Latviešu rakstnieks Pauls Stelps ir publicējis atbildi uz viņam iesūtītu „nevainīgu” jautājumu no it kā ieinteresēta cilvēka no „malas”. Gan atbilde ir laba, gan arī pats fakts labi raksturo noteiktas manipulatīvas metodes, kas plaši tiek izmantotas un ar kurām katrs sabiedriski aktīvs cilvēks saskaras ikdienā.

„Uldis” 25.08.2014 jautā: „Cilvēkiem laika gaitā mēdz mainīties uzskati. Jūs (Pauls Stelps) arī esot ticējis, ka cīnaties par pareizu lietu — Latvijas neatkarību, bet tagad par līdzīgām aktivitātēm nosodāt ukraiņus. Protams, mums bija savādāk — mums viss bija miermīlīgi, ar dziesmām, bet situācija Ukrainā, manuprāt, nemaz tik viennozīmīga nav, un ir daudz sarežģītāka, nekā bija mums toreiz. Zinu, ka daudzi ukraiņi, kas Maidanā piedalījās, no Sirds tic, ka cīnās par taisnību. Un ja viņi vēl piedevām ir jauni un karstasinīgi, kāds tolaik, kad barikādēs aktīvi piedalījāties, droši vien bijāt arī jūs…(Jūs taču nesāksiet pēkšņi nosodīt pats sevi par to, ko kādreiz it kā nepareizi esat darījis, kad paraugāties uz to no šodienas izpratnes “augstumiem”? Jūs visdrīzāk to nosauksiet par mācībām, pieredzes gūšanas skolu, teiksiet, ka “kļūdīties ir cilvēcīgi” utml. Galvenais, ka toreiz un tagad no Sirds ticot, ka darāt pareizi, rīkojaties.). Un ja nu Latvijā no kurnošā vairākuma, kas te ir valdības apkrāpti, izveidotu aktīvu protestētāju grupu? Vai nebūtu kas līdzīgs Ukrainai? Problēma ir tā, ka nav kam vietā nākt. Demokrātija tomēr parāda tautas vairākuma vēlmes. Viedajiem un inteliģencei pienākums būtu “modināt” un izglītot tautas daļu, kura ir citā garīgās attīstības līmenī un tādēļ vieglāk vadāma, zombējama, jo tai nepiemīt vēl skaidra pašApziņa, izpratne par notikumu būtību, spēja saskatīt cēloņus un paredzēt sekas utt. Mans jautājums, iespējams, ir retorisks. Vai cilvēks, kurš dzīvo “no Sirds”, saprot, ka “no Sirds” nosodot citus, kuri viņaprāt rīkojas nepareizi, slikti, “kā tumsas spēks” utml., viņš nostāda “neaizsargātā” situācijā pats sevi, jo nosodot citus, kuri arī rīkojas “no Sirds” un ticot tam, ko dara, nosoda pats sevi citā situācijā, kurā viņš rīkojās “no Sirds”, bet no šodienas skatījuma — nepareizi?”

Paula Stelpa atbilde: „Kafijas pauze”

Sveiciens „laipnajiem Vašingtonas cilvēciņiem”! Gribat parunāties? Gribat arī te [http://philos.lv/ ] savu propagandu bīdīt? Kaut gan visu, ko varu un gribu teikt, es saku savos rakstos, kas ir mana pastāvīgā diskusijas tribīne, tomēr „kafijas pauzē” varam ielaisties nelielā flirtā, zinot, ka, neskatoties uz visiem jaukajiem vārdiņiem un „actiņu taisīšanu”, šī saruna nekādā veidā nemainīs nevienu no mums, zinot, ka jums šīs sarunas mērķis nav kopsaucēju, bet pretinieka vājo vietu meklēšana, uz kuru varētu virzīt savus „pazemes tuneļu racējus” — atrast vietu, kur „parakties”. To visu zinot, varam arī parunāt. Nu ko, laižam vaļā!

1. „Cilvēkiem laika gaitā mēdz mainīties uzskati”…

Tad, kad 80-tajos gados ASV ar savu ielikteņu — 5.kolonnas kaitniecisko darbību sagrāva PSRS (praksē tika realizēts jau 60 — tajos gados izstrādātais Andropova plāns), tad tās pārvaldes un saimnieciskās nomenklatūras netīrākā daļa jau bija sagatavota politiskās un ekonomiskās varas sagrābšanai, prihvatizēšanai un par kapeikām pārdošanai iznīcināšanai ārzemniekiem. Arī šajā ziņā Latvijā viss bija tāpat kā Ukrainā, Krievijā, Gruzijā, Armēnijā, Azerbaidžānā un citās PSRS republikās. Misējās tikai Kazahijā un Baltkrievijā, kur varu paņēma „veči no tautas” — Cilvēki ar Ideāliem (visur citur ideālu vietā varas sagrābējiem bija nauda un bauda), tāpēc šakāļi (jūsējie) tos sāka saukāt par diktatoriem.

Lai dzīvo diktatori Lukašenko un Nazarbajevs! Dod Dievs, visiem citiem tādus pat diktatorus! Dod Dievs Latvijai tādu pat kārtīgu vīru — Diktatoru! Lembergu par Diktatoru un galvaspilsētu uz Ventspili! Urā! Urā! Urā!

Tad, kad notika „prihvatizācija”, tad īpašumi pēkšņi nonāca to rokās, kuri to radīšanā neko nebija ieguldījuši, un tāpēc jebkura cena, kuru par tiem maksāja „Europas” maitulijas un ASV šakāļi,viņiem bija milzīga peļņa. Puķu pārdevējam, kurš braucis uz Krieviju ar tulpīšu čemodānu, ādas mētelītis un miljons piedevām (par to, kas maksā miljardus) ir sapņojumu kalngals. Tādam fantāzija tālāk nesniedzas — aiz šīs robežas tiem ir tukšs — balts ekrāns (to interesēs jūs te tagad ar mani koķetējat). Celtniecības tresta direktoram visu sapņu kalngals ir nomainīt „Volgu” pret „Toyota Land Cruiser” un savās „telefontiesībās” dabūt visu Latviju, bet par draugu rajona milicijas priekšnieka vietā pašu iekšlietu ministru. Katrs turpina to, kas viņš ir, gan mērogos, gan saturā.

Toreiz, kad jūsējie šakāļi noziedzīgi sagrāba ekonomisko un politisko varu, kad bija aktuāls jautājums, ka vecie nomenklatūras darbinieki, mainot izkārtnītes pie kabinetu durvīm paliek savos vecajos (piedodiet, iepērk jaunus!) krēslos, tad jūs kladzinājāt lozungu —„Netiesājiet un netapsiet tiesāti!”

Ar tiem, kuri mēģināja „tiesāt” — meklēja taisnību un gribēja, lai viss ir GODĪGI, izrēķinājās, tātad — tas nebija aicinājums, bet brīdinājums — iebiedēšana. Tagad to pašu „veco buku” uzdevumā jūs katru reizi pirms vēlēšanām kladzinat citu lozungu — „Cilvēks var mainīties!” Tas ir jūsu saimnieku lozungs, aiz kura aizsega tie paši vēži vienmēr paliek kur ir, uzšujot sev jaunu partijas, kustības vai „kopā būšanas kulīti”.

Pasakās ir motīvs — „aizej tur — nezin kur, atnes to — nezin ko!”, tagad palaiž „mākonīti” — „sanāciet kopā nezin kas, darīsim nezin ko, iesim kopā nezin kur, bet es jūs visus vedīšu turp, šurp — nezin kurp — es esmu nezin kādas kustības līderis”. („Zvaigžņu fabrika”).

Līderis ir Cilvēks ar nemainīgu pārliecību par savas darbības labdabību, kura pārliecība ir redzama viņa programmas darbībā. Cilvēkam laika gaitā uzskati nemainās. Žurka, hiēna un šakālis nekad nebūs Zirgs, Zilonis vai Briedis. Cilvēks savus uzskatus realizē vidē un apstākļos, kādos tobrīd ir, un ja, mainoties apstākļiem, Cilvēks parāda kādu jaunu savu šķautni, tad tas nozīmē tikai to, ka jaunie apstākļi ļauj darboties tam, kas Cilvēkā ir bijis arī tad, kad to bremzēja iepriekšējie apstākļi. Ja kāds, nonācis citos apstākļos, pārmetas pie savu iepriekšējo domubiedru pretiniekiem, tad tas nozīmē tikai to, ka nodevējs viņā ir sēdējis jau no laika gala un gaidījis izdevību kļūt nodevīgam. Cilvēki nemaina uzskatus. Cilvēki maina metodes, ar kurām realizē tos pašus uzskatus.

Lai Cilvēks (un tikai Cilvēks — ļaudīm un divkājainajiem tas nav pieejams) mainītu uzskatus, viņa acu priekšā ar viņa līdzdalību ir jāsabrūk visai viņa uzskatu radītajai pasaulei. Viņam ir jāpiedzīvo atklāsme par šī sabrukuma īstajiem iemesliem — paša uzskatu kļūdainumu, jāuzdod jautājumi par notikušo un pašam jāatrod Īstenība un Ceļš uz to (tieši tādā secībā — vispirms jāredz Īstenība un pēc tam jāiegūst „šaurais” Ceļš). Tikai pašam sevi novedot pie „sasistas siles”, Cilvēks (!) var atstāties no vecajiem uzskatiem un pieņemt jaunus. Pie tam, vecajiem ir jāsabrūk „tūkstošgadu miera laika”, bet ne cīņā ar pārspēka ienaidnieku.

Tieši tāpēc šodien Ukrainā, lai „zaudējot cepienu”, nezaudētu „ieraugu”, nacistiskās bandas runasvīri un labi ģērbtie kungi un kundzes Latvijā stāsta, ka viņu „armija” ciešot sakāvi no „iebrukušās Krievijas armijas”, bet ne no pašu zemes idejiski pārāko iedzīvotāju zemessardzes un ASV nodevības.

2. „Jūs arī esot ticējis, ka cīnaties par pareizu lietu — Latvijas neatkarību…”
 

Es nevis „esot”, bet esmu ticējis, un nevis ticēju pagātnē, ka TO daru, bet TO darīju, daru un darīšu!

Es vienmēr esmu iestājies par vienu un to pašu. Es vienmēr esmu bijis zem vieniem karogiem, par TO tajā pat ierindā, starp tiem pašiem biedriem un tāpat kā vienmēr jūtu blakus tos pašus plecus un TO — uz priekšu saucošu! Ar TO arī uzvarēsim!

Tāpat kā tagad, es „dziesmotās” laikā, jaunībā un bērnībā biju par vienu un to pašu (tai skaitā arī Latvijas neatkarību, bez kā nav visa pārējā!) darīju to pašu, zināju to pašu (kas esmu un kādēļ dzīvoju, savu ierindu un karogus, savus biedrus un TO…). Es vienmēr esmu turpinājis sen iesākto un nekad nepārtraukto. Katros apstākļos es esmu darījis to, ko šajos apstākļos varēju darīt, un arī tagad mani ierobežo tikai apstākļi, ar kādiem šakāļi un „Vašingtonas cilvēciņi” mani apkaro, bet ne mani uzskati, „ticējumi” vai jūsu propaganda. Pretēji jūsu propagandai, es apgalvoju, ka Kadafi bija Varens Vīrs — savas tautas Tēvs, bet jūs — šakāļi, esat tikai nožēlojami viņa slepkavas.

Lai dzīvo Muammārs Kadafi! Mūžīga piemiņa viņa dzīvei un darbiem! Pamēģiniet paveikt savas tautas labā to pašu! Es sveikšu katru, kuram tas izdosies!

Katras tautas neatkarība ir tās normālas dzīves pamatā. Tāpēc, tiecoties uz Kultūras vadītu Cilvēku veidotu pasauli, es kā pirmo pakāpienu uz to redzu katras tautas neatkarību — iespēju patstāvīgi, bez ārējo spēku diktāta pieņemt lēmumus un Brīvību, ar Brīvību saprotot tās neierobežotas iespējas darīt labu citām tautām. Mainoties gadiem un pienākot jaunām zināšanām, ir precizējies mērķis, uz kuru tiecos, un tas, kas traucē to sasniegt. Laikam ejot, to aizsedzošais personiskais ir pakāpeniski atgājis malā un devis vietu pārlaicīgajam un pārpersoniskajam — tam, kas ir Vienmēr.

Par mani nevar teikt maldinošo „esot”. Es patiešām tāds ESMU. Es To daru! Jūs varat mani nozākāt, traucēt vai pievienoties. Izvēlieties paši. Jūsu nākotne ir jūsu pašu rokās.

Tomēr izskatās, ka tādas jums nav, jo jūs dzīvojat attālā pagātnē. Ukraina jau 23 gadus, kopš 91.gada beigām, ir neatkarīga. Kaut gan ukraiņi divos referendumos izteicās par palikšanu PSRS sastāvā, Belovežas dzērāji tai tomēr neatkarību iešķieba 91.gada beigās.

Par kādu neatkarību tie neatkarīgie vēl tur cīnās? Skolā nav gājuši, vai?

„Eiropa” rīda Ukrainu uz karu pret Krieviju, bet pati tās preces savā tirgū neielaiž. Krievija bija vienīgā, kura pirka Ukrainā ražoto — kurai tas, ko vēl izlaida padomju laikā celtās rūpnīcas, bija vajadzīgs. Uz Krieviju darbā (…uz Eiropas bordeļiem maukoties) brauc visi tie, kam nav darba Ukrainā. Un tagad „Ukraina” cīnās par tādu „neatkarību” no Krievijas, kurā tiktu apcirstas visas ekonomiskās un sociālās saites ar Krieviju.

Līdzība. Kāds vīrs tirgū citam vīram pārdod kartupeļus (nekā cita viņam nav). Katru gadu un par labu cenu. Tomēr padomājis, viņš atrod, ka ar to pašu ir „atkarīgs” no kartupeļu pircēja, tāpēc izlemj cīnīties par savu neatkarību tā, ka kartupeļus vairs nestādīs, uz tirgu neies, kartupeļus nevienam nepārdos, bet ies dauzīt tirgus būdas.

Tad viņš būs „neatkarīgs” no kartupeļu pircēja! Tā ir tā „Ukrainas neatkarība”, par kādu jūs runājat. To, ko normāli Cilvēki sauc par sadarbību, to jūsu Psaki kundze — par atkarību, bet savstarpējo apkarošanu par neatkarību.

3. „Bet tagad par līdzīgām aktivitātēm nosodāt ukraiņus”
 

Nevis ukraiņus, bet noziedzniekus — nacistus, slepkavas un ASV pakalpiņus — šakāļus, žurkas un hiēnas, kam nav nekā kopīga ar ukraiņiem, kas kaitē Ukrainai un ukraiņiem. Un tās nav līdzīgas aktivitātes.

Lai ko es būtu darījis „dziesmotās” laikā, es nekad neesmu izvērsis noziedzīgas darbības. Es nekad neesmu aicinājis uz vardarbīgu valdības apvērsumu (tas nav vajadzīgs — žurkas zin, kad jābēg…), es nekad neesmu slepkavojis, es nekad neesmu postījis ēkas — savas tautas īpašumu, es nekad neesmu vasarā iznīcinājis Cilvēku dzīvojamās ēkas, lai ziemā tiem nebūtu kur dzīvot. Es nekad neesmu bēgļu gaitās izdzinis nu jau 1 000 000 Cilvēku.Es nekad neesmu sadarbojies ar ārvalstu dienestiem. Kad „dziesmotajā” ar mani uzņēma sakarus Lielbritānijas specdienests un piedāvāja „atbalstu” sabiedriskas organizācijas — pacifistu kustības darbībai, es no tā atteicos, un šī kustība tūlīt tika nožņaugta. Savā sabiedriskajā darbā pārtieku no tā, kas ir pa rokai un ko ar to var izdarīt.Viss pašu spēkiem. Labāk mazāk, bet labāk. Tā ir Neatkarība un Brīvība.

Mums Latvijas „dziesmotās” laikā vēl nebija tās pieredzes, kāda ir tagad. Tad „Europa” sevi vēl nebija parādījusi visā savā amoralitātē (par to nebija pieejama tik izsmeļoša informācija) un perversajā „dženderismā”. Tad vēl nebija uz ārzemēm izbraukušo latviešu strādnieku, bezdarba un Latvijas ekonomikas, lauksaimniecības, izglītības un kultūras sagrāves. Toreiz vēl bija ekonomiskā, kultūras un izglītības bāze, ar kuru Austrumeiropa varēja kļūt par vadošo Eiropā visās jomās. Tādēļ Europa to kā pirmo iznīcināja. Toreiz vēl Latvija nebija ASV vaukšķis un nu jau apsmiekls visas Europas acu priekšā.

Ukraiņiem ir redzams, kur noved draudzēšanās ar Europu un ASV. Ukraiņiem tagad ir tas, kā mums nebija — aicinājumi slepkavot savus politiskos pretiniekus („moskaļus”), mums nebija Odesas dzīvi sadedzināto un klintoniskā prieka par to. Mums bija doma par to, ka uz esošā bāzes mēs tālāk attīstīsim to, ko varētu darīt labāk. Mums nebija pieredzes par to, ka Godīgajam satiekoties ar blēdi, vienmēr uzvar blēdis. Mēs gribējām godīgi būvēt godīgu Cilvēku godīgo pasauli. Bet, ja komandā ir blēdis, to izdarīt nevar. Tur vienmēr iznāks blēžu pasaule.

Tāpēc — Atbrīvojieties no blēžiem, bet pielūkojiet, lai šo „atbrīvošanos” nevada paši blēži, jo tad viņi atbrīvosies no godīgo klātbūtnes, kā tas ir noticis Latvijā un pašlaik notiek Ukrainā. Toreiz, tāpat kā tagad ukraiņiem, aiz muguras jau bija notikumi Tbilisi un Baku, kad aiz nemieru maskas (tāpat kā Odesā) „atbrīvojās” no nevēlamajiem elementiem. Latvijā par tādu bija paredzēta „tehnogēnā katastrofa” — Pļaviņu un Rīgas HES dambju „sagrūšana”, kas daļēji appludinātu Rīgu un Jūrmalu, uz kā rēķina pazustu daudzi „nevēlamie”. Toreiz izdevās uzņemt sakarus ar Gorbačova tiešo aģentūru Latvijā un nodot ziņu, ka mēs te Latvijā zinam tam paredzēto mērogu un norises datumu, un viņu plāns neizdosies — lai pat nemēģina to darīt. Plānu atcēla.

Attiecībā uz „Zolitūdi” šodienas Latvijā tādu „aktīvistu” acīmredzot nebija… Nebija neviena, kurš pateiktu ASV sūtnim, ka zina par viņa bezpilotnieku lidojumu mērķiem Latvijā. Plāns nostrādāja, daļēji… Ušakovu gāzt neizdevās, bet tas aizgāja situācijas „iešūpošanai” attiecībās ar Krieviju. Pēc tam bija vēl daži līdzīgu notikumu mēģinājumi, bet tie visi „uzsūcās”. Tātad, kopīgām pūlēm izdodas „dzēst” ASV graujošo darbību Latvijā. Tagad ASV runassieva Āboltiņa stāsta, ka Ždanoka taisīšot „maidanu” Latvijā. Tātad, amerikāņi ir nolēmuši sākt taisīt nemierus Latvijā. Savus šāvējus jau tie te ir ieveduši, tāpat kā Ukrainā. Turieties tālāk no tādām „tautas aktivitātēm”! Tās visas vada no Vašingtonas!

Un visbeidzot — par tām līdzībām. Līdzības ir. Tāpat kā ASV vadībā notiek Ukrainas maidanizēšana — nacisma nostiprināšana Eiropas centrā, tāpat tad, kad notika Latvijas „dziesmotā”, tā bija no augšas, no Maskavas Gorbačova kliķes norežisēta „atbrīvošanās”, kurā Jūs visi bijāt šīs izrādes teātra masu skatu aktieri. Jūs PSKP vadībā „atbrīvojāties” un „neatkarīgojāties”. Jūsu LNNK čekas uzdevumā un kontrolē dibināja Berklavs — PSKP vecbiedrs, kuru šī nodibinājuma izpušķošanai speciāli ieveda Latvijā. Es no tās izstājos (ar oficiālu iesniegumu otrais — pirmais nepaguvu — bija viens ātrāks…), tāpēc, ka sadūros ar faktu, ka LNNK kā organizācija neaizstāv tos savus biedrus, kuri tiek represēti tāpēc, ka seko tās aicinājumiem! Jūsu „tautas fronte” (kuras biedrs nekad neesmu bijis) ir LKP radīta, vadīta un darba „orgāns”, ar kuru tā „ieguva” visu Latviju. Šis orgāns savāca jūsu zeltu un ar to kaut kur „noziedēja”. Kur palika TF ziedotais zelts!? Kura privātā banka par to tika dibināta un pēc tam „bankrotēja”?

Jūs nupat kā jūsmojāt par „Baltijas ceļa” gadadienu. Acīmredzot jūs tā arī nesaprotat, ka tas bija ASV darbiniekiem paklausīgo LKP darbinieku ar Maskavu saskaņots eksperiments masu „aktivitāšu” vadīšanai. Acīmredzot jūs nesaprotat, ka jūsu darbībā iegūtā pieredze vēlāk tika izmantota visās „krāsainajās revolūcijās” visās tajās vietās, kur to laikā un rezultātā tika gāztas valdības, sagrautas valstis un gāja bojā tūkstošiem Cilvēku! Jūs priecājaties, nesaprotot, ka visas tās dzīvības ir arī uz jūsu sirdsapziņas un par tām būs jāatbild ar savām ciešanām!

Jūs acīmredzot domājat, ka esot kaut ko izcīnījuši, kaut gan patiesībā par lēcu virumu esat pārdevuši sevi verdzībā. Ja jūs neko nebūtu darījuši, ja nekādas „dziesmotās” nebūtu, ja visi būtu gulējuši aizkrāsnē, tad rezultāts būtu bijis tas pats, kāds „tika sasniegts „dziesmotās” gaitā”. Jūs neko neizdarījāt. Jūs vienkārši iekļāvāties ASV scenārijā, kuru tā realizēja caur saviem ielikteņiem Maskavā. Pati par sevi organizatoriskā plānā tāda akcija Maskavai nebija nekas jauns. Jaunums bija tās psiholoģiskā motivācija — panākt, lai Cilvēki to dara no brīva prāta — panākt pašorganizēšanās destruktīvo daļu, saglabājot ilūziju par pozitīvu virzību. Tika panākta plaša masu apziņas atsaiste no realitātes. Vēlāk tā tika izmantota visās „krāsainajās revolūcijās” un to skatītājos.Notiek viens, bet skatītāji redz citu.

„Dziesmotās” laikā mums vēl nebija Irākas, Irānas zinātnieku iznīcināšanas, Lībijas, Sīrijas un visu „krāsaino revolūciju” pieredzes. Ukraiņu maidanistiem tā ir. Viņiem bija par to jādomā. Viņus brīdināja arī paši ukraiņi — tie valsts darbinieki, kuri saprata, ka notiek liela Ukrainas īpašumu pārdale, ka oligarhi sagrābj ko vēl var, bet ko nevar, to izpārdod amerikāņiem. Porošenko jau ir pārdevis lielāko daļu savu īpašumu Ukrainā.Vienīgā līdzība starp notiekošo Latvijā un notiekošo Ukrainā ir tā, ka tie iepriekšizstrādāta scenārija ietvaros un ārzemju interesēs tiek vadīti no ārpuses, un šīs ārzemes to visu apmaksā un bauda šo notikumu labumu augļus, bet tautai paliek drupas, mirušie, samazgas un kartupeļu mizas pie sasistas siles un izdauzītiem logiem aukstas ziemas priekšvakarā. Pat bez gāzes ko kurināt… Ukraiņiem ar visu esošo pieredzi vajadzēja un bija iespēja par to domāt.

4. „…daudzi ukraiņi, kas Maidanā piedalījās, no Sirds tic, ka cīnās par taisnību”…
 

Apžēliņ, kādu taisnību var iegūt, izrādot nežēlību, cietsirdību un asinskāri?!! Kādu taisnību iegūst, dzīvus sadedzinot Cilvēkus Odesā? Par kādu taisnību ievainotajiem un sagūstītajiem „Berkuta” darbiniekiem izdūra acis, nocirta rokas un kājas? Kāda taisnība prasa izsludināt atalgojumu 10 000 $ par noslepkavota „moskaļa” galvu? Par kādu taisnību visā „brīvajā” Ukrainā bez tiesas un izmeklēšanas ir pazuduši un vēl tagad tiek noslepkavoti tūkstošiem cilvēku? Par kādu taisnību Kijevas banda notrieca boingu? Kādu taisnību ar savām dzīvībām nopirka tā 300 pasažieri?! Kāda taisnība prasa Dienvidukrainas pilsētu sagraušanu, iedzīvotāju slepkavošanu un sieviešu publisku izvarošanu?!!! Kas tie par ukraiņiem, kuriem vajadzīga tāda taisnība? Kā vēlāk tādā „taisnībā” var dzīvot? Kā vēlāk varēs saviem bērniem stāstīt, ar ko tāda „taisnība” iegūta? Un kur tie „taisnības cīnītāji” savā slepkavošanā apstāsies? Kā tādā „taisnībā” var mierīgi nakti gulēt? Cik ilgi var tās muļķības gvelzt par „taisnību” un „brīvību”, kura esot snaiperiem uz abām pusēm šaujot jāizšauj? Kam tādu „taisnību” vajag?!

Man tādu „taisnību” nevajag un nevienam, kurš sevi par Cilvēku tur, arī tāda „taisnība” nav vajadzīga. Par tādu „taisnību” cīnoties, zaudē visu, kas pirms tam ir bijis, jo — kādu taisnību var atnest fašisms? Tikai tādu, kādu piedzīvo koncentrācijas nometnēs un Berlīnē 1945. gada… Kas ar asiņainām rokām, par tādu „taisnību” sācis, tas nekad neapstājas. Tas tādā garā to turpina darīt līdz pēdējam ukrainim… [latvietim, amerikānim, krievam, vācietim, francūzim, anglim … Cilvēkam]

5. „Un ja nu Latvijā no kurnošā vairākuma … izveidotu aktīvu protestētāju grupu?”

Saprātīgi Cilvēki katrs savā vietā dara to, ko tajā var darīt un sadarbojas darbības būtībā, nevis pēc kādas sapulces lēmuma, bet tie, kuri grib darbā piedalīties, viņus atrod paši bez kādas „izveidošanas”, un iekļaujas viņu darbā. „Būtu dvēsele — darbs atradīsies katram”. Tie, kuri neko nedara, bet tikai kurn, un kurus šī valdība var „apkrāpt”, nav saprātīgi, un, kopā savākti, tie tūlīt kļūtu šīs pašas valdības „vēlreiz apkrāpti”, vadīti, un uztaisītu tādu pat „maidanu” kā Ukrainā, kas ļautu šai valdībai vēl dziļāk iesēsties savos krēslos, tāpat kā Ukrainas oligarhi apvērsumā nometa pašu izveidoto valdību, lai tagad valdītu tieši. Ar diegiem nav aršana, ar muļķiem nav darba.

Lai viņi iet pie Dittas Rietumas. Tur jau tādi tiek pulcēti. Vai arī pie Sudrabas, vai pie citiem tādiem „kopprogrammu rakstītājiem” un „vienotājiem”. Un visa galā, var jau iet arī uz dievturiem. Viņi tagad pavasarī savā konferencē aprunājās ar baznīckungiem, eirodeputātiem, izglītības ministrijas darbiniekiem un nosprieda, ka viņiem nav nekā pretī pret netiklības ieviešanu skolās. Viņi ir gatavi būt arī netiklīšu turētāji savās rindās (nākotnē), ja vien viņiem ļauj (varbūt, ka pat darba apvienošanas kārtībā) būt vienā skolā ar netiklības uzspiedējiem. Konferences rezolūcijā nav neviena vārda pret netiklības izplatīšanu skolās, kurās taisās darboties dievturīši.

Es „gara acīm redzu Latvijas nākotnes ainu”, kurā zem ozola kuplajiem zariem pulciņā sēž dievturīši un pucē savas stabulītes, bet dievturītes Likteņdārzā vāverītes tracina („Pussy riot”). Kurš grib būt pie varas vai ar to draudzēties, tam ir jāierakstās tās netikļu klubiņā!

Vai esat redzējuši kādas uz vēlēšanām ejošas partijas programmā ierakstu par cīņu pret netiklību un netiklības uzspiešanas kampaņām skolās?! Vai esat redzējuši kādas partijas programmā vārdus par cīņu pret homoseksuālismu un amerikanizāciju?!

Tik daudz to „apkrāpto” pulcinātāju, tik daudz vietu, kur apkrāptajiem pulcēties. Lai katrs atrod sev to, kas viņam tuvāks. Uz trim latviešiem 5 pulcinātāji! Var taču iet pie Sudrabas uz „aizej tur — nezin kur” pulcēšanos. Var iet pie Dittas par sauloru sertificēties. Aktīvam un iniciatīvas bagātam muļķim ir daudz iespēju, kā sist sev pa pirkstiem. Kaifs esot tad, kad aizsit garām… Būtu latviešiem prātiņš, tad jau i’ pulcēšanās sanāktu!

Visas tādas mākslīgi radītas „aktīvo protestētāju” grupas vienmēr ir ārzemju specdienestu emisāru Latvijā (pašmāju „kangarīšu”) radītas, pulcētas un vadītas šo (pie mums un citur pasaulē ASV-CIP) dienestu vajadzībām un ārvalstu labā. Tā tiek pulcēta „lielgabalu gaļa”, kura provocē un virza notikumus saimnieku vadībā uz saimniekiem vajadzīgo, bet pati vēlāk „frontē” sapūst. Donbasas frontē utilizējās savu darbu paveikusī liekā „labā sektora gaļas masa”. Ja Latvijā grib uztaisīt vēl vienu perēkli karam ar Krieviju, tad NATO to sāks ar tādu „aktīvo protestētāju” grupu pulcēšanu. Maidans sākās „par Eiropu”, bet beidzās „pret Krieviju”. Viss mākslīgais ir viltus un meli.

6. „Problēma ir tā, ka nav kam vietā nākt”
 

Lūk! Te nu „Vašingtonas cilvēciņi” sevi vienmēr ar to iezīmē! Lai tie, „kas ir” varētu palikt „tur, kur ir”, viņi visiem iestāsta, ka „nav kam vietā nākt”. Tāpēc jau radio un TV vienmēr vieni un tie paši ģīmīši grozās, ka „nav mums citu”. Tāpēc jau pirms vēlēšanām visādas „klaunu partijas” sadibina, lai visi redzētu, ka „nav mums citu”. Visi paverdzinātāji saviem vergiem iestāsta, ka tiem nav izvēles. Cilvēks kļūst par vergu tad, kad atsakās no savas neatkarības — brīvas izvēles iespējas.

Bet es jums teikšu tā: Visi muļķi ir salīduši jūsu-šakāļu barā. Un, ja jūs sakat, ka citu nekur ārpusē vairs nav, tad jau ļoti labi. Tad jau ātri beigsieties, un tie, kas ir ārpusē — kas nav ar jums sapinušies, varēs, jūsu netraucēti, mierīgi dzīvot! Tāpēc katru reizi, kad jūs tur tā raudat, tas manām ausīm ir kā mīlīga mūzika! Es ticu, ka nenovērtējamā Psaki kundze ir jūsu visu saprātīguma etalons. Vairāk tādu jūsu vidū! Vairāk vairiņu, rinkēviču un straujumu! Vairāk! Ātrāk! Tālāk! Tā tik turpiniet! Europa jūs izspļaus, bet Amerika aizmirsīs!

7. „Demokrātija tomēr parāda tautas vairākuma vēlmes”

Par kādu demokrātiju tad te iet runa? Vai par to, kāda bija Grieķijā, ar kuru vergturi paverdzināja savus vergus? Vai par to, ar kādu latvieši izdemokratizējās uz ārzemēm? Tad jau tā bija tautas vēlme zaudēt darbu un pamest savu dzimteni iztikas meklējumos ārzemēs? Vai par to, kādu ASV, Lielbritānija un Polija (par to ir saņēmusi teritorijas daļu Irākas ziemeļos) ienesa Irākā? Vai par to, ar kuru NATO bombardēja Lībiju? Vai par to, kuras vārdā ASV un „Sīrijas draugi” apbruņo šīs valsts iznīcinātājus — islāmistu teroristus? Vai jūs runājat par demokrātiju, kuras vārdā tiek iznīcinātas valstis un iet bojā veselas tautas? Vai jūs gribat man iestāstīt, ka tāda ir šo „tautu vairākuma vēlme”, vai to, ka tāda ir amerikāņu, europiešu un latviešu vairākuma vēlme — iznīcināt valstis un tautas? Vai par to demokrātiju, kuras vārdā tiek apšaudīti rūpniecības uzņēmumi un šahtas Doņeckā, lai vēlāk tās varētu par kapeikām prihvatizēt? Vai palikt bez pajumtes un kurināmā ziemā, un bez iztikas līdzekļiem (Ukrainai ASV vadībā pienāk defolts) ir šo tautu lielākās daļas griba?
 

Tad man tāda demokrātija nav pieņemama un vajadzīga, tāpat kā Zemei nav pieņemamas tādas tautas, kurām ir tāda vairākuma griba. Zeme parūpēsies, lai tādas tautas ar tādu vairākuma gribu — demokrātiju ietu mazumā.

Bez tam, ko nozīmē „vairākums”? Vai rūdas vērtību nosaka daži metāla procenti tajā, vai tukšās smilšu masas? Vai attīstības iespēju dod tukšpauru miljoni, vai tie daži, kuri ir saprātīgi? Kam vajadzīga tāda tukšpauru vairākuma griba? Par ko jūs te muldat? Un kur tad ir tā „vairākuma griba”? Tur, kur to uzpērk (korumpē) ar pirmsvēlēšanu solījumiem? Kam vajadzīga korumpētas tautas griba un kas to izmanto? Tā jūsu demokrātija ir kolektīva netikļu bezatbildība un ļaundaru diktatūra. Pelējums uz maizes. Cērmes dabas miesās. Riebeklība Dieva acu priekšā.

Nesen „vienmēr pirmajā” radio kanālā teātraziņi sprieda par to, kāpēc Latvijas teātros vairs neuzved Raiņa lugas. Viena no viedajām beidzot sadūšojās pateikt, ka nav jau latviešiem tādu aktieru, kuri varētu, iznest Lāčplēša, Tota vai Induļa tēlu (nemaz jau nerunājot, ka kāda no mūsdienu skatuves vaļībā pa-laistajām m…m varētu būt Ārija, Laimdota vai Spīdola). „Koku būs pazīt pēc augļiem”. Sabiedrības dzīvē var redzēt, kā pieaug vai sabrūk tās Cilvēciskās Vērtības. Ja mēs redzam tik strauju sabiedrības pagrimumu, tad ir skaidrs, ka tai nav nekādas nākotnes, jo šis pagrimums izpaudīsies ikkatrā Cilvēka darbības jomā. Viss ies uz leju tāpēc, ka pagrimis ir pats iedzīvotājs, tāpēc, ka tā sistēma, kura ir ieviesusies Latvijā, deģenerē un ir deģenerējusi Latvijā visu un visus, kuri ir tai ļāvušies. Ja tāda ir tā jūsu demokrātija, ja tāda ir maksa par to, ja tādi ir tās augļi, tad tas, ko jūs saucat par demokrātiju, ir indīgs un visu iznīcinošs mehānisms. Tādā gadījumā es gribu, lai tāds mehānisms ātrāk beigtu darboties, lai tāds beigtu postīt Latviju un beigtos Cilvēku pagrimums.

8. „Viedajiem un inteliģencei pienākums būtu modināt…”

Piekrītu. Vēl vairāk — tieši pēc šīs darbības var pazīt, kurš ir inteliģents, bet kurš par tādu ļaunprātīgi uzdodas. Un, ja tā paskatamies, tad visi jūsu pucētie „mākslinieki”, „profesori” un „dzejnieki” tikai tādas alus putas vien ir. Sasaukt tautu uz ziņģēm un festivāliem ar alus izdzeršanos, nolikt priekšā apsmērētus audeklus, uzcelt „koncertzāli Vidzemē”, no kuras logiem lieliem burtiem pretī spīd uzraksts „Bohēma”, papļāpāt par kurzemīti — pacelt piezemēto lieluma kārtā, tādā veidā atņemot tautai tās patieso lielo — to jūs protat un atbalstat, bet tiem, kuri tiešām „modina”, tiem jūs aizbāžat mutes.

Tāpēc tie, kuriem jūs dodat vārdu, ļaujat runāt un ceļat godā nav inteliģence, bet inteliģence ir tie, kurus jūs tautai noslēpjat, kuriem aizbāžat mutes, un kurus visādi cenšaties diskreditēt (… arī esot ticējis…).

Patiesā inteliģence vienmēr dara savu darbu — modina un stāsta. Savukārt tautas pienākums būtu inteliģenci uzklausīt, nevis sapulcēties ziņģu, alus un patmīlības glaudīšanas baudīšanai, bet pieredze rāda, ka tauta vienmēr paskatās, paklausās un lustīgi pulcējas pie alus, desiņām un krievu lamāšanas…

Nu, ja jau tāda ir tautas lielākās daļas griba, ja jau tāda ir viņas demokrātija, tad viņa ir izdarījusi savu izvēli un tādas ir viņas brīvās gribas tiesības iedzīt sevi iznīcībā. Nevar aizstāvēt to, kurš sevi neaizstāv pats. Nevienu nevar piespiest būt Saprātīgam, Sadraudzīgam un Varonīgam. Tas, kurš grib būt kāju pamesls, vienmēr atradīs kādu, zem kura kājām pagulties. Tagad tie ir ASV un ES. Pēcāk tā atkal būs tagad lamātā Krievija, kādi arābi, žīdi vai nēģeri.

9. Jūsu jautājums nav retorisks. Tas ir murgains savārstījums, kurš uzrakstīts ar nodomu „izšķobīt” manu mugurkaulu un sajaukt galvu lasītājiem.

Ir rīcība no Sirds. Tās pretstats ir tas, ko jūs saucat par „rīcību no Sirds” — tas ir — paštaisnu un egoistisku, savas muļķības diktētu maldu stāvokli. Rīcība no Sirds ir skaidra un Zinoša, un palielina skaidrību un Zināšanu.

Sirds ievieš skaidrību. Sirds parāda to, ko prāts neredz. Tur, kur ir maldi, tur nav Sirds. Sirds vadīta rīcība apskaidro un stiprina. Rīcība maldu stāvoklī ieved dziļākos maldos. Iekāre un naids padara aklu. Maidanos pulcējas aklie.

Katrs dzīvo savā pasaulē, iet savu ceļu un nonāk citā vietā, neatkarīgi no tā, ko jūs par to domājat un stāstāt savos pulciņos. Ja tajos ir muļķi, kuriem ar skaistiem vārdiem var „aizsmērēt acis”, tad tāda ir šo pulciņu loma — kalpot par muļķu pulcēšanās vietām — miskastēm, kurās sakrīt tie, kuri ķeras uz skaistiem vārdiem. Jūsu kļūda, „Vašingtonas cilvēciņi”, ir tajā, ka jūs domājat, ka visi Cilvēki ir tādi kā jūs.

Jūs domājat, ka es, tāpat kā jūs, sākšu grozīties un mīkstmiesīgi locīties. Jūs nesaprotat to, ka darbība atšķirīgās vidēs izraisa atšķirīgas reakcijas. Tārpi nekad nesapratīs putnus, kuri tos ēd. Viņi nekad nesapratīs kā putni viņus atrod. Tārpi vienmēr centīsies uzzināt, kā paslēpties no putna, bet putns no augšas vienkārši skatās, ko tāds tārps tur dara.

Tas, ka es esmu teicis, ka „ne par to es cīnījos”, nenozīmē to, ka es nožēloju to, ko esmu darījis un domāju, ka esmu kļūdījies. Nebūt nē! Tajos apstākļos es darīju to, ko tajos varēja darīt. Tad, kad tas kļuva bezjēdzīgi, es to darīt pārtraucu un pievērsos citām darbības formām. Tur, kur godīgais saduras ar krāpnieku, vienmēr uzvar krāpnieks, bet tas nenozīmē, ka godīgais ir rīkojies nepareizi. Krāpnieks pārkāpj likumu, kuru godīgais ievēro. Likums ir durvis, kuras gan paver iespējas, gan nošķir divas pasaules. Krāpnieks sevi ierobežo savas krāpšanas žņaugos, bet godīgajam vienmēr ir bezgala daudz citu ceļu kā turpināt savu darbu. Visi, kas atceras, ko es esmu darījis un teicis, tagad paši redz, ka man bija taisnība.

Jā, es biju bezjēdzīgās akcijās, jā, es biju oligarhu sarīkotās „barikādēs”, bet es nekad to nesaucu par savu kļūdu. Daudzās „barikāžu laiku” fotogrāfijās var redzēt „manas klātbūtnes pēdas” — to, kas tika izdarīts kādā ļoti kritiskā brīdī, kas novērsa lielu upuru skaitu. Tāpēc mana klātbūtne tur nav bijusi veltīga — ir palikuši dzīvi Cilvēki un piespiesti mainīts „barikāžu cīņu” scenārijs. Ir mainīta (nepieļauta asiņaina) vēsture.

Jūs domājat, ka jūsu esamība vai neesamība „barikādēs”, vai „Baltijas ceļā” kaut ko mainīja teātrī, kurš saucās „neatkarības iegūšana”. ASV tagad saka: „Mēs esam nolēmuši beigt karošanu Ukrainā, bet jāļauj taču Kijevas bandai vēl mazliet pašaudīt „moskaļus””. Tāpat bija toreiz. Bija nolemts visus „brīvlaist”, bet vajadzēja taču to „brīvlaišanu” ar kaut ko izpušķot, lai vēlāk ir „par ko parunāt”. Tomēr visā tajā biezputrā vienmēr varēja izdarīt arī kaut ko īstu. Tas, kas tagad notiek Latvijā, nav tas sliktākais no visām iespējamībām, kas ar to varēja notikt. Par to man prieks!

Un pat, ja Cilvēks rīkojas, dzīvo tālāk un vēlāk saprot savas rīcības kļūdainumu, tad šī sapratne viņu stiprina. Tagad Cilvēks iegūst lielāku pārliecību par izvēlētā ceļa pareizumu, ja šis ceļš ir uz labo. Ja tas ir bijis uz ļaunu, tad viņš redz vēl vienu ļaunuma vājuma vietu.Kļūdu atzīšana vājina slikto un stiprina labo. Piemēries pie tā, un Tu zināsi, kas esi. Ar to arī beigsim mūsu kafijas pauzi.

No sevis varu piebilst vien to, ka, ja kāds kaut ko tādu par „maidaniešu cīņu par taisnību” sāktu runāt tur, kur ir pabijusi „nacgvarde” un soda ekspedīcijas „pretterorisma akcija”, to Odesas, Doņeckas un Luganskas apgabalu iedzīvotāji nosistu ar kailām rokām. To visu jūs varat runāt te, Latvijā, sēžot pie sava rakstāmgalda un internetā, un tiem, kas paši nav piedzīvojuši to, ko jūs saucat par „taisnību” un „neatkarību”, bet ko viņi ir piedzīvojuši kā fašismu un fašistu soda ekspedīciju savās mājās. Tur viņi to visu izsaka dažos lozungos: Odesu mēs jums nepiedosim! Donbasu mēs jums nepiedosim! To visu mēs jums nepiedosim!

Tāpēc priecājieties, ka jums nav jāsatiek šie Cilvēki vaigu vaigā un tāda benderiešu — nacistu „cīņa par taisnību un neatkarību”! Sveiciens Vašingtonai! Gaidi maidanu!

Avots: philos.lv
 

Par autoru



Pauls Stelps, rakstnieks, teosofs, Sociopsiholoģijas asociācijas valdes priekšsēdētājs

''Viņam piemīt spēja pavisam vienkāršā veidā daudzas vispārzināmas un ikdienā pieņemtas lietas parādīt no negaidītas puses, kas atsedz plašāku skatījumu uz problēmu. Tā mūsu paaudzes cilvēkiem par Raini skolā mācīja tikai kā par «revolūcijas dziesminieku». Tikai retais apjauta Raiņa lielumu un viņa daiļrades nepārvērtējami lielo nozīmi latviešu tautas dzīvē. «Pēcpusdienas Sarunas» bija pirmā Paula Stelpa grāmata. Pašlaik iznākusi ir arī otrā — "Par Vēju, Dēlu un Zvaigznēm". Šī grāmata pāriet no "Pēcpusdienas Sarunām" pie "Rīta Dziesmas", tur ir atrodamas atslēgas šo abu grāmatu izpratnei''. 

Inese Bīmane, LLU lektore, mgr. ped.