Oktobrī divas nedēļas bīskapi Vatikānā diskutēja par ģimenes jautājumiem, balstoties uz dokumentiem, kas tika sagatavoti šo iepriekšminēto aptauju rezultātā, kā arī uzklausīja citu bīskapu stāstīto par to, kāds ir viņu pārstāvēto valstu vietējo baznīcu viedoklis jautājumos, kas skar ģimeni.

Mēs varētu jautāt, kāpēc šobrīd jārunā par ģimeni? Vai tad nav svarīgāku jautājumu sabiedrībā un baznīcā? Pirmkārt, ģimene ir dzīvības šūpulis, kurā katrs no mums ir ieraudzījis pasaules gaismu, sapratis, ka nav viens un ir iemācījies runāt un domāt.

Patiesībā tieši ģimene ir sabiedrības pamats, kurā mūsu nākotne — bērni — attīstās un sasniedz briedumu. Kā to parāda psiholoģijas pētījumi, ģimenē bērns veido identitāti, veselīgas vai neveselīgas attiecības ar vecākiem, brāļiem un māsām, kas uz visu mūžu iezīmēs bērna psihi. Arī bērna seksuālā identitāte tiek apzināta otrā-trešā gada vecumā. Tieši ģimenē bērns iemācās būt sociāla būtne un veidot attiecības ar apkārtējiem. Ģimene ir pirmā vērtību, ētisko un reliģisko pamatu skola. Ģimene ir vieta, kurā bērns iemācās mīlēt, dalīties, atteikties, strādāt, kalpot un palīdzēt.

Ģimenes tēma ir īpaši svarīga Latvijas tautai un nācijai. Ir vērts iepazīties ar dažiem skaitļiem, kuri atspoguļo ģimeņu situāciju Latvijā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, pērn Latvijā 53% pirmo bērnu un 44 % no visiem jaundzimušajiem bija dzimuši ārpus laulības. 2011.gadā 45% ģimeņu bija precēti pāri, 15,3% — pāri, kas dzīvoja kopā, 33,6% bija vientuļo māšu ģimenes, bet 5,3% — vientuļo tēvu ģimenes. Zīmīgi, ka 2014.gada pirmajā semestrī mirušo skaits pārsniedza jaundzimušo skaitu. Latvijā, salīdzinot ar pārējām Eiropas valstīm, ir vislielākais šķirto laulību skaits uz 1000 iedzīvotājiem. Piemēram, 2011.gadā laulājās 10 766 pāri, bet laulību šķīra 8587 pāri, savukārt šā gada pirmajos mēnešos ir audzis noslēgto laulību skaits un samazinājies šķirto laulību skaits. Lai arī Latvija izceļas ar salīdzinoši augsto abortu skaitu, kopš neatkarības atgūšanas tas ir samazinājies trīs reizes — pērngad mākslīgi tika pārtrauktas 5557 grūtniecības.

Atgriezīsimies pie nesen notikušās sinodes. Lasot un klausoties pāvesta Franciska sinodes laikā teiktās runas, kā arī vairāku bīskapu liecības, varam labāk izprast sinodes dinamiku. Uzreiz jānorāda, ka šīs sinodes mērķis nebija dot definitīvas atbildes, bet kopīgi izprast, kādas problēmas ir Baznīcā ģimenes jautājumos, lai pēc sinodes par tām tālāk diskutētu vietējās diecēzēs, turklāt pēc gada otrreiz sanāktu kopā un meklētu šo problēmu risinājumus. "Sinode" tulkojumā no grieķu valodas nozīmē iet (odos) kopā (syn). Tieši tas arī bija šī saieta mērķis — ieklausīties dažādos viedokļos, iepazīties ar ģimenes problēmām dažādās pasaules malās, pārrunāt iespējamās atbildes uz izaicinājumiem, ar kuriem ģimenes saskaras. 

Tēvs Spadaro, pazīstamā jezuītu žurnāla "Civiltà Cattolica" galvenais redaktors, kurš arī piedalījās sinodē, pasvītroja, ka tajā bija tik pat dzīva diskusija kā pirmajā Jeruzālemes koncilā 49.gadā, kā to apliecina Apustuļu darbi. Viņš, atsaucoties uz pāvesta Franciska lietoto līdzību, kurš salīdzināja Baznīcu ar "kara lauka slimnīcu", uzsvēra, ka karalauks šodien ir ģimene. Līdz ar dzimstības samazināšanos un tautas novecošanos ir mainījušās arī attiecības starp paaudzēm, pretapaugļošanās metodes ir nošķīrušas dzimstību no dzimumdzīves, jaunizveidotas ģimenes rada jaunas attiecību formas un jaunu priekšstatu par vecāku tēlu, reizēm arī ļoti sarežģītos kontekstos. Turklāt ir parādījusies nelaulāto kopdzīve kā jauna kopdzīves forma, kas pieprasa sev sabiedrības atzinību. Šie ir tikai daži piemēri, ar kuriem tēvs Spadaro izgaismo ģimenes situāciju šodien.

Noslēguma dokumentam — "Relatio Sinodi", kas atspoguļo divas nedēļas ilgo bīskapu sinodes darbu, ir trīs daļas. Pirmajā daļā tiek aprakstīts mūsdienu ģimenes konteksts un problēmas. Otrajā daļā tiek runāts par Kristus labo vēsti ģimenei. Trešajā daļā tiek aprakstīts, kā šo labo vēsti būtu nepieciešams īstenot šodien. Tiek uzsvērts, cik svarīgi ir nopietni sagatavoties laulībai un laulības dzīvei, iesaistot pārus draudzē daudz ciešāk un neatdalot laulības sakramentu no pārējās baznīcas dzīves. Tāpat svarīga ir ne tikai pāru sagatavošana laulības dzīvei, bet arī tālāka jaunlaulāto pavadīšana viņu kopīgajā ceļā, kas ir dinamisks process un nemitīgi prasa uzmanību. Savukārt pret tiem, kas nav laulājušies baznīcā, vai kuri dzīvo kopā, Baznīca aicina izturēties konstruktīvi, lai viņus pavadītu pilnveidošanās ceļā.

Tāpat īpaša uzmanība sinodē tika pievērsta ievainotām ģimenēm: tiem, kuri vairs nedzīvo kopā un tiem, kuri ir no jauna laulājušies.

Tieši šis jautājums izraisīja nopietnas diskusijas gan jau pirms pašas sinodes, gan arī sinodes laikā. Ko nozīmē pazīt šīs ievainotās ģimenes, kā tām nākt pretī un kā palīdzēt? Šajā jautājumā izskanēja dažādi viedokļi: daži uzsvēra, ka ir jāpadara efektīvāks baznīcas tiesas darbs, lai, pirmkārt, izskatītu un izlemtu jautājumu, vai laulība ir bijusi derīga. Daži uzdeva jautājumu, vai palīdzība šajā gadījumā nenozīmē ticīgo pielaist pie grēksūdzes un pie Euharistijas sakramenta. Ir vērts atgādināt, ka katoļu baznīcā Latvijā, Skandināvijas valstīs un Skotijā, lai nāktu pretī cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nedrīkst saņemt Euharistijas sakramentu, tiek dota iespēja saņemt stiprinājumu priestera svētības veidā komūnijas laikā. Pat ja tā nav prakse visā Baznīcā, tad tomēr  šo žestu varam novērtēt pozitīvi.

Otrs ļoti svarīgs un diskutējams jautājums sinodē bija par viendzimuma pāru kopdzīvi. Arī tas izraisīja dzīvu diskusiju sinodes laikā. Šajā diskusijā parādījās ļoti atšķirīgi viedokļi par to, kā risināt šo jautājumu. Atbilžu daudzveidība izrietēja no kultūrvides, kurā Baznīca sludina labo vēsti. Baznīca atkārtoti aicina respektēt katru personu, neskatoties uz tās seksuālo orientāciju, tā kategoriski noliedz jebkādu diskrimināciju, tomēr uzskata par nepamatotu izskanējušo prasību atzīt viendzimuma laulības.

Rietumu pasaulē šis jautājums tiek risināts cilvēktiesību ietvaros un individuālās brīvības perspektīvā. Varam uzsvērt, ka daži bīskapi arī sinodes laikā pasvītroja, ka, Baznīcas skatījumā, individuālās tiesības nevar atdalīt no pienākumiem pret kopējo labumu, pret sabiedrību, pret bērniem un pārējām ģimenēm. Šie bīskapi aicināja pārdomāt arī jautājumu par daudz dziļākām kultūras izmaiņām tā dēvētās gender ideoloģijas iespaidā.

Noslēguma dokuments parāda šī sinodes pirmā soļa nozīmi. Tieši dokumenta noslēgumā tiek izskaidrota sinodes loģika un turpmākie soļi, lai sagatavotos vispārējai noslēguma sinodei 2015.gadā. 

Lai saprastu, kādēļ Baznīca ir vēlējusies risināt ģimenes problēmas divos posmos, jāatceras II Vatikāna koncila eklezioloģija, kas uzsver vienotības un komūnijas principu katoliskajā baznīcā, pieprasot vairāk akcentēt dialogu, lai izvairītos no tikai un vienīgi vertikālas baznīcas koncepcijas, kur attiecības ar autoritāti ir vienpusējas. Tieši to uzsvēra svētais Jānis Pāvils II, kurš, skaidrojot koncila būtību, īpaši izcēla līdzdalības principu. Tāpēc pāvests Francisks vēlējās, lai notiktu līdzdalības principa ievērošana arī šajā sinodē. Ja tas netiek izprasts, mēs riskējam nonākt pie konfrontācijas loģikas, kas otru drīzāk iznīcina un nevienu nepārliecina. 

Ir būtiski, ka pēc sinodes tika beatificēts pāvests Pāvils VI, kurš savas darbības laikā bija īpaši izcēlis dialoga principa svarīgumu pašā Baznīcā, pasaulē, kā arī tā svarīgumu kontekstā ar citām kristīgām konfesijām un reliģijām. Tieši Pāvils VI uzsvēra, ka visa pasaule ir kā viena ģimene, kurai ir jādzīvo mierā, augot patiesības izpratnē. Sinode atgādināja vēlreiz patiesību par ģimenes skaistumu. Pat ja neesam ticīgi, necienām baznīcu, mēs nevaram neuztvert un neuzskatīt laulību un ģimeni par mūsu sabiedrības dārgakmeni, dārgumu, kas ir visas sabiedrības kopīgā labuma pamatā.

Sinode arī atgādināja, ka mums, pēc Jēzus piemēra, ir jāizturas ar lielu žēlsirdību pret visiem tiem, kuri ir piedzīvojuši neveiksmes laulības dzīvē, viņus pavadot ceļā uz pilnību.

Kristīgā patiesība par ģimeni ir skaista, taču diemžēl ne vienmēr tā tiek atbilstoši izprasta. Kad aizstāvam ģimenes vērtības mūsdienu sabiedrības izaicinājumu priekšā, ir jāsaprot, ka nepietiek tikai sludināt patiesību, bet patiesībai par ģimeni ir jābūt arī skaistai, pievilcīgai, lai pārliecinātu par šo aizstāvēto vērtību. Daudzie "nē", jeb aizliegumi, kas ir ģimenes sfērā, var būt saprotami tikai "jā" gaismā, gaismā dzīvībai un mīlestībai. 

Pāvesta Franciska stāja atgādināja visiem, ka nedrīkst iekrist pesimismā un ieslēgties savā ziloņkaula tornī, bet vienmēr, atkal un atkal no jauna, ir jāparāda un jāatklāj, kā Dieva vārds apgaismo katru dzīves situāciju, parādot, kas šajā situācijā ir pozitīvs un kas ir pretrunā ar cilvēka cieņu, kā arī to, kāds ceļš ejams, lai sasniegtu mīlestības pilnību.
 

pr. Andris Marija Jerumanis, dr.med., dr.theol.,
Lugano Teoloģijas fakultātes profesors