Raugoties valdības veidošanas procesā un Valsts prezidenta iesaistīšanos tajā, nu jau ne pirmo reizi pārsteidz dažas nianses, kas kļūst aizvien redzamākas.

Kā zināms, Satversme paredz, ka Prezidents nosauc nākamo Ministru prezidenta amata kandidātu, bet valdību veido nosauktais kandidāts, izvēloties ministru kandidātus un savu uzvēli pārrunājot (saskaņojot) ar Saeimā pārstāvētajām partijām. Ja valdību izdodas izveidot, nodrošinot tai Saeimas balsu vairākumu, likumdevējs to apstiprina savā plenārsēdē balsojot.

Protams, pirms nosaukt Ministru prezidenta amata kandidātu, Valsts prezidents tiekas ar partijām, jo nav jēgas nosaukt kandidātu, par kuru partijas nebalsos. Atjaunotās Latvijas vēsturē vairākas reizes Prezidenta nosauktais politiķis un viņa izveidotā valdība beigu beigās tomēr nav saņēmusi balsu vairākumu Saeimā, un viss process ir sācies no jauna.

1994. gada jūlijā, 5. Saeimas laikā, pēc Birkava valdības demisijas toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis virzīja LNNK deputātu Andreju Krastiņu premjerministra amatam, tomēr viņa piedāvāto valdību Saeima neapstiprināja. Tā notika arī 1995. gadā pēc 6. Saeimas ievēlēšanas, kad Prezidents Guntis Ulmanis vispirms nosauca tēvzemiešu deputātu Māri Grīnblatu, pēc tam Demokrātiskās partijas „Saimnieks” priekšsēdētāju un deputātu Ziedoni Čeveru, bet neviens no viņiem neieguva Saeimas vairākuma atbalstu. Beigu beigās par premjerministru toreiz kļuva no malas ataicinātais Andris Šķēle. Tādēļ ir saprotama Valsts prezidenta apspriešanās ar partijām par valdības veidošanu un tas ir tikai normāli.

Taču Valsts prezidenta Andra Bērziņa vēlme piekrist vai nepiekrist ministru amata kandidatūrām — tātad zināmā mērā piedalīties valdības veidošanā — nav pieņemama.

Ne Satversme, ne arī kāds cits Latvijas likums neparedz to, ka Prezidents piedalās valdības veidošanā.

Ja atceramies, tad Satversme skaidri un gaiši nosaka, ka Valsts prezidents starptautiski reprezentē Latviju, bet „Valsts Prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Visiem Valsts Prezidenta rīkojumiem jābūt līdzparakstītiem no ministru prezidenta vai attiecīgā ministra, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par šiem rīkojumiem, izņemot četrdesmit astotā un piecdesmit sestā pantā paredzētos gadījumus.”

Minētie panti attiecas uz Saeimas atlaišanu, ko pēc tam apstiprina vai neapstiprina tautas balsojums referendumā un uz tās personas aicināšanu, kura sastāda Ministru kabinetu. Jā, protams, Prezidentam ir tiesība sasaukt un vadīt ārkārtējas ministru kabineta sēdes, noteicot tām dienas kārtību, ir likuma ierosināšanas tiesība. Satversme nosaka arī, ka Prezidents izsludina Saeimā pieņemtos likumus un ka desmit dienu laikā, skaitot no likuma pieņemšanas Saeimā, Valsts Prezidents motivētā rakstā Saeimas priekšsēdētājam var prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu. Ja Saeima likumu negroza, tad Valsts Prezidents otrreiz ierunas nevar celt.

Ar vārdu sakot, Latvija ir parlamentāra republika.

Zināms, ka Latvijas pašreizējam Prezidentam ļoti gribas paplašināt savas pilnvaras. Vai tas ir vajadzīgs un nesīs kādu labumu, ir cita raksta un citas diskusijas jautājums. Tāpat kā diskusijas jautājums ir, vai tautas vēlēts Prezidents, nemainot valsts iekārtu, pēkšņi mainīs politiku uz labo pusi. Un, protams, agrāk vai vēlāk tad nonāksim arī pie jautājuma, vai mums ir vajadzīga prezidentāla republika, vai uzticot vienam cilvēkam pilnīgi visu varu, mēs pārāk neriskējam ar savu valsti.

Tomēr mans jautājums šobrīd ir cits.

Satversme vēl nav mainīta, Prezidenta pilnvaras nav paplašinātas — tad kāpēc Valsts prezidents uzvedas tā, it kā viņam būtu sava personīgā Satversme?

Vai Prezidents, izmantojot savas neesošas pilnvaras, palīdz ministru amatos ievilkt tos savējos, kuri arī viņam šķiet pareizi un izdevīgi?