa pret homoseksuālistiem ir „cēloņa” cīņa pret „sekām”!

Visbeidzot uz nacismu var paskatīties no cilvēka iekšējas gatavības veikt necilvēcīgas darbības nacisma vārdā. Šādi raugoties, tos, kuri iekšēji ir gatavi veikt necilvēcības „nacionālisma” vārdā vai kuri jau to ir izdarījuši (ir apstiprinājuši šo savu iekšējo gatavību ar darbību), droši var saukt par nacistiem, kuri savas kroplās morāles dēļ sabiedrībai ir neatgriezeniski zuduši. Savukārt cilvēki, kuri ir pieņēmuši kādu vai kādas nacistiskas idejas vai no tām izrietošas domas, bet reāli iekšēji nav gatavi to vārdā veikt necilvēcības, ir nacistiski orientētie, kuri ar laiku noteiktos apstākļos var kļūt par nacistiem, bet var arī nekļūt.

„Latvijas Avīzei” (līdzīgi kā tās satelītam Nacionālai Apvienībai) ir ļoti mazs sakars ar nacionālismu, neskatoties uz to, ka tā tik intensīvi lieto nacionālo retoriku. „Latvijas Avīzei” ir latviešu nacistiskās ideoloģijas rupors, pie tam visai specifisks, kurš pieļauj un attaisno Latvijas valstiskuma demontāžu un antisabiedriskas parādības. Interesanti būs vērot „Latvijas Avīzes” un Nacionālās Apvienības oficiālo nostāju aktualizētajā homoseksuālistu jautājumā, jo pašā NA, kā savulaik paskaidroja Kasparam Dimiteram, „ir dažādi cilvēki” (viens no kuriem ir bijušais NA frakcijas vadītājs, bet tagad Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis) un arī pār Voldemāru Krustiņu (un no Krustiņa pār Raivi Dzintaru; arī pār Imantu Parādnieku) krīt zilā ēna. Citas partijas tiesa gan nav labākas — „Vienotību” un „Saskaņas Centru” pamatoti var nosaukt par „pidarastu partijām” un arī ZZS nebūt nav tikai zaļa.

Nobeigumam

Es negribēju rakstīt šo rakstu un izmantot Ināru Mūrnieci noteiktu parādību ilustrācijai. Uz kopējā Latvijas politiķu fona, kur gozējas Viņķele, Āboltiņa un citas supermaitas no kurām vispretīgākie un bīstamākie ir homoseksuālistu-pedofīlu aprindu pārstāvji, Ināra Mūrniece izskatās pietiekami ciešami, neskatoties pat uz publiskoto nelietību un viņas kā minimums nacistisko orientāciju. Lai gan šāds priekšstats var arī mainīties, jo arī Solvita Āboltiņa savulaik izskatījās puslīdz ciešami un tikai nedaudzi zināja par viņas lomu ārzemju adopciju procesa radīšanā. Ne velti Āboltiņa tika izvirzīta tik augstā amatā un ne velti tagad tajā ir iesēdināta Mūrniece. No aprakstītā gadījuma vien jau ir redzams, ka Mūrniece ir laba un iztapīga izpildītāja, kura brīvi pārkāpj ētikas normas, tāpēc ir liela varbūtība, ka pēc kāda laika būs pamatots iemesls runāt par vēl vienu supermaitu Latvijas politikā.

Tāpat es negribēju un negribu uzstāties kā Artura Priedīša aizstāvis, jo ne visiem viņa formulējumiem un izteiksmes formām piekrītu, lai gan neapšaubāmi viņš ar saviem rakstiem un viedokļiem atstāj pozitīvu ietekmi uz mūsu nacistizēto sabiedrību.

Es negribēju rakstīt šo rakstu, bet ar grūtībām uzrakstīju, jo interneta komentētājs, kurš spriežot pēc norādītā e-pasta un izteiksmes formas ir Jānis Miezītis, uzrakstīja: „Man, kā cilvēkam no malas, kurš personīgi nepazīst ne Priedīša kungu, ne Mūrnieces kundzi, izlasot abus šos rakstus tā arī netika skaidrs, kur tad īsti slēpjas tā Mūrnieces nelietība.„

Parasti nereaģēju uz interneta komentāriem, jo zinu, ka lielu daļu no tiem raksta profesionāli, algoti un/vai korporatīvi komentatori, kuriem bieži vien vissvarīgākais ir ārējs efekts par katru cenu. Uz tādiem nav vērts reaģēt un ielaisties garās diskusijās. Bet Jāni Miezīti es pazīstu. Agrāk, kad biju pārliecināts par nacionālisma ideoloģijas prioritārumu (tolaik man paskaidroja, ka nacionālisms ir savas tautas mīlestība), man ļoti iepatikās Jāņa Miezīša grāmata „Saruna, kas neļauj aizmigt.” Iepatikās, jo uz visas „nacionālo aprindu” „kantainās” retorikas fona, tajā bija kaut kas dzīvs. Grāmatu autors uzrakstīja saviem bērniem un izdeva kā veltījumu tautai par saviem līdzekļiem. Es savukārt aktīvi to izplatīju elektroniskā formā.

Cieņa pret Jāni no tiem laikiem man ir saglabājusies, lai gan sapratne par ideoloģiskām prioritātēm ir mainījusies. Tāpēc jo sāpīgāk konstatēt, ka cilvēks, kurš ir spējīgs radīt kaut kādu dzīvu un pa lielam pozitīvu darbu un kuru uzskatu par „nacionālo aprindu” vienu no saprast spējīgākajiem pārstāvjiem, neredz manuprāt ļoti svarīgas un savā ziņā pat elementāras lietas. Tā nu sāku rakstīt un izvērsos.

Nacismam līdzīgi kā galējam egocentrismam (fašismam) nav nākotnes. Tas var īslaicīgi uzplaukt, lai pēc tam, līdzīgi rauga baktērijām vīnogu sulā, nobeigtos savos mēslos (pašu stulbo un nelietīgo darbību sekās). Tas ir ļoti sāpīgs process, kurš var arī pilnībā iznīcināt to populāciju, kura ir saslimusi ar šīm kaitēm. Ja nacismam un fašismam pašiem par sevi nav nākotnes, tad vēl jo lielākā mērā nav nākotnes latviešu nacismam un nacistizēti — fašistizētai Latvijai. No šīm parādībām ir kategoriski jānorobežojas un pret tām ir visiem spēkiem jācīnās kā pret nāvējošu slimību, kas ir spējīga nogalināt visu sabiedrisko organismu.

Normāls, godīgs un pietiekami informēts mūsdienu Latvijas cilvēks nevar būt apgarots latviešmīlis, kurš jūsmo par latviešu garīgumu, strādīgumu un citām pozitīvām latviešu īpašībām. Mūsdienu Latvija un liela mūsdienu latviešu daļa ir uzskatāms apliecinājums, ka šāda jūsmošana ir vai nu nelietības vai muļķības pazīme.

Mūsdienu Latvijas un pirmkārt latviešu sabiedrība ir pietiekami smagi slima (un iedomīgie ārzemju latvieši, kuriem patīk visā vainot „padomju mantojumu”, šai ziņā ir ievērojami slimāki), kas izraisa pietiekami pesimistisku, negatīvu un pat neiecietīgu skatu uz latviešiem un visdažādākām latviskuma izpausmēm (vairums no kurām mūslaikos ir ārišķīgas un uzspēlētas). Zinu to arī pēc sevis.

Lasot, piemēram, atsevišķu gadījumu bāriņtiesu un sociālo dienestu dokumentus, kuros apzināti un ļaunprātīgi tiek nomelnoti vecāki un veikta juridiski-birokrātiska agresija pret bērniem „bērna vislabāko interešu” vārdā, roka neviļus sniedzas pēc kaut kā kaitējumu nodarīt spējīga. Tā izrīkoties ar bērniem var tikai nacisti un fašisti!

Klausoties daudzu ikdienišķi normālo „vienkāršo cilvēku” spriedelēšanu par „Krievijas agresiju Ukrainā”, vērojot viņu bērnišķīgo prieku, kad var izlasīt kaut ko sliktu par krieviem un Krieviju, un dzirdot kā viņi „gudri” spriedelē par to, ka ir jābalso par Viņķeli, jo „nekas labāks jau tāpat tur nav”, vai ka „Vējonis labi dragā”, jo aktīvi izmanto ārišķīgu antikrievisku retoriku, neviļus rodas pārdomas, ka latvieši ir idioti, kurus pat kaps nespēs izmācīt un kuri sava stulbuma vien dēļ ir pelnījuši tās nelaimes, kas pār viņiem ir nākušas un kuras neizbēgami vēl nāks. Šie ir muļķi! Iespējams ar dažāda veida maziskas nelietības iedīgļiem, kam uzplaukt traucē ieradums, bailes un nelietībai labvēlīgu apstākļu trūkums.

Sastopoties ar iepriekš minēto grupu cilvēkiem neviļus sliecies kļūt par mizantropu un savas sabiedrības nemīlētāju, kuram, runājot Raiņa vārdiem, „gribas iziet no savas tautas”. Bet ir arī citi latvieši, kuri nelīdzinās pirmajām divām grupām un kuri izraisa simpātijas. Pazīstu šādus cilvēkus un viņu nav nemaz tik maz, tikai vairums no viņiem godīgi dzīvo „savu dzīvi”, labi dara „savu darbu” un savā ziņā „guļ”, it kā ignorējot apkārt notiekošās nejēdzības. Šādi cilvēki vismaz man pagaidām liedz pilnībā norakstīt latviešus un liek cerēt, ka varbūt latviešiem vēl ir kaut kādas, vismaz teorētiskas nākotnes perspektīvas.

Tiesa gan, ja sabiedriskās aktivitātes pārsvars arī turpmāk paliks pirmajām divām grupām, tad latvieši ir norakstāmi, bet latviešu valoda ir bezperspektīva, tāpēc ne tikai cittautiešiem nav jēga mācīties latviešu valodu, bet arī paši latvieši tad var jau sākt laicīgi gudrot, kurā no lielajām tautām iekļauties (mazāk gudrie gan jau izvēlēsies angliski runājošo pasauli, bet ir vēl vācu, franču, spāņu, arābu, turku, ķīniešu, hindu un protams arī krievu).

Visbeidzot šie pēdējās grupas cilvēki ir arī patriotiskas darbības motivators, kuru dēļ vispār ir vērts censties un ir jēga darīt kaut ko sabiedrisku, jo viņos ir vismaz kaut kāda nākotnes perspektīva, pat, ja turpinās pašreiz izteikti negatīvās un nāvējošās tendences.

Viņus ir vērts aizstāvēt, viņu „pamodināšana” var radīt brīnumu un viņi nākotnē var kļūt par to sēklu no kuras var izaugt kaut kas labs.

Bet tas kategoriski nav savienojams ne ar nacismu, ne ar fašismu, ne ar „normālorientētu” un vēl jo vairāk pataloģisku hedonismu, jo šie cilvēki intuitīvi atgrūž nāvējošas parādības un pēc iespējas cenšas nepiedalīties tur, kur sajūt pat mazākās sabiedriskā puvuma pazīmes. Paliekot pasīvi šie cilvēki no vienas puses sevi aizsargā, bet no otras puses atdod sabiedrisko iniciatīvu un atraisa rokas neliešiem, kuri rada stipri apgrūtinātus dzīves apstākļus visiem.

Godīgam, sabiedriski aktīvam cilvēkam pašreizējos apstākļos ir, pirmkārt, iekšējie ienaidnieki (tie, kuri nogalina sociumu) — dažādu pasugu nelieši, nacisti (kuri visbiežāk sauc sevi par nacionālistiem), fašisti (egocentriķi, kuru viena no pazīmēm ir ambicioza biznesorientētība, peļņaskāre, slieksme nopelnīt uz jebko un jebkuros apstākļos, tieksme visu pēc iespējas komercializēt), galējie hedonisti (visu veidu izvirtuļi, tai skaitā homoseksuālisti — pedofili).

Otrkārt, ārējie ienaidnieki , kas ir valstis (to oficiālie pārstāvji, attiecīgi atbalstītāji), kuras atbalsta iepriekšminētos katras sabiedrības iekšējos ienaidniekus un šīs destruktīvās parādības kopumā — ASV, Nīderlande, Beļģija, Lielbritānija, Norvēģija, Zviedrija u.c.

Un, treškārt, tās ir ideoloģijas, idiologēmas un idejas, kuras atbalsta, veicina vai rada šīs pašas destruktīvās parādības (kapitālisms, korporatīvisms, nacisms, fašisms, genderisms, homosociālisms (izkropļots sociālisms, kas ir viens no pseidosociālisma veidiem) u.c.). Pret šīm parādībām (to izplatību, propagandu, legalizāciju) ir jācīnās, jo tās ir sabiedrībai nāvīgas sociālas slimības, kuras atstāj galēji negatīvu ietekmi uz katru sabiedrības locekli.