Kopā ar  Veselības Ministrijas  parlamentāro sekretāru Renāru Putniņu esam pabijuši Ukrainā. Lūk, mūsu piedzīvotā un redzētā īsā rakstiskā versija.


Kijeva, 2014. gada 25. augusts
 
Krievijas armija iebraukusi Ukrainā. Esam Kijevas neatkarīgās televīzijas tiešraidē, taču mūsu sarunu divreiz pārtrauc Ukrainas bruņoto spēku preses brīfingi. Ukraiņu valodu spējam saprast tikai tad, ja to lieto lēni, taču bruņoto spēku preses virsnieks ir satraukts un emocionāls, esam spiesti lūgt mums tulkot. Televīzijas diktore smaida, mierīgi apstāsta situāciju un turpina mūs iztaujāt par Latvijas un Ukrainas sadarbību veselības jomā.

Mūsu vizīte Ukrainā sākas pie brīnišķīgās Latvijas vēstnieces Ukrainā Argitas Daudzes, no turienes dodamies pie Ukrainas Veselības ministra Oleha Musija. Ukrainā šodien brīvdiena, Olehs ir bez žaketes, smaidīgs un enerģisks, pats lej tēju un stāsta. Viņš ir anesteziologs, ilggadējs Ukrainas Ārstu biedrības prezidents, kurš vadīja Maidana medicīnas dienestu, dežūrēja cauras diennaktis, sniedza pirmo palīdzību, organizēja evakuāciju, veicis savas desmit intubācijas, reanimācijas pasākumus tieši laukumā vai blakusošajā Ukrainas namā. Šādā brīdī mīnus divdesmit grādu temperatūrā apliets ar ūdeni no ūdensmetēja un gandrīz pārvērties ledus klucī. Jaunajā valdībā ir vienīgais ministrs, kas ir pilnīgi bezpartejisks, brīvs no politiskas ietekmes. Toties partijas viņam salikušas katra pa vietniekam— pirmais vietnieks atbildīgs par valsts iepirkumiem, otrais par korupcijas novēršanu, viens apkaro otru.

Ukrainā vēl joprojām visa militārā medicīna pakļauta kara ministrijai. Toties ievainotie nonāk kā civilās slimnīcās, tā kara hospitāļos. Dzelzceļniekus ārstē Dzelzceļa slimnīcās, jūrniekus — Jūras medicīnas centros, ogļračus — specializētās ogļrūpniecības slimnīcās.

Četrpadsmit dažādi resori, kas konkurē savā starpā, bet visi kopā cieš no ekonomiskās krīzes. Šķiet, lielākās problēmas karš Ukrainas austrumos rada ekonomikai — valsts resursi izsīkst un neviens nezin kā Ukraina pārziemos bez energoresursiem un ierobežotu kurināmā daudzumu. Ministrs atzīst, ka vislielākās grūtības būs slimnīcu apkurē.

Lieta, ko ministrs nepasaka skaļi, bet ko var precīzi noprast — pašdarbība humānajā palīdzībā viņam rada tikai problēmas.

Ministrs to skaļi nepasaka, bet arī Latvijas humānā palīdzība ar pārsienamajiem meteriāliem no mūsu materiālajām rezervēm — septiņdesmito gadu PSRS pārsienamais materiāls Ukrainai bijis vajadzīgs kā zaķim stopsignāls. Kara apstākļos ir vienkārša loģika — vajadzīgas mēneša rezerves narkotiskajiem pretsāpju līdzekļiem, infūzu šķidrumiem, antibakteriāliem līdzekļiem, elpināšanas iekārtām un ārējās fiksācijas materiāliem, t.sk., pārsienamajam materiālam. Patiesībā tas pats attiecas arī uz Latviju — šāda rezerve ir vajadzīga arī Latvijai iespējamas katastrofas gadījumam, pie tam moderna. Protams mierīgās Latvijas un karojošās Ukrainas mēneša rezerve ir atšķirīgi lielumi.

Ko Latvijas medicīna var palīdzēt Ukrainai? Kā prezidējošā valsts 2015. gadā sasaukt Eiropas konferenci par vienotu veselības aprūpes sistēmu, kurā piesaistīt Ukrainas, Moldovas, Gruzijas, Baltkrievijas medicīnisko domu. Palīdzēt Ukrainai nonākt Eiropas medicīnas līmenī nevis ar Latvijas materiālo rezervju humpalām, bet visas Eiropas iesaistīšanu Ukrainas traģēdijas seku likvidēšanā.

Un traģēdija ir. Esam atbraukuši uz Galveno militāro hospitāli Kijevas centrā. Skatam ievainotos no Doņeckas karadarbības zonas. Jauni puiši amputētām kājām. Virsnieki, kuru šautās brūces pārvērtušās osteomielītā. Puisi, kam lode iesprūdusi pieres dobumā. Ir diezgan dīvaini iet palātā ar 5—6 pacientiem, kas visi no kara, katrs ar savu dzīves stāstu, tagad piesieti gultai. Politraumas, kas vairumā gadījumu sastruto.

Rīt mūs gaida Dņipropetrovska — pilsēta, kuras slimnīcas uzņem lielāko daļu Donbasa karā ievainoto. Kijevā filmē Atis Klimovičs ar grupu, paralēli dosimies frontes virzienā.
 

Dņipropetrovska, 2014. gada 26. augusts
 
Gandrīz visus smagākos Austrumukrainas karā ievainotos uzņem Harkovas vai Dņipropetrovskas reģionālās slimnīcas. Pilsētās ir saglabājušies kara hospitāļi, taču liela nozīme šīm iestādēm nav. Dņepropetrovskas kara hospitālis atrodas pašā pilsētas centrā, tieši aiz apgabala radas (lokālā parlamenta) ēkas. Janukoviča (Віктор Федорович Янукович) laikā hospitālis samazināts no 400 uz 100 gultām, bet ēkas un zeme par sviestmaizes cenu pārdota kādam oligarham, kas to tālāk pārdevis vienai Krievijas un vienai Kazahijas bankai. Hospitālī miera laikos ārstējušies zaldāti ar gripu, pneimoniju vai kādu traumu, neviens nav rūpējies par remontu, iekārtām vai gatavību medicīniskām problēmām. Karš piezagās nemanot, un hospitālis tiešām atgādina miskasti.

Mierinājums kara mediķiem, ka visa Ukrainas armija Janukoviča laikā esot līdzīgi izpārdota (izzagta) — mašīnas sarūsējušas, bez akumulatoriem. Tanki bez stobriem. Raķetes, kas nelido.

Dņipropetrovskas Mečņikova vārdā nosauktā apgabala slimnīca ir pārsteidzoša. Iepriekšējam Veselības pārvaldes priekšniekam bijusi nelāga nojauta, un viņš pie slimnīcas uzbūvējos ļoti plašu neatliekamās palīdzības nodaļu — ievērojami lielāku un ērtāku par mūsu Austrumu klīniskās slimnīcas neatliekamās palīdzības (uzņemšanas) nodaļu. Jau bijušas situācijas, vienlaikus ievesti trīsdesmit smagi pacienti, slimnīcas kolektīvs jau iemācījies ar šādām problēmām tikt galā.

Ievests apdedzis pacients, no kura birst patronas un granātas. Turpat neatliekamās palīdzības nodaļā guļ savs ducis ievainotu vīru, galvenokārt ar šautām brūcēm kājās un plašiem apdegumiem. Kāds virsnieks, kam lode iešauta kaklā, bet izgājusi cauri starp barības vadu un elpvadu, neievainojot lielos asinsvadus, taču izejas vārtos pārlaužot apakšžokli. Daži vieglāk ievainoti, nu jau kārtīgi apārstēti zaldāti bruņoti un guļ atsevišķās telpās tieši pie ieejas — viņu uzdevums būtu sargāt slimnīcu no provokācijām.

Pagājušo nedēļ ievesta sašauta grūtniece, kurai bērnu izdevies saglabāt. Apmēram trešā daļa ievainoto ir civiliedzīvotāji. Daudz lielāka ir civilo pacientu plūsma no Doņeckas apgabala. Dņipropetrovskā jau šobrīd nonākuši 78 Doņeckas pacienti, kuriem ikdienā nepieciešama hemodialīze, līdz ar to Mečņikova klīnikas hemodialīzes centrs spiests strādāt dienu un nakti. Vakar ieradies autobuss ar šādiem slimniekiem, kam Doņeckā dialīze nav veikta jau gandrīz nedēļu — visi ļoti smagā stāvoklī.

Spriežot pēc bēgļu plūsmas, kas sasniedz Dņipropetrovskas slimnīcas, milzīga problēma karojošajā Doņeckā ir insulīns. Katru dienu ierodas jauni cukura diabēta slimnieki no karojošā reģiona, un tagad pašai Dņipropetrovskai kļūst grūti visus apgādāt.

Pilnīgi mainījusies iedzīvotāju attieksme. Slimnīcās ikdienas ierodas simtiem cilvēku, kas nes pārtiku, siltas drēbes, higiēnas un kosmētikas līdzekļus. Pilsētas 4. slimnīcas galvenais ārsts stāsta, ka vidēji divus mikroautobusus pārtikas atved kā ziedojumus, pie kam pat nesaka, kas ziedojis. Pārtikas slimnīcai pietiekot vismaz 10 dienas uz priekšu. Pārtikas ziedojumu apjoms — sākot no kilogramma griķu līdz autokravai ar arbūziem.

Netālu no centrālās stacijas mazlietotā kopmītnē iekārtots bēgļu punkts. Vidēji dienā 120 — 300 bēgļi no karojošās Doņeckas. Visus bēgļus pieraksta, tad piecas minūtes pie ģimenes ārsta un iespēja konsultēties pie noguruša psihologa. Bēgļiem izdala apģērbu, zobubirstes, ziepes, deķus. Tiem, kam nav, kur palikt, gultas klātas tās pašas ēkas ceturtajā stāvā. Bēgļu vidū gandrīz tikai sievietes un bērni. Nevienai neprasa, ko dara viņas vīrs, bet nereti izrādās — šis vīrs karo pret, Ukrainu separātistu — ukraiņu ienaidnieku pusē, bet sieva dodas glābiņu meklēt pie šiem pašiem ukraiņiem. Bēgļu punktu apkalpo tikai un vienīgi brīvprātīgie. Visa palīdzība ir saziedota. Šobrīd grūtākais — iekārtot bērnus skolās un bērnudārzos. Kāds vecāks vīrs mums lūdz palīdzēt salikt kopā viņa salauzto dzirdes aparātu. Uz simnīcu aizved kādu sievu ar hipertonisko krīzi. Rindā pie bēgļu punkta vismaz simts cilvēku kā savulaik gaļas rindā.

Pusdienas laikā pienāk nelāgas ziņas. Separātisti saņēmuši humānajā palīdzībā ieročus un uzbrūk. Helikopteri nelido, slimniekus no frontes tuvumā teltīs izvietotā hospitāļa ved mašīnās. Lidostā šķiramies — Renārs lido uz Rīgu, Pēteris gaida iespēju doties uz frontes hospitāli. 

 

Dņipropetrovska, 2014. gada 27. augusts, rīts
 
Renāram Putniņam Ārlietu ministrija strikti noteikusi — aiz Dņipropetrovskas ne soli, un jau vakar aizsūtījusi atpakaļ uz Rīgu. Manas cerības oficiāli nokļūt līdz frontes līnijai sarūk ar katru brīdi. Mana dzīves pieredze liecina, ka avantūristus jebkurai rīcībai par naudu var atrast jebkurā pasaules malā, bet, šķiet, esmu rūpīgi uzmanīts, un pat viesnīcā nav nekādi aizdomīgi tipi, kas varētu piemeklēt līdzbraucējus.

Savukārt militārie mediķi sola ar „varbūt” un „saskaņosim”. Vistālāk frontes virzienā esmu bijis uz rajona slimnīcu kaut kur pa vidu starp fronti un Dņipropetrovsku. Slimnīca kā senos laikos Madonas vai Gulbenes rajona slimnīca, tikai nekādas renovācijas — tie paši divstāvīgie ķieģeļu nami, otrā stāvā operāciju zāle, pirmajā ķirurģija, slimniekus nes ar rokām. Tiesa, operāciju nav, nav arī ievainoto, ir stāsti. Salīdzinot ar Mečņikova klīniku, Dņipropetrovskā arī stāsti ir mazāk emocionāli un nav uzskatāmo piemēru. Tiesa, šeit ir atvesti vairāki ievainoti bērni.

Visas slimnīcas raksturo pacienti, kuriem ir amputētas kājas. Šādi puiši sastopami slimnīcu gaiteņos un pagalmos.

Principā jau viņi izārstējušies, slimnīcās vai hospitāļos viņiem jābūt nebūtu, bet Ukrainā īstas rehabilitācijas nav, pie kam šobrīd palīglīdzekļu rūpniecība aizķērusies pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, bet dārgās vācu protēzes nav pa spēkam ne pacientiem, ne ekonomiski novārdzinātajai Ukrainas valstij.

Neatliekamās palīdzības dienests ir centralizēts, jauna ēka pilsētas centrā. Dņipropetrovskas apgabalā dzīvo 3,5 miljoni iedzīvotāju, arī kvadratūra ļauj mums salīdzināties ar Latvijas neatliekamās palīdzības dienestu. Visu elektroniku, kas ļauj pilnībā vērot katru neatliekamās palīdzības mašīnu, kas ļauj dispetčeriem momentāli sazināties, kas ļauj izsaukt papildspēkus utt., izgatavojusi rūpnīca tepat Dņipropetrovskā par aptuveni 600000 dolāriem. Šajā summā arī visi dispetčeru televizori, platjoslas internets, viedtālruņi un stacionārie telefoni. Kāpēc stacionārie? Doņeckas piemērs rāda, ka viedtālruņus karojošās puses atslēdz pie pirmās izdevības. Kabeli vēl neesot pārcirtuši.

Vietējie rūpnieki metušies palīdzēt medicīnai. Oriģināls vienreizēji lietojams dermatoms ādas pārstādīšanai, vakumsūknis, pulsoksimetrs. Ja var ticēt kolēģiem, ja grivnu kurss atbilst internetā noteiktajam, tad šī aparatūra ir vismaz 6 —10 reizes lētāka par Latvijā iegādājamo Rietumu tehnoloģiju. Varbūt nav tik glīti, bet saprast var, darbojas tieši tāpat kā mūsējie.

Izskatās, ka Dņipropetrovska ir iekārojama. Šeit ir raķešu rūpniecība, kas gādājusi elektroniku un „smadzenes” visām NVS sistēmā strādājušajām raķetēm. Tiesa, šobrīd šī rūpnīca sākusi izlaist traktorus pēc vienas pazīmes — tie ir lētāki un darbībā labāki par traktoriem „Belarus”. Pilsētas uzdevums — nodrošīnāt darba vietas.

Īsti nevaru saprast, bet šķiet, ka lielākā daļa no rūpnīcām ir nonākušas vietējo un citu oligarhu rokās, taču kaut kāda pakļautība vietējai varai palikusi. Gluži tāpat kā ar iepriekšaprakstīto hospitāli — it kā privatizēts, bet valsts vara šeit joprojām rīkojas.

Par vakardienas sarunām Minskā, kur Porošenko ticies ar Putinu, saņemu pretrunīgu informāciju. Šķiet informācijas karš pārņēmis visus. Lielākā daļa uzskata, ka nekādi reāli rezultāti Minskas sarunām nebūšot, jo šorīt Doņeckas tuvumā separātisti atkal pārgājuši uzbrukumā.
 

Dņipropetrovska, 2014. gada 27. augusts, pēcpusdiena
 
Esmu atmetis cerības tikt uz fronti un redzēt — kā Ukrainas armijas karavīri veic primāro palīdzību ievainotajiem, kā notiek evakuācija. Mans sarunu biedrs ir jauns ķirurgs, kurš lūdz nekur viņa vārdu nepublicēt. Nepilnus trīsdesmit gadus vecs, strādājis par ķirurgu lielā Dņipropetrovskas klīnikā, ticis iesaukts Ukrainas bruņotajos spēkos un nosūtīts uz fronti. Uz frontes līniju sūtīts gandrīz katru otro dienu un šīs dienas pavadījis pārsiešanas autobusā. Dienā skatījis, šuvis, drenējis, imobilizējis līdz 32 sašautiem vai sadragātiem pacientiem. Lielākā problēma, ka neesot saprotama pati frontes līnija, visbiežāk zaldāti tiek sašauti, ievainoti vai nogalināti tad, kad ir atpūtā — barakās vai teltīs. Iespējams, darbojas nodevēji, iespējams, ļoti precīzas novērošanas sistēmas. Grad varot raidīt lādiņus pat 50 un 70 km attālumā.

Kaut skaidrs, ka mans sarunu biedrs ir stingri instruēts — ko drīkst un ko nedrīkst stāstīt svešniekam, instruktāža par medicīnu nav bijusi, tādēļ par tiešiem medicīnas jautājumiem mūsu saruna drīz kļūst atklātāka un drošāka. Ukrainas pusē karo Ukrainas armija, kas nozīmē obligātā dienesta jauniesauktie, visdrīzāk — lielgabalu gaļa, kā arī brīvprātīgo bataljoni, kas visi ir iepriekš dienējuši vīri, taču neticami slikti apgādāti. Brīvprātīgo bataljoni ir labāk organizējami, daudz cilvēku ar augstāko izglītību, daudz studentu. Visiem tiek izdalītas grāmatiņas ar pirmās palīdzības algoritmiem (jāteic, glītas un saprotamas), bet brīvprātīgie labprāt mācās sniegt palīdzību sev un citiem. Līdz ar to brīvprātīgos var iemācīt iešpricēt pretsāpju līdzekļus uzreiz. Toties pašas aptieciņas vairāk atgādina šoferu aptieciņas — vecais sarkanais žņaugs (stāvējis daudzus gadus noliktavā, tādēļ viegli plīst) un marles saite, jods vai briljantzaļais (ko draugs uzgāž apdegušam draugam), visai mistiski acu pilieni.

Vislielākā problēma ir cietušā izvešana no apšaudes zonas — sākumā izvilkšana, tad evakuācija ar pieejamo transportu — parasti bruņutransportieri vai KAMAZ automobili, kas, kratoties padara cietušā dzīvi par mocībām.

Šādā veidā cietušais nonāk līdz iepriekš aprakstītajam pārsiešanas autobusam, kur viņam palīdz profesionāls ārsts vai tiek vests uz tuvējo rajona slimnīcu (slimnīcu blīvums Ukrainā vēl joprojām ievērojami atgādina Latviju astoņdesmitajos gados), taču tur ārsta var arī nebūt.

Visprofesionālākā iestāde frontes tuvumā ir teltīs izvietots ķirurģijas hospitālis, kur cietušais tiešām saņem reālu operatīvu palīdzību. No turienes tālāk tiek transportēts uz Harkivu vai Dņipropetrovsku — biežāk ar helikopteri, retāk — neatliekamās palīdzības automobili. Smagākie pacienti nonāk civilās slimnīcās, vieglākie — kara hospitāļos. Dņipropetrovskas hospitālis ir parodija, tas nudien būtu jāslēdz. Protams, gan armijas, gan civilie ārsti to saprot un reāli cietušos uz hospitāli nesūta. Šķirošana notiek Dņipropetrovskas lidlaukā. Lēmumu pieņem tūlīt pie pacienta izkraušanas no helikoptera, to dara pieredzējis kara ārsts — pulkvedis, plaušu ķirurģijas nodaļas vadītājs no Odesas. Vienpersoniski. Viņš nosauc tikai savu vārdu un tēvavārdu, uzvārdu nemin, jo tas nav svarīgi.

Mani paēdina Dņipropetrovskas perinatālā centra galvenā ārste Ludmila Ivanovna Padalko. Centrs ir liels, kopā ar ginekoloģiskām gultām un dzemdību nodaļu turpat 400 vietas. Ukrainā joprojām visu veselības aprūpi nosaka gultas vietas, pēc tām arī maksā stacionāram. Centra dzemdību nodaļa veidota ar 12 atsevišķām ieejām, kur katra ir maza dzemdību nodaļa, kur bez gultas un dzemdību galda ir ērta trīsstūrveida vanna.

Šajās telpās tiek laipni gaidīts arī pacientes vīrs,  kuram tiek piedāvātas iespējas nomazgāties, atpūsties, pat skatīties televizoru. Paredzēts, ka šajā ekskluzīvajā dzemdību nodaļā nonāks tikai sievietes ar grūtniecības pataloģiju no visa Dņipropetrovskas apgabala. Nonāk arī citas — tās, kas vēlas dzemdēt civilizētos un labos apstākļos. Dzemdību palīdzība, atbilstoši Ukrainas likumiem, nekad nedrīkst būt maksas pakalpojums. Tādēļ sievietēm, kam šajā brīnumnodaļā nepienākas dzemdēt, bet kas to vēlas, slimnīcas kasē (tikai ar kredītkarti) jāmaksā ziedojums.

Dīvaina ir atbilde par ieskaitītās naudas izlietojumu. No slimnīcas iesaukti pieci vīrieši — viens anesteziologs, divi feldšeri un divi strādnieki. Slimnīca viņiem visiem par 4000 grivnām nopirkusi krūšu bruņas, par 3000 grivnām — kaskas, bet par 2000 grivnām — kara apavus. Izrādās — tie, kam neviens šādu palīdzību sniegt nevar, karā arī nonāk pilnīgi bez nekādas aizsardzības.

Doņeckā un Luhanskā arī bijuši šādi ekskluzīvi perinatālie centri, bet tagad neesot. Doņeckas separātistu valdība uzskatījusi, ka šis centrs galvenokārt nodarbojoties ar mākslīgo apaugļošanu, ka visām sievām jādzemdē vienādos apstākļos un nav nepieciešams kādai radīt tik labus apstākļus. Centra ēkā esot iekārtots kaut kas cits (iespējams, traumatoloģiskas palīdzības iestāde). Luhanskā centrs esot sabombardēts. Doņeckas grūtnieces ar hipertenziju, cukura diabētu, citām ekstraģenitālām patoloģijām tagad cenšoties tikt uz Dņipropetrovsku. Šobrīd esot vismaz par trešdaļu pacientu vairāk.

Tā barots, kā Dņipropetrovskā neesmu sen. Katrā ēdienreizē man mēģina iemānīt gardas uzkodas, bagātīgu zupu, kārtīgu gaļas ēdienu, saldo, kafiju. Uzsvars ir uz uzkodām, kuros netrūkst līdaku ikri, tītenīši un Latvijas siļķes. Veikalos ieiet neiznāca, bet man stāsta, ka Latvijas ēdmaņas tur esot gana, ka tā esot ļoti iecienīta, īpaši zivis.